Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    44 nodaļa. Patiesa zīme

    (Mat. 15:29-39; 16:1-12; Marka 7:31-37; 8:1-21)LI 329.1

    “Un atkal izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. ”LI 329.2

    Desmit pilsētu apgabalā, Serasā, bija notikusi velna apsēsto dziedināšana. Tur ļaudis, uztraukušies par cūku iznīcināšanu, bija piespieduši Jēzu no viņiem aiziet. Bet vēlāk tie uzklausīja Pestītāja atstātos vēstnešus, un tagad iedzīvotājos bija pamodusies vēlēšanās Viņu redzēt. Kad Jēzus atkal atnāca uz šo apgabalu, pie Viņa sapulcējās liels ļaužu pulks un atveda arī kādu kurlmēmu cilvēku. Šoreiz Jēzus to nedziedināja ar vienu vienīgu vārdu, kā to bija paradis darīt. Aizvedis viņu savrup prom no ļaužu pūļa, Kristus lika savus pirkstus viņa ausīs un aizskāra viņa mēli. Paceldams acis uz Debesīm, Viņš nopūtās, domādams par tām ausīm, kas neatvērsies patiesībai, un mēlēm, kas atsacīsies apliecināt Pestītāju. Kad Jēzus sacīja: “Atveries!”, cilvēks atguva valodu, un, pretēji pavēlei to nevienam nesacīt, savu vēsti par dziedināšanu izpauda visā apkārtnē.LI 329.3

    Jēzus uzkāpa kalnā, un tur pie Viņa sapulcējās daudz ļaužu, kas atveda neveselos un kroplos, nolikdami tos pie Viņa kājām. Jēzus viņus visus dziedināja. Kaut gan šie cilvēki bija pagāni, tie pagodināja Israēla Dievu. Trīs dienas tie turpināja pulcēties ap Pestītāju, naktis pārgulēdami zem klajas debess, bet, dienā drūzmēdamies ap Kristu, lai dzirdētu Viņa vārdus un redzētu Viņa darbus. Trešās dienas vakarā viņu pārtika bija beigusies. Jēzus negribēja ļaudis atlaist mājās izsalkušus, tāpēc aicināja savus mācekļus nodrošināt viņus ar uzturu. Bet mācekļi atkal parādīja neticību. Jau Betsaidā tie bija piedzīvojuši, ka ar Kristus svētību viņu niecīgie pārtikas krājumi bija pietiekami, lai pabarotu lielu ļaužu pulku; tomēr tagad šie vīri visu, kas tiem bija, nenesa pie Kristus paļāvībā, ka Viņš to pavairos izsalkušo vajadzībām. Turklāt ļaudis, ko Viņš bija paēdinājis Betsaidā, bija jūdi, bet šie — tikai svešinieki un pagāni. Jūdu aizspriedumi joprojām iespaidoja mācekļu sirdis, un tie Jēzum atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt te, tuksnesī?” Taču, paklausīdami Viņam, tie atnesa to, kas tiem bija: septiņas maizes un divas zivis. Lielais ļaužu pulks tika paēdināts, un pāri palika vēl septiņi lieli grozi ar druskām. Tā tika atspirdzināti četri tūkstoši cilvēku, neskaitot sievietes un bērnus, un Jēzus tos atlaida mājās ar priecīgām un pateicīgām sirdīm.LI 329.4

    Pēc tam Jēzus ar mācekļiem iekāpa laivā un pārcēlās pāri ezeram uz Magadanu, Ģenecaretes ielejas dienvidu daļā. Tiras un Sidonas robežās sīrietes-feniķietes paļāvīgā ticība bija atspirdzinājusi Viņa garu. Desmit pilsētu apgabala pagāniskie iedzīvotāji Viņu bija uzņēmuši ar prieku. Bet tagad, kad Jēzus vēlreiz izcēlās malā Galilejā, kur Viņa spēks bija atklājies visspilgtāk, kur Viņš, liekot atskanēt savām mācībām, bija darījis visvairāk žēlsirdības darbu, Viņu uzņēma ar nievājošu neticību.LI 330.1

