Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    36 nodaļa. Ticības pieskāriens

    (Mat. 9:18-26; Marka 5:21-43; Lūk. 8:40-56)LI 277.1

    Atgriezies no Gadaras novada uz rietumu krastu, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pulku, kas bija atnācis Viņu sagaidīt un ar prieku Viņu apsveica. Kādu laiku Viņš vēl palika jūrmalā, mācīdams un dziedinādams, bet pēc tam devās uz Levija Mateja namu, lai kopīgā mielastā satiktos ar muitniekiem. Tur Viņu atrada sinagogas priekšnieks Jairs.LI 277.2

    Jūdu vadītājs pie Jēzus atnāca lielās bēdās un nokrita Viņam pie kājām, saukdams: “Mana meitiņa mirst, lūdzams nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo!”LI 277.3

    Jēzus piecēlās un nekavējoties gāja viņam līdzi. Kaut gan mācekļi jau bija pieredzējuši ļoti daudz Viņa žēlastības darbu, tie bija pārsteigti par Jēzus piekāpšanos izpildīt augstprātīgā rakstu mācītāja lūgumu, tomēr viņi pavadīja savu Meistaru, un satraukti, gaidu pilni tiem sekoja visi pārējie.LI 277.4

    Vadītāja māja nebija tālu, tomēr Jēzus ar saviem pavadoņiem tikai lēnām virzījās uz priekšu, jo viņus no visām pusēm bija ielencis pūlis. Norūpējies tēvs uztraucās par aizkavēšanos, bet Jēzus, par ļaudīm iežēlodamies, reizi pa reizei apstājās, lai dziedinātu kādu cietēju vai iepriecinātu kādu bēdu pilnu sirdi.LI 277.5

    Kamēr tie vēl bija ceļā, pūlim cauri izspraucās kāds vēstnesis, kas Jairam atnesa ziņu, ka viņa meita jau mirusi un vairs nav nozīmes apgrūtināt Mācītāju. Šie vārdi aizsniedza Jēzus ausis. “Nebīsties,” Viņš sacīja, “tici tikai, un viņa taps izglābta.”LI 277.6

    Jairs spiedās tuvāk Pestītājam, un kopīgi tie steidzās uz vadītāja māju. Tur jau bija sapulcējušies algotie raudātāji un stabulnieki, piepildīdami gaisu ar skaļām vaimanām un troksni. Pūļa klātbūtne un šī kņada Jēzum bija nepatīkama. Viņš mēģināja tos apklusināt, sacīdams: “Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Tie sašuta par svešinieka vārdiem. Viņi paši bija redzējuši bērnu nāves skavās un tādēļ izsmēja Viņu. Pavēlējis visiem atstāt māju, Jēzus paņēma līdzi meitenes tēvu, māti un trīs mācekļus — Pēteri, Jēkabu un Jāni un kopā ar tiem iegāja mirušās istabā.LI 277.7

    Jēzus piegāja pie gultas un, saņēmis bērna roku savējā, laipni izteica šai mājā tik parastos vārdus: “Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!”LI 278.1

    Acumirklī nedzīvajam ķermenim pārskrēja trīsas. Atjaunojās dzīvības pulss. Lūpas pavērās smaidā. Acis atvērās kā pēc miega, un meitene ar izbrīnu uzlūkoja klātesošos. Viņa piecēlās, un vecāki, aiz prieka raudādami, to apkampa.LI 278.2

    Ceļā uz vadītāja māju Jēzus ļaužu pūlī sastapa kādu trūcīgu sievieti, kura jau divpadsmit gadus bija cietusi no kaites, kas viņas dzīvi padarīja par nastu. Visus savus līdzekļus viņa bija iztērējusi ārstiem un zālēm vienīgi tādēļ, lai uzzinātu, ka ir neārstējama. Tomēr, dzirdot par Kristus dziedināšanas darbiem, viņas cerības atdzīvojās. Sieviete bija pārliecināta, ka tiktu dziedināta, ja vien varētu nokļūt pie Jēzus. Vārga un slima tā atnāca uz ezermalu, kur Viņš mācīja, un mēģināja izspraukties cauri pūlim, bet veltīgi. Vēlreiz tā sekoja Viņam no Levija Mateja nama, bet tomēr nespēja pie Viņa piekļūt. Viņu jau sāka pārņemt izmisums, kad, iedams cauri ļaužu drūzmai, Jēzus pats nonāca viņas tuvumā.LI 278.3

    Bija pienākusi brīnišķa izdevība. Viņa bija lielā Ārsta tuvumā! Bet burzmā nevarēja ar Viņu parunāt, ne arī Viņu redzēt vairāk kā tikai īsu mirkli. Baidīdamās pazaudēt vienīgo izdevību atgūt veselību, viņa lauzās uz priekšu, pie sevis runādama: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Kad Jēzus gāja garām, tā pastiepās uz priekšu un paspēja aizskart Viņa drēbju malu. Tajā pašā mirklī viņa saprata, ka ir dziedināta. Šajā vienā pieskārienā bija koncentrēta visa viņas dzīves pārliecība, un sāpju un nespēka vietā tūlīt iestājās pilnīga veselība un spirgtums.LI 278.4

    Ar pateicīgu sirdi viņa mēģināja izkļūt no pūļa, bet Jēzus pēkšņi apstājās un līdz ar Viņu arī ļaudis. Viņš pagriezās un, apkārt lūkodamies, jautāja cauri skaļajam ļaužu troksnim skaidri sadzirdamā balsī: “Kas Mani ir aizskāris?” Pūlis uz šo jautājumu atbildēja ar izbrīna pilniem skatiem. Tik lielā drūzmā, kad cilvēki viens otram spiedās virsū no visām pusēm, tas tiešām šķita dīvains jautājums.LI 278.5

    Pēteris, vienmēr gatavs runāt, sacīja: “Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež. Un Tu saki: “Kas Mani aizskāris?” Bet Jēzus atbildēja: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.” Pestītājs varēja atšķirt ticības pieskārienu no netīšas bezrūpīgā pūļa pieskaršanās. Tādu uzticību nevarēja atstāt bez atbildes. Viņš pazemīgo sievieti gribēja iepriecināt ar vārdiem, kas tai dzīvē kļūtu par prieka avotu, — ar vārdiem, kas Viņa sekotājiem būtu svētība līdz pat laika beigām.LI 278.6

    Raudzīdamies uz sievieti, Jēzus lika saprast, ka zina, kas Viņu aizskāris. Jūtot, ka slēpšanās būtu veltīga, viņa trīcēdama iznāca uz priekšu un nokrita ceļos pie Viņa kājām. Ar pateicības asarām acīs viņa izstāstīja savu ciešanu stāstu un to, kā atradusi dziedināšanu. Jēzus laipni sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!” Viņš nepieļāva izdevību, lai māņticībā varētu apgalvot, ka dziedināšana notikusi, pateicoties vienkāršam pieskārienam Viņa drēbēm. Tas nenotika ārēji kontaktējoties ar Viņu, bet, pateicoties ticībai, kas paļāvās uz Viņa dievišķo spēku tā, ka varēja notikt dziedināšana.LI 279.1

    Ziņkārīgais pūlis, kas cieši spiedās ap Jēzu, nejuta dzīvības spēku pieplūdumu. Bet, kad slimā sieviete izstiepa roku, lai aizskartu Viņu, ticēdama, ka tiks dziedināta, viņa juta dziedinošo spēku. Tāpat ir arī garīgajās lietās. Tikai runāt par reliģiju gadījuma pēc vai lūgt Dievu bez dvēseles izsalkuma un dzīvas ticības ir veltīgi. Ticība, kas Kristu tikai teorētiski pieņem par pasaules Pestītāju, nekad nevar dziedināt dvēselei. Glābjoša ticība nav tikai patiesības atzīšana ar prātu. Tas, kurš grib iegūt pilnīgu izpratni, pirms parāda savā dzīvē ticību, nevar saņemt Dieva svētības. Nepietiek, ja ticam tikai mācībai par Kristu, mums jātic Viņam. Vienīgā ticība, kas mums var palīdzēt, ir tā, kas Viņu satver kā personīgo Pestītāju, pieņemot Viņa nopelnu par savējo. Daudzi iedomājas, ka ticība ir tikai uzskati. Glābjoša ticība būtībā ir darījums, kura rezultātā tie, kas pieņem Kristu, savieno sevi derības attiecībās ar Dievu. Īsta ticība ir dzīva. Dzīva ticība nozīmē spēka pieplūdumu un pieaugošu uzticēšanos, līdz dvēsele kļūst par uzvarošu spēku.LI 279.2

    Dziedinājis sievieti, Jēzus vēlējās, lai tā atzīst saņemto svētību. Evaņģēlija piedāvātās dāvanas nav iespējams iegūt paklusām vai baudīt slepenībā. Tādēļ arī Kungs mūs aicina apliecināt Viņa laipnību. “Jūs esat Mani liecinieki, saka tas Kungs, ka Es esmu Dievs!” (Jes. 43:12*)LI 279.3

    Mūsu liecība par Kristus uzticību ir Debesu izraudzītais veids, kā Kristu atklāt pasaulei. Mums jāapliecina Viņa žēlastība, kā to pasludināja seno laiku svētie vīri, bet visiespaidīgākā būs mūsu pašu personīgo piedzīvojumu liecība. Mēs esam Dieva liecinieki, ja pa - rādām, ka mūsos darbojas dievišķais spēks. Katram cilvēkam ir dzīve un piedzīvojumi, kas būtiski atšķiras no citiem. Dievs grib, lai slavēšana uzkāpj pie Viņa, mūsu individualitātes iezīmēta. Ja šīs dārgās liecības par slavu Viņa žēlastības godībai pavada Kristum līdzīga dzīve, tām ir neatvairāms spēks, kas darbojas dvēseļu glābšanai.LI 279.4

    Kad desmit spitālīgie nāca pie Jēzus, lai tiktu dziedināti, Viņš pavēlēja tiem iet un rādīties priesteriem. Ceļā tie tika šķīstīti, bet tikai viens atgriezās, lai Viņu slavētu. Pārējie aizgāja savu ceļu, aizmirsdami To, kurš viņus bija darījis veselus. Cik daudzi vēl tagad izturas tāpat! Kungs pastāvīgi darbojas cilvēces labā. Viņš nemitīgi izdala savas dāvanas. Viņš pieceļ neveselos no slimības gultām, Viņš izglābj cilvēkus no briesmām, kuras tie neredz, Viņš uzdod Debesu eņģeļiem pasargāt tos no nelaimēm, “no mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā”. (Ps. 91:6*) Bet viņu sirdīs tas neatstāj iespaidu. Viņš tiem ir piešķīris visas Debesu bagātības, lai tos atpirktu, un tomēr viņi neņem vērā Viņa lielo mīlestību. Ar savu nepateicību tie aizver sirdis Dieva žēlastībai. Tāpat kā sausā zāle tuksnesī, tie nezina, kad labums nāk, un viņu dvēseles mitinās tuksneša izdegušajās vietās.LI 280.1

    Tas ir mūsu pašu labā, ja sevī dzīvas saglabājam atmiņas par katru Dieva dāvanu. Tādējādi tiek stiprināta ticība lūgt un saņemt arvien vairāk un vairāk. Vismazākā svētība, ko paši saņemam no Dieva, ir lielāks iedrošinājums nekā tā, kas attēlota visos ziņojumos, kuros mēs varam izlasīt par citu ticību un piedzīvojumiem. Dvēsele, kas atsaucas Dieva žēlastībai, līdzināsies slacinātam dārzam. Tās veselība ātri uzplauks, tās gaisma atspīdēs tumsībā, un pār to būs redzama Dieva godība. Tādēļ pieminēsim Kunga laipnību un Viņa lielo žēlastību! Līdzīgi Israēla tautai, uzcelsim arī mēs savus liecību akmeņus un rakstīsim uz tiem dārgo stāstu par to, ko Dievs mūsu labā ir veicis. Pakavēsimies pārdomās par Viņa darbiem mūsu dzīves ceļā un ar pateicībā pāri plūstošu sirdi sacīsim: “Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu tā Kunga vārdu. Es pildīšu tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā! (Ps. 116:12-14) ” (Ps.LI 280.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents