5 nodala. Svētīšana

(Lūk. 2:21-38)LI 32.1

Apmēram četrdesmit dienas pēc Kristus dzimšanas Jāzeps un Marija Viņu veda uz Jeruzālemi, lai stādītu Kunga priekšā un pienestu upuri. Tas bija saskaņā ar jūdu bauslību, un kā cilvēku aizvietotājam Kristum šiem likumiem vajadzēja pakļauties visās lietās. Viņam jau bija izdarīta apgraizīšanas ceremonija kā ķīla Viņa paklausībai bauslības prasībām.LI 32.2

Pēc likumu priekšraksta mātei bija jāpienes gadu vecs jērs par dedzināmo upuri un jauns balodis vai ūbele par grēka upuri. Tomēr likums arī paredzēja, ka vecāki, kas bija pārāk trūcīgi, lai upurētu jēru, varēja pienest divas ūbeles vai divus jaunus baložus — vienu par dedzināmo, otru par grēka upuri.LI 32.3

Kungam pienestajiem upuriem vajadzēja būt bez vainas. Šie upuri ainoja Kristu un norādīja, ka pats Jēzus bija bez fiziskiem trūkumiem. Viņš bija bezvainīgs un nevainojams Jērs. (sk. 1. Pēt. 1:19) Jēzum nebija neviena fiziska defekta; Viņa ķermenis bija spēcīgs un veselīgs. Visu savu zemes dzīves laiku Viņš pavadīja saskaņā ar dabas likumiem. Fiziski un garīgi Jēzus bija paraugs tam, kādai pēc Dieva nodoma un, paklausot Viņa likumiem, vajadzēja būt visai cilvēcei.LI 32.4

Pirmdzimtā bērna svētīšana Dievam pastāvēja jau no vissenā-kajiem laikiem. Dievs bija apsolījis dot Debesu Pirmdzimto, lai glābtu grēciniekus. Katrās mājās šīs dāvanas atzīšanu bija jāapliecina, veltījot savu pirmdzimto Dievam. Pirmdzimto iesvētīja priesteru kārtā, lai tas cilvēku vidū pārstāvētu Kristu.LI 32.5

Pēc Israēla izvešanas no Ēģiptes tika atjaunots likums par pirmdzimto svētīšanu. Kad Israēla bērni vēl atradās verdzībā, Kungs lika Mozum iet pie faraona, Ēģiptes valdnieka, un sacīt: “Tā saka tas Kungs: “Israēls ir Mans pirmdzimtais dēls.” Un Es tev saku: “Atlaid Manu dēlu, lai viņš Man kalpo, bet, ja tu liedzies viņu atlaist, redzi, tad Es nonāvēšu tavu pirmdzimto dēlu.” (2. Moz. 4:22,23)LI 32.6

Mozus aiznesa šo vēsti, bet lepnais valdnieks atbildēja: “Kas ir “Tas Kungs”, ka man būtu Viņam jāklausa un jāatlaiž Israēls; es nepazīstu “to Kungu,” un arī Israēlu es neatlaidīšu.” (2. Moz. 5:2) Tad Kungs iestājās par savu tautu, un Viņa darbus pavadīja zīmes un brīnumi; faraonu piemeklēja šausmīgas nelaimes. Pēdīgi iznīcinātājs eņģelis saņēma pavēli nonāvēt visus cilvēku un dzīvnieku pirmdzimtos Ēģiptē. Lai saudzētu israēliešus, tie saņēma pavēli savu durvju stenderes apslacīt ar nokauta jēra asinīm. Tā vajadzēja apzīmēt katru māju, lai eņģelis, kas veica savu nāves misiju, ietu garām israēliešu mājokļiem.LI 32.7

Kad Kungs Ēģiptei bija sūtījis šo sodību, Viņš sacīja Mozum: “Novēli Man visus pirmdzimušos— kā cilvēku, tā lopu (..), lai tie Man pieder.” “No tās dienas, kad Es Ēģiptes zemē nogalināju visus pirmdzimušos, Es esmu sev svētījis visus pirmdzimušos Israēlā, sākot ar cilvēkiem līdz pat lopiem, tie lai Man pieder: Es esmu tas Kungs.” (2. Moz. 13:2; 4. Moz. 3:13) Kad tika uzsākti saiešanas telts dievkalpojumi, visu Israēla pirmdzimto vietā Kungs izvēlējās Levija cilti, lai tā kalpotu svētnīcā. Tomēr pirmdzimtie joprojām tika uzskatīti par Kunga īpašumu un bija jāatpērk.LI 33.1

