Tagad mācekļi daudz pilnīgāk, nekā jebkad agrāk, ieraudzīja „Viņu, par ko rakstīja Mozus bauslība un arī pravieši”. Neskaidrības un izmisuma vietā stājās pārliecība un neaptumšota ticība. Viņi bija pārdzīvojuši vissmagākos pārbaudījumus, kādi vien iespējami, lai piedzīvotu un ieraudzītu, cik uzvaroši piepildās Dieva Vārds. Kas pēc visa tā varētu iedragāt viņu ticību? Dziļākajās ciešanās viņiem bija „stiprs mierinājums”, cerība, kas bija līdzīga „drošam un stipram dvēseles enkuram”. (Ebrejiem 6:18, 19) Lc 143.2
Kungs saka: „Mana tauta nekad vairs lai nenokļūst kaunā.” „Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu.” (Joēla 2:26; Psalmi 30:5) Šie mācekļi sastapa Glābēju augšāmcelšanās dienā, un viņu sirdis dega, klausoties Viņa vārdos. Pirms debesbraukšanas Jēzus viņiem pavēlēja: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai,” piebilstot: „Redzi, es esmu pie jums ik dienas.” (Marka 16:15; Mateja 28:20) Vasarsvētku dienā lejā nonāca apsolītais Iepriecinātājs, un ticīgo sirdis saviļņoja Debesīs uzņemtā Kunga dzīvā klātbūtne. Lc 143.3