Viklifs bija smalks maldu atpazinējs un bezbailīgi stājās pretī Romas pieņemtajiem sagrozījumiem. Būdams karaļa kapelāns, viņš drosmīgi nostājās pret nodevas maksāšanu, ko pāvests pieprasīja Anglijas karalim. Pāvesta prasība pēc autoritātes pār laicīgajiem valdniekiem bija pretēja gan saprātam, gan atklāsmei. Tā bija izprovocējusi aizvainojumu, un Viklifa mācības ietekmēja tautas vadītāju prātus. Karalis un augstmaņi apvienojās, lai atteiktos maksāt nodevu. Lc 36.6
Ubagojoši mūki klejoja pa Angliju, apēdot tautas labklājību un varenību. Mūku dīkdienība un ubagošana ne tikai aizpludināja tautas resursus, bet arī radīja nicinājumu pret lietderīgu darbu. Jaunieši tika morāli degradēti un samaitāti. Daudzi tika pārliecināti kļūt par mūkiem ne tikai bez vecāku piekrišanas, bet pat viņiem nezinot un pretēji viņu pavēlēm. Šī „aplamā necilvēcība”, kā to vēlāk nosauca Luters, kas „ož vairāk pēc vilka un tirāna, nevis pēc kristieša un cilvēka”, nolaupīja vecākiem bērnu sirdis. Lc 37.1
Mūki aizsniedza pat studentus universitātēs un panāca, ka tie iestājās viņu ordeņos. Kas reiz bija iekļuvis slazdā, tam nebija iespējams izkļūt brīvībā. Daudzi vecāki atteicās sūtīt dēlus uz universitātēm. Skolas panīka, valdīja izglītības trūkums. Lc 37.2
Pāvests pilnvaroja šos mūkus uzklausīt grēksūdzes un piedot, kas bija liels ļaunuma avots. Naudaskārie mūki bija tik gatavi piešķirt piedošanu, ka pie viņiem vērsās noziedznieki un strauji pieauga visļaunāko noziegumu skaits. Dāvanas, kurām vajadzēja palīdzēt slimajiem un trūcīgajiem, nonāca pie mūkiem. Mūku labklājība pastāvīgi pieauga, un viņu greznās ēkas un smalkais galds padarīja vēl redzamāku arvien pieaugošo tautas nabadzību. Tomēr mūki turpināja izmantot ļaužu māņticību un mācīja viņus ticēt, ka viss reliģiskais pienākums ir pāvestības virsvaldības atzīšana, svēto pielūgsme un ziedojumi mūkiem. Ar to pietika, lai nodrošinātu sev vietu Debesīs! Lc 37.3
Viklifs ar skaidru izpratni cirta pa ļaunuma sakni, paziņodams, ka sistēma pati par sevi nav pareiza un to vajadzētu likvidēt. Viņa centieni izraisīja diskusiju un meklējumus. Daudzi sāka domāt, vai viņiem nevajadzētu drīzāk lūgt piedošanu Dievam nekā Romas pāvestam (sk. pielikumu). „Romas priesteri un mūki,” viņi teica, „apēd mūs kā ļaundabīgs audzējs. Dievam ir jāatbrīvo mūs, vai arī tauta ies bojā.” 2J. H. Merle D’Aubigné, History of the Reformation of the Sixteenth Century, 17. gr., 7. nod. Ubagojošie mūki paziņoja, ka viņi seko Glābēja paraugam, jo Jēzu un Viņa mācekļus arī uzturēja cilvēku dāvanas. Šis apgalvojums daudziem lika ņemt rokās Bībeli, lai paši uzzinātu patiesību. Lc 37.4
Viklifs sāka rakstīt un izplatīt traktātus pret mūkiem, aicinot cilvēkus pievērsties Bībeles mācībai un tās Autoram. Nebija efektīvāka paņēmiena, lai gāztu šo milzīgo pāvesta izveidoto sistēmu, kas turēja gūstā miljoniem cilvēku. Lc 37.5
Lai aizstāvētu angļu karaļa varas tiesības pret Romas ielaušanos, Viklifs tika iecelts par karaļa vēstnieku Nīderlandē. Te viņš satikās ar garīdzniekiem no Francijas, Itālijas un Spānijas. Viņam bija iespēja ielūkoties aiz priekškara un uzzināt daudzas lietas, kas viņam nebija zināmas Anglijā. Šajos pāvesta galma pārstāvjos viņš varēja izlasīt baznīcas vadības patieso raksturu. Viņš atgriezās Anglijā, lai savas agrākās mācības atkārtotu ar vēl lielāku dedzību, paziņojot, ka Romas dievi ir lepnums un krāpšana. Lc 37.6
Pēc atgiešanās Anglijā karalis iecēla Viklifu draudzes mācītāja amatā Lutervortā. Tas viņam sniedza pārliecību, ka viņa skaidrā valoda nebija radījusi karalī nepatiku. Viklifa ietekme palīdzēja veidot tautas ticību. Lc 38.1
Pāvests drīz meta zibeņus pret viņu, nosūtot trīs ediktus (bullas), kas pavēlēja nekavējoties rīkoties, lai apklusinātu „ķecerības” izplatītāju. 3 Augustus Neander,General History of the Christian Religion and Church, period 6, 2. sēj., 1. daļa, 8. par. Sk. arī pielikumu. Lc 38.2
Pāvesta bullas pakļāva visu Angliju pavēlei apcietināt ķeceri (sk. pielikumu). Bija skaidrs, ka Viklifam drīz jākrīt par upuri Romas atriebībai. Bet tas pats Dievs, kurš Ābramam paziņoja: „Nebīsties, .. Es esmu tavs vairogs” (1. Mozus 15:1), izstiepa roku, lai pasargātu Savu kalpu. Nāve piemeklēja nevis reformatoru, bet pāvestu, kas bija pavēlējis viņu iznīcināt. Lc 38.3
Pēc Gregora XI sākās cīņa starp diviem konkurējošiem pāvestiem (sk. pielikumu). Abi vervēja sev uzticīgos, lai karotu viens pret otru. Savu prasību viņi pastiprināja, izsakot šausmīgus lāstus ienaidniekiem un solot lielu atalgojumu Debesīs atbalstītājiem. Konkurējošās puses darīja visu, ko vien varēja, lai uzbruktu viena otrai. Viklifam kādu laiku bija miers. Lc 38.4
Šī šķelšanās ar visām nesaskaņām un korupciju, ko tā izraisīja, sagatavoja ceļu reformācijai, ļaujot cilvēkiem ieraudzīt, kas patiesībā ir pāvestība. Viklifs aicināja ļaudis pārdomāt, vai šie divi pāvesti nerunā patiesību, nosaucot viens otru par antikristu. Lc 38.5
Nolēmis izplatīt gaismu katrā Anglijas nostūrī, Viklifs organizēja sludinātāju grupu — vienkāršus, nodevušos cilvēkus, kas mīlēja patiesību un vēlējās to nest citiem. Šie cilvēki, sludinot tirgus laukumos, lielpilsētu ielās un uz lauku taciņām, uzmeklēja vecos, slimos un trūcīgos un atklāja viņiem labo vēsti par Dieva žēlastību. Lc 38.6
Oksfordā Viklifs sludināja Dieva Vārdu universitātē. Viņš ieguva titulu „evaņģēlija doktors”. Bet lielākais viņa mūža darbs bija Bībeles tulkojums angļu valodā, lai ikviens Anglijā varētu lasīt par Dieva brīnišķīgajiem darbiem. Lc 38.7