27 nodaļa. “Tu vari mani šķīstīt”

(Mat. 8:2-4; 9:1-8,32-34; Marka 1:40-45; 2:1-12; Lūk. 5:12-28)LI 207.1

No visām austrumos pazīstamajām slimībām visbriesmīgākā bija spitālība. Tās nedziedināmība un pastiprinātā inficēšanās iespēja, kā arī šausmīgā iedarbība uz savu upuri, iedvesa bailes pat visdrošsirdīgākajiem. Jūdi spitālību uzskatīja par grēka sodu, tādēļ arī tā tika saukta par “sitienu” jeb “Dieva pirkstu”. Šī nopietnā, neizskaužamā un nāvējošā slimība tika uzskatīta par nāves simbolu. Ceremoniālā bauslība spitālīgo pasludināja par nešķīstu. Kā tādu, kas miris, to izolēja no cilvēku sabiedrības. Viss, ko viņš aizskāra, kļuva nešķīsts. Slimnieka elpa inficēja gaisu. Ikvienam, kuru turēja aizdomās par to, ka tam varētu būt šī slimība, bija jāstājas priesteru priekšā, un tiem šo cilvēku vajadzēja izmeklēt un izlemt viņa likteni. Ja to pasludināja par spitālīgu, tad viņu atšķīra no Israēla draudzes, tas bija kā notiesāts un drīkstēja satikties vienīgi ar līdzīgiem slimniekiem. Likums savās prasībās bija nelokāms. Pat ķēniņi un valdnieki nebija izņēmums. Arī valdniekam vajadzēja atdot scepteri un bēgt no sabiedrības.LI 207.2

Šķirtam no draugiem un radiniekiem, spitālīgajam bija jānes savas slimības lāsts. Viņam pašam bija jāizziņo sava nelaime, jāsaplēš drēbes un jāceļ trauksme, brīdinot visus, lai tie izvairās no viņa tuvuma. Sauciens: “Nešķīsts, nešķīsts!” bija signāls, ko uztvēra ar bailēm un riebumu.LI 207.3

Apkārtnē, kur darbojās Kristus, bija daudz tādu cietēju, un vēsts par Kristus darbu aizsniedza arī tos, iededzinot cerības stariņu. Bet kopš pravieša Elīsas dienām nekad nebija dzirdēts par šādu slimnieku dziedināšanu. Tāpēc tie neuzdrošinājās gaidīt, ka Jēzus viņu labā darīs to, ko Viņš vēl nekad nevienam cilvēkam nebija darījis. Tomēr bija kāds, kura sirdī modās ticība, lai gan šis cilvēks nezināja, kā nokļūt pie Jēzus. Kā gan tas, kuram bija atņemtas tiesības satikties ar līdzcilvēkiem, lai nokļūst pie Ārsta? Šis cilvēks arī šaubījās, vai Kristus viņu dziedinās. Vai Viņš nolieksies, lai uzlūkotu tādu, par kuru tika uzskatīts, ka tas izcieš Dieva sodu? Vai Viņš tāpat kā farizeji un ārsti neizteiks pār viņu lāstu un nepavēlēs bēgt no cilvēku uzturēšanās vietām? Domās nelaimīgais pārcilāja visu, ko bija dzirdējis par Jēzu. Neviens, kas jebkad meklējis pie Viņa palīdzību, nebija aizraidīts. Nelaimīgais nolēma atrast Pestītāju. Kaut gan ieeja pilsētās viņam bija aizliegta, varēja tomēr gadīties, ka Jēzu izdodas sastapt uz kāda vientuļa ceļa vai kalnu takas vai arī mācām ārpus pilsētas. Tas šķita diezgan sarežģīti, bet satikt Jēzu — tā bija viņa vienīgā cerība.LI 207.4

Tā spitālīgais nokļūst pie Pestītāja. Jēzus tobrīd māca ezera krastā, un ap Viņu ir sapulcējušies ļaudis. Stāvēdams no tālienes, lepras slimnieks uztver dažus vārdus no Kristus lūpām. Tas redz Viņu uzliekam rokas cietējiem. Tas vēro, kā klibie, aklie, paralizētie un ar dažādām citām slimībām sirgstošie pieceļas veseli un slavē Dievu par savu glābšanu. Ticība viņa sirdī kļūst arvien stiprāka. Tas sāk virzīties tuvāk sanākušajam ļaužu pūlim. Aizmirsti ir viņam uzliktie ierobežojumi, ļaužu drošība un bailes, ar kādām visi cilvēki uz to raugās. Viņš domā tikai par dziedināšanas svētīgo cerību.LI 208.1

Spitālīgā izskats ir drausmīgs. Slimība viņu ir tā saēdusi, ka uz pūstošo miesu ir baigi pat paskatīties. Viņu ieraudzījuši, ļaudis šausmās atkāpjas. Tie spiežas un kāpj cits citam virsū, lai tikai izbēgtu no saskares ar slimo. Daži mēģina to aizkavēt tuvoties Jēzum, bet veltīgi. Viņš tos ne redz, ne dzird. To neietekmē viņu riebuma izpausme. Viņš redz vienīgi Dieva Dēlu, dzird vienīgi Viņa balsi, kas dod dzīvību mirstošiem. Aizkļuvis līdz Jēzum, tas pakrīt pie Viņa kājām: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!”LI 208.2

Jēzus atbild: “Es gribu, topi šķīsts!” un uzliek tam savu roku. (Mat. 8:3)LI 208.3

Ar spitālīgo tūlīt notika pārmaiņa. Viņa miesa kļuva vesela, nervi jutīgi, muskuļi stingri. Spitālīgajiem raksturīgā nelīdzenā, kraup- jainā āda nozuda, un tās vietā parādījās veselīgas ādas maigais sārtums, kāds parasti ir bērniem.LI 208.4

Jēzus pavēlēja šim cilvēkam neizpaust to, kas ar viņu bija darīts, bet ar attiecīgo upuri nekavējoties iet uz dievnamu. Tādu upuri nevarēja pieņemt, iekams priesteri nebija izdarījuši pārbaudi un pasludinājuši cilvēku par pilnīgi brīvu no slimības. Lai cik nepatīkama arī būtu šāda pārbaude, tiem tomēr katru gadījumu vajadzēja izmeklēt un izdarīt atbilstošu secinājumu.LI 208.5

Svēto Rakstu vārdi rāda, cik neatlaidīgi Kristus šim cilvēkam piekodināja, ka nepieciešams klusēt un rīkoties ātri. “Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina, un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīs- tīju mu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.” ” Ja priesteri būtu uzzinājuši par spitālīgā dziedināšanu, viņu ienaids pret Kristu varētu tos pamudināt izteikt netaisnu spriedumu. Jēzus gribēja, lai šis cilvēks paspēj parādīties dievnamā, pirms ziņas par brīnumdarbu būtu aizsniegušas priesterus. Tā tiktu nodrošināts objektīvs spriedums, un dziedinātajam spitālīgajam tiktu atļauts atkal pievienoties savai ģimenei un draugiem.LI 209.1

Bija arī vēl citi iemesli, kurus Kristus ņēma vērā, pavēlot dziedinātajam klusēt. Pestītājs zināja, ka Viņa ienaidnieki nemitīgi tīkoja ierobežot Viņa darbu un novērst no Viņa tautu. Jēzus saprata, ka plašas propagandas rezultātā pie Viņa varētu sākt nākt daudzi šīs briesmīgās slimības piemeklētie un rastos pamatots iebildums, ka ļaudis, ar tiem satiekoties, tiek inficēti. Turklāt daudzi spitālīgie veselības dāvanu neizlietotu tā, lai tā viņiem pašiem un citiem nestu svētību. Bez tam, pulcinādams ap sevi spitālīgos, Viņš dotu iemeslu apsūdzībai, ka lauž ceremoniālās bauslības uzliktos ierobežojumus. Tā tiktu kavēts Evaņģēlija pasludināšanas darbs.LI 209.2

Notikumu gaita pierādīja Kristus brīdinājuma pamatotību. Spitālīgā dziedināšanu bija redzējuši daudz ļaužu, un tie tagad dega nepacietībā uzzināt priesteru lēmumu. Kad dziedinātais atgriezās pie saviem draugiem, radās liels satraukums. Neskatoties uz Jēzus brīdinājumu, tas vairs necentās slēpt savas dziedināšanas faktu. Būtu jau arī gandrīz neiespējami to izdarīt, un tādēļ viņš runāja pilnīgi atklāti. Domādams, ka Jēzus tikai aiz pazemības izteicis viņam šo aizliegumu, tas gāja, visur cildinādams sava lielā Ārsta spēku, nesaprazdams, ka katrs tāds paziņojums priesterus un vecākos darīja vēl apņēmīgākus Kungu nogalināt. Dziedinātais saprata, ka veselība ir dārga dāvana. Viņš priecājās par enerģiju un spēku savos brieduma gados, kā arī par atgriešanos ģimenē un sabiedrībā un nespēja atturēties, neslavējis Ārstu, kas viņu bija dziedinājis. Bet šādas atklātas sludināšanas dēļ Pestītāja darbs tika aizkavēts. Ļaudis tagad juta mudinājumu traukties pie Jēzus tik lielos pulkos, ka Viņš uz laiku bija spiests savu darbību pārtraukt.LI 209.3

Katram Kristus darbam Viņa kalpošanas laikā bija tālejošs mērķis. Tas nozīmēja daudz vairāk, nekā varēja saprast no pašas darbības. Tā bija arī notikumā ar spitālīgo. Kalpodams visiem, kas nāca pie Viņa, Jēzus karsti ilgojās svētīt arī tos, kas nenāca. Vilkdams pie sevis muitniekus, pagānus un samariešus, Viņš ilgojās aizsniegt arī priesterus un rakstu mācītājus, kas bija ieslīguši aizspriedumos un tradīcijās. Viņš izmēģināja visus līdzekļus, ar kuriem tos varētu ietekmēt. Nosūtīdams dziedināto spitālīgo pie priesteriem, Viņš tiem sniedza liecību, kurai vajadzēja atbruņot viņu aizspriedumus.LI 210.1

Farizeji apgalvoja, ka Kristus mācība ir pret bauslību, ko Dievs devis caur Mozu, bet dziedinātajam spitālīgajam dotā pavēle pienest upuri pēc bauslības bija pretrunā ar šo apsūdzību. Tā bija pietiekama liecība visiem, kas vien vēlējās par to pārliecināties.LI 210.2

Jeruzālemes vecākie bija izsūtījuši spiegus, lai atrastu ieganstu Kristu nonāvēt. Viņš tiem atbildēja ar to, ka skaidri parādīja savu mīlestību pret cilvēci, cieņu pret bauslību un savu varu atpestīt no grēka un nāves. Līdz ar to Viņš par tiem nodeva liecību: “Tie atmaksā labu ar ļaunu, ar ienaidu par Manu mīlestību.” (Ps. 109:5) Tas, kas uz svētību kalna deva pavēli: “Mīliet savus ienaidniekus”, pats savā dzīvē īstenoja principu “neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti”. (Mat. 5:44; 1. Pēt. 3:9)LI 210.3

Tie paši priesteri, kas spitālīgajam piesprieda izraidīšanu no sabiedrības, apliecināja viņa izveseļošanos. Šis spriedums, atklātībai paziņots un reģistrēts, pastāvīgi liecināja par Kristu. Tā kā dziedinātais atkal tika uzņemts Israēla draudzē uz priesteru sprieduma pamata, ka viņam nav ne vismazāko slimības pazīmju, tad arī viņš pats kļuva par dzīvu liecību savam Labdarim. Priecīgs tas pienesa nepieciešamo upuri un paaugstināja Jēzus vārdu. Priesteri bija pārliecināti par Pestītāja dievišķo spēku. Viņiem tika dāvāta izdevība iepazīties ar patiesību un saņemt svētību no gaismas. Noraidīta tā tos atstātu, lai nekad vairs neatgrieztos. Vairākums gaismu atraidīja, tomēr tā nebija veltīgi dāvāta. Daudzas sirdis tika skartas, kaut arī uzreiz nekādi pierādījumi doti netika. Pestītāja dzīves laikā Viņa misija priesteru un rakstu mācītāju vidū, šķiet, izraisīja maz pretmīlestības, bet pēc Viņa pacelšanās Debesīs “liels pulks priesteru kļuva ticīgi”. (Ap. d. 6:7)LI 210.4

Kristus darbs, šķīstot spitālīgo no slimības, ilustrē Viņa pūles dvēseles šķīstīšanā no grēka. Cilvēks, kas atnāca pie Jēzus, bija “caur caurim spitālīgs”. Slimības nāvīgā inde bija pārņēmusi visu viņa ķermeni. Mācekļi mēģināja atturēt Mācītāju, lai Viņš neaizskartu spitālīgo, jo tas, kurš tādu aizskāra, pats kļuva nešķīsts. Bet, uzlikdams roku spitālīgajam, Jēzus nekļuva netīrs. Viņa pieskāriens radīja dzīvības spēkus. Spitālība tika šķīstīta. Tāpat notiek arī ar grēka spitālību: tā ir dziļi iesakņojusies, nāvīga un ar cilvēciskiem spēkiem no tās nav iespējams atbrīvoties. “Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti.” (Jes. 1:5,6) Bet Jēzus, nākdams mājot cilvēka miesā, nekļuva netīrs. Viņa klātbūtnei bija dziedinošs spēks. Ikviens, kas kritīs pie Viņa kājām, ticībā izsaukdamies: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt”, saņems atbildi: “Es gribu, topi šķīsts!”LI 211.1

Dažās dziedināšanas reizēs Jēzus meklēto svētību nepiešķīra tūlīt, bet gadījumā ar spitālīgo, tiklīdz lūgums bija izsacīts, tas tika arī izpildīts. Kad lūdzam pēc laicīgām svētībām, atbilde uz mūsu lūgšanām var kavēties, vai arī Dievs var dot kaut ko citu, nevis to, ko mēs lūdzam. Bet tā tas nav, kad lūdzam pēc atpestīšanas no grēka. Viņš vēlas mūs atbrīvot no grēka, pieņemt par saviem bērniem un darīt spējīgus dzīvot svētu dzīvi. Kristus “pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta”. “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” (Gal. 1:4; 1. Jāņa 5:14,15) “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)LI 211.2

Dziedinādams paralizēto Kapernaumā, Kristus vēlreiz uzsvēra šo pašu patiesību. Šis brīnumdarbs tika darīts, lai parādītu Viņa varu piedot grēkus, tomēr tas akcentē arī citas dārgas patiesības. Tas iedveš cerību un drosmi un satur brīdinošu pamācību ļaunprātīgajiem farizejiem.LI 211.3

Tāpat kā spitālīgais, arī paralizētais bija zaudējis visas cerības uz izveseļošanos. Viņa slimība bija grēka dzīves sekas, un sirdsapziņas pārmetumi ciešanas darīja vēl rūgtākas. Viņš jau agrāk bija griezies pie farizejiem un ārstiem, cerēdams saņemt atvieglojumu garīgajām ciešanām un fiziskajām sāpēm. Bet vienaldzīgi un auksti tie pasludināja viņu par nedziedināmu, atstādami to Dieva dusmībai. Farizeji ciešanas uzskatīja par Dieva nelabvēlības pierādījumu, tādēļ turējās tālu no slimiem un trūcīgiem. Tomēr tieši tie, kas paši sevi godāja par svētiem, bieži bija vainīgāki par cietējiem, kurus viņi nosodīja.LI 211.4

Paralizētais bija pilnīgi bezspēcīgs, un, nerazdams nekur izredzes uz palīdzību, krita izmisumā. Tad viņš dzirdēja par Jēzus brīnumdarbiem. Viņam stāstīja, ka daudzi tikpat grēcīgi un nespēcīgi esot dziedināti, pat spitālīgie saņēmuši šķīstīšanu. Draugi, kas visas šīs lietas ziņoja, iedrošināja viņu ticēt, ka arī viņš var tikt dziedināts, ja vien to aiznestu pie Jēzus. Bet šī cilvēka cerība kļuva nedroša, kad viņš atcerējās, kā šo slimību bija ieguvis. Viņš baidījās, ka šķīstais Ārsts to necietīs savā tuvumā.LI 212.1

Tomēr paralizētais ilgojās ne tik daudz pēc fiziskās dziedināšanas, cik pēc atbrīvošanas no grēka nastas. Ja tas varētu redzēt Jēzu un saņemt piedošanas apliecinājumu un salīdzināšanu ar Debesīm, tad viņš būtu ar mieru dzīvot vai mirt pēc Dieva prāta. Sirgstošā vīra vienīgās domas bija: “Ak, kaut es varētu nākt Viņa priekšā!” Nedrīkstēja zaudēt laiku, jo dažās viņa novārgušā ķermeņa daļās jau bija redzamas atmiršanas pazīmes. Viņš sirsnīgi lūdza savus draugus aiznest to ar visu gultu pie Jēzus, ko tie ar prieku uzņēmās izdarīt. Bet milzīgais ļaužu pūlis, kas bija sapulcējies ap māju, kur atradās Pestītājs, neļāva draugiem ar slimo ne nokļūt pie Jēzus, nedz pat sadzirdēt Viņa balsi.LI 212.2

Jēzus pašlaik mācīja Pētera mājā. Pēc sava ieraduma puslokā ap Viņu sēdēja mācekļi. Tur bija arī “farizeji un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem, kā arī no Jeruzālemes”. Tie bija ieradušies kā spiegi, mēģinādami iegūt kādu apsūdzību pret Jēzu. Tālāk aiz šīm amatpersonām drūzmējās liels ļaužu pulks: dedzīgie, godbijīgie, ziņkārīgie un neticīgie. Tur bija pārstāvētas dažādas tautības un visas sabiedrības šķiras. “Un tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt.” Sanāksmē bija jūtams Dzīvības Gars, bet farizeji un rakstu mācītāji nemanīja tā klātbūtni. Tie neizjuta vajadzību pēc dziedināšanas un nesaņēma to. “Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem un bagātos Viņš atstājis tukšus.” (Lūk. 1:53)LI 212.3

Atkal un atkal paralizētā cilvēka nesēji pūlējās izspraukties cauri pūlim, bet velti. Slimnieks raudzījās visapkārt neizteiktu moku pilns. Kā lai viņš atsakās no cerības, kad gaidītā palīdzība bija tik tuvu! Pēc viņa ierosinājuma draugi to uznesa uz mājas jumta un, to uzplēsuši, nolaida pie Jēzus kājām. Saruna pārtrūka, Pestītājs ielūkojās izmocītajā sejā un ieraudzīja sev pievērstu lūdzošu skatienu. Viņš saprata šo gadījumu. Viņš pats bija vilcis pie sevis šo apjukušo un šaubu pārņemto garu. Tam vēl mājās atrodoties, Pestītājs pārliecināja paralizētā cilvēka sirdsapziņu, un tas nožēloja savus grēkus un ticēja, ka Jēzum ir spēks darīt viņu veselu. Tad arī Pestītāja dzīvību dodošā žēlastība jau pirmo reizi bija svētījusi viņa slāpstošo sirdi. Jēzus bija vērojis, kā pirmais ticības stariņš pieauga par pārliecību, ka Viņš ir vienīgais grēcinieku palīgs; Jēzus redzēja, kā cilvēkam, pūloties nokļūt Viņa tuvumā, nostiprinās ticība.LI 212.4

Tad ar vārdiem, kas cietēja ausij skanēja kā mūzika, Pestītājs viņu iedrošināja: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Izmisuma smagums novēlās no slimnieka dvēseles; piedošanas miers pārņēma viņa garu un staroja no viņa sejas. Fiziskās sāpes bija zudušas, visa viņa būtne bija pārveidota. Nevarīgais paralizētais ir dziedināts! Vainīgajam grēciniekam ir piedots!LI 213.1

Vienkāršā ticībā viņš Jēzus vārdus pieņēma kā jaunas dzīves ķīlu. Viņš vairs tālāk neizteica nekādu lūgumu, bet palika mierīgi guļam, pārāk laimīgs, lai runātu. Viņa seja atstaroja Debesu gaismu, un ļaudis ar bijību noraudzījās šajā skatā.LI 213.2

Rakstu mācītāji ar sasprindzinājumu gaidīja, lai redzētu, kā Kristus rīkosies šajā gadījumā. Tie atcerējās, kā slimais reiz griezās pie viņiem pēc palīdzības un kā tie bija lieguši jebkādu cerību un līdzjūtību. Ar to vēl neapmierinādamies, mācītāji paziņoja, ka tas par saviem grēkiem tagad izcieš Dieva sodu. Paralizēto ieraugot, visas šīs lietas tiem no jauna atausa atmiņā. Tie arī pamanīja, ar kādu interesi visi vēroja notiekošo, un izjuta lielas bailes, ka zaudē savu ietekmi tautā.LI 213.3

Šie augstie vīri savā starpā nepārmija nevienu vārdu, bet, ieskatījušies cits citam acīs, tur izlasīja vienas un tās pašas domas — noteikti kaut kas jādara, lai apturētu sajūsmas vilni. Jēzus bija teicis, ka paralizētajam piedoti grēki. Farizeji to uztvēra kā Dieva zaimošanu un sprieda, ka tas ir grēks, par kuru var piespriest nāves sodu. Tie savās sirdīs sacīja: “Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” (Marka 2:7)LI 213.4

Paskatījies uz viņiem ar skatienu, no kura tie sarāvās, Jēzus sacīja: ” “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk? Vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” Viņš saka uz triekas ķerto, “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” ”LI 213.5

Tad slimais, kurš pie Jēzus tika atnests ar visu gultu, piecēlās kājās ar jaunības spēku un vingrumu. Viņa dzīslās sāka plūst dzīvinošās asinis. Visi orgāni pielija ar jaunu spēku. Nāves bālumu nomainīja veselīgs sārtums. “Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: to mēs ne mūžam vēl neesam redzējuši.”LI 214.1

Ak, apbrīnojamā Kristus mīlestība, kas noliecas dziedināt vainīgos un nomocītos! Dievība, kas bēdājas par cietējas cilvēces ļaunumu un to remdina! Ak, brīnišķais spēks, kas tā tiek atklāts cilvēkiem! Kas gan spēj apšaubīt pestīšanas vēsti? Kas var nevērīgi izturēties pret līdzcietīgā Pestītāja žēlastības dāvanām?LI 214.2

Lai atdotu veselību šim novārgušajam organismam, vajadzēja ne mazāk kā Radītāja spēku. Tā pati balss, kas deva dzīvību no zemes pīšļiem veidotajam cilvēkam, atdeva dzīvību mirstošajam paralizētajam. Tas pats spēks, kas deva dzīvību ķermenim, atjaunoja arī sirdi. Tas, kas radīšanas brīdī runāja, un Viņa vārdi piepildījās, par kuru ir sacīts, ka tad, kad “Viņš pavēlēja, (..) viss radās”, (Ps. 33:9), bija nolēmis piešķirt dzīvību dvēselei, kas mirusi pārkāpumos un grēkos. Fiziskā dziedināšana bija pierādījums spēkam, kas atjaunoja sirdi. Kristus paralizētajam pavēlēja celties un iet, lai visi zinātu, “ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot”.LI 214.3

Kristū slimnieks atrada gan fizisko, gan garīgo dziedināšanu. Garīgajai dziedināšanai sekoja fiziskā izveseļošanās. Šo mācību nedrīkst atstāt neievērotu. Mūsu dienās ir tūkstošiem tādu, kas, ciešot no fiziskām kaitēm, līdzīgi paralizētajam ilgojas dzirdēt: “Tavi grēki tev piedoti.” Viņu slimības pamatā ir grēks ar tā nemieru un nepiepildītajām vēlmēm. Tie nevar atrast atvieglojumu, pirms nav nonākuši pie dvēseles Ārsta. Miers, kuru vienīgi Viņš var dot, atnesīs spēku garam un veselību ķermenim.LI 214.4

Jēzus nāca, “lai (..) iznīcinātu velna darbus”. “Viņā bija dzīvība”, un Viņš saka: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” Viņš ir “dzīvu darītājs gars”. (1. Jāņa 3:8; Jāņa 1:4; 10:10; 1. Kor. 15:45) Jēzum vēl tagad ir tas pats dzīvību dodošais spēks, kurš bija tad, kad Viņš mājoja zemes virsū, dziedināja slimos un pasludināja grēku piedošanu grēciniekiem. “Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Ps. 103:3)LI 214.5

Paralizētā dziedināšanas radītais iespaids tautā bija tāds, it kā būtu atvērušās Debesis, atklādamas labākas pasaules godību. Kad dziedinātais gāja cauri ļaužu pūlim, nepārtraukti slavēdams Dievu un savu nastu nesdams tā, it kā tai būtu spalvas smagums, ļaudis atkāpās, dodami viņam ceļu, un bijībā noskatījās, klusu savā starpā sačukstēdamies: “Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.”LI 215.1

Farizejus pārņēma izbrīns un reizē nomāca arī neveiksme. Tie redzēja, ka šeit viņu skaudībai nav iespējams sakūdīt ļaužu pūli. Tautu tik spēcīgi bija ietekmējusi tā cilvēka brīnumainā dziedināšana, kuru tie bija nodevuši Dieva dusmībai, ka rakstu mācītāji uz brīdi tika aizmirsti. Tie redzēja, ka Kristum ir spēks un vara, kādu tie bija attiecinājuši vienīgi uz pašu Dievu, bet Viņa izturēšanās bija krasā pretstatā ar šo vīru augstprātīgo iedomību. Tie bija apmulsuši un nokaunējušies, saprazdami, bet neatzīdami, ka atrodas augstākas Būtnes priekšā. Jo spēcīgāks bija pierādījums, ka Jēzum ir vara virs zemes piedot grēkus, jo ciešāk tie ieslēdzās neticībā. No Pētera nama viņi aizgāja, lai kaltu ļaunus plānus, kā apklusināt Dieva Dēlu.LI 215.2

Fiziska slimība, lai cik ļaundabīga un dziļi iesakņojusies tā arī nebija, Kristus spēkā tika izdziedināta, bet kāda dvēseles kaite vēl stiprāk pārņēma tos, kas aizvēra acis, lai neredzētu gaismu. Spitālība un paralīze nebija tik briesmīgas kā liekulība un neticība.LI 215.3

Dziedinātā cilvēka mājās atskanēja lielas gaviles, kad tas vesels atgriezās pie savējiem, bez piepūles nesdams gultu, ar kuru to tikai pirms īsa brīža lēni un piesardzīgi bija nesuši draugi. Tuvinieki sanāca ap viņu, raudādami prieka asaras, gandrīz neuzdrošinādamies ticēt savām acīm. Tas stāvēja viņu priekšā, pilns vīrišķības un spēka. Rokas, kuras tie bija redzējuši kā bez dzīvības, tagad veikli paklausīja viņa gribai. Vēl nesen sarukusī un svina pelēkā āda tagad bija spirgta un sārta. Viņš gāja brīvā, stingrā solī. Prieks un cerība atspoguļojās katrā sejas vaibstā, šķīstuma un miera izteiksme stājās grēka un ciešanu zīmju vietā. No šīs ģimenes uz Debesīm pacēlās priecīga pateicība, un Dievs tika pagodināts savā Dēlā, kas bija atdevis cerību spēkus zaudējušam un izmisumā nonākušam cietējam. Šis cilvēks un viņa ģimene tagad bija gatavi par Jēzu nodot pat savu dzīvību. Viņu ticību neaptumšoja šaubas; bez svārstīšanās tie pieķērās un uzticējas Tam, kas viņu satumsušajā mājā ienesa gaismu.LI 215.4