Es redzeju, ka tie tureja rakstus vienā rokā un bibeli otrā, kamēr viņu vaigi bija slacinati asaram, un ka tie zemojās Dieva priekšā nopietnā, pazemigā lūgšanā, lai Dievs tos vaditu visā patiesibā — ko viņš jau darija, pirms tie viņu piesauca. Kad tie tad uzņēma patiesibu savās sirdīs un redzeja, cik ta saskaniga, tad tiem bibele tapa par jaunu grāmatu; ar pateicigu roku tie to spieda pie savas sirds, kamēr viņu sejas staroja no svētlaimibas un svēta prieka. KEv 33.1