Valdieši izjuta svinīgu atbildību ļaut savai gaismai spīdēt. Dieva Vārda spēkā viņi darbojās, lai noņemtu jūgu, ko bija uzlikusi Roma. Valdiešu mācītājiem bija trīs gadus jākalpo kādā misijas laukā, pirms viņi varēja uzņemties pienākumu vadīt draudzi dzimtajā vietā. Tas bija piemērots iesākums mācītāja dzīvei grūtajos laikos. Jaunieši redzēja nevis pasaulīgu bagātību un godu, bet smagu darbu un briesmas, iespējams, pat mocekļa nāvi. Misionāri izgāja pa pāriem, tāpat kā Jēzus bija sūtījis Savus mācekļus. Lc 32.4
Atklāt savu misiju nozīmētu drošu tās sakāvi. Ikviens kalpotājs bija apguvis kādu amatu vai profesiju, un misionāri savu darbu darīja laicīgā amata, parasti tirgotāja, aizsegā. „Viņi pārdeva zīdu, juvelierizstrādājumus un citas preces .. un tika laipni uzņemti tur, kur kā misionāri tiktu aizraidīti.” 2James A. Wylie, History of Protestantism,1. gr., 7. nod. Viņi slepus ņēma līdzi Bībeles kopijas- vai nu visu grāmatu, vai tās daļu. Bieži viņi varēja ieinteresēt kādu Dieva Vārda lasīšanā un tiem, kas to vēlējās, viņi atstāja kādu daļu no tā. Lc 32.5
Basām kājām un ģērbušies rupjās un ceļā novārtītās drēbēs, šie misionāri izgāja cauri lielām pilsētām un pat aizsniedza tālas zemes. Viņi atstāja aiz sevis jaunas draudzes un mocekļus, kuru asinis liecināja par patiesību. Paslēpts un kluss Dieva Vārds tika priecīgi uzņemts daudzās mājās un sirdīs. Lc 32.6
Valdieši ticēja, ka visu lietu gals nav tālu. Pētot Bībeli, viņus dziļi ietekmēja pienākums darīt zināmas glābjošās patiesības citiem cilvēkiem. Ticībā Jēzum viņi atrada drošību, cerību un mieru. Gaismai iepriecinot viņu pašu sirdis, viņi ilgojās izplatīt tās starus Romas maldu tumsā. Lc 32.7
Lai iegūtu glābšanu, pāvesta un priesteru vadībā lielākajai daļai ļaužu tika mācīts uzticēties saviem labajiem darbiem. Viņi visu laiku raudzījās uz sevi, viņu prāts kavējās pie sava grēcīgā stāvokļa, sagādājot ciešanas dvēselei un miesai, tomēr negūstot atvieglojumu. Tūkstoši pavadīja savas dzīves klostera cellēs. Biežie gavēņi un sitieni, nomodā pavadītās naktis, gulēšana uz aukstiem, mitriem akmeņiem, garie svētceļojumi- tas viss kopā ar bailēm no Dieva atriebības dusmām lika daudziem smagi ciest, līdz novārdzinātā miesa padevās. Bez jebkāda cerības stariņa viņi iegrima kapā. Lc 33.1