Tādēļ likumam par pirmdzimtā svētīšanu Kungam bija īpaša nozīme. Tas ne tikai atgādināja, cik brīnumainā veidā Kungs bija atbrīvojis Israēla bērnus, bet arī stāstīja par vēl lielāku atbrīvošanu nākotnē, ko veiks Dieva vienpiedzimušais Dēls. Kā uz durvju stenderēm slacītās asinis glāba Israēla pirmdzimtos, tā Kristus asinīm ir spēks glābt pasauli.LI 33.2

Ņemot to visu vērā, cik nozīmīga gan bija Kristus svētīšana! Bet priesteris to nesaprata, viņš nespēja saskatīt lielo noslēpumu. Zīdaiņu svētīšana bija parasta aina. Ik dienas priesteris saņēma izpirkšanas naudu, kad bērnus nesa Kunga priekšā. Ik dienas viņš izpildīja savu parasto darbu, maz ievērodams vecākus un bērnus, izņemot tos gadījumus, kad kaut kas norādīja uz vecāku bagātību vai augsto stāvokli. Jāzeps un Marija bija trūcīgi. Kad tie atnāca ar savu bērnu, priesteris viņos redzēja tikai vīru un sievu galilejiešu apģērbā, turklāt visvienkāršākajā. Viņu ārienē nebija nekā, kas saistītu uzmanību, un viņi pienesa upuri, kādu mēdza pienest trūcīgie.LI 33.3

Priesteris izpildīja savu oficiālo kalpošanas ceremoniju. Viņš paņēma bērnu uz rokām un turēja paceltu altāra priekšā. Atdevis to atpakaļ mātei, viņš pirmdzimto sarakstā atzīmēja vārdu “Jēzus”. Priesterim, turot bērnu, pat prātā neienāca, ka viņa rokas tur Debesu Majestāti, Godības Ķēniņu. Viņš nedomāja, ka šis bērns ir Tas, par ko Mozus rakstīja: “Dievs Kungs iecels jums pravieti no jūsu brāļiem, tāpat kā mani; Tam klausiet visās lietās, ko Tas uz jums runās.” (Ap. d. 3:22) Viņš nedomāja, ka šis bērns ir Tas, kura godību Mozus vēlējās skatīt. Tomēr priestera rokās atradās kāds, kurš ir lielāks par Mozu. Ierakstot bērna vārdu, priesteris reģistrēja visas jūdu ceremoniālās sistēmas Pamatlicēju. Tagad šim vārdam bija jātop par tās galu, jo upuru un dāvanu sistēma bija novecojusi. Simbols jau gandrīz bija sastapis savu paraugu, un ēna — īstenību.LI 33.4

Godības padebesis bija atstājis svētnīcu, bet Betlēmes Bērnā slēpās godība, kuras priekšā zemojās eņģeļi. Šis bērns, kurš vēl neko neapzinājās, bija apsolītais pēcnācējs, uz kuru norādīja pirmais altāris pie Ēdenes vārtiem. Viņš bija Šilo — Miera Nesējs. Viņš bija Tas, kurš Mozum atklājās kā “ES ESMU”. Viņš bija Tas, kurš ar mākoņa un uguns stabu vadīja Israēlu. Viņš bija Tas, par kuru jau kopš seniem laikiem sludināja pravieši. Viņš bija visu tautu Ilgas, Dāvida Sakne un Atvase, spožā Rīta Zvaigzne. Mazā, bezpalīdzīgā bērna vārds, kurš Israēla rakstu ruļļos pieteica Viņu kā mūsu brāli, bija kritušās cilvēces cerība. Bērns, par kuru tika samaksāta izpirkšanas naudu, bija Tas, kuram vajadzēja izpirkt visas pasaules grēkus. Viņš bija īstais Augstais “Priesteris pār Dieva namu”, kam ir “neiznīcīgs” priestera amats un kas var darboties kā Aizstāvis “pie Majestātes labās rokas augstībā”. (Ebr. 10:21; 7:24; 1:3)LI 34.1

Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Dievnamā Dieva Dēls tika iesvētīts darbam, ko Viņš bija nācis darīt. Kaut gan priesteris Viņu uzlūkoja tāpat kā jebkuru citu bērnu, neredzot un neizjūtot neko neparastu, tomēr ar šo rituālu tika apliecināts, ka Dievs pasaulei ir devis savu Dēlu. Tomēr šajā notikumā kāds pazina Kristu. “Viens cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekams nebūšot redzējis tā Kunga Svaidīto.”LI 34.2

