Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    35. nodaļa. “Klusu, mierā!”

    (Mat. 8:23-34; Marka 4:35-41; 5:1-20; Lūk. 8:22-39)LI 269.1

    Tā bija kāda notikumiem bagāta diena Jēzus dzīvē. Pie Galilejas jūras Viņš bija stāstījis savas pirmās līdzības, ar pazīstamiem ainojumiem vēlreiz paskaidrojot ļaudīm savas valstības būtību un veidu, kādā tai jātiek uzceltai. Savu darbu Viņš bija pielīdzinājis sējējam, un savas valstības attīstību — sinepju graudiņa augšanai un rauga iedarbībai mīklā. Pēdējo lielo taisno un bezdievīgo šķirošanu Viņš bija attēlojis līdzībās par kviešiem un nezālēm, kā arī par zvejas tīklu. Ar apslēpto mantu un dārgo pērli tika uzsvērts, cik nesalīdzināmi dārgas ir Viņa mācītās patiesības, kamēr ar līdzību par namturi Viņš mācekļiem rādīja, kā tiem jāstrādā kā Viņa pārstāvjiem.LI 269.2

    Visu dienu Jēzus bija mācījis un dziedinājis, un, vakaram tuvojoties, ļaužu drūzma vēl arvien nemazinājās. Izņemot ļoti īsus pārtraukumus ēšanai un atpūtai, Viņš tiem bija kalpojis dienu no dienas. Ļaunprātīgā kritika un sagrozījumi, ar kuriem Viņu pastāvīgi apsūdzēja farizeji, darbu padarīja vēl grūtāku un nogurdinošāku, un tagad dienas beigās Viņš bija tik ļoti noguris, ka nolēma aiziet uz kādu vientuļu vietu otrā pusē ezeram.LI 269.3

    Ģenecaretes ezera austrumu krasts nebija pilnīgi neapdzīvots, jo šur tur atradās pa kādai atsevišķai pilsētiņai, tomēr, salīdzinot ar rietumu krastu, tas bija mazapdzīvots apgabals. Tur dzīvoja vairāk pagānu nekā jūdu tautības iedzīvotāju, un sakari ar Galileju bija visai niecīgi. Tāpēc tas Jēzum solīja cerēto vientulību, un Viņš mācekļiem lūdza pavadīt Viņu uz turieni.LI 269.4

    Kad Jēzus bija atlaidis ļaužu pulku, Viņš “iekāpa laivā”, mācekļi Viņam sekoja un visi steidzīgi devās prom. Tomēr viņiem neizdevās aizbraukt vieniem pašiem. Krasta tuvumā bija citas zvejas laivas, un tajās ātri sakāpa ļaudis, kas sekoja Jēzum, gribēdami Viņu vēl redzēt un dzirdēt.LI 269.5

    Beidzot Pestītājs tomēr bija brīvs no ļaužu drūzmēšanās, un, noguruma un izsalkuma mākts, apgūlās laivas aizmugurē un drīz aizmiga. Vakars bija rāms un jauks, un pār ezeru nolaidās klusums. Te pēkšņi debesis apmācās, no kalnu aizām, kas stiepās gar austrumu piekrasti, trakodams atbrāzās viesulis un uz ezera sacēlās briesmīga vētra.LI 269.6

    Saule jau bija norietējusi, un pār sabangoto jūru nolaidās nakts melnums. Kaucošo vēju trenktie viļņi mētāja un piešļāca mācekļu laivu, draudot to nogremdēt. Šie rūdītie zvejnieki uz ūdens bija pavadījuši visu savu mūžu un laimīgi izglābušies daudzās vētrās, bet tagad viņu spēks un prasme neko nelīdzēja. Šķita, ka vētras varā tie ir pilnīgi bezspēcīgi, un, kad viņi redzēja, ka laiva pildās ar ūdeni, zuda jebkāda cerība.LI 270.1

    Ar visiem spēkiem cenzdamies glābties, tie bija aizmirsuši, ka laivā ir Jēzus. Redzot, ka mācekļu pūles ir veltīgas un viņus gaida vienīgi nāve, tie atcerējās To, kurš bija pavēlējis doties pāri ezeram. Jēzus tagad bija viņu vienīgā cerība. Izmisumā un bezpalīdzībā tie sauca: “Kungs, Kungs!” Bet biezā tumsa apslēpa Viņu to skatiem. Vētras kaukšana apslāpēja balsis, un atbildes nebija. Uzmācās šaubas un bailes. Vai Jēzus viņus būtu atstājis? Vai Tas, kurš bija uzvarējis slimības, dēmonus un pat nāvi, tagad nespēja palīdzēt saviem mācekļiem? Vai Viņš tos būtu aizmirsis nelaimē?LI 270.2

    Tie sauca vēlreiz, bet, izņemot niknās brāzmas, nebija nekādas atbildes. Laiva jau sāka grimt. Vēl mirklis, un acīmredzot tos aprīs satrakotie viļņi.LI 270.3

    Pēkšņi tumsu pāršķēla žilbinoši spilgts zibens, un viņi ieraudzīja Jēzu aizmigušu mierīgi guļam apkārtējā satraukuma neskartu. Pārsteigumā un izmisumā tie iesaucās: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Kā Viņš var tik mierīgi gulēt, kad tie ir briesmās un cīnās ar nāvi?LI 270.4

    Viņu kliedziens Jēzu atmodināja. Kad Viņu atkal apgaismoja jauns zibens uzliesmojums, tie redzēja Pestītāja sejā Debesu mieru; Viņa skatienā tie lasīja sirsnīgu, pašaizliedzīgu, mīlestību un, ar visu sirdi pievērsušies Viņam, mācekļi sauca: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!”LI 270.5

    Nekad nevienas dvēseles kliedziens nav palicis bez atbildes. Kad mācekļi satver airus, lai vēl pēdējo reizi mēģinātu glābties, Jēzus pieceļas. Vētrai trakojot un bangām gāžoties pār viņiem, Viņš stāv starp saviem skolniekiem, un Viņa seju apgaismo zibens. Jēzus paceļ roku, kas tik bieži darījusi žēlsirdības darbus, un saka trakojošajai jūrai: “Klusu, mierā!”LI 270.6

    Vētra apklust. Bangas saplok un norimst. Mākoņi sadalās un aizslīd, un iemirdzas zvaigznes. Laiva slīd pa mierīgu jūru. Tad, pievērsies saviem mācekļiem, Jēzus noskumis jautā: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”LI 271.1

    Mācekļi klusē. Pat Pēteris nemēģina izteikt vārdos to godbijību, kas pilda viņa sirdi. Arī citas laivas, kas pavadīja Jēzu, bija pārcietušas šīs briesmas. Šausmas un izmisumu bija izjutuši visi braucēji, bet Jēzus pavēle šajā satricinājumā atkal ienesa mieru. Vētras brāzmas bija sadzinušas laivas tuvu kopā, tā ka visi braucēji kļuva par brīnuma aculieciniekiem. Vētrai sekojošajā klusumā bailes ātri aizmirsās, un ļaudis savā starpā sačukstējās: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Tam paklausa?”LI 271.2

    Kad Jēzu pamodināja, lai Viņš stātos pretī vētrai, Pestītājs bija pilnīgi mierīgs. Viņa vārdos vai skatā nebija ne jausmas no bailēm, jo baiļu nebija Viņa sirdī. Bet ne jau dievišķās visspēcības dēļ Viņš palika mierīgs. Ne jau kā “zemes, jūras un debesu Kungs” Viņš varēja netraucēti dusēt. Nē, šo varu Jēzus bija nolicis, jo Viņš saka: “Es no sevis nespēju darīt nekā”. (Jāņa 5:30) Viņš uzticējās Tēva visspēcībai. Jēzus mierīgi gulēja ticībā — ticībā Dieva mīlestībai un rūpēm — un tā vārda spēks, kas apklusināja vētru, bija Dieva spēks.LI 271.3

    Kā Jēzus dusēja, paļaudamies uz Tēva rūpēm, tā mums vajadzētu būt mierīgiem, apzinoties, ka esam Glābēja ziņā. Ja mācekļi būtu Viņam uzticējušies, tie būtu mierīgi. Bailes briesmu brīdī parādīja viņu neticību. Nopūlēdamies ar sevis glābšanu, tie aizmirsa Jēzu, un tikai tad, kad tie izmisuši, uz saviem spēkiem vairs necerēdami, vērsās pie Viņa, Viņš varēja palīdzēt.LI 271.4

    Cik bieži mēs piedzīvojam to pašu, ko mācekļi! Kad uzbrūk kārdināšanu vētras un šaudās briesmīgi zibeņi, kad viļņi veļas mums pāri, mēs vieni paši cīnāmies ar šo stihiju, aizmirsdami, ka ir Kāds, kurš spēj palīdzēt. Mēs paļaujamies uz saviem spēkiem, līdz cerība ir zudusi, un mēs jau ejam bojā. Tad atceramies Jēzu, bet, saucot pēc glābšanas, mēs nesauksim veltīgi. Kaut gan Pestītājs skumji pārmet mūsu neticību un paļaušanos uz sevi, tomēr Viņš nekad neatstāj mūs bez nepieciešamās palīdzības. Neatkarīgi no tā, vai esam uz sauszemes vai jūras, ja mūsu sirdīs ir Pestītājs, mums nav ko baidīties. Dzīva ticība Glābējam nomierinās dzīves jūru un izglābs mūs no briesmām tādā veidā, kādu Viņš atzīs par labu.LI 271.5

    Šajā brīnumā, kad Jēzus apklusināja vētru, ir ietverta arī vēl kāda cita garīga mācība. Ikviens cilvēka piedzīvojums liecina, cik patiesi ir Svēto Rakstu vārdi: ” “Bet bezdievji ir kā saviļņota jūra, kas nevar rimt, bet kuras ūdeni uzvanda dūnas un dubļus. Bezdiev- jiem nav miera!” saka Mans Dievs.” (Jes. 57:20,21) Mūsu mieru ir iznīcinājis grēks. Kamēr nav pakļauts paša es, mēs nevaram norimt. Nekāda cilvēciska vara nespēj savaldīt sirdi pārvaldošās kaislības. Šajā ziņā mēs esam tikpat bezspēcīgi, cik bezspēcīgi bija mācekļi, kad vajadzēja apklusināt trakojošo vētru. Bet Tas, kurš pavēlēja norimt Galilejas viļņiem, vēl mieru ikkatrai dvēselei. Lai cik stipra arī nebūtu vētra, tie, kas vēršas pie Jēzus, saukdami: “Kungs, glāb mūs!”, atradīs patvērumu. Viņa žēlastība, kas dvēseli salīdzina ar Dievu, klusina cilvēcisko kaislību bangas, un Viņa mīlestībā sirds kļūst mierīga. “Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” (Ps. 107:29,30) “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu.” “Un taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi.” (Rom. 5:1; Jes. 32:17*)LI 272.1

    Agri no rīta, kad uzlecošās saules stari ar svētījošu mieru skāra zemi un jūru, Pestītājs ar saviem ceļabiedriem piestāja malā. Bet, tikko viņi spēra kāju uz krasta, tos sagaidīja vēl briesmīgāks skats par vētras trakošanu. No kādas paslēptuves kapos tiem tagad virsū drāzās divi ārprātīgie, it kā gribēdami tos saplosīt gabalos. Pie šo cilvēku rokām un kājām vēl karājās gabali no ķēdēm, kuras tie, bēgot no ieslodzījuma, bija pārrāvuši. Viņu ķermeņi bija vienās brūcēs un vietām asiņoja, kur tie sevi bija ievainojuši ar asiem akmeņiem. Zem garajiem, izspūrušajiem matiem ārprātā liesmoja acis. Šķita, ka viņus pārņēmušie dēmoni bija izdzēsuši jebkādu cilvēcisko līdzību, un tie vairāk izskatījās pēc plēsīgiem zvēriem nekā pēc cilvēkiem.LI 272.2

    Mācekļi ar saviem ceļabiedriem šausmās bēga, bet tad viņi pēkšņi pamanīja, ka Jēzus nav pie viņiem, un pagriezās, lai paskatītos, kur Viņš palicis. Viņš stāvēja tur, kur tie Viņu bija atstājuši. Viņš, kas bija apklusinājis vētru, kas vēl pirms tam bija stājies pretī sātanam un to uzvarējis, nebēga no šiem dēmoniem. Kad vīri, zobus griezdami un ar putām uz lūpām, bruka Viņam virsū, Jēzus pacēla to pašu roku, kas bija pavēlējusi norimt viļņiem, un garu apsēstie vairs nevarēja pienākt tuvāk. Trakodami, tomēr bezspēcīgi, tie stāvēja Viņa priekšā.LI 272.3

    Jēzus autoritatīvi pavēlēja nešķīstajiem gariem no tiem iziet. Viņa vārdi iespiedās nelaimīgo cilvēku aptumšotajos prātos. Tie neskaidri noprata, ka te ir Kāds, kas viņus spēj glābt no briesmīgajiem dēmoniem. Tie pakrita pie Pestītāja kājām, lai Viņu pielūgtu. Bet, kad lūpas jau pavērās lūgšanai pēc Viņa žēlastības, ar viņu muti ierunājās dēmoni, stipri kliegdami: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Visaugstākā Dēls? No Dieva puses lūdzu, nemoki mani!”LI 273.1

    Jēzus jautāja: “Kāds tev vārds?” Tas atbildēja: “Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.” Izlietodami nomocītos cilvēkus par starpniekiem, tie lūdzās Jēzu neizraidīt viņus no apgabala. Kalna nogāzē, ne visai tālu no tās vietas, ganījās liels cūku bars. Dēmoni lūdza, lai tiem atļauj ieiet cūkās, un Jēzus atļāva. Tūlīt cūku ganāmpulku pārņēma panika. Tās drāzās lejā no kraujas un, nespēdamas krastā apstāties, iegāzās ezerā un noslīka.LI 273.2

    Pa to laiku ar velna apsēstajiem bija notikusi apbrīnojama pārmaiņa. Viņu prātos bija iespīdējusi gaisma. Acis izstaroja saprātu. Sejas, kas tik ilgi bija pārvērstas sātana līdzībā, piepeši kļuva maigas, asinīm aptraipītās rokas bija mierīgas, un priecīgām balsīm tie slavēja Dievu par savu atbrīvošanu.LI 273.3

    Visu notiekošo no kraujas bija redzējuši cūku gani, un tie aizsteidzās par to ziņot saviem darba devējiem un pārējiem ļaudīm. Pārsteigti un nobijušies visi ciema iedzīvotāji iznāca pretī Jēzum. Šie divi velna apsēstie ilgu laiku bija terorizējuši visu apgabalu. Neviens neuzdrošinājās iet garām vietām, kur tie uzturējās, jo ar dēmonisku niknumu tie uzbruka katram ceļiniekam. Tagad šie cilvēki, apģērbti un pie pilna saprāta, sēdēja pie Jēzus kājām, klausīdamies Viņa pamācības un slavēdami Tā vārdu, kas to visu bija darījis. Bet ļaudis, kas šo apbrīnojamo skatu ieraudzīja, nepriecājās. Cūku zaudējums tiem šķita daudz svarīgāks par šo sātana gūstekņu atbrīvošanu.LI 273.4

    Patiesībā zaudējums, ko piedzīvoja cūku īpašnieki, bija žēlastība. Viņi bija iegrimuši laicīgās lietās, un nemaz neinteresējās par garīgās dzīves lielajām iespējām. Jēzus gribēja pārtraukt šo egoistiskās vienaldzības apmātību, lai tie varētu baudīt Viņa žēlastību. Bet neapmierinātība un sašutums par laicīgo zaudējumu aptumšoja ļaužu acis, tādēļ tie nespēja saskatīt piedāvāto priekšrocību.LI 273.5

    Pārdabiskā spēka izpausme pamodināja ļaužu māņticību un radīja bailes. Šī svešinieka uzturēšanās viņu vidū varētu izsaukt vēl citas nelaimes. Viņi baidījās no finansiāla bankrota un nolēma atbrīvoties no Jēzus klātbūtnes. Tie, kas bija atbraukuši pāri ezeram kopā ar Jēzu, izstāstīja visu, kas bija noticis iepriekšējā naktī — par briesmām vētras laikā un ka vējš un jūra tika apklusināti. Bet viņu vārdiem nebija panākumu. Ļaudis uztraukti pulcējās ap Jēzu, lūgdami Viņu iet prom, un Viņš paklausīdams nekavējoties iekāpa laivā un aizbrauca uz pretējo krastu.LI 273.6

    Gadariešiem tika dots dzīvs Kristus spēka un žēlastības pierādījums. Tie redzēja cilvēkus, kam bija atjaunots saprāts, bet bija tik ļoti noraizējušies par briesmām, kas draudēja laicīgajai labklājībai, ka pret To, kas viņu acu priekšā bija uzvarējis tumsības valdnieku, izturējās kā pret nelūgtu viesi un aizraidīja Debesu dāvanu no savām durvīm. Mums nav šādas izdevības atraidīt Kristu kā personu, kā tas bija gadariešiem, tomēr arī tagad ir daudzi, kas atsakās paklausīt Viņa vārdam, tāpēc ka paklausība ietvertu materiālu interešu upurēšanu. Lai Jēzus klātbūtne tiem neradītu finansiālus zaudējumus, daudzi noraida Viņa žēlastību un Viņa Garu.LI 274.1

    Pavisam citas izjūtas pildīja dziedinātos. Tie ilgojās pēc sava Glābēja sabiedrības. Viņa klātbūtnē tie jutās droši un pasargāti no dēmoniem, kas tos visu laiku bija mocījuši un nolaupījuši dzīves labākos gadus. Kad Jēzus gatavojās kāpt laivā, tie no Viņa neatkāpās, bet, ceļos nometušies, lūdza, lai Jēzus tiem atļautu palikt pie sevis, tā ka tie vienmēr varētu klausīties Viņa vārdus. Bet Jēzus viņiem lika iet mājās un stāstīt, kādas lietas Kungs tiem bija darījis.LI 274.2

    Viņiem tika uzticēts pienākums doties pagānu mājokļos un stāstīt par svētībām, ko tie bija saņēmuši no Jēzus. No Pestītāja šķirties bija grūti. Bez šaubām, viņiem būs lielas grūtības, dzīvojot savu pagānisko tautiešu vidū. Bez tam šķita, ka ilgā atšķirtība no sabiedrības tos droši vien būs padarījusi par nederīgiem Kristus norādītajam darbam. Taču, tiklīdz Jēzus parādīja šiem cilvēkiem viņu uzdevumu, tie bija gatavi paklausīt. Viņi stāstīja par Jēzu ne tikai saviem mājiniekiem un kaimiņiem, bet pārstaigāja visu Dekapoli, sludinādami, ka Viņam ir spēks glābt un, liecinādami par to, kā Viņš tos bija atbrīvojis no ļaunajiem gariem. Šo darbu darot, tie varēja saņemt lielāku svētību, nekā tad, ja tikai sava labuma dēļ būtu palikuši Jēzus tuvumā. Tieši labo pestīšanas vēsti izplatot, mēs nākam tuvāk Glābējam.LI 274.3

    Divi no ļaunajiem gariem atbrīvotie cilvēki bija pirmie misionāri, kurus Kristus izsūtīja pasludināt Evaņģēliju Dekapolē. Tikai dažus mirkļus šie cilvēki bija baudījuši priekšrocību dzirdēt Kristus mācības. Nekad viņu ausis nebija aizsniegusi no Pestītāja lūpām atskanējusi svētruna. Viņi nevarēja pamācīt ļaudis kā mācekļi, kas ik dienas bija kopā ar Jēzu. Viņiem viņu pašu personā bija pierādījums, ka Jēzus ir Mesija. Viņi varēja stāstīt to, ko paši bija piedzīvojuši, dzirdējuši un redzējuši no Kristus spēka. To var darīt ikviens, kura sirdi skārusi Dieva žēlastība. Mīļotais māceklis Jānis rakstīja: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu (..), ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums.” (1. Jāņa 1:1-3) Kā Kristus lieciniekiem mums jāstāsta par to, ko zinām, ko paši esam redzējuši un sajutuši. Ja soli pa soli sekosim Jēzum, tad mums vienmēr būs kaut kas konkrēts, ko teikt par to, kā Viņš mūs ir vadījis. Mēs varēsim pastāstīt, ka esam pārbaudījuši Viņa apsolījumus un pārliecinājušies, ka tie ir patiesi. Mēs varēsim runāt par saviem piedzīvojumiem Kristus žēlastībā. Tieši tā ir liecināšana, uz kādu Kungs mūs aicina un kuras trūkuma dēļ iet bojā pasaule.LI 275.1

    Kaut gan Gadaras novada ļaudis Jēzu neuzņēma, Viņš tos neatstāja tumsībā, kuru tie izvēlējās. Kad tie Viņu lūdza aiziet, tie vēl nebija dzirdējuši Pestītāja vārdus. Viņi nezināja neko par to, ko noraida. Tāpēc Jēzus gaismu piedāvāja vēlreiz un ar tādu cilvēku starpniecību, ko tie nevarēja atteikties uzklausīt.LI 275.2

    Iznīcinot cūkas, sātans centās novērst ļaudis no Pestītāja un aizkavēt Evaņģēlija pasludināšanu šajā apgabalā. Bet tieši šis gadījums vairāk nekā jebkas cits pamodināja vietējos iedzīvotājus un pievērsa uzmanību Kristum. Lai gan Pestītājs pats aizgāja, palika dziedinātie — Viņa spēka apliecinātāji. Bijušie tumsības valdnieka mediji kļuva par gaismas kanāliem, par Dieva Dēla vēstnešiem. Cilvēki brīnījās, klausoties brīnišķo vēsti. Kad Jēzus atkal atgriezās Dekapolē, ļaudis pulcējās pie Viņa, un trīs dienas ne tikai vienas pilsētas iedzīvotāji, bet tūkstoši no visa apkārtējā apgabala klausījās pestīšanas vēsti. Mūsu Pestītāja varai ir pakļauts pat ļauno garu spēks, un viņu darbošanos uzvar labais.LI 275.3

    Sastapšanās ar velna apsēstajiem Gadarā bija paraugstunda mācekļiem. Tā atklāja degradācijas dziļumus, kur sātans cenšas ieraut visu cilvēci, ka arī Kristus sutību atbrīvot to no vina varas.LI 275.4

    Šīs nožēlojamās, kapos dzīvojošās, dēmonu apsēstās būtnes, vergodamas neapvaldītajām kaislībām un riebīgām iekārēm, rāda, par ko kļūtu visa cilvēce, ja to atstātu sātana pakļautībā. Sātana ietekme uz cilvēkiem pastāvīgi vērsta uz to, lai, kairinot jutekļus, saprātu ievirzītu ļaunuma gultnē un pamudinātu uz varasdarbiem un noziegumiem. Viņš novājina ķermeni, aptumšo prātu un dvēseli padara zemisku. Ikreiz, kad cilvēki atraida Pestītāja aicinājumu, tie sevi pakļauj sātanam. Šodien to dara miljoni ikvienā dzīves jomā — mājās, darbā un pat draudzē. Tāpēc arī varmācība un noziegumi ir pārņēmuši pasauli, un cilvēku mājokļus kā līķauts ietin morāliska tumsa. Ar savām mānīgajām kārdināšanām sātans pavedina ļaudis uz arvien lielākiem grēkiem, kas beidzās ar pilnīga degradāciju un postu. Vienīgā aizsardzība pret viņa varu atrodama Jēzus klātbūtnē. Cilvēku un eņģeļu priekšā sātans ir atklāts kā cilvēku ienaidnieks un iznīcinātājs, bet Kristus — kā Draugs un Glābējs. Viņa Gars cilvēkā attīsta visu, kas raksturu un dabu padara cildenu. Cilvēka miesu, dvēseli un garu Viņš pārveido Dievam par godu. “Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Tim. 1:7) Viņš mūs ir aicinājis iemantot “mūsu Kunga Jēzus Kristus godību” un ir “nolēmis darīt” raksturā “līdzīgus sava Dēla tēlam”. (2. Tes. 2:14; Rom. 8:29)LI 276.1

    Tādējādi dvēseles, kas bija degradējušās un kļuvušas par sātana ieročiem, joprojām Kristus spēkā tiek pārvērstas par taisnības vēstnešiem, un Dieva Dēls tās izsūta stāstīt, “kādas lielas lietas tas Kungs tev ir darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.” (Marka 5:19)LI 276.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents