Firsti, kuri atbalstīja pāvestu, paziņoja, ka sacelšanās ir Lutera mācību auglis. Šī apsūdzība sagādāja reformatoram lielu pārdzīvojumu- ja patiesība tiek nostādīta līdzās visļaunākajam fanātismam, tā tiek apkaunota. Sacelšanās vadītāji ienīda Luteru. Viņš bija ne tikai noliedzis viņu pretenzijas uz dievišķo iedvesmu, bet arī pasludinājis viņus par dumpiniekiem pret laicīgajām autoritātēm. Viņi atmaksāja, apsūdzot viņu par ļaunu liekuli. Lc 81.5
Romas atbalstītāji gaidīja reformācijas krišanu. Viņi apvainoja Luteru pat par tām kļūdām, kuras viņš nopietni centās labot. Fanātiķi, apgalvojot, ka pret viņiem izturas negodīgi, ieguva simpātijas. Ļaudis sāka uzskatīt viņus par mocekļiem. Šādā veidā reformācijas pretinieki bija ieguvuši gan simpātijas, gan slavu. Tas bija tas pats sacelšanās gars, kas pirmo reizi savu seju bija atklājis Debesīs. Lc 81.6
Sātans pastāvīgi cenšas ļaudis piekrāpt un panākt, ka viņi grēku sāk saukt par taisnību un taisnību- par grēku. Liekuļots svētums, viltus svētošana vēl joprojām parāda tādu pašu garu kā Lutera dienās, novēršot prātus no Rakstiem un vadot ļaudis sekot jūtām un iespaidiem, nevis Dieva likumam. Lc 81.7
Luters bezbailīgi sargāja evaņģēliju no uzbrukuma. Ar Dieva Vārdu viņš karoja pret pāvesta uzurpēto autoritāti, vienlaikus stipri kā klints stāvot pret fanātismu, kas centās pievienoties reformācijai. Lc 81.8
Abi pretestības elementi noraidīja Svētos Rakstus, paaugstinot cilvēcīgu gudrību kā patiesības avotu. Racionālisms padara saprātu par elku un reliģijas standartu. Romas reliģija apgalvo, ka ir apustuļu iedvesmas nepārtraukts turpinājums, iegūstot iespēju paslēpt greznību un samaitātību zem „apustuļu” pilnvarojuma. Inspirācija, uz ko Mincers pretendēja, bija viņa iztēles auglis. Patiesa kristietība par visu inspirāciju pārbaudi pieņem Dieva Vārdu. Lc 82.1
Atgriezies Vartburgā, Luters pabeidza Jaunās Derības tulkojumu, un drīz vien evaņģēlijs pie Vācijas tautas nonāca viņu pašu valodā. Ikviens, kurš mīlēja patiesību, šo tulkojumu saņēma ar lielu prieku. Lc 82.2
Tagad priesteri uztraucās, ka parastie cilvēki spēs ar viņiem diskutēt par Dieva Vārdu un tas atklās, cik viņi paši ir nezinoši. Roma izmantoja visu savu varu, lai kavētu Rakstu izplatīšanos. Bet, jo vairāk tā Bībeli aizliedza, jo vairāk ļaudis gribēja zināt, ko tā īsti māca. Visi, kas mācēja lasīt, nesa to sev līdzi un nebija apmierināti tikmēr, kamēr lielu tās daļu nebija iegaumējuši. Luters nekavējoties sāka tulkot Veco Derību. Lc 82.3
Lutera raksti tika uzņemti gan pilsētās, gan ciematos. „Ko Luters un viņa draugi izveidoja, to citi izplatīja. Mūki, kuri bija sapratuši, ka viņu mūku solījumi ir bijuši pretlikumīgi, bet kuri bija pārāk neizglītoti, lai sludinātu Dieva Vārdu, .. pārdeva Lutera un viņa draugu grāmatas. Drīz vien Vācijā bija ļoti daudz šādu drosmīgu grāmatu tirgotāju.” 10Turpat, 9. gr., 11. nod. Lc 82.4