Sīmeans ienāk dievnamā un redz ģimeni, kas priesterim atnesusi savu pirmdzimto dēlu. Viņu izskats liecina par nabadzību, bet Sīmeans saprot Svētā Gara brīdinājumus, un viņu dziļi saviļņo atklāsme, ka Kunga priekšā atnestais bērns ir Israēla Iepriecinātājs — Tas, kuru viņš tik ļoti bija ilgojies redzēt. Pārsteigtajam priesterim Sīmeans šķita tikai sajūsmas pārņemts cilvēks. Bērnu atkal atdod Marijai, un Sīmeans to paņem uz savām rokām, lai svētītu Dievam. Viņa dvēselē ielīst tāds prieks, kādu viņš vēl nekad nav izjutis. Paceldams mazo Pestītāju pret debesīm, viņš saka: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm; gaismu, apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm.”LI 34.3

Šajā cilvēkā mājoja pravieša Gars, un, kamēr Jāzeps un Marija vēl stāvēja, brīnīdamies par šiem vārdiem, Sīmeans viņu svētīja un sacīja Marijai: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudzu siržu domas nāktu zināmas.”LI 35.1

Ienāca arī praviete Anna un apstiprināja Sīmeana liecību par Kristu. Kad Sīmeans runāja, viņa seju apgaismoja Dieva godība, un arī Anna izteica savu sirsnīgo pateicību, ka Dievs viņai ļāvis skatīt Kungu Kristu.LI 35.2

Šie pazemīgie dievlūdzēji nebija velti pētījuši pravietojumus. Savukārt tie, kas Israēlā ieņēma rakstu mācītāju un priesteru vietas, nestaigāja Kunga ceļos, kaut gan arī viņu priekšā bija dārgie pravietojumu vārdi. Viņu acis nebija atvērtas dzīvības Gaismai.LI 35.3

Tāpat tas ir arī šodien. Reliģiskie vadoņi un dievnamu apmeklētāji nesaredz notikumus, kas atrodas visu Debesu uzmanības centrā. Cilvēki atzīst vēsturisko Kristu, bet novēršas no dzīvā Kristus. Kristu, kura Vārds aicina uz pašuzupurēšanos, Kristu grūtdieņos un cietējos, kas lūdz palīdzību, Kristu, kas iestājas par taisnu lietu, neskatoties uz nabadzību, grūtībām un izsmieklu, šodien cilvēki ir gatavi uzņemt tikpat maz kā pirms 19 gadsimtiem.LI 35.4

Marija pārdomāja Sīmeana lielo, tālu sniedzošos pravietojumu. Raudzīdamās uz bērnu savās rokās, viņa atcerējās Betlēmes ganu vārdus, un viņu pildīja pateicības pilns prieks un gaiša cerība. Sīmeana vārdi atsauca atmiņā Jesajas pravietojumu: “Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta Gars, padoma un spēka Gars, atziņas un tā Kunga bijības Gars. (..) Taisnība būs Viņa gurnu josta, un uzticība Viņa lielu aptinamā aukla.” “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma (..). Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem.LI 35.5

Viņa vārds ir: “Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Lielkungs.” (Jes. 11:1,2,5; 9:1,5) Tomēr Marija neizprata Kristus sūtību. Sīmeans par Viņu pra-vietoja gan kā par gaismu, kas apgaismos pagānus, gan kā par slavu Israēla ļaudīm. Arī eņģelis Kristus dzimšanu pasludināja kā prieka vēsti visām tautām. Dievs gribēja labot jūdu šauro izpratni par Mesijas darbu. Viņš vēlējās, lai cilvēki Jēzū saskata ne tikai Israēla atbrīvotāju, bet pasaules Pestītāju. Tomēr, lai saprastu Jēzus misiju, pat Viņa mātei bija vajadzīgi vēl daudz gadi.LI 36.1

Marija raudzījās nākotnē, kad Mesija valdīs uz Dāvida troņa, bet viņa nespēja saskatīt ciešanu kristības, ar ko tas tiks panākts. Sīmeana pravietojums atklāja, ka Mesijas dzīves ceļš pasaulē nebūs bez šķēršļiem. Marijai teiktajos vārdos: “Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies” Dievs savā sirsnīgajā žēlastībā lika nojaust dvēseles mokas, ko tā uzņemas ciest Vina dēl.LI 36.2

“Redzi,” sacīja Sīmeans, “Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.” Tiem, kas celsies augšā, ir jākrīt. Mums jākrīt uz Klints un jāsašķīst, iekams varam tikt paaugstināti Kristū. Lai redzētu valstības godību, es ir jāgāž no troņa, un augstprātība jāpazemo. Jūdi negribēja pieņemt godu, kas iegūstams pazemojoties, tāpēc viņi nepieņēma savu Pestītāju. Viņš bija zīme, kam runā pretī.LI 36.3

“Lai daudzu siržu domas nāktu zināmas.” Pestītāja dzīve atklāj visas sirdis, sākot ar Radītāja līdz pat tumsības valdnieka sirdij. Sātans Dievu attēloja kā patmīli un varmāku, kas visu pieprasa sev, neko nedodot pretī, kas prasa visu radījumu kalpošanu tikai savam godam, bet viņu labā nenes nekādus upurus. Un, lūk, dāvinot Kristu, atklājas Tēva sirds! Šī dāvana liecina, ka Dievs par mums domā “miera domas un ne ļaunas domas”. (Jer. 29:11) Tā skaidri rāda, ka, lai gan Dieva ienaids pret grēku ir tik spēcīgs kā nāve, Viņa mīlestība pret grēcinieku ir stiprāka par nāvi. Dievs ir apņēmies mūs atpestīt, un, lai to īstenotu, Viņš netaupīs neko — pat visdārgāko ne. Nav apslēpta neviena patiesība, kas svarīga mūsu glābšanai, nav aizmirsts neviens žēlsirdības brīnumdarbs, un neviens no dievišķā spēka līdzekļiem nav atstāts neizmantots. Katrai palīdzībai seko jauna palīdzība, katrai dāvanai —jauna dāvana. Tiem, kurus Dievs vēlas glābt, ir atvērta visa Debesu dārgumu krātuve. Savācis Visuma bagātības un atvēris bezgalīgā spēka avotus, Dievs tos pilnībā nodod Kristus rokās, sacīdams: “To visu Es dodu cilvēkam. Izmanto šīs dāvanas, lai pārliecinātu viņu, ka ne Debesīs, ne uz zemes nav lielākas mīlestības par manējo! Vislielāko laimi cilvēks baudīs, kad tas mīlēs Mani.”LI 36.4

Pie Golgātas krusta aci pret aci sastapās mīlestība un egoisms. Tur šis divas parādības sasniedza savu visaugstāko izpausmi. Kristus dzīvoja, lai iepriecinātu un svētītu. Nonāvēdams Kristu, sātans parādīja savu aso naidu pret Dievu. Tas lika saprast, ka viņa sacelšanās īstais mērķis ir gāzt Dievu no troņa un iznīcināt To, caur kuru atklājās Dieva mīlestība.LI 37.1

Kristus dzīve un nāve atklāj arī cilvēku domas. No silītes līdz krustam Jēzus dzīve katram bija aicinājums nodot sevi Viņam un dalīties Viņa ciešanās. Tas atklāja cilvēku motīvus. Jēzus nāca ar Debesu patiesību, un visi, kas uzklausīja Svētā Gara balsi, tika vesti pie Viņa. Sava es pielūdzēji piederēja sātana valstij. Ar savu at-tieksmi pret Kristu visi parāda, kurā pusē tie nostājušies. Šādi ikviens sev paraksta spriedumu.LI 37.2

Pēdējās tiesas dienā katra pazudusī dvēsele sapratīs, ko tā izdarījusi, atteikdamās no patiesības. Katram, kura prātu jebkad ir aptumšojis grēks, tiks parādīts krusts un krusta īstā nozīme. Golgātas un tās noslēpumainā Upura atklāsmes priekšā grēcinieki saņems spriedumu. Izgaisīs katra melīga aizbildināšanās. Cilvēku atkrišana parādīsies savā atbaidošajā izskatā. Cilvēki redzēs, ko viņi ir izvēlē-jušies. Noskaidrosies katrs jautājums par patiesību un maldiem, kas radies šajā ilgajā cīņā. Visuma tiesā Dievam nevarēs uzvelt vainu par grēka izcelšanos un tā pastāvēšanu. Tiks pierādīts, ka dievišķās pavēles nav līdzvainīgas grēkā. Dieva valdībā nebija nekādu trūkumu, nekāda iemesla būt ar to nemierā. Kad visu “siržu domas nāks zināmas”, tad gan uzticīgie, gan nepaklausīgie kopīgi izsauksies — “Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, visu- valdītāj; taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ! Kas Tevi nebītos, ak Kungs, un neslavētu Tavu vārdu? (..) Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami.” (Atkl. 15:3,4)LI 37.3