Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    42 nodaļa. Tradīcijas

    (Mat. 15:1-20; Marka 7:1-23)LI 320.1

    Rakstu mācītāji un farizeji, cerēdami Jēzu ieraudzīt Lieldienās, bija Viņam sagatavojuši dažus slazdus. Bet Jēzus, viņu nodomus zinādams, nedevās uz šo sanāksmi. Tad “pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem”. Kad Kristus negāja pie tiem, tie atnāca pie Viņa. Kādu laiku likās, ka Galilejas ļaudis pieņems Jēzu par Mesiju un līdz ar to šajā apgabalā tiks lauzta priesteru vara. Divpadsmit vīru izsūtīšana, norādīdama uz Kristus darbības paplašināšanos un izraisīdama tiešāku konfliktu starp mācekļiem un rabīniem, bija no jauna pamodinājusi Jeruzālemes vadītāju greiz-sirdību. Spiegi, ko tie Jēzus darbības sākumā nosūtīja uz Kaper- naumu un kas mēģināja Viņu apsūdzēt par sabata pārkāpšanu, piedzīvoja kaunu. Bet rakstu mācītāji tomēr centās savu nodomu īstenot. Tagad tie pie Viņa nosūtīja citu delegāciju, lai novērotu Jēzus rīcību un mēģinātu atrast kādu iemeslu apsūdzībai.LI 320.2

    Sūdzību pamatā, tāpat kā agrāk, bija tradicionālo priekšrakstu neievērošana un necienīšana, ar kuriem bija pārblīvēti Dieva baušļi. Kaut gan tika skaidrots, ka tas viss tikai nodrošina labāku bauslības ievērošanu, šos likumus uzskatīja par svētākiem nekā pašu bauslību. Kad tie nonāca pretrunā ar Sinaja dekalogu, tad vairāk vērības parasti tika veltīts rabīnu priekšrakstiem.LI 320.3

    Pie visstingrāk ievērojamiem likumiem piederēja ceremoniālās šķīstīšanās noteikumi. Pirms ēšanas izpildāmo mazgāšanās formu neievērošanu uzskatīja par šausmīgu grēku, kas sodāms tiklab šinī, kā nākamajā pasaulē. Tāda pārkāpēja iznīcināšanu vērtēja kā labu darbu.LI 320.4

    Priekšraksti par šķīstīšanos bija neskaitāmi. Lai visus tos iemācītos, tikko pietiktu ar veselu cilvēka mūžu. To ļaužu ikdiena, kas šīs vecāko pavēles centās izpildīt, bija viena vienīga gara cīņa pret ceremoniālo apgānīšanos, nebeidzams mazgāšanās un šķīstīšanās virknējums. Kamēr ļaudis nopūlējās ar nesvarīgiem sīkumiem un priekšrakstiem, kurus Dievs nebija prasījis, viņu uzmanība tika novērsta no Kunga bauslības lielajiem principiem.LI 320.5

    Kristus un Viņa mācekļi neievēroja šīs ceremoniālās mazgāšanās, tādēļ spiegi to izvirzīja par pamatu savai apsūdzībai. Tie tomēr neuzbruka tieši Kristum, bet nāca pie Viņa, kritizēdami mācekļus. Liela ļaužu pulka klātbūtnē tie sacīja: “Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie rokas nemazgā, kad ēd maizi.”LI 321.1

    Ikreiz, kad patiesības vēsts ar sevišķu spēku sasniedz cilvēku dvēseles, sātans sakūda savus pārstāvjus uzsākt strīdu par kādu mazsvarīgu jautājumu. Tā viņš cenšas novērst uzmanību no galvenā jautājuma. Vienmēr, kad tiek organizēts kāds labs darbs, paļātāji ir gatavi izraisīt strīdu par formām un tehniskiem sīkumiem, lai tikai atrautu prātus no dzīvām patiesībām. Kad kļūst redzams, ka Dievs savu ļaužu labā gatavojas darboties īpašā veidā, tad lai tie nepadodas kārdinājumam iesaistīties strīdos, kuru iznākums būs vienīgi dvēseļu bojāeja. Mums vissvarīgākie jautājumi ir: “Vai man ir glābjoša ticība Dieva Dēlam? Vai mana dzīve ir saskaņā ar Dieva likumu?” “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība, bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs.” Un “no tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus.” (Jāņa 3:36; 1. Jāņa 2:3)LI 321.2

    Jēzus nemaz nemēģināja aizstāvēt sevi vai savus mācekļus. Viņš neatsaucās uz izvirzītajām apsūdzībām, bet centās atklāt, kāds gars dzen šos cilvēku priekšrakstu sīkumainos aizstāvjus. Pestītājs tiem minēja kādu viņu rīcības piemēru, ko tie darīja atkārtoti un ko tie bija darījuši vēl pirms došanās Viņu meklēt. “Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu. Jo Mozus ir sacījis: Godā savu tēvu un māti; un, kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt; tad jūs viņiem atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu.” Piekto bausli tie atstāja bez ievērības kā nesvarīgu, bet ļoti noteikti ievēroja vecāko tradīcijas. Tie ļaudīm mācīja, ka savas mantas novēlēšana dievnamam esot svētāks pienākums pat par vecāku uzturēšanu un, lai kādas arī būtu vajadzības, tā esot svētuma aplaupīšana dot tēvam vai mātei daļu no tā, kas ticis novēlēts svētnīcai. Bērnam, kas neapzinājās savu pienākumu, par savu īpašumu vajadzēja tikai izteikt “korban”, tā to novēlot Dievam, lai pats to visu dzīves laiku varētu lietot tikai sev, bet pēc viņa nāves tas pārietu tempļa īpašumā. Tā šis cilvēks liekuļotas dievbijības aizsegā gan dzīvojot, gan mirstot varēja brīvi darīt kaunu saviem vecākiem.LI 321.3

    Nekad ne ar vienu vārdu vai darbu Jēzus nav mazinājis cilvēka pienākumu nest Dievam dāvanas un upurus. Tas bija Kristus, kas kādreiz deva visus bauslības norādījumus par desmito tiesu un upuriem. Dzīvodams virs zemes, Viņš izteica atzinību par trūcīgo sievieti, kas visu savu naudu iemeta dievnama šķirstā. Bet priesteru un rabīnu šķietamā dedzība Dieva lietā bija tikai iegansts, ar ko slēpt savu tieksmi pēc pašpaaugstināšanās. Viņi krāpa ļaudis. Tie nesa smagas nastas, ko Dievs nebija uzlicis. Pat Kristus mācekļi nebija pilnīgi brīvi no jūga, ko tiem uzspieda no tēvu tēviem mantotie aizspriedumi un rakstu mācītāju autoritāte. Atklādams rabīnu īsto garu, Jēzus centās atbrīvot no tradīciju verdzības visus, kas patiesi gribēja kalpot Dievam.LI 322.1

    “Jūs, liekuļi,” Viņš sacīja, pagriezdamies pret nekrietnajiem spiegiem, “Jesaja ir pareizi par jums sludinājis, sacīdams: šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. Bet velti tie Mani godā, mācīdami mācības, kas ir cilvēku likums.” Kristus vārdi apsūdzēja visu farizejiskuma sistēmu. Viņš skaidri pateica, ka, godinot savus likumus vairāk par Dieva baušļiem, tie sevi nostāda augstāk par Dievu.LI 322.2

    No Jeruzālemes sūtītie bija dusmu pilni. Tie nevarēja Kristu apsūdzēt par Sinaja kalnā dotās bauslības pārkāpēju, jo Viņš runāja kā tās aizstāvis, vēršoties tikai pret viņu tradīcijām. Varenās bauslības pavēles, kuras Viņš tagad uzsvēra, nostājās spilgtā pretstatā maznozīmīgajiem cilvēku izgudrotajiem likumiem.LI 322.3

    Gan visam ļaužu pulkam, gan arī vēlāk vēl pilnīgāk saviem mācekļiem Jēzus izskaidroja, ka apgānīšanās nenāk no ārienes, bet no iekšienes. Šķīstums un nešķīstums attiecas uz dvēseli. Cilvēku apgāna ļaunas domas, ļauni vārdi, ļauni darbi un Dieva likumu pārkāpšana, bet nevis ārējo, priesteru izdomāto priekšrakstu neievērošana.LI 322.4

    Māckļi uztvēra spiegu dusmas, kad tika atsegta viņu viltus mācība. Tie redzēja niknos skatienus un dzirdēja pusbalsī izgrūstos neapmierinātības un draudu vārdus. Aizmirsdami, cik bieži Kristus jau bija sniedzis pierādījumus par savām spējām lasīt cilvēku sirdis kā atvērtu grāmatu, tie pastāstīja par šo vārdu radīto iespaidu. Cerēdami, ka Viņš varbūt nomierinās saniknotās amatpersonas, tie sacīja: “Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?”LI 322.5

    Bet Jēzus atbildēja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.” Paražas un tradīcijas, kuras tik ļoti cienīja rakstu mācītāji, bija no šīs pasaules un ne no Debesīm. Lai cik liela arī nebūtu šo priekšrakstu autoritāte tautā, tie nevarēja izturēt Dieva pārbaudi. Ikviens cilvēku izgudrojums, kas likts Dieva baušļu vietā, izrādīsies bezvērtīgs, kad “Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns”. (Sal. māc. 12:14)LI 323.1

    Dieva bauslības aizvietošana ar cilvēku likumiem vēl nav apstājusies. Pat kristiešiem ir priekšraksti un paradumi, kam nav labāka pamatojuma par tēvu tēvu tradīcijām. Likumi, kas balstās vienīgi uz cilvēku autoritāti, ir aizstājuši tos, kurus iecēlis Dievs. Cilvēki uzticas savām tradīcijām un godina savas paražas, ienīstot ikvienu, kas tiem cenšas parādīt, ka viņi maldās. Šodien, kad mums pavēlēts pievērst uzmanību Dieva baušļiem un Jēzus ticībai, mēs sastopamies ar to pašu naidu, kas izpaudās Kristus dienās. Par atlikušajiem Dieva ļaudīm ir rakstīts: “Pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu.” (Atkl. 12:17)LI 323.2

    Bet “visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm”. Tā saukto baznīcas tēvu autoritātes vietā Dievs mums pavēl pieņemt mūžīgā Tēva, Debesu un Zemes Valdnieka vārdu. Vienīgi tur ir tīra, ar maldiem nesajaukta, patiesība. Dāvids sacīja: “Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji, jo Tavas liecības ir manu pārdomu priekšmets. Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles.” (Ps.119:99,100)LI 323.3

    Lai visi, kas pieņem cilvēku autoritāti, baznīcas paradumus vai tēvu tradīcijas, ievēro Kristus vārdos izteikto brīdinājumu: “Velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.”LI 323.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents