43 nodaļa. Šķēršļi salauzti

(Mat. 15:21-28; Marka 7:24-36)LI 324.1

Pēc sadursmes ar farizejiem Jēzus aizgāja no Kapernaumas un, šķērsojot Galileju, devās uz kalnaino apgabalu pie Feniķijas robežām. Raugoties uz rietumiem, Viņš ielejas līdzenumā varēja saskatīt senās Tiras un Sidonas pilsētas ar pagānu tempļiem, krāšņajām pilīm, tirgus laukumiem un tirdzniecības kuģu pārpildītajām ostām. Tālāk pavērās Vidusjūras zilie plašumi, kuriem nākotnē pāri dosies Evaņģēlija vēstneši, lai prieka vēsti nestu uz pasaules lielo impēriju centriem. Bet tas laiks vēl nebija pienācis. Tagad Kristum vajadzēja sagatavot mācekļus viņu uzdevumam. Atnākdams uz šo novadu, Pestītājs cerēja baudīt vientulību, ko Viņam nebija izdevies atrast Betsaidā. Tomēr tas nebija vienīgais nolūks, kādēļ Viņš uzņēmās šo ceļojumu.LI 324.2

“Redzi, viena kanaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak Kungs, Tu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” ” Šī apvidus ļaudis piederēja pie senās kanaāniešu rases. Tie bija elku pielūdzēji, tādēļ jūdi tos nicināja un ienīda. Šo ļaužu šķiru pārstāvēja arī pie Jēzus atnākusī sieviete. Viņa bija pagāniete un līdz ar to šķirta no priekšrocībām, kuras jūdi baudīja ik dienas. Starp feniķiešiem dzīvoja daudz jūdu, un vēsts par Kristus darbību bija nokļuvusi arī šajā apgabalā. Daži no ļaudīm bija pat klausījušies Viņa vārdus un redzējuši brīnišķīgos darbus. Šī sieviete bija dzirdējusi par pravieti, kas, kā stāstīja, spēja dziedināt visas kaites. Kad viņa izdzirda par Jēzus spēku, tās sirdī uzplauka cerība. Mātes mīlestības dzīta, tā nolēma Viņam atklāt savas meitas likteni. Apņemšanās iet ar savām bēdām pie Jēzus bija stipra. Viņam noteikti jādziedina nelaimīgā meitene! Sieviete bija meklējusi palīdzību pie pagānu dieviem, bet nebija saņēmusi nekādu atvieglojumu. Brīžiem tai radās kārdinājums domāt: ko gan var palīdzēt šis jūdu Mācītājs? Bet viss dzirdētais liecināja: Viņš dziedina ikkatru slimību un kaiti, neskatoties uz to, vai tie, kas pie Viņa nāk pēc palīdzības, ir bagāti vai nabagi. Tādēļ tā nolēma nezaudēt savu vienīgo cerību.LI 324.3

Zinādams šīs sievietes stāvokli un to, ka tā ilgojas Viņu redzēt, Kristus steidzās tai pretī. Palīdzēdams viņas bēdās, Jēzus šo gadījumu varēja pārvērst par dzīvu uzskates līdzekli mācībai, kādu Viņš vēlējās sniegt. Tieši tāpēc mācekļi bija atvesti uz šo apvidu. Viņš gribēja, lai tie redz, kāda nezināšana valda pilsētās un ciemos, kas atradās tik tuvu Israēla zemei. Tautai, kurai bija dotas visas iespējas saprast patiesību, trūka zināšanu par tai apkārt dzīvojošo ļaužu vajadzībām. Tie nemēģināja palīdzēt dvēselēm, kas atradās tumsā. Jūdu augstprātības uzceltā šķirošā siena pat mācekļus noslēdza līdzjūtībai pret pagānu pasauli. Bet šos šķēršļus vajadzēja noārdīt.LI 325.1

Kristus tūlīt neatbildēja uz sievietes lūgumu. Viņš pieņēma šo nicinātās tautas pārstāvi tā, kā to būtu darījuši jūdi. Ar to Viņš vēlējās panākt, lai mācekļi dziļāk izjustu starpību starp jūdu vēso un cietsirdīgo izturēšanos šādos gadījumos un līdzjūtības pilno attieksmi, ar kādu Pestītājs vēlas palīdzēt visiem nelaimīgajiem, ko Viņš arī beidzot personīgi pierādīja, izpildīdams pagānietes lūgumu.LI 325.2

Bet, neraugoties uz to, ka Jēzus tūlīt neatbildēja, sieviete nezaudēja ticību. Kad Viņš pagāja garām, lūgumu it kā neievērodams, tā sekoja Viņam, turpinādama pazemīgi atkārtot savu lūgumu. Viņas uzmācības nokaitināti, mācekļi prasīja, lai Jēzus to aizraidītu prom. Tie ievēroja Mācītāja nevērīgo izturēšanos, tādēļ iedomājās, ka jūdu aizspriedumi pret kanaāniešiem ir Viņam pa prātam. Bet tas bija žēlastības pilnais Pestītājs, kam sieviete izteica savu lūgumu, un, atbildot uz mācekļu prasību, Jēzus sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Kaut gan šī atbilde it kā saskanēja ar jūdu aizspriedumiem, tā tomēr mācekļiem bija nepārprotams pārmetums, kas vēlāk tiem atgādināja Viņa tik bieži sacītos vārdus, ka Kristus ir nācis pasaulē glābt visus, kas Viņu pieņem. Tad sieviete savu lūgumu izteica ar vēl lielāku nopietnību, mezdamās Kristum pie kājām un saukdama: “Kungs, palīdzi man!” Jēzus vēl arvien, šķietamā saskaņā ar jūdu bezjūtīgajiem aizspriedumiem, viņu noraidīdams, atbildēja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Būtībā tas apstiprināja, ka nav taisnīgi izredzētajai Dieva tautai nestās svētības izšķiest svešiniekiem un no IsraēlaLI 325.3

atšķirtajiem. Ne tik dedzīgai meklētājai šī atbilde būtu laupījusi visu drosmi. Bet sieviete saprata, ka tagad ir pienākusi viņas stunda. Zem Jēzus šķietamā noraidījuma kanaāniete pamanīja līdzjūtību, ko Viņš nespēja apslēpt. “Tā gan, Kungs,” viņa atbildēja, “bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Kad bērni ģimenē ēd pie tēva galda, tad sunīši taču nepaliek nepaēdināti. Tiem ir tiesības uz druskām, kas nokrīt no bagātīgi klātā galda. Ja Israēlam ir piešķirtas tik daudzas svētības, vai tad nav kāda svētība arī viņai? Ja viņu uzskata par suni, vai tad viņai nav suņa tiesību uz druskām no Kristus pārpilnības?LI 325.4

Jēzus tikko bija aizgājis no sava darbības lauka, jo rakstu mācītāji un farizeji gribēja atņemt Viņam dzīvību. Tie kurnēja un sūdzējās. Tie bija neticības un rūgtuma pilni un atraidīja pestīšanu, kura tiem labprāt tika piedāvāta. Bet te Kristus sastop vienu no nelaimīgās un nicinātās tautas, kas nav tikusi aplaimota ar Dieva Vārda gaismu, un tā uzreiz pakļaujas dievišķai ietekmei ar tik nesagraujamu ticību, ka Viņš spēj piešķirt žēlastību, ko tā lūdz. Viņa prasa tikai drusciņas, kas nokrīt no kungu galda. Ja tā var baudīt sunīša priekšrocības, tā ir ar mieru, lai viņu par tādu uzskata. Šai sievietei nav nacionālu vai reliģisku aizspriedumu, ne arī augstprātības, kas ietekmētu viņas rīcību, tādēļ tā uzreiz atzīst Jēzu par Pestītāju, par tādu, kurš spēj izpildīt viņas lūgumu.LI 326.1

Jēzus ir apmierināts. Viņš ir pārbaudījis šīs sievietes ticību. Ar savu izturēšanos Viņš ir parādījis, ka tā, kuru uzskatīja par šķirtu no Israēla, nav vairs svešiniece, bet tāds pats Dieva bērns, un kā bērnam tai ir tiesības uz Tēva dāvanām. Tādēļ Kristus izpilda viņas lūgumu un pabeidz mācekļiem domāto pamācību. Pagriezies un, to mīlestībā un žēlastībā uzlūkojot, Viņš saka: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tajā pašā stundā. Ļaunais gars viņu vairs nemocīja. Sieviete aizgāja, Pestītāju slavēdama un laimīga, apzinoties, ka viņas lūgšana ir uzklausīta.LI 326.2

Tas bija vienīgais brīnums, ko Jēzus šajā ceļojumā izdarīja. Lai to veiktu, Viņš bija devies uz Tiras un Sidonas robežām. Viņš gribēja palīdzēt bēdu nomāktai sievietei un tajā pašā laikā atstāt priekšzīmi par savu žēlastības darbu vienā no nicinātajām tautām, kas kalpotu kā pamācība un atgādinājums mācekļiem laikā, kad Viņš vairs nebūs pie tiem. Viņš vēlējās tos atbrīvot no jūdiem raksturīgās noslēgtības, lai tiem rastos interese strādāt arī citu labā, ne tikai savā tautā vien.LI 326.3

Jēzus ilgojās atklāt tās patiesības dziļos noslēpumus, kas gadsimtiem ilgi bija it kā aprakta, proti, ka arī pagāniem ar Jēzus Kristus Evaņģēliju jākļūst “par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem”. (Ef. 3:6) Šo patiesību mācekļi iemācījās lēni, un dievišķais Skolotājs deva tiem pamācību pēc pamācības. Atalgodams virsnieka ticību Kapernaumā un pasludinādams Evaņģēliju Ziharas iedzīvotājiem, Pestītājs jau bija sniedzis pierādījumus par to, ka Viņam nepiemīt jūdu neiecietība. Bet samariešiem tomēr bija nedaudz dievatziņas; arī virsnieks bija izrādījis laipnību Israēlam. Tagad Jēzus lika mācekļiem sastapties ar pagā- nieti, kurai, pēc viņu domām, nebija nekādu iemeslu gaidīt Viņa labvēlību vairāk par saviem tautiešiem. Viņš gribēja rādīt piemēru, kā pret tādu jāizturas. Mācekļi bija domājuši, ka Viņš savas žēlastības dāvanas izdala pārāk brīvi, tādēļ Jēzus vēlējās uzsvērt, ka Viņa mīlestība nav ierobežojama ar rasi un tautību.LI 326.4

Sacīdams: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm”, Jēzus atgādināja patiesību, un, kalpodams kanaānietei, izpildīja savu misiju. Šī sieviete bija viena no pazudušajām avīm, par kuras glābšanu vajadzēja domāt Israēlam. Tas bija viņiem uzdotais darbs, kuru tie bija atstājuši novārtā un kuru tagad paveica Kristus.LI 327.1

Šī rīcība vairoja mācekļu izpratni par pienākumu, kas tos gaidīja pagānu vidū. Ārpus Jūdejas tie ieraudzīja plašu derīga darba lauku un dvēseles, kas cieta tādas bēdas, kuras priviliģētākie pat neapzinājās. Starp tiem, kurus viņi tika mācīti nicināt, bija ļaudis, kas ilgojās pēc visspēcīgā Ārsta palīdzības un alka pēc patiesības gaismas, kas jūdiem bija tik bagātīgi dota.LI 327.2

Šis notikums un citi, kas māca Evaņģēlija sludināšanā neapstāties kādas noteiktas tautas vai tradīciju ietvaros, Kristus pārstāvjus spēcīgi ietekmēja un vadīja vēlāk, kad Kristus nāve bija lauzusi šķīrējsienu starp jūdiem un pagāniem un kad jūdi vēl stūrgalvīgāk novērsās no mācekļiem, jo tie Jēzu bija pasludinājuši par pasaules Pestītāju.LI 327.3

Pestītāja apmeklējumam Feniķijā un tur izdarītajam brīnumdarbam bija vēl dziļāks nolūks. Šis brīnumdarbs tika veikts nevien sāpju nomocītās sievietes, Viņa mācekļu vai to ļaužu dēļ, kuri baudīja viņu darba augļus, bet arī, “lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā”. (Jāņa 20:31) Tie paši spēki, kas pirms daudziem gadsimtiem šķīra cilvēkus no Kristus, darbojas vēl šodien. Gars, kas uzcēla šķērssienu starp jūdiem un pagāniem, vēl nav rimis. Augstprātība un aizspriedumi ir uzbūvējuši stiprus mūrus starp cilvēku šķirām. Kristus un Viņa misija tiek nepareizi izskaidroti, un milzīgi ļaužu pulki jūtas tā, it kā Evaņģēlija kalpošana tiem būtu liegta. Bet neļaujiet tiem justies atšķirtiem no Kristus! Nav tādu cilvēku vai sātana radītu šķēršļu, kam ticība nespētu izlauzties cauri.LI 327.4

Feniķiete ticībā nostājās pret aizžogojumiem, kas bija uzcelti starp jūdiem un pagāniem. Neskatoties uz to, ka tika laupīta drosme, un, neņemdama vērā neko, kas būtu varējis pamudināt uz šaubām, viņa uzticējās Pestītāja mīlestībai. Kristus grib, lai mēs visi Viņam tā uzticamies. Pestīšanas svētības ir paredzētas ikvienai dvēselei. Liegt cilvēkam saņemt Kristus Evaņģēlija apsolījumu var vienīgi viņa paša izvēle.LI 328.1

Dievs ienīst dalīšanu kastās. Tādas lietas Viņš noraida. Viņa acīs visu cilvēku dvēselēm ir vienāda vērtība. “Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, lai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap. d. 17:26,27) Pie Viņa nākt un dzīvot ir aicināti visi, neskatoties uz vecumu, stāvokli sabiedrībā, tautību vai reliģiskajām priekšrocībām. “Neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā! Šai ziņā nav starpības.” “Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā.” “Bagāts sastopas ar nabagu, tas Kungs viņus visus radījis.” “Jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu, tiks izglābts.” (Gal. 3:28; Sal. pam. 22:2*; Rom. 10:11-13)LI 328.2