    Farizeju delegācijai pievienojās pārstāvji no bagātajiem un augstprātīgajiem saduķejiem, kas bija priesteru un tautas skeptiski noskaņotā aristokrātu partija. Abas sektas dzīvoja nesamierināmā naidā. Lai saglabātu savu stāvokli un autoritāti, saduķeji glaimoja valdošajai varai. Farizeji, turpretī, kurināja tautā ienaidu pret romiešiem, ar ilgošanos gaidīdami brīdi, kad varēs nokratīt iekarotāju jūgu. Bet tagad saduķeji un farizeji apvienojās pret Kristu. Līdzīgs meklē līdzīgu, un ļaunums, lai kur tas arī nepastāvētu, apvienojas ar ļaunumu, lai iznīcinātu labo.LI 330.2

    Tagad farizeji un saduķeji nāca pie Kristus, prasīdami kādu zīmi no Debesīm. Kad Jozuas dienās Israēls izgāja cīņā pret kanaānie- šiem pie Bet-Horona, uz vadoņa pavēli apstājās saule, kamēr tika gūta uzvara. Senatnē bija notikuši daudzi tādi brīnumi, un tamlīdzīga zīme tagad tika prasīta no Jēzus. Bet ne jau zīme bija tā, ko jūdiem vajadzēja. Nekāds ārēji redzams pierādījums tiem nevarēja atnest labumu. Tiem bija vajadzīga nevis prāta apgaismošana, bet garīga atjaunošanās.LI 330.3

    “Jūs, liekuļi,” sacīja Jēzus, “gaisa parādības jūs izprotat”, —jo, pētīdami debesis, tie spēja prognozēt laiku, — “vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?” Svētā Gara spēkā runātie Kristus vārdi, kas pārliecināja par grēku, bija viņu pestīšanai domātā Dieva zīme. Arī tieši no Debesīm, apliecinot Kristus sūtību, tika dotas vairākas zīmes. Par Jēzu liecināja eņģeļu dziesma ganiem, zvaigzne, kas vadīja gudros, balodis un balss no Debesīm Viņa kristību brīdī.LI 330.4

    “Un Viņš nopūtās savā garā un sacīja: “Ko šī cilts meklē zīmes?” “Viņai nekāda cita netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme.” ” Kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielas zivs vēderā, tā Kristum trīs dienas un naktis jāpavada “zemes klēpī”; kā Jonas sludināšana bija par zīmi niniviešiem, tā Kristus sludināšana kļuva par zīmi Viņa paaudzei. Bet kāda starpība Vārda uzņemšanā! Lielās pagānu pilsētas ļaudis trīcēja un drebēja, kad tie izdzirda Dieva brīdinošo vēsti. Ķēniņi un augstmaņi pazemojās; augstie un zemie kopīgi sauca uz Dievu Debesīs, un tiem tika piešķirta Viņa žēlastība. “Ninivieši”, Kristus sacīja, “celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās, un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.” (Mat. 12:40,41)LI 331.1

    Katrs Kristus brīnumdarbs apliecināja Viņa dievišķību. Viņš darīja tieši to darbu, kāds par Mesiju bija iepriekš sludināts. Bet farizejiem šie žēlastības darbi kļuva par skaidru apvainojumu. Jūdu vadoņi uz cilvēku ciešanām noraudzījās ar cietsirdīgu vienaldzību. Daudzos gadījumos tieši viņu egoisms un jūgs bija radījuši tās ciešanas, kuras Kristus remdināja. Tādā veidā Viņa brīnumdarbi tiem kļuva par pārmetumu.LI 331.2

    Tieši Kristus dievišķā rakstura vispilnīgākais pierādījums lika jūdiem noraidīt Pestītāja darbu. Viņa veikto brīnumu nozīme vislabāk saskatāma faktā, ka tie nāca cilvēcei par svētību. Vispilnīgākais pierādījums tam, ka Viņš nācis no Debesīm, bija dzīvē atklātais Dieva raksturs. Viņš darīja Dieva darbus un runāja Dieva vārdus. Tāda dzīve ir lielākais brīnums.LI 331.3

    Kad patiesības vēsts tiek sludināta mūsdienās, ir daudzi, kas sauc tāpat kā jūdi: “Rādiet mums kādu zīmi! Izdariet kādu brīnumu!” Bet uz farizeju pieprasījumu Kristus nevienu brīnumu nedarīja. Viņš nedarīja brīnumus tuksnesī un neatbildēja sātana pamudinājumiem. Arī mums Viņš nepiešķir spēku, lai mēs censtos sevi attaisnot vai arī apmierināt neticības un augstprātības prasības. Tomēr Evaņģēlijam netrūkst apstiprinājuma par tā dievišķo izcelsmi. Vai tas nav brīnums, ka mēs varam izrauties no sātana verdzības? Ienaids pret sātanu cilvēka sirdij nav dabisks; to iedēsta Dieva žēlastība. Kad cilvēks, kuru ir pārvaldījusi stūrgalvīga un untumaina griba, kļūst brīvs un no visas sirds ļaujas Debesu pievelkošajai varai, ir noticis brīnums. Tāpat tas ir, kad cilvēks, kas atradies spēcīgos maldos, sāk izprast morālās patiesības. Ikreiz, kad kāda dvēsele tiek atgriezta un mācās mīlēt Dievu un ievērot Viņa baušļus, ir piepildījies apsolījums: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu. (Ec. 36:26) Pārmaiņa cilvēku sirdīs, viņu raksturu pārveidošanās ir brīnums, kas atklāj mūžam dzīvo Pestītāju, kurš darbojas, glābjot dvēseles. Pastāvīga dzīve Kristū ir liels brīnums. Arī Dieva Vārda sludināšanā ir kāda zīme, kurai noteikti jāparādās, — tā ir Svētā Gara klātbūtne, kas Vārdu padara par atjaunojošu spēku tiem, kas klausās. Tā ir Dieva liecība pasaules priekšā par Viņa Dēla dievišķo sūtību.LI 331.4

    Tie, kas no Jēzus tagad pieprasīja zīmi, bija tā apcietinājuši savas sirdis neticībā, ka Viņa raksturā nesaskatīja Dieva līdzību. Tie negribēja atzīt, ka Viņa misija bija Svēto Rakstu piepildījums. Līdzībā par bagāto vīru un Lācaru Jēzus farizejiem sacīja: “Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšā.” (Lūk. 16: 31) Neviena zīme, ko varētu dot Debesīs vai zemes virsū, tiem nenestu nekādu labumu.LI 332.1

    Jēzus “nopūtās savā garā” un, novērsies no nievātāju pulka, kopā ar mācekļiem atkal iekāpa laivā. Skumji klusēdami, tie no jauna cēlās pāri ezeram. Viņi tomēr neatgriezās uz to vietu, kuru iepriekš bija atstājuši, bet devās uz Betsaidu, tuvu apvidum, kur kādreiz paēdināja piecus tūkstošus. Piebraucot pie pretējā krasta, Jēzus sacīja: “Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga!” Jūdi kopš Mozus laikiem bija paraduši no savām mājām izmest raugu Pasā svētku laikā, un tādā veidā viņiem tika mācīts to uzskatīt par grēka simbolu. Taču mācekļi Jēzu nesaprata. Aizbraukdami no Magadanas, tie bija piemirsuši paņemt maizi, tāpēc tagad līdzi bija tikai viens klaips. Viņi iedomājās, ka Kristus aizrāda uz šo apstākli, brīdinādams nepirkt maizi no kāda farizeja vai saduķeja. Viņu ticības un garīgās uztveres trūkums bieži kļuva par cēloni tam, ka tie nepareizi izprata Kristus vārdus. Tādēļ Jēzus tos norāja par domām, ka Viņš, kas ar nedaudz zivīm un miežu maizēm bija paēdinājis tūkstošus, šajā svinīgajā brīdinājumā būtu atgādinājis tikai par laicīgo uzturu. Pastāvēja briesmas, ka farizeju un saduķeju viltīgie un veiklie spriedelējumi varētu saraudzēt Kristus mācekļus ar neticību, pamudinot tos pārāk vieglprātīgi skatīties uz Viņa darbu.LI 332.2

    Mācekļi domāja, ka viņu Mācītājam tiešām vajadzēja uzklausīt prasību pēc zīmes no Debesīm. Tie ticēja, ka Jēzus spēj to dot, un pieņēma, ka šāda zīme apklusinātu Viņa ienaidniekus, jo tie nesaskatīja šo intrigantu liekulību.LI 332.3

    Dažus mēnešus vēlāk, “kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka cits citu tikko nesamina”, Jēzus atkārtoja šo pašu mācību. “Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: “Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.” ” (Lūk. 12:1)LI 333.1

    Iejaukts miltos, raugs darbojas nemanāmi, visu masu pārvērsdams pēc savas dabas. Tā arī, ja liekulībai ļauj mitināties sirdī, tā iesakņojas raksturā un dzīvē. Spilgtu farizeju liekulības paraugu Kristus jau bija norājis, atmaskodams “korban” paradumu, ar kuru bērnu pienākumu nepildīšanu paslēpa zem šķietamas augstsirdības pret dievnamu. Rakstu mācītāji un farizeji sludināja maldinošus principus. Viņi neatklāja savu mācību īsto būtību un patiesos nolūkus, tomēr vienmēr veikli izlietoja ikkatru izdevību, lai tās viltīgi iedvestu savu klausītāju prātos. Bet, vienreiz pieņemti, šie maldīgie uzskati iedarbojās līdzīgi raugam maizē, iespiezdamies domāšanā un pārveidodami raksturu. Tieši šīs viltus mācības bija tās, kas ļaudīm neļāva saprast Kristus vārdus.LI 333.2

    Tāda pati ietekme darbojas arī mūsu dienās, kad cilvēki Dieva likumu cenšas izskaidrot tā, lai tas saskanētu ar viņu rīcību. Šī šķira bauslību neapkaro atklāti, bet piedāvā spekulatīvas teorijas, kas izrok pamatus principiem. Viņi bauslību izskaidro tā, lai iznīcinātu tās spēku.LI 333.3

    Farizeju liekulība bija pašlabuma meklēšanas rezultāts, bet pašpaaugstināšanās — viņu dzīves mērķis. Tieši tas beidzās ar Svēto Rakstu sagrozīšanu un nepareizu pielietošanu un padarīja tos aklus pret Kristus misijas nolūku. Pat mācekļiem draudēja briesmas uzkrāt sirdī šo viltīgo, nenotveramo ļaunumu. Tos, kas sevi uzskatīja par Jēzus mācekļiem, lielā mērā ietekmēja farizeju prātojumi. Viņi bieži svārstījās starp ticību un neticību un nesaskatīja Kristū apslēpto gudrības un atzīšanas bagātību. Arī mācekļi, kaut gan ārēji visu atstājuši Kristus dēļ, tomēr, savu labumu meklējot, vēl nebija pārtraukuši tiekties pēc lielām lietām. Šis gars izraisīja strīdus, kurš no viņiem būs lielākais. Tieši tas nostājās starp viņiem un Kristu, padarīdams tos neiejūtīgus pret Viņa pašuzupurīgo misiju un tik kūtrus izprast pestīšanas noslēpumu. Kā raugs, ja tam ļauj pabeigt savu darbu, izraisa pūšanu un bojāeju, tā pašlabumu meklējošs gars, ja tas tiek lolots, apgāna un aizved nāvē dvēseles.LI 333.4

    Mūsu dienās, tāpat kā senatnē, starp Kunga sekotājiem šis viltīgais un maldinošais grēks ir visai plaši izplatīts. Cik bieži gan mūsu kalpošana Kristum, gan mūsu savstarpējās attiecības tiek aptraipītas ar slepenu vēlēšanos paaugstināties! Cik gatavi mēs esam domās paši sevi apsveikt; kā ilgojamies, lai cilvēki mūs atzinīgi novērtētu! Tā ir patmīlība, Dieva noliktā ceļa vietā ir vēlēšanās rast vieglāko, kas noved pie tā, ka Dieva baušļi tiek aizvietoti ar cilvēku teorijām un tradīcijām. Tieši saviem mācekļiem Kristus izteica brīdinājumu: “Raugiet, sargieties no farizeju rauga!”LI 333.5

    Kristus reliģija ir patiesa. Degsme pēc Dieva goda ir Svētā Gara iedēstīts virzošais spēks, un to var radīt tikai spēcīga Dieva Gara darbība. Vienīgi Dieva spēks spēj padzīt pašlabuma meklēšanu un liekulību. Šī pārmaiņa ir Viņa darbības zīme. Kad pieņemtā ticība iznīcina egoismu un izlikšanos, kad tā liek mums meklēt Dieva godu un ne savu labumu, tad varam zināt, ka tā ir pareiza. “Tēvs, pagodini savu Vārdu!” (Jāņa 12:28) — tāds bija Kristus dzīves vadmotīvs. Ja sekosim Viņam, tad tas būs arī mūsu dzīves pamatprincips. Viņš pavēl mums dzīvot tā, “kā Viņš ir dzīvojis”, un “no tā mēs noprotam, ka esam Vinu atzinuši, ja turam Vina baušļus”. (1. Jāņa 2:6,3)LI 334.1

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents