Dievs Savā Vārdā ir devis pietiekami daudz pierādījumu savam dievišķajam raksturam. Tomēr ierobežotie prāti nav piemēroti, lai pilnībā aptvertu Bezgalīgā nodomus. „Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!” (Romiešiem 11:33) Mēs varam pietiekami saprast Viņa rīcību un motīvus, lai redzētu bezgalīgo mīlestību un žēlastību, apvienotu ar bezgalīgo spēku. Mūsu Tēvs Debesīs atklās mums tik daudz, cik mums būs labi zināt. Tālāk mums ir jāuzticas Rokai, kas ir visspēcīga, Sirdij, kas ir pilna mīlestības. Lc 210.5
Dievs nekad neatņems visus aizbildinājumus neticībai. Visi, kuri meklē āķi, uz kā uzkārt savas šaubas, to arī atradīs. Un tie, kuri atsakās paklausīt, kamēr visas šaubas ir atņemtas, nekad nenonāks pie gaismas. Neatjaunota sirds ir konfliktā ar Dievu. Bet ticība ir Svētā Gara iedvesta, un, kad mēs to lolosim, tā plauks un zels. Neviens nevar kļūt stiprs ticībā bez neatlaidīgām pūlēm. Ja cilvēki ļauj sevī rasties nenozīmīgiem iebildumiem, viņi piedzīvos, ka šaubas kļūst spēcīgākas. Lc 210.6
Bet tie, kuri šaubās un neuzticas Viņa žēlastībai, apkauno Kristu. Viņi ir neauglīgi koki, kas aizsedz saules gaismu citiem augiem, kuri viņu aukstajā ēnā nonīkst un mirst. Šo cilvēku dzīves darbs vienmēr ir kā liecība pret viņiem. Lc 210.7
Tiem, kuri godīgi vēlas būt brīvi no šaubām, ir tikai viens kurss, kam sekot. Tā vietā, lai apšaubītu lietas, ko viņi nesaprot, viņiem vajadzētu pievērst uzmanību gaismai, kas jau spīd uz viņiem, tad viņi saņems lielāku gaismu. Lc 210.8
Sātans var radīt viltojumu, kas ir tik līdzīgs patiesībai, ka piekrāpj tos, kas ir labprātīgi būt piekrāpti un kas grib izvairīties no upura, ko pieprasa patiesība. Bet viņam nav iespējams paturēt savā varā nevienu cilvēku, kurš godīgi ilgojas uzzināt patiesību, lai arī ko tas maksātu. Kristus ir patiesība, „gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku”. „Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.” (Jāņa 1:9; 7:17) Lc 210.9
Kungs ļauj Saviem ļaudīm iet cauri ugunīgu kārdināšanu pārbaudījumiem, nevis tāpēc, ka Viņš priecājas par viņu ciešanām, bet tāpēc, ka tas ir būtiski viņu galīgajai uzvarai. Pasargāt viņus no kārdinājumiem būtu pretrunā Viņa paša godībai, jo pārbaudījuma mērķis ir sagatavot stāties pretī visiem ļaunā valdzinājumiem. Ne ļaunie cilvēki, ne dēmoni nevar atņemt Dieva klātbūtni Viņa ļaudīm, ja tie atzīst savus grēkus, atstāj tos un pieprasa sev Viņa apsolījumus. Katram kārdinājumam, vai tas būtu atklāts vai slepens, viņi var veiksmīgi stāties pretī „ne ar varu, bet ar Manu Garu”. (Caharijas 4:6) Lc 211.1
„Kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs?” (1. Pētera 3:13) Sātans labi zina, ka vājākais kristietis, kas mājo Kristū, ir stiprāks nekā visi tumsas spēki. Šī iemesla dēļ viņš cenšas aizvilkt krusta kareivjus prom no viņu stiprā nocietinājuma, pats gaidīdams slēpnī, gatavs iznīcināt visus, kas uzkāpj uz viņa zemes. Mēs varam būt droši tikai tad, ja paļaujamies uz Dievu un paklausām visiem Viņa baušļiem. Lc 211.2
Neviens nevar būt drošs dienu vai pat stundu bez lūgšanas. Lūdz Kungam gudrību saprast Viņa Vārdu! Sātans ir eksperts Rakstu citēšanā, pats izskaidrojot pantus, cerībā mūs maldināt. Mums vajadzētu pētīt ar pazemīgu sirdi. Esot pastāvīgi modriem pret sātana viltībām, mums vajadzētu pastāvīgi lūgt ticībā: „Neieved mūs kārdināšanā.” (Mateja 6:13) Lc 211.3