41 nodaļa. Krīze Galilejā

(Jāņa 6:22-71)LI 308.1

Aizliegdams ļaudīm pasludināt sevi par ķēniņu, Kristus zināja, ka ar to Viņa zemes dzīves stāstā ir sasniegts pagrieziena punkts. Ļaužu masas, kas šodien tik ļoti gribēja celt Jēzu tronī, jau rīt no Viņa novērsīsies. Cilvēku egoistisko cerību pievilšana viņu mīlestību pārvērtīs naidā, un slavinājumus — par lāstiem. Taču, visu to zinādams, Viņš nepielietoja nekādus līdzekļus, lai šo krīzi novērstu. Jau no paša sākuma Viņš saviem sekotājiem bija licis saprast, ka nav nekādu cerību uz laicīgu atalgojumu. Kādam, kas vēlējās kļūt par Viņa mācekli, Kristus sacīja: “Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur savu galvu nolikt.” (Mat. 8:20) Ja, pievienojoties Kristum, cilvēki varētu paturēt savus ļaunos ieradumus, tad Viņam par pavalstniekiem pieteiktos neskaitāmi pulki, bet Jēzus tādu kalpošanu nevarēja pieņemt. Arī starp toreizējiem sekotājiem bija daudz tādu, kurus piesaistīja cerības uz laicīgu valstību. Tiem vajadzēja atvērt acis, viņi neizprata dziļo garīgo mācību, ko saturēja brīnumdarbs ar maizes klaipiem. To vajadzēja izskaidrot. Bet šī jaunā atklāsme sev līdzi nestu vēl nopietnāku pārbaudi.LI 308.2

Brīnumdarbs ar maizēm tika atstāstīts tuvu un tālu, un jau agri nākamajā rītā ļaudis plūda uz Betsaidu, lai redzētu Jēzu. Tie ieradās gan pa sauszemi, gan pa jūru. Kas tikko iepriekšējā vakarā no Viņa bija aizgājuši, atgriezās, cerēdami Viņu atrast vēl turpat, jo tajā vietā nebija nevienas laivas, ar ko Viņš būtu varējis aizbraukt uz otru krastu. Bet visa meklēšana izrādījās veltīga, tādēļ daudzi devās tālāk uz Kapernaumu.LI 308.3

Pa to laiku Viņš pēc vienas dienas prombūtnes atkal atgriezās Ģenecaretē. Tiklīdz tas kļuva zināms, vietējie iedzīvotāji, apstaigājuši visu to apgabalu, “sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.” (Marka 6:55)LI 308.4

Pēc kāda laika Jēzus aizgāja uz sinagogu, un tur Viņu atrada no Betsaidas atnākušie ļaudis. No mācekļiem tie uzzināja, kā Viņš bija ticis pāri ezeram. Vētras trakošana, daudzu stundu veltīgā airēšana un cīņa ar pretvēju, Kristus parādīšanās, staigājot pa ūdens virsu, bailes, ko tas izraisīja, Viņa iedrošinājuma vārdi, Pētera piedzīvojums un tā sekas līdz ar piepešo vētras norimšanu un laivas piestāšanos krastā — viss, kas bija noticis, tika izstāstīts pārsteigtajiem ļaudīm. Tomēr, neapmierinājušies ar to, daudzi vēl sapulcējās ap Jēzu, jautādami: “Rabi, kad Tu esi atnācis šurp?” Tie cerēja no Viņa paša mutes dzirdēt sīkākas ziņas par šo neparasto notikumu.LI 308.5

Jēzus viņu ziņkārību neapmierināja. Noskumis Viņš sacīja: “Jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet, ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.” Tātad ne jau cēlu motīvu dēļ tie Viņu meklēja, bet tāpēc, ka bija paēdināti ar maizi un, pievienojoties Viņam, arī turpmāk cerēja saņemt laicīgus labumus. Tādēļ Pestītājs tiem ieteica: “Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei.” Nemeklējiet vienīgi materiālās vērtības! Lai centība neizpaužas, rūpējoties galvenokārt par šīs zemes labklājību, bet meklējot garīgo uzturu, to gudrību, kas paliek mūžīgi! Bet to var dot vienīgi Dieva Dēls, “jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis.”LI 309.1

Uz mirkli pamodās klausītāju interese, un tie izsaucās: “Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” Tie bija pildījuši daudzus, pie tam apgrūtinošus pienākumus, lai tikai ieteiktu sevi Dievam un tagad bija gatavi uzklausīt jaunus priekšrakstus, ar kuriem sev varētu nodrošināt lielākus nopelnus. Viņu jautājuma būtība izteica domu: ko lai mēs darām, lai varētu nopelnīt Debesis? Kāda cena mums jāmaksā, lai varētu iegūt nākamo dzīvi?LI 309.2

Uz to Jēzus viņiem atbildēja: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš sūtījis.” Jēzus ir samaksājis par Debesīm. Ceļš uz tām jāiet ticībā Dieva Jēram, “kas nes pasaules grēku”. (Jāņa 1:29)LI 309.3

Bet tauta nevēlējās pieņemt šo dievišķās patiesības izskaidrojumu. Jēzus darīja tieši tā, kā pravietojumi par Mesiju jau iepriekš bija ziņojuši, bet viņi tur nesaskatīja neko no tā, pēc kā savā egoismā bija ilgojušies. Kristus tiešām vienreiz ļaudis bija paēdinājis ar miežu maizi, bet Mozus dienās Israēls ar mannu tika ēdināts četrdesmit gadus, tādēļ no Mesijas gaidīja daudz lielākas svētības. Viņu sirds neapmierinātību varēja izteikt ar jautājumu: ja jau Jēzus spēja darīt tik daudz brīnumdarbu, kā tie bija redzējuši, vai tad Viņš nevarētu dot veselību, spēku un bagātību visai savai tautai, atbrīvojot to no apspiedējiem un piešķirot varu un godu? Tas, ka Viņš sevi aplie- cināja par Dieva sūtīto un tomēr atteicās būt par Israēla ķēniņu, bija noslēpums, kuru tie nespēja izprast. Viņa atteikšanās tika izskaidrota nepareizi. Daudzi secināja, ka Viņš neuzdrīkstoties pieprasīt sev tiesības tāpēc, ka pats šauboties par savas sūtības dievišķumu. Tādā veidā tie savas sirdis atvēra neticībai, un sātana iesētā sēkla nesa savus pārpratumu un atkrišanas augļus.LI 309.4

Kāds rabīns vēl pusizsmejoši jautāja: “Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi? Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no Debesīm.”LI 310.1

Jūdi kā mannas devēju pagodināja Mozu, slavēdami Dieva pārstāvi un izlaizdami no acīm patieso šī darba Darītāju. Viņu tēvi bija kurnējuši pret Mozu, apšaubot un noliedzot viņa dievišķo sūtību. Tagad tādā pašā veidā bērni atteicās no Tā, kurš tiem nesa Dieva vēsti. “Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: (..) [ne] Mozus jums ir devis maizi no Debesīm.” ” Mannas Devējs tagad stāvēja viņu vidū. Tas bija Kristus, kas ebrejus vadīja cauri tuksnesim un ik dienas ēdināja ar maizi no Debesīm. Šis uzturs bija tikai kā norādījums uz patieso Debesu Maizi, kas nāk no Dieva neizmērojamās pārpilnības, no dzīvību dodošā Gara. Jēzus sacīja: “Dieva maize ir tā, kas nāk no Debesīm un pasaulei dod dzīvību.”LI 310.2

Joprojām domādami, ka Jēzus runā par laicīgo uzturu, daži no Viņa klausītājiem izsaucās: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Tad Jēzus skaidri pateica: “Es esmu Dzīvības Maize!”LI 310.3

Kristus lietotais ainojums jūdiem nebija svešs. Jau Mozus, Dieva Gara iedvesmots, bija sacījis: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet (..) no visa, kas iziet no tā Kunga mutes.” Un pravietis Jeremija rakstīja: “Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību.” (5. Moz. 8:3; Jer. 15:16) Arī rakstu mācītāji par bauslības pētīšanu un labu darbu veikšanu runāja kā par maizes ēšanu garīgā nozīmē un bieži mēdza sacīt, ka tad, kad atnāks Mesija, viss Israēls tiks paēdināts. Praviešu mācības atklāja maizes pavairošanas brīnuma dziļo garīgo nozīmi, un šo patiesību Kristus gribēja paskaidrot saviem klausītājiem sinagogā. Ja tie būtu sapratuši Svētos Rakstus, tie būtu sapratuši arī Kristus vārdus, kad Viņš sacīja: “Es esmu Dzīvības Maize.” Vēl tikai vakar lielais ļaužu pulks, kad tas bija izsalcis un noguris, tika paēdināts ar Viņa doto maizi. Kā viņi bija saņēmuši fiziskus spēkus un atspirgšanu, tā no Kristus tie varēja saņemt garīgu spēku mūžīgai dzīvībai. “Kas pie Manis nāk,” Viņš sacīja, “tam nesalks, un kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” Bet tad Viņš vēl piebilda: “Jūs to esat redzējuši, bet neticat.”LI 310.4

Tie bija redzējuši, kā par Kristu liecina Svētā Gara klātbūtne un Dieva atklāsme viņu pašu dvēselēs. Viņa spēka dzīvie pierādījumi tautai tika sniegti dienu no dienas, un tomēr tie prasīja vēl kādu zīmi. Ja arī tā tiktu dota, tie paliktu tikpat neticīgi kā agrāk. Ja viņus nepārliecināja jau viss redzētais un dzirdētais, tad veltīgi rādīt vēl vairāk brīnumdarbu. Neticība vienmēr atradīs attaisnojumu šaubām un noliegs visdrošāko pierādījumu.LI 311.1

Vēlreiz Kristus griezās pie šīm stūrgalvīgajām sirdīm: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” Visi, kas Viņu pieņem ticībā, dabūs mūžīgu dzīvību. Neviens nevar pazust. Farizejiem un sadu- ķejiem nav jādiskutē par nākamo dzīvi. Cilvēkiem vairs nav jāsēro bezcerīgās bēdās par saviem mirušajiem. “Tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.”LI 311.2

Bet tautas vadītāji sāka kurnēt, sacīdami: “Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no Debesīm?” Tie mēģināja radīt aizspriedumus, nievājoši atsaukdamies uz Jēzus zemo izcelsmi. Tie izteicās nicinoši par Viņa nabadzīgo un parasto ģimeni, kā arī par vienkāršo Galilejas strādnieka dzīvi. Šī neizglītotā namdara prasības neesot viņu ievērības cienīgas. Kas attiecās uz Jēzus noslēpumaino piedzimšanu, tie lika saprast, ka Viņa ciltsraksts esot apšaubāms; viņi Kristus piedzimšanas cilvēciskos apstākļus attēloja kā traipu Viņa dzīves stāstā.LI 311.3

Jēzus nemēģināja izskaidrot savas dzimšanas noslēpumu. Viņš neatbildēja uz šaubām par to, vai ir nācis no Debesīm, tāpat kā nebija atbildējis uz jautājumu, kā ticis pāri jūrai. Viņš nepieminēja arī brīnumdarbus, kas iezīmēja Viņa dzīvi. Pilnīgi labprātīgi Kristus bija atteicies no slavas un pieņēmis kalpa izskatu, bet patieso raksturu atklāja Viņa vārdi un darbi. Visi, kuru sirdis bija atvērtas dievišķai gaismai, varēja Viņā saskatīt “tādu godību, kā Tēva vien- piedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14)LI 311.4

Farizeju aizspriedumi slēpās dziļāk, nekā to norādīja viņu jautājumi, tie sakņojās šo cilvēku izkropļotajās sirdīs. Katrs Jēzus vārds un darbs viņos izsauca pretestību, jo gars, kuru tie glabāja sevī, nevarēja rast Viņā atbalsi.LI 311.5

“Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis; un Es viņu celšu augšā pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.” Neviens nemūžam nenāks pie Kristus, ja tas neatsauksies Tēva aicinošajai mīlestībai. Un, tā kā Dievs velk pie Viņa visas sirdis, tad pie Kristus nākt atteiksies tikai tie, kas Viņam pretojas.LI 312.1

Ar vārdiem: “Tie visi būs Dieva mācīti”, Jēzus atsaucās uz Jesajas pravietojumu: “Visi Tavi bērni būs no tā Kunga mācīti, un Tavu bērnu miers būs liels.” (Jes. 54:13*) Šo rakstvietu jūdi attiecināja uz sevi. Viņi lepojās ar to, ka Dievs esot viņu Mācītājs. Bet Jēzus parādīja, cik nepamatots ir tāds apgalvojums, jo Viņš sacīja: “Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.” Vienīgi tikai ar Kristus starpniecību tie varēja saņemt atziņu par Tēvu. Cilvēks nespēja pastāvēt dievišķās godības klātbūtnē. Tie, kas mācījušies no Dieva, bija klausījušies Viņa Dēla balsi, un Jēzū no Nācaretes tiem vajadzēja pazīt To, kas caur dabu un atklāsmi ir pasludinājis Tēvu.LI 312.2

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīga dzīvība.” Ar mīļoto Jāni, kas dzirdēja šos vārdus, Svētais Gars draudzēm paziņoja: “Šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība.” (1. Jāņa 5:11,12) Un Jēzus apsolīja: “Es viņu celšu augšā pastarā dienā.” Kristus kļuva viena miesa ar mums, lai mēs varētu kļūt viens gars ar Viņu. Šīs vienotības spēkā mēs nāksim ārā no kapa — ne tikai Kristus varenības demonstrēšanas dēļ, bet tādēļ, ka ticībā Viņa dzīvība ir kļuvusi par mūsu dzīvību. Tiem, kas saskata Kristus īsto dabu un uzņem Viņu savā sirdī, ir mūžīga dzīvība. Kristus mūsos iemājo, tikai pateicoties Dieva Garam, kurš, uzņemts sirdī, ir mūžīgās dzīvības iesākums.LI 312.3

Ļaudis Kristum bija atgādinājuši par mannu, kuru viņu tēvi ēda tuksnesī, it kā tās sagādāšana būtu bijusi lielāks brīnums par to, ko Jēzus darīja. Bet Viņš atklāja, cik tomēr salīdzinoši maza bija šī dāvana, ja domā par svētībām, kuras piešķirt bija atnācis Kristus. Manna varēja uzturēt tikai šo laicīgo dzīvību; tā neaizkavēja nāves pienākšanu un nenodrošināja nemirstību, bet no Debesīm nākusī maize uzturēs dvēseli mūžīgai dzīvībai. Pestītājs sacīja: “Es esmu Dzīvības Maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no Debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu Dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” Šo aicinājumu Jēzus papildināja vēl ar kādu citu, jo, vienīgi mirstot, Viņš varēja dot dzīvību cilvēkiem, tādēļ nākamajos vārdos Viņš uz savu dzīvi norāda kā uz pestīšanas līdzekli. Viņš saka: “Maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.”LI 312.4

Jūdi gatavojās Jeruzālemē svinēt Pasā par piemiņu Israēla atbrīvošanas naktij, kad iznīcinātājs eņģelis piemeklēja ēģiptiešu namus. Dievs gribēja, lai Pasā jērā tie skatītu Dieva Jēru un ar šo simbolu uzņemtu To, kas sevi nodeva par pasaules dzīvību. Taču jūdi bija nonākuši tik tālu, ka par vissvarīgāko padarīja simbolu, bet tā nozīmi neņēma vērā. Tie nepazina Kunga miesu. To pašu patiesību, ko simbolizēja Pasā dievkalpojumi, mācīja arī šie Kristus vārdi. Bet tie joprojām netika saprasti.LI 313.1

Rabīni dusmīgi iesaucās: “Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?” Tie Kristus vārdus saprata tajā pašā burtiskajā nozīmē kā Nikodēms, kad tas jautāja: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?” (Jāņa 3:4) Zināmā mērā tie gan nojauta, ko Kristus domāja, tā teikdams, bet negribēja to atzīt. Sagrozīdami Viņa vārdus, tie cerēja radīt ļaudīs aizspriedumus.LI 313.2

Kristus nemaz necentās savu simbolisko ainojumu mīkstināt. Viņš šo patiesību atkārtoja vēl spēcīgākos vārdos: “Patiesi, patiesi Es jums saku: Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā.”LI 313.3

Ēst Kristus miesu un dzert Viņa asinis nozīmē pieņemt Viņu par savu personīgo Pestītāju, ticot, ka Viņš piedod mūsu grēkus un mēs esam pilnīgi Viņā. Iepazīstoties ar Jēzus mīlestību, kavējoties pie tās un uzņemot to sevī, mēs kļūstam par Viņa dabas dalībniekiem. Kas uzturs ir mūsu fiziskajam ķermenim, tas Kristus ir dvēselei. Kā ēdiens mums nedod nekādu labumu, ja mēs to neēdam, ja tas nekļūst par mūsu sastāvdaļu, tāpat arī Kristus nevar būt mums par svētību, ja mēs Viņu neatzīstam par savu personīgo Pestītāju. Teorētiska atzīšana vien mums neko nedod. Viņš mums ir jābauda, Viņš mums jāuzņem sirdī tā, ka Viņa dzīvība kļūst par mūsu dzīvību; mums jāuzņem Viņa mīlestība un žēlastība.LI 313.4

Bet pat šie ainojumi nespēj pilnīgi attēlot kristieša priekšrocības viņa attiecībās ar Kristu. Jēzus sacīja: “Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.” Kā Dieva Dēls dzīvoja, uzticoties Tēvam, tā mums jādzīvo ticībā Kristum. Jēzus Dieva gribai bija pakļāvies tik pilnīgi, ka Viņa dzīvē bija redzams vienīgi Tēvs. Kaut gan visās lietās kārdināts tāpat kā mēs, Viņš pasaules priekšā palika visapkārt esošā ļaunuma neaptraipīts. Kā Kristus uzvarēja, tā jāuzvar ir arī mums.LI 314.1

Vai tu esi Kristus sekotājs? Tad viss, kas rakstīts par garīgo dzīvi, ir rakstīts tev un ir sasniedzams savienībā ar Jēzu. Vai varbūt tava dedzība ir apsīkusi? Vai tava pirmā mīlestība ir atdzisusi? Tad saņem no jauna Kristus piedāvāto mīlestību! Baudi no Viņa miesas, dzer Viņa asinis, un tu kļūsi viens ar Tēvu un Dēlu!LI 314.2

Neticīgie jūdi atteicās Kristus vārdos uztvert kaut ko dziļāku par burtisko nozīmi. Ceremoniālajā bauslībā tiem bija noliegts ēst asinis, un tādēļ tie šos vārdus pārvērta par svētuma zaimošanu un pat sāka strīdēties savā starpā. Arī daži no Viņa mācekļiem sacīja: “Šie vārdi ir smagi, kas tajos var klausīties?”LI 314.3

Pestītājs atbildēja: “Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.”LI 314.4

Kristus dzīvība, kas dod dzīvību pasaulei, ir Viņa teiktajā vārdā. Ar savu vārdu Jēzus dziedināja slimības un izdzina ļaunos garus; ar savu vārdu Viņš apklusināja jūru un uzmodināja mirušos; un ļaudis nodeva liecību, ka Viņa vārdam ir spēks. Viņš runāja Dieva Vārdu, kā to bija darījis ar visu Vecās Derības praviešu un mācītāju starpniecību. Visa Bībele ir Kristus atklāsme, un Pestītājs tagad savu sekotāju ticību vēlējās savienot ar Vārdu. Kad Viņa redzamā klātbūtne būs atņemta, tad Vārds kļūs par viņu spēka avotu. Līdzīgi savam Meistaram tiem vajadzēs dzīvot “no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mat. 4:4)LI 314.5

Kā ēdiens uztur mūsu fizisko dzīvību, tā Dieva Vārds uztur garīgo dzīvību. Katrai dvēselei šī dzīvība no Dieva Vārda jāsaņem personīgi. Lai saņemtu uzturu, mums jāēd pašiem, un tāpat arī Vārds ikvienam jāuzņem pašam. Mēs to nevaram iegūt tikai ar cita cilvēka prāta starpniecību vien. Mums rūpīgi jāpēta Bībele, izlūdzoties no Dieva Svētā Gara palīdzību, lai varētu izprast Viņa Vārdu. Vajadzētu ņemt kādu atsevišķu tekstu un tad koncentrēt visas prāta spējas, lai aptvertu, ko Dievs ar to mums ir vēlējies pateikt. Mums jākavējas pie šīs domas, līdz tā kļūst par mūsējo un mēs zinām, “ko saka Kungs”.LI 314.6

Ar saviem apsolījumiem un brīdinājumiem Jēzus griežas tieši pie manis. Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai, ticot Viņam, es neietu bojā, bet iegūtu mūžīgu dzīvību. Dieva Vārdā atstāstītajiem piedzīvojumiem jākļūst par maniem piedzīvojumiem. Lūgšanas un apsolījumi, pavēles un brīdinājumi ir domāti man. “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal. 2:20) Kad cilvēks ticībā tā uzņem sevī patiesības principus, tad tie kļūst par visas būtnes sastāvdaļu un dzīves dzinējspēku. Uzņemts dvēselē, Dieva Vārds pārmaina domas un darbojas pie rakstura izveidošanas.LI 315.1

Ticības acīm pastāvīgi uzlūkojot Jēzu, mēs tiksim stiprināti. Saviem izsalkušajiem un izslāpušajiem ļaudīm Dievs dos visdārgākās atklāsmes. Tie piedzīvos, ka Kristus ir personīgs Pestītājs. Baudot Viņa vārdus, tie atradīs, ka šie vārdi ir gars un dzīvība. Vārds iznīcina šīs zemes dabisko raksturu un dod jaunu dzīvību Kristū Jēzū. Svētais Gars nāk pie dvēseles kā Iepriecinātājs. Viņa žēlastības pārveidojošās darbības rezultātā māceklī tiek atjaunota Dieva līdzība, tas kļūst par jaunu radījumu. Ienaida vietā stājas mīlestība, un sirds pakļaujas dievišķajam iespaidam. Lūk, ko nozīmē dzīvot “no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. Tā ir no Debesīm nākušās maizes ēšana.LI 315.2

Kristus bija atklājis svētu un mūžīgu patiesību par attiecībām starp sevi un saviem sekotājiem. Viņš pazina to vīru raksturus, kas sauca sevi par Viņa mācekļiem, un Pestītāja vārdi pārbaudīja šo cilvēku ticību. Jēzus nepārprotami apstiprināja, ka tiem jātic Viņam un jārīkojas pēc Viņa norādījumiem. Visi, kas Viņu uzņēmuši, iemantos Viņa dabu, un tie tiks pārveidoti pēc Viņa rakstura. Tomēr tas sev līdzi nesīs atteikšanos no agrāk lolotām, godkārīgām ce- ribām. Tas prasīs pilnīgu sevis pakļaušanu Jēzum. Tie tika aicināti uz pašuzupurēšanos, lēnprātību un pazemību. Ja viņi grib saņemt dzīvības un Debesu godības dāvanu, tad tiem jāiet šaurais ceļš, pa kuru gāja Golgātas Vīrs.LI 315.3

Šis pārbaudījums izrādījās pārāk grūts. Tie, kas ar sajūsmu bija tīkojuši Viņu ar varu celt par ķēniņu, tagad atsala. Šī runa sinagogā, tie sacīja, esot atvērusi viņu acis. Tagad tie vairs neesot maldu varā. Kā šie cilvēki saprata, Jēzus vārdi nozīmēja tiešu atzīšanos, ka Viņš neesot Mesija un ka nekāds laicīgs atalgojums no savienības ar Viņu nebūs iegūstams. Tie bija apsveikuši Viņa brīnumdarītāja spēku, tie karsti vēlējās tikt brīvi no slimībām un ciešanām, bet tie neredzēja jēgu iejusties Viņa pašaizliedzīgajā dzīvē. Tos neinteresēja noslēpumainā garīgā valstība, par kuru Viņš runāja. Nepatiesie un patmīlīgie, kas tik ļoti pēc Viņa bija tiekušies, tagad vairs Viņu negribēja. Ja Kristus nevēlas izlietot savu spēku un iespaidu, lai panāktu tautas atbrīvošanu no romiešiem, tad tie negrib ar Viņu ielaisties nekādās attiecībās.LI 316.1

Jēzus tiem skaidri pateica: “Ir kādi jūsu starpā, kas netic,” un piebilda: “Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots.” Viņš gribēja, lai tie saprastu, ka tie neizjūt nekādas simpātijas tāpēc, ka viņu sirdis nav atvērtas Svētajam Garam. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1. Kor. 2:14) Jēzus godību dvēsele var skatīt vienīgi ticībā. Kamēr Svētais Gars nav izraisījis ticību, arī šī godība paliek apslēpta.LI 316.2

Šos mācekļus atsvešināja arī atklātā neticības norāšana. Tas tiem ārkārtīgi nepatika, un, gribēdami Pestītāju sāpināt un sagādāt prieku farizeju ļaunajam prātam, tie pagrieza Viņam muguru un aizgāja prom ar nicināšanu. Tie savu izvēli bija izdarījuši — tie bija izraudzījušies formu bez gara, čaulu bez kodola. Arī vēlāk viņu lēmums nemainījās, jo tie vairs nestaigāja ar Jēzu.LI 316.3

“Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs savu klonu, un Viņš sakrās savus kviešus klētī.” (Mat. 3:12) Tas bija viens no vētīšanas brīžiem. Ar patiesības vārdu pelavas tika nošķirtas no kviešiem. Tā kā tie bija pārāk iedomīgi un paštaisni, lai saņemtu rājienu, un pārāk mīlēja pasauli, lai dzīvotu pazemīgu dzīvi, daudzi aizgāja no Jēzus. Tieši tas pats notiek tagad. Arī šodien dvēseles tiek pārbaudītas tāpat, kā toreiz mācekļi Kapernaumas sinagogā. Kad atklāj patiesību, ļaudis redz, ka viņu dzīve nav saskaņā ar Dieva prātu. Tie ierauga, ka viņos vajadzētu notikt pilnīgai pārmaiņai, bet tie nav labprātīgi uzņemties šo pašaizliegšanās darbu. Tie aizvainoti aiziet. Tie dusmojas gluži tāpat, kā reiz mācekļi, kas devās prom no Jēzus, kurnēdami: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?”LI 316.4

Uzslava un glaimi būtu patikuši viņu ausīm, bet patiesība nav patīkama, tajā tie nevar ieklausīties. Kad sekotāju ir daudz, kad tiek paēdināti ļaužu pulki un atskan triumfa saucieni, daudzas balsis skaļi slavē Viņu, bet, kad Dieva Gars pārmeklējot parāda viņu grēkus un pavēl tos atstāt, tie pagriež patiesībai muguru un vairs nestaigā ar Jēzu.LI 317.1

Kad šie neapmierinātie mācekļi novērsās no Jēzus, tos savā varā pārņēma cits gars. Neko pievilcīgu viņi vairs nespēja saskatīt Cilvēkā, kuru agrāk bija uzskatījuši par tik interesantu. Tagad tie meklēja Viņa ienaidniekus, jo nu bija vienoti ar viņu garu un darbību. Tie nepareizi izskaidroja Jēzus vārdus, sagrozīja Viņa izteicienus un apšaubīja motīvus. Iesāktajā virzienā tie turpināja iet arvien tālāk, savākdami visdažādākos faktus, kurus varētu vērst pret Viņu. Šie viltotie ziņojumi izraisīja tādu sašutumu, ka tika apdraudēta Jēzus dzīvība.LI 317.2

Ātri izplatījās vēsts, ka saskaņā ar Viņa paša atzīšanos Jēzus no Nācaretes neesot Mesija. Un tādā veidā Galilejas tautas nelabvēlīgā noskaņojuma vilnis vērsās pret Viņu līdzīgi tam, kā gadu iepriekš Jūdejā. “Vai!” pār Israēlu! Tas atteicās no sava Pestītāja, tāpēc ka ilgojās pēc uzvarētāja, kas dotu laicīgu varu. Tie gribēja ēdienu, kas zūd, un nevis to, kas dod mūžīgu dzīvību.LI 317.3

Ar ilgu un sāpju pilnu sirdi Jēzus noskatījās, kā no Viņa — cilvēku Dzīvības un Gaismas — aiziet tie, kas agrāk ir bijuši Viņa mācekļi. Apziņa, ka nav vērtēta līdzcietība, nav atbildēts uz mīlestību, ir noniecināta žēlastība un atraidīta pestīšana, Viņu pildīja ar neizsakāmām skumjām. Šāda notikumu attīstība un šādi piedzīvojumi Viņu darīja par Sāpju Vīru, kas izbaudījis rūgtumu un pazīst bēdas.LI 317.4

Nemēģinādams aizturēt tos, kas gāja no Viņa projām, Jēzus pagriezās pret divpadsmit tuvākajiem līdzgaitniekiem un vaicāja: “Vai arī jūs gribat aiziet?”LI 317.5

Pēteris uz to atbildēja ar pretjautājumu: “Kungs, pie kā mēs iesim?” un tad turpināja: “Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”LI 317.6

“Pie kā mēs iesim?” Israēla mācītāji bija formu un tradīciju kalpi. Farizeji un saduķeji nepārtraukti strīdējās. Atstāt Jēzu nozīmēja nokļūt pie neatlaidīgiem kulta un ceremoniju ievērotājiem, pie godkārīgiem ļaudīm, kas tiecās pēc savas slavas. Kopš mācekļi bija pieņēmuši Kristu, tie bija atraduši vairāk miera un prieka nekā visā savā iepriekšējā dzīvē. Kā viņi varētu atgriezties pie tiem, kas bija nicinājuši un vajājuši grēcinieku Draugu? Tie tik ilgi bija gaidījuši Mesiju. Tagad Viņš bija atnācis, un mācekļi nespēja aiziet no Viņa pie tiem, kas tīkoja pēc Viņa dzīvības un vajāja arī pašus mācekļus.LI 318.1

“Pie kā mēs iesim?” Taču ne projām no Jēzus mācībām, no Viņa mīlestības un žēlastības uz neticības tumsu un pasaules ļaunumu. Kad Pestītāju atstāja daudzi Viņa brīnišķo darbu liecinieki, Pēteris izteica mācekļu ticību: “Tu esi Kristus.” Jau pati doma vien, ka viņi varētu pazaudēt šo savas dvēseles enkuru, tos pildīja ar izbailēm un sāpēm. Palikt bez Pestītāja būtu tas pats, kas tumsā tikt mētātiem vētrainā jūrā.LI 318.2

Daudzi Jēzus vārdi un darbi ierobežotajam prātam šķiet neizprotami; tomēr ikvienam vārdam un darbam bija konkrēts mērķis mūsu pestīšanas plānā; katram no tiem bija gaidāms noteikts rezultāts. Ja mēs būtu spējīgi izprast Viņa nodomus, tad viss izrādītos svarīgs, pilnīgs un saskaņā ar Viņa misiju.LI 318.3

Kaut gan mēs tagad nespējam izprast Dieva darbus un ceļus, tomēr varam saskatīt Viņa lielo mīlestību, kas ir pamatā visai Viņa attieksmei pret cilvēkiem. Kas dzīvos Jēzus tuvumā, tas pietiekami daudz zinās arī par dievbijības noslēpumu. Tas atzīs mīlestību, kas pielieto rājienu, pārbauda raksturu un ceļ gaismā sirds nodomus.LI 318.4

Atklādams pārbaudošo patiesību, kas tik daudziem mācekļiem lika novērsties, Jēzus zināja, kāds būs Viņa vārdu rezultāts, bet Viņam bija jāpiepilda žēlastības griba. Viņš paredzēja, ka kārdināšanu stundā ikkatrs no Viņa mīļotajiem mācekļiem tiks smagi pārbaudīts. Viņa izmisīgā cīņa Ģetzemanē, Viņa nodošana un krustā sišana tiem būs vissmagākais pārbaudījums. Ja pārbaudījumi nebūtu bijuši arī iepriekš, tad kopā ar mācekļiem paliktu vēl daudzi, kurus vadīja pilnīgi egoistiski motīvi. Kad viņu Kungam tiesas zālē piesprieda nāves sodu, kad Jēzu nievāja un zākāja ļaužu pūlis, kas vēl nesen Viņu bija apsveicis kā Ķēniņu, kad visi šie smējēji kliedza: “Sit Viņu krustā!” un kad tika pieviltas mācekļu laicīgās cerības, no Kristus sekotājiem neatsijāti pašlabuma meklētāji būtu nolieguši savu uzticību Jēzum, padarīdami vēl nepanesamākas patieso sekotāju sāpes un vilšanos, ko tie izjuta, redzot savu visgaišāko cerību sabrukumu. Tajā tumsas stundā to cilvēku piemērs, kas tagad aizgāja no Viņa, būtu varējis aizraut līdzi citus. Bet Jēzus šo krīzi izraisīja tad, kad ar personīgo klātbūtni Viņš vēl varēja stiprināt savu uzticīgo sekotāju ticību.LI 318.5

Līdzjūtīgais Pestītājs, pilnīgi apzinādamies gaidāmo likteni, saudzīgi līdzināja ceļu mācekļiem, sagatavojot tos viņu grūtākajam pārbaudījumam un stiprinot beidzamajai sijāšanai.LI 319.1