45 nodaļa. Krusta ēnā

(Mat. 16:13-28; Marka 8:27-38; Lūk. 9:18-27)LI 335.1

Kristus darbs zemes virsū steidzās pretī nobeigumam. Jēzus priekšā spilgtā rakstā vērpās ainas, kurām pretī veda Viņa soļi. Jau pirms Pestītājs nāca uz zemi kā cilvēks, Viņš visā pilnībā pārredzēja ceļu, kas Viņam ejams, lai glābtu pazudušos cilvēkus. Ikviens skaudro sāpju dūriens, kas plosīja Viņa sirdi, apkaunojums, kas tika mests uz Viņa galvas, katrs trūkums, kas bija jāpanes, tika atklāts Viņa skatam vēl pirms Pestītājs nolika savu ķēnišķīgo kroni un apģērbu un nokāpa no troņa, lai savu dievišķo būtību ietērptu cilvēka miesā. Viņa acu priekšā skaidri iezīmējās ceļš no silītes līdz Golgātai. Viņš zināja, kādas mokas būs jāizcieš. To visu Viņš saprata un tomēr sacīja: “Raugi, Es esmu, Grāmatā stāv par Mani Manis paša vietā rakstīts. Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:8,9)LI 335.2

Savā priekšā Viņš vienmēr skatīja misijas iznākumu. Viņa zemes dzīvi, tik pilnu grūtuma un pašuzupurēšanās, apgaismoja izredzes, ka visas šīs grūtās pūles nebūs veltīgas. Atdodams savu dzīvību par cilvēku dzīvību, Viņš atgriezīs pasauli pie uzticības Dievam. Kaut gan vispirms būs jāsaņem asins kristība, kaut gan pasaules grēku svars smagi spiedīs Viņa nevainīgo dvēseli, kaut arī Viņu apņems neizsakāmu ciešanu ēna, tomēr nākotnē paredzamā prieka dēļ Viņš izvēlējās panest krustu un nebēdāja par kaunu.LI 335.3

Kristus izredzētajiem darba biedriem visas šīs ainas vēl bija apslēptas, tomēr tuvojās laiks, kad tiem būs jābūt par Viņa moku lieciniekiem. Tiem būs jāredz, ka Tas, ko viņi mīlējuši un kam uzticējušies, tiks nodots ienaidnieku rokās un piesists pie krusta Golgātā. Drīz Jēzum tos vajadzēs atstāt vienus šinī pasaulē bez drošības, ko sniedz Viņa redzamā klātbūtne. Pestītājs zināja, cik nikni mācekļus vajās naids un neticība, tādēļ no sirds ilgojās viņus sagatavot gaidāmajiem pārbaudījumiem.LI 335.4

Jēzus un Viņa mācekļi bija nonākuši kādā pilsētā Filipa Ceza- rejas tuvumā. Viņi atradās ārpus Galilejas robežām, apgabalā, kur valdīja elku kalpība. Šeit mācekļi bija tālāk no jūdaisma valdošās ietekmes un vairāk saskārās ar pagānu dievkalpošanu. Šeit visapkārt bija pārstāvētas visās pasaules malās eksistējošās māņticības formas. Jēzus gribēja, lai, tādus apstākļus vērodami, tie sāktu izjust savu atbildību pagānu priekšā.. Uzkavēdamies šinī apgabalā, Jēzus centās atturēties no ļaužu mācīšanas, lai vairāk laika varētu ziedot saviem mācekļiem.LI 335.5

Viņš gatavojās tiem stāstīt par gaidāmajām ciešanām, bet vispirms aizgāja vientuļā vietā pielūgt Dievu, lai mācekļu sirdis tiktu sagatavotas uzņemt Viņa vārdus. Atgriezies pie tiem, Viņš tūlīt vēl visu neatklāja. Pirms tam Viņš deva tiem izdevību apliecināt savu ticību, lai tie tiktu stiprināti gaidāmajiem pārbaudījumiem. Jēzus jautāja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?”LI 336.1

Mācekļi ar skumjām bija spiesti atzīt, ka Israēls savu Mesiju vēl nepazina. Redzēdami brīnumdarbus, daži bija apliecinājuši, ka Viņš ir Dāvida Dēls. Betsaidas apkārtnē lielais ļaužu pulks, kas tika paēdināts, gribēja Viņu pasludināt par Israēla ķēniņu. Daudzi bija gatavi Viņu pieņemt par pravieti, bet tie neticēja, ka Viņš ir Mesija.LI 336.2

Tad Jēzus izvirzīja otru jautājumu, vērsdamies pie pašiem mācekļiem: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Pēteris atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”LI 336.3

Jau no paša sākuma Pēteris ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Daudzi citi, kurus bija pārliecinājusi Jāņa Kristītāja sludināšana un kas bija pieņēmuši Kristu, sāka šaubīties par Jāņa misiju, kad to ieslodzīja cietumā un notiesāja uz nāvi; tagad tie šaubījās, vai Jēzus ir ilgi gaidītais Mesija. Arī daudzi mācekļi, kas kvēli gaidīja, ka Jēzus ieņems savu vietu uz Dāvida troņa, Viņu atstāja, kad saprata, ka Kristum nav tādu nodomu. Bet Pēteris un viņa biedri nebija atkāpušies no savas uzticības. Vakardienas slavinātāju un šodienas tiesātāju svārstīgais kurss neiznīcināja Pestītāja uzticīgo sekotāju ticību. Pēteris atklāti apliecināja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Viņš negaidīja, kamēr Kunga galvu vainagos ķēniņa kronis, bet pieņēma To Viņa pazemībā.LI 336.4

Pēteris izteica visu divpadsmit mācekļu pārliecību. Tomēr tie vēl pilnīgi neizprata Kristus misiju. Priesteru un rakstu mācītāju opozīcija un visu lietu sagrozīšana gan nespēja tos novērst no Kristus, tomēr tā viņus ļoti mulsināja. Tie nevarēja skaidri noteikt savu ceļu. Bērnībā saņemtās audzināšanas ietekme, rabīnu mācību un tradīciju spēks vēl vienmēr kavēja viņus saskatīt patiesību. Laiku pa laikam tos apgaismoja dārgi gaismas stari no Jēzus; taču bieži viņi līdzinājās cilvēkiem, kas taustās tumsā. Bet tajā dienā, pirms tos nostādīja vaigu vaigā ar viņu ticības lielo pārbaudījumu, Svētais Gars iespaidoja viņus ar spēku. Uz brīdi viņu acis tika novērstas no tā, “kas ir redzams”, lai skatītu lietas, “kas nav redzamas”. (2. Kor. 4:18) