Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    30 nodaļa. “Viņš izredzēja divpadsmit”

    (Marka 3:13-19; Lūk. 6:12-16)LI 232.1

    “Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. Un viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt. ”LI 232.2

    Kalna nogāzes kuplo koku paēnā netālu no Galilejas jūras divpadsmit vīri tika aicināti apustuļa amatam; turpat tika sacīta arī Kalna svētruna. Lauki un pakalni bija Jēzus iemīļotākās uzturēšanās vietas, un savas mācības Viņš sniedza vairāk brīvā dabā nekā templī vai sinagogās. Neviena sinagoga arī nebūtu varējusi uzņemt tos ļaužu pulkus, kas Viņam sekoja. Bet ne šī iemesla dēļ vien Viņš izvēlējās mācīt laukos un birzīs. Jēzus mīlēja dabu. Ikviena klusa, nomaļa vieta Viņam bija svēts templis.LI 232.3

    Pirmajiem zemes iemītniekiem svētnīca atradās Ēdenes dārza koku paēnā. Tur Kristus sarunājās ar cilvēces ciltstēvu. Izraidīti no Paradīzes, mūsu pirmie vecāki vēl arvien pielūdza laukos un birzīs, kur Kristus tiem tuvojās ar savu žēlastības Evaņģēliju. Tas bija Kristus, kas ar Ābrahāmu runāja zem Mamres ozoliem, ar īzāku, kad tas vakara stundā izgāja klajumā Dievu pielūgt, ar Jēkabu Bēteles kalnienē, ar Mozu Midiānas zemes klinšu kraujās un ar zēnu Dāvidu, kad tas sargāja sava tēva ganāmpulkus. Tas bija saskaņā ar Kristus pavēli, ka ebreju tauta piecpadsmit gadsimtus ilgi ik gadus uz vienu nedēļu atstāja savus mājokļus un dzīvoja no zaļu koku zariem celtās būdās — cirta “(..) palmu zarus un zarus no kupliem noaugušiem kokiem un no Eifratas apses”. (3. Moz. 23:40)LI 232.4

    Audzinādams savus mācekļus, Jēzus aizgāja no pilsētas trokšņa un drūzmas lauku un kalnu klusumā, jo tas vairāk saskanēja ar sevis aizliegšanas mācībām, ko Viņš vēlējās tiem iemācīt. Savas atklātās darbības laikā Jēzum patika ļaudis sapulcināt zem zilā debesjuma kādā zāļainā nogāzē vai ezera krastā. Tur savu radīšanas darbu vidū Viņš klausītāju domas varēja virzīt prom no mākslīgā uz dabīgo. Dabas attīstībā atklājās Viņa valstības pamatlikumi. Paceļot acis uz Dieva kalniem un skatot Viņa roku brīnišķīgos darbus, cilvēkiem bija iespēja mācīties dievišķās patiesības dārgās mācības. Dabas norises tiem atgādināja Kristus mācības. Tā ir visiem, kas iziet ārā, dabā ar Kristu sirdī. Tie jūt ap sevi svēto ietekmi. Dabas bagātības atgādina mūsu Kunga līdzības un atkārto Viņa padomus. Satiekoties ar Dievu dabā, domas tiek virzītas augšup un sirdī ienāk miers.LI 232.5

    Bija pienācis laiks spert pirmo soli tās draudzes organizēšanā, kas pēc Kristus aiziešanas varētu Viņu pārstāvēt virs zemes. Viņu rīcībā nebija greznas svētnīcas, bet Pestītājs mācekļus aizveda uz savu iemīļoto atpūtas vietu; un tās dienas svētie piedzīvojumi šo vīru prātos uz visiem laikiem saistījās ar kalnu, ieleju un ezera skaistumu.LI 233.1

    Jēzus aicināja mācekļus, lai tos pēc tam varētu izsūtīt kā savus lieciniekus pasludināt pasaulei to, ko tie no Viņa bija dzirdējuši un redzējuši. Tas bija vissvarīgākais uzdevums, kādam cilvēki jebkad aicināti, un par to svarīgāks ir vienīgi paša Kristus darbs. Viņiem vajadzēja kļūt par Dieva darbabiedriem pasaules glābšanā. Kā Vecajā Derībā Israēlu pārstāvēja divpadsmit sentēvi, tā par evaņģēliskās draudzes pārstāvjiem tika izvirzīti divpadsmit apustuļi.LI 233.2

    Pestītājs pazina savu izraudzīto vīru raksturus; Viņš redzēja visas mācekļu vājības un kļūdas; Viņš zināja briesmas, kādas tiem būs jāpiedzīvo, kā arī pienākumus un atbildības; un Viņam kļuva žēl šo cilvēku. Viens pats uz kāda kalna pie Galilejas jūras Jēzus veselu nakti pavadīja lūgšanā par viņiem, kamēr tie gulēja kalna pakājē. Rītam austot, Viņš tos aicināja pie sevis, lai dalītos ar tiem kādā ļoti svarīgā vēstī.LI 233.3

    Mācekļi jau kādu laiku bija pavadījuši aktīvā darbā kopā ar Jēzu. Jānis un Jēkabs, Andrejs un Pēteris kopā ar Filipu, Nātanaēlu un Mateju bija saistīti ar Viņu ciešāk nekā pārējie un bija redzējuši lielāko daļu Viņa brīnumdarbu. Pēteris, Jēkabs un Jānis, savukārt, bija vēl tuvākās attiecībās ar Jēzu. Tie gandrīz pastāvīgi bija pie Viņa, vērodami Pestītāja brīnumdarbus un ieklausīdamies pamācībās. Jānis tiecās pēc vēl sirsnīgākas tuvības, un tāpēc viņš ir pazīstams kā māceklis, kuru Jēzus mīlēja. Pestītājs mīlēja visus, bet Jānim bija visasākais prāts. Viņš bija jaunāks par pārējiem un ar lielāku, bērnam līdzīgu uzticēšanos atvēra sirdi Jēzum. Tā viņam izveidojās vistuvākās attiecības ar Kristu, un tieši ar viņa starpniecību ļaudīm tika pasniegtas Pestītāja visdziļākās garīgās mācības.LI 233.4

    Mācekļi dalījās grupās, un vienas tādas grupas priekšgalā bija Filipa vārds. Viņš bija pirmais māceklis, kuru Jēzus uzrunāja ar nepārprotamu pavēli: “Seko Man!” Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. Viņš bijā klausījies Jāņa Kristītāja vēsti un dzirdējis Jāni pasludinām Kristu par Dieva Jēru. Filips bija īsts patiesības meklētājs, bet ar kūtru sirdi ticēt. Kaut gan viņš pievienojās Kristum, taču viņa vēstījums Nātanaēlam rāda, ka viņš nebija pilnīgi pārliecināts par to, ka Jēzus ir Dievs. Lai arī balss no Debesīm pasludināja Kristu par Dieva Dēlu, Filipam Viņš bija “Jēzus no Nācaretes, Jāzepa dēls”. (Jāņa 1:45) Filipa ticības trūkums izpaudās arī vēlāk, kad tika paēdināti pieci tūkstoši. Lai viņu pārbaudītu, Jēzus tam jautāja: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Filipa atbilde robežojās ar neticību: “Par divsimt sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” (Jāņa 6:5-7) Jēzus bija apbēdināts. Neskatoties uz to, ka Filips bija redzējis Viņa darbus un jutis Viņa spēku, tam tomēr nebija ticības. Kad vēlāk grieķi vērsās pie Filipa un jautāja par Jēzu, viņš neizmantoja izdevību, lai aizvestu tos pie Pestītāja, bet aizgāja to pateikt Andrejam. Un tad, vēl pēdējās dārgajās stundās pirms krustā sišanas Filipa vārdos atkal izskanēja daudz neticības. Kad Toms sacīja: “Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?”, Jēzus atbildēja: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība (..). Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu.” Bet Filips uz to atsaucās ar neticību: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” (Jāņa 14:5-8) Ar tik kūtru sirdi, tik vājš ticībā bija māceklis, kas trīs gadus pavadīja kopā ar Jēzu.LI 234.1

    Pilnīgā pretstatā Filipa neticībai atklājās Nātanaēla bērnišķā uzticēšanās. Tas bija ārkārtīgi pārliecināts cilvēks, cilvēks, kura ticība satvēra neredzamās realitātes. Tomēr arī Filips mācījās Kristus skolā, un dievišķais Skolotājs pacietīgi panesa viņa neticību un aprobežotību. Un, kad pār mācekļiem izlējās Svētais Gars, Filips kļuva par Dieva izredzētu skolotāju. Viņš zināja, ko runā, un mācīja ar noteiktību, kas klausītājiem iedvesa pārliecību.LI 234.2

    Kamēr Jēzus gatavoja mācekļus svētajai kalpošanai, viņu vidū iespraucās kāds neaicināts. Tas bija Jūda Iskariots — cilvēks, kas apliecināja, ka ir Kristus sekotājs. Viņš izvirzījās priekšplānā, nodrošinādams sev vietu tuvāko mācekļu pulciņā. Ļoti nopietni un ar šķietamu dedzību viņš paziņoja: “Es Tev sekošu, lai kurp Tu ietu.” Jēzus viņu ne noraidīja, ne arī apsveica, tikai izteica skumjus vārdus: “Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.” (Mat. 8:19,20) Jūda ticēja, ka Jēzus ir Mesija un, pievienodamies apustuļiem, cerēja nodrošināt sev augstu stāvokli jaunajā ķēniņvalstī. Ar savas nabadzības apliecināšanu Jēzus gribēja iznīcināt šo cerību.LI 234.3

    Mācekļi ļoti vēlējās, lai viņiem pievienotos Jūda. Tas bija cilvēks ar vadoņa stāju, asu uztveri un organizatora spējām, tādēļ tie viņu Jēzum ieteica kā lielisku palīgu darbā. Mācekļi bija pārsteigti, ka Kristus šo cilvēku uzņēma tik vēsi.LI 235.1

    Mācekļi jutās vīlušies, ka Jēzus necentās sadarboties ar Israēla vadoņiem. Viņiem likās, ka nenodrošināt savu darbību ar šo ietek-mīgo cilvēku atbalstu ir kļūda. Ja Viņš būtu noraidījis arī Jūdu, tie savās domās sāktu apšaubīt Mācītāja gudrību. Vēlākajiem notikumiem ar Jūdu vajadzēja atklāt, cik bīstami ir ņemt vērā jebkādus laicīgus apsvērumus tur, kur jāizlemj cilvēku atbilstība Dieva darbam. Sadarbība ar tādiem cilvēkiem, kādus mācekļi tik ļoti vēlējās iegūt, darbu būtu nodevusi visniknāko ienaidnieku rokās.LI 235.2

    Taču tobrīd, kad Jūda pievienojās mācekļiem, viņš nebija vienaldzīgs pret Kristus rakstura skaistumu un cēlumu. Viņš sajuta tā dievišķā spēka ietekmi, kas dvēseles vilka pie Pestītāja. Tas, kas bija nācis, lai ielūzušu niedri nesalauztu un dziestošu degli neizdzēstu, negribēja atstumt arī šo dvēseli, kamēr vien tā sevī saglabāja ilgas pēc gaismas. Pestītājs lasīja Jūdas sirdi; Viņš zināja, kādā grēka bezdibenī māceklis nogrims, ja to neatbrīvos Dieva žēlastība. Pieņēmis šo cilvēku, Kristus rūpējās, lai tas dienu no dienas varētu saskarties ar Viņa nesavtīgo mīlestību. Ja Jūda tikai atvērtu sirdi Kristum, dievišķā žēlastība aizdzītu savtības dēmonu, un viņš varētu kļūt par Dieva valstības pavalstnieku.LI 235.3

    Dievs pieņem cilvēkus tādus, kādi tie ir, ar visiem cilvēciskajiem rakstura elementiem, un sagatavo savam darbam, ja vien tie grib pakļauties un mācīties no Viņa. Tie tiek izraudzīti ne tāpēc, ka ir pilnīgi, bet lai, neskatoties uz viņu nepilnībām, atzīdami un izdzīvodami patiesību, Kristus žēlastībā tiktu pārveidoti Viņa līdzībā.LI 235.4

    Jūdam bija tās pašas iespējas, kas pārējiem mācekļiem. Viņš klausījās tās pašas dārgās mācības. Bet patiesības atklāšana dzīvē, kā to prasīja Kristus, bija pret viņa gribu un nodomiem. Viņš nevēlējās atteikties no savām idejām, lai saņemtu gudrību no Debesīm.LI 235.5

    Cik saudzīgi un laipni Pestītājs izturējās pret to, kas kļuva par Viņa nodevēju! Savās mācībās Jēzus kavējās pie labdarības principiem, kas skāra mantkārību pašā pamatnē. Viņš Jūdam rādīja šīs iekāres atbaidošo būtību, un ne vienreiz vien māceklis saprata, ka tiek attēlots viņa raksturs un uzrādīts viņa grēks, bet viņš neatzina un neatstāja savu netaisnību. Viņš bija pārāk apmierināts ar sevi un tur, kur vajadzēja stāties pretī kārdināšanai, turpināja savu krāpniecisko rīcību. Viņa priekšā atradās Kristus — dzīvs paraugs, par kādu viņam jākļūst, ja cilvēks ir guvis labumu no dievišķās starpniecības un kalpošanas; bet pamācība pēc pamācības izskanēja un aizslīdēja gar Jūdas ausīm bez kādas ievērības.LI 236.1

    Jēzus neizsacīja asus pārmetumus par viņa mantkārību, bet dievišķā pacietībā panesa šo kļūdaino vīru pat tad, kad sniedza pierādījumus, ka lasa viņa sirdi kā atvērtu grāmatu. Jēzus viņam izteica viscēlākos pamudinājumus uz labdarību, tāpēc, atsakoties no Debesu gaismas, Jūda nevarēja attaisnoties.LI 236.2

    Tā vietā, lai staigātu gaismā, Jūda izvēlējās paturēt savus trūkumus. Ļaunas iekāres, atriebību, tumšas un drūmas domas viņš sevī nēsāja tik ilgi, kamēr sātans šo cilvēku pilnīgi pārņēma savā varā. Jūda kļuva par Kristus ienaidnieka pārstāvi.LI 236.3

    Kad Jūda piebiedrojās Jēzum, viņam bija dažas labas rakstura īpašības, kas varēja izveidoties par svētību draudzei. Ja viņš būtu ar mieru nest Kristus jūgu, viņš varētu ierindoties starp vadošajiem apustuļiem, bet, kad tika atklāti viņa trūkumi, tas nocietināja sirdi un augstprātībā palika pie saviem egoistiskajiem centieniem, tādā veidā padarot sevi nederīgu darbam, ko Dievs viņam būtu uzticējis.LI 236.4

    Kad Jēzus aicināja mācekļus darbā, tiem visiem bija nopietni trūkumi. Pat Jānis, kuram bija visciešākās attiecības ar Lēnprātīgo un Pazemīgo, pēc dabas nebija laipns un pakļāvīgs. Viņus abus ar brāli sauca par “pērkona dēliem”. Kad tie bija ar Jēzu, tad katra nevērība pret Viņu izraisīja sašutumu un kareivīgu noskaņojumu. Dusmas, atriebība, tiesāšanas gars — visas šīs īpašības piemita arī mīļotajam māceklim. Viņš bija lepns, godkārīgs un gribēja būt pirmais Dieva valstībā. Bet dienu no dienas kā pretstatu savam straujumam viņš redzēja Jēzus laipnību, lēnprātību un pacietību un dzirdēja Viņa mācības par pazemību. Viņš atvēra sirdi dievišķai ietekmei un kļuva ne tikai par Pestītāja vārdu klausītāju, bet arī par darītāju. Viņš iemācījās vilkt Kristus jūgu un nest Viņa nastu.LI 236.5

    Jēzus savus mācekļus norāja, Viņš tos brīdināja un pamācīja, tomēr Jānis un tā biedri Viņu neatstāja, tie izvēlējās Jēzu, neraugoties uz rājieniem. Pestītājs nenovērsās no viņiem šo cilvēku vājību un kļūdu dēļ. Viņi līdz galam turpināja dalīties Kristus pārbaudījumos un apgūt mācības no Viņa dzīves. Raugoties uz Jēzu, tie pārveidojās raksturā.LI 237.1

    Pēc saviem ieradumiem un spējām apustuļi bija ļoti dažādi. Kopā ar citiem mācekļiem tur bija muitnieks Levijs Matejs un nesamierināmais Romas varas nīdējs, ātrsirdīgais, dedzīgais Sīmanis, cēlsirdīgais, straujais Pēteris un zemiskais Jūda; patiesais, bet nedrošais un bailīgais Toms, kūtrais, šaubu pārņemtais Filips un godkārīgie, vaļsirdīgie Cebedeja dēli. Būdami ar dažādiem trūkumiem, ar iedzimtām un ieaudzinātām tieksmēm uz ļaunu, tie visi bija savesti kopā, bet Kristū un ar Kristu tiem vajadzēja dzīvot Dieva saimē, mācoties kļūt vienotiem ticībā, atziņās un garā. Viņiem būs pārbaudījumi, pārestības un domstarpības, bet, kamēr sirdī mājos Kristus, nevar notikt šķelšanās. Viņa mīlestība tos vadīs uz savstarpēju mīlestību. Meistara mācības rādīs ceļu uz visu domstarpību izlīdzināšanu, veidojot mācekļu starpā savienību, līdz tie sasniegs pilnīgu vienprātību. Kristus ir lielais centrs, un tie cits citam tuvojas tieši par tik, par cik tie būs tuvojušies centram.LI 237.2

    Kad Jēzus bija beidzis savas pamācības mācekļiem, Viņš mazo grupiņu sapulcināja cieši ap sevi un, viņu vidū nometies ceļos un rokas izstiepis pār viņu galvām, izteica lūgšanu, nošķirdams tos savam svētajam darbam. Tā Kunga mācekļi tika iesvētīti Evaņģēlija kalpošanai.LI 237.3

    Kā savus pārstāvjus pie cilvēkiem Kristus neizvēlas nekritušus eņģeļus, bet cilvēkus — cilvēkus, kam tādas pašas kaislības kā tiem, kurus viņi cenšas glābt. Kristus kļuva cilvēks, lai varētu aizsniegt cilvēci. Dievišķajai dabai bija jāsavienojas ar cilvēcisko dabu, lai atnestu pasaulei pestīšanu. Dievišķajai dabai bija jāsavienojas ar cilvēcisko dabu, lai izveidotu kanālu attiecībām starp Dievu un cilvēku. Tāpat tas ir ar Kristus kalpiem un vēstnešiem. Cilvēkam vajadzīgs spēks, kas atrodas ārpus viņa un pāri viņam, lai tas atjaunotu viņu Dieva līdzībā un darītu spējīgu Dieva darbam, bet tas neizslēdz cilvēka paša līdzdalību. Cilvēks satver dievišķo spēku. Kristus caur ticību iemājo sirdī, un, sadarbojoties ar dievišķīgo, cilvēka spēks kļūst derīgs labiem darbiem.LI 237.4

    Tas, kurš aicināja Galilejas zvejniekus, vēl aizvien aicina cilvēkus savam darbam. Tāpat kā pirmajiem mācekļiem, arī mums Viņš vēlas parādīt savu spēku. Lai cik nepilnīgi un grēcīgi mēs arī nebūtu, Kungs vēršas pie mums ar piedāvājumu kļūt par Viņa darbabiedriem, par Viņa mācekļiem un pārstāvjiem. Viņš mūs uzaicina pieņemt dievišķos norādījumus, lai, pievienodamies Kristum, mēs varētu darīt Dieva darbus.LI 238.1

    “Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.” (2. Kor. 4:7) Lūk, kāpēc Evaņģēlija pasludināšana tika uzticēta maldīgiem cilvēkiem un ne Dieva eņģeļiem! Tas rāda, ka spēks, kas darbojas vājā cilvēkā, ir Dieva spēks; tā mēs tiekam iedrošināti ticēt, ka, spēdams palīdzēt tikpat nespēcīgiem kā mēs paši, tas palīdzēs arī mums. Tie, kam pašiem ir vājības, “var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem”. (Ebr. 5:2) Paši pārcietuši briesmas, tie apzinās ceļojuma draudus un grūtības un tādēļ tiek aicināti sniegt palīdzību citiem, kas atrodas tādās pašās briesmās. Daudzas dvēseles mīt neziņā un šaubās, ir nespēka pārņemtas, ticībā vājas un nespēj satvert Neredzamo, bet draugs, kuru tās redz nākam Kristus vietā, var kļūt par savienojošu posmu, piesaistīdams viņu vājo ticību Kristum.LI 238.2

    Mums jābūt Debesu eņģeļu darbabiedriem, kas atklāj Jēzu pasaulē. Ar gandrīz nepacietīgu dedzību eņģeļi gaida mūsu sadarbību, jo cilvēkiem ir jākļūst par savstarpējas sazināšanās kanāliem. Un, kad mēs no visas sirds nododamies Kristum, eņģeļi gavilē, ka ar mūsu starpniecību viņi var atklāt Kristus mīlestību.LI 238.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents