40 nodaļa. Nakts uz ezera

(Mat. 14:22-33; Marka 6:45-52; Jāņa 6:14-21)LI 302.1

Sēdēdami zāļainajā klajumā pavasara dienas novakarē, ļaudis ēda Kristus sarūpēto pārtiku. Visi tajā dienā dzirdētie vārdi tiem šķita kā Dieva balss. Pieredzētie dziedināšanas brīnumdarbi liecināja vienīgi par dievišķa spēka izpausmi. Turklāt maizes pavairošanas brīnums skāra ikvienu klātesošo šajā milzīgajā ļaužu pulkā. Visi kļuva par šī notikuma svētību dalībniekiem. Mozus dienās tuksnesī Israēlu ar mannu ēdināja Dievs, bet kas bija tas, kas ļaudis pabaroja šodien, ja ne Tas, par kuru bija pravietojis Mozus? Cilvēcisks spēks no piecām miežu maizēm un divām nelielām zivīm nevarēja radīt tik daudz pārtikas, lai paēdinātu tūkstošiem izsalkušu cilvēku. Tādēļ tie cits citam sacīja: “Šis tiešām ir tas Pravietis, kam jānāk pasaulē.”LI 302.2

Visu dienu tāda pārliecība auga un nostiprinājās. Pēdējais brīnumdarbs liecināja, ka viņu vidū ir ilgi gaidītais Pestītājs. Ļaužu cerības auga. Tas ir Viņš, kas Jūdeju padarīs par paradīzi zemes virsū, par zemi, kur tek piens un medus. Viņš spēj piepildīt katru vēlēšanos. Viņš spēj salauzt ienīsto romiešu varu. Viņš var atbrīvot Jūdeju un Jeruzālemi. Viņš var dziedināt kaujās ievainotos kareivjus. Viņš var apgādāt ar pārtiku veselas armijas. Viņš var uzvarēt tautas un dot Israēlam ilgi kāroto varu.LI 302.3

Sajūsmā ļaudis bija gatavi tūlīt kronēt Viņu par ķēniņu. Bet tie redzēja, ka Jēzus nemaz nepūlas saistīt uzmanību vai panākt, ka Viņam tiktu izrādīts gods. Šajā ziņā Viņš bija pavisam citādāks nekā priesteri un rakstu mācītāji, un tie baidījās, ka Viņš neizvirzīs prasību pēc Dāvida troņa. Apspriedušies savā starpā, tie vienojās aizturēt Viņu ar varu un pasludināt par Israēla ķēniņu. Mācekļi pievienojās ļaužu pūlim, apliecinot, ka Dāvida tronis ir viņu Skolotāja likumīgais mantojums. Viņi teica, ka tikai Kristus pazemība liekot Viņam noraidīt šādu godu. Lai ļaudis paaugstina savu Pestītāju! Lai augstprātīgie priesteri un rakstu mācītāji tiek piespiesti godināt To, kurš nāk, tērpies dievišķā autoritātē.LI 302.4

Tie dedzīgi vienojās, lai īstenotu savu nodomu, bet Jēzus redzēja, kas tiek gatavots, un saprata, ka tie nespēj aptvert, kāds var būt tādas rīcības rezultāts. Jau tagad priesteri un rakstu mācītāji tīkoja pēc Viņa dzīvības. Tie apsūdzēja Pestītāju, ka Viņš novēršot ļaudis no tiem. Mēģinājumam celt Viņu tronī sekotu vardarbība un sacelšanās, un garīgās valstības darbs tiktu traucēts. Tādēļ šī kustība jāaptur bez kavēšanās. Pasaucis savus mācekļus, Jēzus tiem pavēlēja kāpt laivā un nekavējoties atgriezties Kapernaumā, atstājot Viņu, lai Viņš varētu atlaist ļaudis.LI 303.1

Vēl nekad neviena Kristus pavēle tiem nebija likusies tik grūti izpildāma. Mācekļi ilgi bija cerējuši uz tautas kustību, kas Jēzu ieceltu tronī; viņi nevarēja samierināties ar domu, ka visai šai sajūsmai jāizgaist bez kādām sekām. Ļaužu pulki, kas ieradās svinēt Lieldienas, ļoti vēlējās redzēt jauno Pravieti. Jēzus sekotājiem tā likās vienīgā izdevība, lai savu mīļoto Mācītāju celtu Israēla tronī. Šīs jaunās godkāres mirdzuma valdzinātiem, tiem bija grūti doties projām, atstājot Jēzu vienu pašu šajā neapdzīvotajā krastā. Tie protestēja pret šādu rīkojumu, bet tad Jēzus to atkārtoja ar vēl lielāku autoritāti, kādu Viņš nekad pret tiem nebija lietojis. Mācekļi saprata, ka tālāka pretošanās no viņu puses būtu veltīga, un klu-sēdami tie devās uz ezeru.LI 303.2

Tagad Jēzus ļaudīm pavēl izklīst; Viņa izturēšanās ir tik noteikta, ka neviens neuzdrīkstas nepaklausīt. Slavas un pagodinājuma vārdi tā arī sastingst uz klātesošo lūpām. Tieši tajā mirklī, kad tie nāk, lai Viņu aizturētu ar varu, ļaužu soļi apstājas, un līksmā, dedzīgā iz-teiksme viņu sejās izgaist. Pūlī ir vīri ar stipru gribu un ļoti apņēmīgi, bet Jēzus ķēnišķā izturēšanās un Viņa nedaudzie mierīgie, bet pavēlošie vārdi apklusina satraukumu un izjauc viņu nodomu. Tie saredz Kristū spēku, kas augstāks par visām pasaules varām, un bez ierunām padodas.LI 303.3

Palicis viens, Jēzus “uzkāpa kalnā Dievu lūgt”. Viņš lūdza Dievu vairākas stundas. Šīs lūgšanas bija ne sevis, bet cilvēku dēļ. Viņš lūdza pēc spēka atklāt ļaudīm savas sūtības dievišķo raksturu, lai sātans nespētu aptumšot viņu saprašanu un izkropļot spriešanas spējas. Pestītājs zināja, ka Viņa personiskās darbības laiks virs zemes tuvojas beigām un ka maz būs to, kas Viņu pieņems par savu Glābēju. Ar sāpēm un dvēseles mokām Viņš aizlūdza par mācekļiem. Viņus gaidīja smagi pārbaudījumi. Ilgi lolotajām un uz plaši izpla tītajiem maldiem dibinātajām cerībām bija jāsabrūk vissāpīgākajā un vispazemojošākajā veidā. Viņi redzēs nevis Jēzus paaugstināšanu Dāvida tronī, bet gan būs krustā sišanas liecinieki. Tā patiesi būs Viņa īstā kronēšana. Bet tie to neaptvers, tādēļ tiem uzbruks spēcīgas kārdināšanas, kuras mācekļiem būs grūti atzīt par kārdināšanām. Bez Svētā Gara, kas apgaismo prātu un vairo saprašanu, mācekļiem pietrūktu ticības. Jēzum bija ļoti sāpīgi, ka mācekļu priekšstats par Viņa valstību tik lielā mērā aprobežojās tikai ar pasaulīgas varenības vairošanu un godu. Rūpes par viņiem nospieda Mācītāja sirdi, tā ka Viņš savas lūgšanas izteica rūgtās dvēseles mokās un ar asarām.LI 303.4

Mācekļi tomēr nebija tūlīt atstājuši krastu, kā Jēzus tiem pavēlēja. Viņi kādu brīdi gaidīja, cerēdami, ka arī Viņš atnāks. Bet, redzot, cik ātri tuvojas tumsa, tie, “iekāpuši laivā, aizbrauca pāri jūrai uz Kapernaumu”. No Jēzus tie bija aizgājuši ar neapmierinātību sirdīs, sadusmoti vairāk kā jebkad agrāk, kopš tie Viņu atzina par savu Kungu. Viņi kurnēja par to, ka nebija atļauts Viņu pasludināt par ķēniņu. Tie vainoja arī sevi, ka tik ātri bija paklausījuši Viņa pavēlei. Mācekļi sprieda, ka, būdami neatlaidīgāki, viņi būtu panākuši savu nodomu piepildīšanos.LI 304.1

Viņu prātu un sirdi pārņēma neticība. Godkāre viņus bija padarījusi aklus. Tie zināja, ka farizeji Jēzu ienīda, un viņi dedzīgi vēlējās redzēt Viņu tā paaugstinātu, kā pēc viņu domām tas pienāktos. Būt saistītiem ar Mācītāju, kas spēja darīt varenus brīnumus un tomēr tika nopulgots kā krāpnieks, tiem bija grūti panesams pārbaudījums. Vai lai viņi vienmēr tiktu uzskatīti par viltus pravieša sekotājiem? Vai tad Kristus nekad nepierādīs savu ķēniņa varu? Kāpēc gan Viņš, kam ir tāds spēks, neatklāj savu īsto raksturu un nepadara viņu ceļu mazāk sāpīgu? Kādēļ Viņš neizglāba Jāni Kristītāju no briesmīgās nāves? Tā mācekļi prātoja, līdz paši nonāca lielā garīgā tumsā. Viņi jautāja: vai Jēzus tiešām varētu būt krāpnieks, kā to apgalvoja farizeji?LI 304.2

Tajā dienā mācekļi bija redzējuši Kristus brīnišķos darbus. Šķita, ka Debesis ir nonākušas virs zemes. Šīs krāšņās, godības pilnās dienas atmiņām vajadzēja tos piepildīt ar ticību un cerību. Ja viņi jūtu pārpilnībā būtu runājuši par visām šīm lietām, viņus nebūtu pārvarējušas kārdināšanas. Bet domas aizņēma nepiepildītās cerības. Tā arī palika neievēroti Kristus vārdi: “Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Mācekļi bija piedzīvojuši varenu svētību stundas, bet to visu viņi aizmirsa. Tie bija nokļuvuši sarežģītā stāvoklī. Viņu domas bija vētrainas un neprātīgas, tādēļ Kungs pieļāva, lai kaut kas cits satrauktu viņu dvēseles un nodarbinātu prātu. Dievs bieži tā rīkojas, kad cilvēki paši sev sagādā nastas un grūtības. Mācekļiem grūtības nebija jāizraisa. Briesmas ātri tuvojās.LI 304.3

Nemanot bija piezagusies nikna vētra, bet viņi nebija uz to sagatavojušies. Tā bija pēkšņa pārmaiņa, jo bija pagājusi brīnumjauka diena. Kad uzbruka vētra, tie izbijās. Viņi aizmirsa savu neapmierinātību, neticību un nepacietību. Ikviens pielika visas pūles, lai glābtu laivu no grimšanas. No Betsaidas līdz tai vietai, kur tie cerēja sastapt Jēzu, pa ezeru bija jānobrauc tikai mazs gabaliņš, un labā laikā tas prasīja tikai dažu stundu braucienu, bet tagad vētra tos dzina tālāk un tālāk no vietas, kur tie vēlējās nokļūt. Visu cauru nakti līdz gaiļiem tie mocījās ar airēšanu. Tad pārgurušie vīri jau sevi sāka uzskatīt par pazudušiem. Vētrā un tumsā jūra tiem bija mācījusi viņu pašu bezspēcību, un tagad tie ilgojās pēc sava Meistara klātbūtnes.LI 305.1

Jēzus nebija viņus aizmirsis. Kāds Skatītājs krastā vēroja baiļu pārņemtos vīrus, kas cīnījās ar vētru. Viņš ne mirkli neizlaida no acīm mācekļus. Ar vislielākajām rūpēm Viņa skats sekoja vētras mētātajai laivai ar tās dārgo kravu, jo šiem vīriem vajadzēja kļūt par pasaules gaismu. Kā māte sirsnīgā mīlestībā ir nomodā par savu bērnu, tā līdzcietīgais Mācītājs rūpējās par mācekļiem. Kad viņu sirdis bija pakļāvušās, nesvētā godkāre apslāpēta un tie pazemībā lūdza pēc palīdzības, tā viņiem tika dota.LI 305.2

Brīdī, kad tie jau sevi uzskatīja par nāvei nolemtiem, gaismas atspīdums atklāja kādu noslēpumainu stāvu tuvojamies pa ūdens virsmu. Bet viņi nezināja, ka tas ir Jēzus. To, kas bija atnācis viņus glābt, tie uzskatīja par ienaidnieku. Viņus pārņēma bailes. Rokas, kas it kā ar dzelzs muskuļiem bija turējušas airus, tagad tos palaida vaļā. Viļņi mētāja laivu, bet visu acis pievērsās parādībai: vīram, kas staigāja pa trakojošās jūras balto putu bangām.LI 305.3

Mācekļiem šķita, ka šī parādība vēsta par viņu bojāeju, un viņi bailēs kliedza. Jēzus tiem tuvojās, it kā gribēdams iet garām, bet tad tie Viņu pazina, sauca un lūdza palīdzību. Mīļotais Meistars pagriezās, un Viņa balss atņēma visas bailes. Viņš teica: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!”LI 305.4

Kad mācekļi šo brīnumu aptvēra, Pēteri savā varā pārņēma ārkārtējs prieks. It kā vēl nespēdams noticēt, viņš izsaucās: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!”LI 306.1

Raudzīdamies uz Jēzu, Pēteris iet droši, bet, kad viņš pašapmierināts pamet skatienu atpakaļ uz saviem biedriem laivā, viņa acis novēršas no Pestītāja. Vējš ir brāzmains. Viļņi šļācas augstu un veļas tieši starp viņu un Kungu, un viņš izbīstas. Uz mirkli Kristus tiek paslēpts skatam, un mācekļa ticība pazūd. Viņš sāk grimt. Bet, kad bangas jau draud ar nāvi, Pēteris paceļ skatienu no satrakotajiem ūdeņiem uz augšu un, vērsdams to uz Jēzu, kliedz: “Kungs, palīdzi man!” Jēzus tūlīt satver izstiepto roku, teikdams: “Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?”LI 306.2

Abiem ejot līdzās un Pētera rokai atrodoties Kunga rokā, viņi reizē iekāpa laivā. Bet Pēteris nu bija nomākts un kluss. Viņam vairs nebija iemesla lielīties biedru priekšā, jo neticības un pašpaaugstināšanās dēļ tas gandrīz bija zaudējis dzīvību. Kad viņš savu skatienu novērsa no Jēzus, viņam zuda pamats un viņš sāka grimt viļņos.LI 306.3

Kad mums uzbrūk grūtības, cik bieži arī mēs līdzināmies Pēterim! Mēs raugāmies uz viļņiem tad, kad vajadzētu skatīties uz Pestītāju. Mūsu kājas grimst, un lepnie ūdeņi veļas pāri mūsu dvēselēm. Jēzus neaicināja Pēteri nākt pie sevis, lai tas ietu bojā. Viņš neaicina mūs sekot Viņam, lai pēc tam atstātu. Viņš saka: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs. Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs Glābējs.” (Jes. 43:1-3)LI 306.4

Jēzus lasīja savu mācekļu raksturus. Viņš zināja, cik smagi tiks pārbaudīta viņu ticība. Ar šo notikumu uz jūras Viņš gribēja Pēterim atklāt viņa paša nespēku, parādīt, ka viņa drošība ir pastāvīgā dievišķā spēka pakļautībā. Cauri kārdināšanu vētrām viņš neskarts varēs iziet tikai tad, kad pilnīgi būs atteicies no paļaušanās uz saviem spēkiem un uzticēsies Pestītājam. Tieši tajā vietā, kur Pēteris iedomājās, ka ir stiprs, viņš bija vājš, un, kamēr viņš nesaredzēja savu vājumu, viņš nespēja saprast, ka viņam ir nepieciešams būt atkarīgam no Kristus. Ja viņš būtu iegaumējis mācību, ko Kristus vēlējās pasniegt ar šo piedzīvojumu uz ezera, tad nebūtu kritis savā lielajā pārbaudījumā.LI 306.5

Dienu no dienas Dievs pamāca savus bērnus. Ar ikdienas dzīves apstākļiem Viņš tos sagatavo izpildīt savu daļu plašākā darba laukā, kuram Viņš tos paredzējis. Ikdienas pārbaudījumu rezultāts ir tas, kas nosaka uzvaru vai sakāvi dzīves lielajā krīzē.LI 307.1

Tos, kuri pilnīgi neizprot savu pastāvīgo atkarību no Dieva, pārvarēs kārdināšanas. Pašlaik mēs varam domāt, ka mūsu kājas stāv droši un ka nekas mūs nepiespiedīs šaubīties. Mēs varam pašpārliecināti sacīt: “Es zinu, kam es ticu; nekas nespēj satricināt manu uzticību Dievam un Viņa Vārdam.” Bet sātans plāno, kā savā labā izmantot mūsu iedzimtās un iegūtās rakstura vājības un kā padarīt aklas mūsu acis pret savām vajadzībām un trūkumiem. Vienīgi atzīdami savu nespēku un pastāvīgi uzlūkojot Jēzu, mēs savā gājumā varam būt droši.LI 307.2

Tiklīdz Jēzus bija iekāpis laivā, vējš norima, un “tūdaļ laiva sasniedza malu, kurp tie brauca”. Izbaiļu naktij sekoja rīta gaisma. Mācekļi un vēl kādi, kas arī bija laivā, ar pateicīgām sirdīm zemojās pie Jēzus kājām, sacīdami: “Patiesi Tu esi Dieva Dēls!”LI 307.3