Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    26 nodaļa. Kapernaumā

    Kapernaumā Jēzus uzturējās savu daudzo ceļojumu starplaikos, un tā kļuva pazīstama kā “Viņa pilsēta”. Tā atradās Galilejas jūras krastā, Ģenecaretes jaukā līdzenuma malā, vai pat tieši tajā.LI 197.1

    Ezera dziļā ieplaka tā krastus ietverošajai ielejai nodrošināja maigo dienvidu klimatu. Te Kristus dienās slējās palmas un olīvkoki, kuploja augļu dārzi un vīna kalni, zaļi tīrumi un lielā pārpilnībā krāšņi ziedošas puķes, ko visu slacīja pār klintīm plūstošās kalnu upītes. Ezera krasti un tuvējie, to ieslēdzošie pakalni bija pilsētiņu un ciemu nosēti. Ezers bija pilns ar zvejas laivām. Visur juta darbīgu, rosīgu dzīves ritmu.LI 197.2

    Kapernauma bija visai piemērota, lai kļūtu par Pestītāja darbības centru. Atrazdamās uz galvenā ceļa, kas veda no Damaskas uz Jeruzālemi un Ēģipti, kā arī uz Vidusjūru, tā izveidojās par lielu satiksmes mezglu. No daudzām zemēm ļaudis devās cauri pilsētai vai arī uzkavējās tajā, atpūzdamies no sava ceļojuma abos virzienos. Šeit Jēzus varēja sastapt visas tautas un visas sabiedrības šķiras, kā bagātos un varenos, tā nabadzīgos un vienkāršos; Viņa mācības no šejienes tika aiznestas uz citām zemēm un daudzām mājām. Tās varēja ierosināt uz pravietojumu pētīšanu, pievēršot uzmanību Pestītājam, lai Viņa misija kļūtu zināma visā pasaulē.LI 197.3

    Neskatoties uz Sinedrija cīņu pret Jēzu, ļaudis ar lielu interesi gaidīja Viņa darbības tālāko attīstību. Visas Debesis bija intereses pārņemtas. Eņģeļi sagatavoja Viņam ceļu, darīdami iejūtīgas cilvēku sirdis un vilkdami tās pie Pestītāja.LI 197.4

    Par Kristus spēka liecinieku Kapernaumā kļuva augstmaņa dēls, kuru Viņš dziedināja. Galminieks ar visu saimi priecīgi stāstīja par savu ticību. Kad kļuva zināms, ka pats Mācītājs atkal ir viņu vidū, kājās sacēlās visa pilsēta. Ļaudis steigšus traucās pie Viņa, un sabatā sinagoga bija tā pārpildīta, ka daudziem vajadzēja doties mājup, jo tur vairs nevarēja iekļūt.LI 197.5

    Visi, kas dzirdēja Pestītāju, bija pārsteigti par Viņa mācību, jo “Viņa vārdi bija vareni”. “Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.” (Lūk. 4:32; Mat. 7:29) Rakstu mācītāju un vecāko mācīšana bija auksta un formāla, kā no galvas iekalta mācību stunda. Dieva Vārds tiem bija bez dzīvības un spēka, jo to viņi parasti aizstāja ar savām idejām un tradīcijām. Ierastajā diev-kalpojuma gaitā tie teica, ka izskaidro bauslību, bet Dieva inspirācija neskāra ne viņu pašu, ne klausītāju sirdis.LI 197.6

    Jēzum nebija nekādu saistību ar jūdu dažādajiem strīdiem. Viņa uzdevums bija pasludināt patiesību. Viņa vārdi izlēja lielu gaismu pār sentēvu un praviešu mācībām, un Svētie Raksti cilvēkiem parādījās kā jauna atklāsme. Vēl nekad Viņa klausītāji Dieva Vārdu nebija tik dziļi izpratuši.LI 198.1

    Jēzus ar tautu sastapās tās ikdienas interešu lokā — kā tāds, kas pazīst ļaužu grūtības. Viņš patiesību padarīja skaistu, pasniegdams to vistiešākajā un visvienkāršākajā veidā. Viņa valoda bija tīra un skaidra kā tekoša ūdens straume. Pēc rabīnu vienmuļās vārdu plūsmas Viņa balss šķita kā mūzika. Bet, kaut gan Jēzus mācīja vienkārši, Viņš runāja kā tāds, kam ir vara. Šī iezīme Viņa sludināšanu izcēla pāri visam citam. Rakstu mācītāji runāja ar šaubām un vilcināšanos, it kā Svētos Rakstus varētu izskaidrot gan vienādi, gan otrādi. Klausītāji ik dienas nonāca arvien lielākā neskaidrībā. Bet Jēzus mācīja Rakstus ar neapšaubāmu autoritāti. Ikkatru aizskarto tematu Viņš pasniedza ar tādu spēku, it kā teiktos vārdus nemaz nevarētu apstrīdēt.LI 198.2

    Tomēr Viņš bija vairāk nopietns nekā straujš un runāja, apzinoties savu uzdevumu. Viņš atklāja mūžīgās pasaules realitāti. Katrā tematā tika paaugstināts Dievs. Jēzus centās salauzt to mulsinošo apmātību, kas cilvēkiem liek domāt tikai par zemes lietām. Šīs dzīves vērtības Viņš pakļāva mūžības interesēm, tomēr neignorēja to svarīgumu. Jēzus mācīja, ka Debesis un zeme ir savā starpā saistītas un ka dievišķās patiesības atziņa sagatavo cilvēkus labāk izpildīt savus ikdienas pienākumus. Viņš runāja, pazīstot Debesis un apzinoties savu saikni ar Dievu, bet, nenoliedzot arī vienotību ar ikvienu cilvēces ģimenes locekli.LI 198.3

    Žēlastības vēstis vienmēr tika piemērotas klausītājiem. Viņš prata sacīt vārdus īstajā laikā un “ar vārdiem stiprināt nogurušos” (Jes. 50:4), jo Viņa lūpām bija dota žēlastība, lai patiesības dārgumus cilvēkiem varētu pasniegt vissaistošākajā veidā. Jēzus prata taktiski pieiet arī aizspriedumu pārņemtajiem prātiem un pārsteigt tos ar ilustrācijām, kas saistīja viņu uzmanību. Rosinot iztēli, Viņš centās aizsniegt sirdi. Salīdzinājumi parasti tika ņemti no ikdienas dzīves, un, neskatoties uz vienkāršību, tajos slēpās apbrīnojami dziļa nozīme. Putni gaisā, lilijas laukā, sēkla, gans un avis — visi šie Kristus lietotie tēli apgaismoja nemirstīgo patiesību; un vēlāk, ik reizes, kad Viņa klausītājiem gadījās tos redzēt dabā, tie atcerējās Viņa vārdus. Kristus ilustrācijas nemitīgi atgādināja Viņa pamācības.LI 198.4

    Jēzus nekad cilvēkiem neglaimoja un nekad nerunāja kaut ko tādu, kas vēl vairāk dotu impulsu viņu ilūzijām un pieņēmumiem; Viņš tos neslavēja par viņu gudrajiem izdomājumiem. Bet dziļi, no aizspriedumiem brīvi domātāji uztvēra Viņa mācību un pārliecinājās, ka tā pārbauda viņu gudrību. Tie brīnījās par vienkāršā valodā izteikto garīgo patiesību. Viņa vārdi valdzināja visizglītotākos, un arī nemācītie vienmēr no tiem kaut ko ieguva. Viņam bija vēsts pilnīgi neizglītotiem, un pat pagāni saprata, ka Jēzum ir kāda tieši viņiem domāta vēsts.LI 199.1

    Viņa sirsnīgā līdzjūtība ar dziedinošu pieskārienu krita nogurušās un bēdu pilnās sirdīs. Pat saniknotu ienaidnieku uzbrukumos Viņu apņēma miera atmosfēra. Jēzus patīkamā sejas izteiksme, rakstura jaukums un pāri visam — skatienā un balss noskaņā izteiktā mīlestība pievilka visus, kas nebija nocietinājušies neticībā. Ja Viņā nebūtu mājojis tas jaukais, iejūtīgais gars, kas atmirdzēja katrā skatienā un vārdā, tad Viņš nespētu piesaistīt tādas ļaužu masas. Apbēdinātie, kas nāca pie Jēzus, juta, ka Viņš savas intereses vieno ar viņu interesēm kā uzticīgs un mīļš draugs, un tādēļ tie vēlējās uzzināt vairāk par tām patiesībām, kuras Viņš mācīja. Debesis zemei bija tik tuvu! Tie ilgojās pēc Pestītāja klātbūtnes, lai Viņa mīlestības ieprieca ar tiem varētu palikt vienmēr.LI 199.2

    Ar dziļu nopietnību Jēzus vēroja pārmaiņas savu klausītāju sejas izteiksmē. Sejas, kuras pauda interesi un patiku, Viņam sagādāja lielu gandarījumu. Kad patiesības bultas aizsniedza dvēseli, izlauzdamās cauri egoisma sienām, radīdamas nožēlu un beidzot arī pateicību, Pestītājs kļuva līksms. Kad Viņa skatiens, slīdot pāri klausītāju pulkam, pamanīja jau agrāk redzētās sejas, Viņa acīs iemirdzējās prieks. Viņš tur saskatīja cerības rosinošus savas valstības pavalstniekus. Kad izteiktā patiesība aizskāra kādu iemīļotu elku, Viņš uztvēra arī šo pārmaiņu — vēsu, noraidošu skatu, kas liecināja, ka gaisma ir nevēlama. Redzot cilvēkus atsakāmies no miera vēsts, Viņa sirdssāpes nebija izmērojamas.LI 199.3

    Sinagogā Jēzus runāja par valstību, kuru Viņš nācis uzcelt un par savu sūtību atbrīvot sātana gūstekņus. Tad Viņu pārtrauca izbaiļu kliedziens. Kāds velna apsēstais izlauzās uz priekšu no ļaužu pūļa, brēkdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu, no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” (Marka 1:24)LI 200.1

    Izcēlās apjukums un troksnis. Klausītāju uzmanība tika novērsta un Kristus vārdus neviens vairs neievēroja. Tieši ar tādu nolūku arī sātans savu upuri bija aizvedis uz sinagogu. Bet Jēzus norāja ļauno garu, sacīdams: “Palieci klusu un izej no tā!” “Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja.”LI 200.2

    Sātans bija aptumšojis nelaimīgā cietēja prātu, bet Pestītāja klātbūtnē šajā tumsā ielauzās kāds gaismas stariņš. Viņā pamodās ilgas tikt brīvam no sātana varas, bet ļaunais gars pretojās Kristus spēkam. Kad cilvēks mēģināja saukt Jēzu pēc palīdzības, viņa mutē vārdus ielika ļaunais gars, un tas izbailēs un mokās iekliedzās. Velna apsēstais pa daļai saprata, ka atrodas Tā tuvumā, kas viņu spēj atbrīvot. Bet, kad tas mēģināja nokļūt tur, kur šī varenā roka viņu varētu aizsniegt, to atturēja kāda cita griba; no viņa mutes atskanēja kāda cita vārdi. Cīņa starp sātana spēku un viņa karsto vēlēšanos pēc brīvības bija briesmīga.LI 200.3

    Tas, kurš kārdināšanu tuksnesī bija uzvarējis sātanu, atkal aci pret aci satikās ar savu ienaidnieku. Ļaunais gars pielietoja visu savu spēku, lai upuri paturētu savās rokās, jo atkāpties nozīmētu atdot uzvaru Jēzum. Šķita, ka nomocītajam vīram cīņā ar ienaidnieku, kas jau bija laupījis viņa vīrišķību, būs jāzaudē arī dzīvība. Bet Jēzus ar pavēli gūstekni atbrīvoja. Cilvēks, kas tikko bija velna apsēsts, tagad stāvēja pārsteigto ļaužu priekšā laimīgs, ka var brīvi valdīt pats pār sevi. Pat ļaunais gars bija apliecinājis Pestītāja dievišķo spēku.LI 200.4

    Cilvēks slavēja Dievu par savu izglābšanu. Acis, kas tikko bija degušas ārprāta dusmās, tagad izstaroja saprātu un pārplūda pateicības asarās. Ļaudis aiz brīnumiem zaudēja valodu. Atguvušies tie cits citam sauca: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa.” (Marka 1:27)LI 200.5

    Noslēpumainais iemesls postam, kas šo cilvēku padarīja par šausmām draugiem un par nastu sev, bija viņa paša dzīve. Viņu bija savaldzinājuši grēka prieki, un tas savu dzīvi iedomājās pārvērst par lielisku karnevālu. Viņam pat sapņos nerādījās, ka kļūs par briesmām pasaulei un par kaunu ģimenei. Viņš tikai cerēja laiku pavadīt izpriecās, bet, kad uzgāja uz slidenās takas, tad katrs solis neatturami veda lejup. Nesātība un izlaidība sabojāja viņa rakstura cēlās īpašības, un sātans to pilnīgi pārņēma savā varā.LI 200.6

    Nožēla nāca par vēlu. Tad, kad šis cilvēks labprāt būtu upurējis bagātību un izpriecas, lai tikai atgūtu savus zaudētos vīra gadus, viņš ļaunā rokās jau bija kļuvis bezspēcīgs. Viņš bija iegājis ienaidnieka teritorijā, un sātans to pārņēma savā varā. Kārdinātājs viņu bija ievilinājis ar daudziem jaukiem priekšlikumiem; bet, tiklīdz nelaimīgais atradās tā spēka iespaidā, ienaidnieks savā cietsirdībā kļuva nepiekāpīgs un briesmīgs savos niknajos uzbrukumos. Tāds rezultāts gaida visus, kas padodas ļaunajam. Prieki, kas sākotnēji ir valdzinoši, beigsies izmisuma tumsā vai pazudinātas dvēseles ārprātā.LI 202.1

    Tas pats ļaunais gars, kas Kristu kārdināja tuksnesī un kas savā varā turēja Kapernaumas ārprātīgo, valdīja arī pār neticīgajiem jūdiem. Bet viņu priekšā tas ieņēma dievbijīgu izskatu, cenzdamies tos maldināt ar iemesliem, kuru dēļ tiem būtu jāatsakās no Pestītāja. Viņu stāvoklis bija bezcerīgāks nekā velna apsēstajam, jo tie nejuta vajadzību pēc Kristus un tāpēc vēl ciešāk tika pakļauti sātana virskundzībai.LI 202.2

    Kristus personīgās darbības laiks cilvēku vidū bija tumsības valsts spēku vislielākās aktivitātes periods. Gadsimtiem ilgi sātans un viņa ļaunie eņģeļi bija centušies valdīt pār cilvēku miesu un dvēseli, lai nomāktu viņus ar grēku un ciešanām; bet par radušos postu tie apsūdzēja Dievu. Jēzus cilvēkiem atklāja Tēva raksturu. Viņš salauza sātana varu un atbrīvoja viņa gūstekņus. Jauna dzīvība, mīlestība un spēks no Debesīm pildīja cilvēku sirdis, un tumsības valdnieks bija spiests cīnīties par savas valstības pastāvēšanu. Tādēļ sātans sapulcināja visus savus karapulkus, lai ik solī apdraudētu Kristus darbu.LI 202.3

    Tā tas būs arī lielajā beigu cīņā starp taisnību un grēku. Kad pār Kristus mācekļiem no augšienes nāks jauna dzīvība, gaisma un spēks, jauns uzliesmojums verdīs arī no bezdibeņa, stiprinādams sātana spēkus. Sasprindzinājums pārņems katru elementu virs zemes. Ar gadsimtu ilgajā cīņā trenētu veiklību ļaunuma valdnieks darbosies zem viltus maskas. Viņš parādīsies kā gaismas eņģelis, un lieli ļaužu pulki tam klausīs, “pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām”. (1. Tim. 4:1)LI 202.4

    Kristus dienās Israēla vadītāji un mācītāji nespēja sātanam pretoties, jo viņi noraidīja vienīgo līdzekli, ar kura palīdzību varētu atvairīt ļaunos garus. Tas bija Dieva Vārds, ar ko Kristus pārspēja ļauno. Israēla vadoņi gan apgalvoja, ka viņi ir Dieva Vārda izskaidrotāji, bet tie to pētīja vienīgi, lai uzturētu spēkā savas tradīcijas un uzspiestu citiem cilvēku radītos priekšrakstus. Ar saviem izskaidrojumiem tie lika Rakstiem runāt to, ko Dievs nekad nebija sacījis, un ar mistiskajām teorijām padarīja neuztveramu to, kas bija skaidri atklāts. Viņi diskutēja par nenozīmīgu un nevajadzīgu sīkumainību formu ievērošanā un noliedza visbūtiskāko patiesību. Tā izplatījās neticība. Dieva Vārdam tika laupīts spēks, un ļaunais panāca to, ko gribēja.LI 203.1

    Vēsture atkārtojas. Ar atvērtu Bībeli rokās un apliecinādami, ka ciena tās mācības, daudzi mūsu dienu reliģiskie vadītāji ticību tai kā Dieva Vārdam īstenībā iznīcina. Tie cītīgi nodarbojas ar Vārda analīzi, bet savus uzskatus izceļ pāri visskaidrākajiem apgalvojumiem. Viņu rokās Dieva Vārds zaudē savu atjaunojošo spēku. Lūk, kāpēc visapkārt trako neticība un valda grēks!LI 203.2

    Kad sātans ir sagrāvis ticību Bībelei, tas pavedina cilvēkus meklēt gaismu un spēku pie citiem avotiem. Tā viņš nemanot piezogas klāt. Kas novēršas no Rakstu skaidrajām mācībām un atraida Svētā Gara pārliecinošo balsi, tie pakļaujas dēmonu varai. Kritizēšana un spekulācijas attiecībā uz Svētajiem Rakstiem ir atvērušas durvis spiritismam un teozofijai — šīm seno laiku pagānisma modernizētajām formām — un ļāvušas tām ieviesties pat baznīcās, kur apliecina mūsu Kungu Jēzu Kristu.LI 203.3

    Paralēli Evaņģēlija pasludināšanai darbojas arī tādi spēki, kas nav nekas cits kā melu gara mēdiji. Daudzi cilvēki ar tiem ielaižas vienīgi ziņkārības dēļ, bet, redzēdami pierādījumus, ka tur darbojas vairāk nekā cilvēka spēks, tiek vilināti iet tālāk, līdz tos jau kontrolē griba, kas ir daudz stiprāka par viņu pašu vēlēšanos. Tie vairs nespēj izbēgt no tās noslēpumainā spēka.LI 203.4

    Dvēseles aizsargmūri ir sagrauti. Nav vairs barjeru pret grēku. Tikko Dieva Vārda un Viņa Gara dotie ierobežojumi ir atraidīti, neviens cilvēks nezina, līdz kādai pagrimuma dzelmei viņš var noslīdēt. Slepeni grēki vai pār cilvēku valdošas kaislības var viņu turēt gūstā un padarīt tikpat bezspēcīgu kā Kapernaumas velna apsēsto. Tomēr arī tad stāvoklis vēl nav bezcerīgs.LI 203.5

    Ļauno mēs varam uzvarēt tieši tāpat, kā to uzvarēja Kristus — ar Dieva Vārda spēku. Kungs pār mums nevalda bez mūsu piekrišanas; bet, ja mēs vēlamies zināt un darīt Viņa prātu, tad mums pieder apsolījums: “Un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva.” (Jāņa 8:32; 7:17) Ticot šiem apsolījumiem, ikviens cilvēks var tikt atbrīvots no maldu valgiem un grēka varas.LI 204.1

    Katrs cilvēks var brīvi izvēlēties, kam pakļauties. Neviens nav tik pagrimis, ka tas nevarētu atrast glābšanu Kristū. Velna apsēstais lūgšanas vietā varēja izkliegt tikai sātana iedvestus vārdus, taču sirds neizteiktais sauciens tika sadzirdēts. Neviens grūtībās nonākušas dvēseles kliedziens, kaut arī tam pietrūktu izteiksmes vārdos, nepaliks neievērots. Tie, kas grib slēgt derību ar Dievu, netiks atstāti sātana varai vai savas bezspēcīgās dabas pakļautībā. Pestītājs tos uzaicina, lai tie “pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, —jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!” (Jes. 27:5) Tumsības gari cīnīsies par dvēseli, kas reiz bijusi viņu varā, bet Dieva eņģeļi šīs dvēseles glābšanai grib izmantot vēl lielāku spēku. Kungs saka: “Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai var aizbēgt no viņa gūstekņi? (..) Tā saka tas Kungs: arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt: Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus.” (Jes. 49:24,25)LI 204.2

    Kamēr draudze sinagogā vēl bija izbrīna un bijības pārņemta, Jēzus aizgāja uz Pētera māju, lai mazliet atpūstos. Bet arī pār šo māju bija nolaidusies ēna. Pētera sievasmāte gulēja slima “ar grūtu drudzi”. Jēzus pavēlēja slimībai atkāpties, un cietēja cēlās un kalpoja Mācītāja un mācekļu dienišķajām vajadzībām.LI 204.3

    Vēsts par Kristus darbu ātri izplatījās pa visu Kapernaumu. Baidīdamies no rakstu mācītājiem, ļaudis neuzdrošinājās nākt sabatā un lūgt dziedināšanu, bet, tikko saulīte pazuda aiz apvāršņa, sākās liela kustība. No savām mājām, veikaliem un tirgus laukumiem pilsētas iedzīvotāji steidzās uz vienkāršo mājokli, kur bija apmeties Jēzus. Slimos nesa ar nestuvēm; citi atnāca paši, atspiedušies uz spieķiem vai draugu atbalstīti, cenšoties nokļūt pēc iespējas tuvāk Pestītājam.LI 204.4

    Stundu pēc stundas tie nāca un gāja, jo neviens nevarēja zināt, vai rīt vēl Ārsts būs viņu vidū. Tādu dienu Kapernauma vēl nekad nebija pieredzējusi. Gaisu pildīja triumfa un atbrīvošanās gaviļu balsis. Pestītājs priecājās par paša izraisīto līksmību. Kad Viņš redzēja atnākušo ļaužu ciešanas, Glābēja sirds iedegās līdzjūtībā un Viņš priecājās, ka Viņam ir spēks atdot tiem veselību un laimi.LI 205.1

    Savu darbu Jēzus pārtrauca tikai tad, kad palīdzību bija saņēmis pēdējais cietējs. Bija vēla nakts, kad ļaudis izklīda un pār Sīmaņa namu nolaidās klusums. Garā uztraukumu pilnā diena bija pagājusi, un Jēzus ilgojās pēc atpūtas. Bet, kad pilsēta vēl snauda, Pestītājs, “no rīta gaiļos cēlies, (..) izgāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza”.LI 205.2

    Tā Jēzus pavadīja savas zemes dzīves dienas. Viņš bieži atļāva mācekļiem apmeklēt savas mājas un atpūsties, bet pats laipni noraidīja visus mēģinājumus atraut Viņu no darba. Augu dienu Viņš pūlējās, mācot nezinošos, dziedinot slimos, atdodot redzi aklajiem, paēdinot ļaužu pulkus, bet novakarē vai agrā rītā Pestītājs pats devās uz kalnu svētnīcu, lai satiktos ar savu Tēvu. Tā Viņš bieži lūgšanās un pārdomās pavadīja visu nakti, rītausmā atkal atgriezdamies pie darba ļaužu vidū.LI 205.3

    Agri no rīta Pēteris ar saviem biedriem nāca pie Jēzus, sacīdams, ka Kapernaumas ļaudis jau Viņu meklējot. Tas, kā Kristus tika uzņemts līdz šim, mācekļiem sagādāja rūgtu vilšanos. Jeruzālemes vadītāji gribēja nogalināt Jēzu; pat dzimtās pilsētas ļaudis bija mēģinājuši atņemt Viņam dzīvību, bet Kapernaumā Viņu bija apsveikuši ar sevišķu sajūsmu, un mācekļos no jauna uzliesmoja cerība. Varbūt tieši pie brīvību mīlošajiem galilejiešiem atradīsies jaunās valstības atbalstītāji. Bet pārsteigti tie izdzirda Kristus vārdus: “Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.”LI 205.4

    Satraukumā, kas tobrīd bija pārņēmis Kapernaumu, draudēja briesmas, ka skatam varētu pazust Viņa misijas mērķis. Jēzus nevēlējās, lai Viņam pievērstu uzmanību tikai kā brīnumdarim vai fizisku vainu dziedinātājam. Viņš centās cilvēkus vilkt pie sevis kā Pestītājs. Ļaudis bija gatavi ticēt, ka Viņš nācis kā Ķēniņš, lai uzceltu laicīgu valstību, bet Jēzus pats ilgojās viņu prātus novērst prom no laicīgā uz garīgo. Tikai laicīgi panākumi vien traucētu Viņa darbu.LI 205.5

    Viņa garam bija nepatīkama bezrūpīgā pūļa apbrīnošana. Viņa dzīvē nekur nebija vērojama pašapliecināšanās. Tas, kā pasaule apliecina cieņu stāvoklim, bagātībai un talantam, Pestītajam bija sveša lieta. Jēzus nepielietoja nevienu no tiem līdzekļiem, ko cilvēki izmanto, lai iegūtu sabiedrotos vai panāktu cieņas pilnu izturēšanos no citu puses. Jau daudzus gadsimtus pirms Viņa dzimšanas bija pravietots: “Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes.” (Jes. 42:2-4)LI 206.1

    Farizeji centās iegūt atzinību ar sīkumainu ceremoniju izpildīšanu, lieloties ar savu dievbijību un labajiem darbiem. Dedzību reliģijā tie izrādīja, padarīdami to par diskusiju tēmu. Pretēju sektu strīdi bija skaļi un gari, un nebija nekas neparasts dzirdēt bauslības mācītājus dusmīgā balsī strīdamies uz ielas.LI 206.2

    Krasā pretstatā tam visam bija Jēzus izturēšanās. Viņa dzīvē nekur un nekad nebija redzama trokšņaina strīdēšanās, ārišķīga dievkalpošana, neviens darbs, kas alktu pēc skaļas atzinības. Kristus bija apslēpts Dievā, un Dievs tika atklāts sava Dēla raksturā. Šai atklāsmei Kristus vēlējās pievērst ļaužu uzmanību un gribēja, lai tai tiktu apliecināta cieņa.LI 206.3

    Taisnības Saule pār pasauli neuzlēca visā spožumā, lai to apžilbinātu ar savu godību. Par Kristu ir rakstīts: “Viņš atmirdzēs kā skaista rītausma.” (Hoz. 6:3) Mierīgi un maigi dienas gaisma nāk pār zemi, izklīdinādama tumsas ēnas un pamodinādama pasauli dzīvībai. Tāpat nāca arī Taisnības Saule, “un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs Saules spārnu gaismas.” (Mal. 3:20)LI 206.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents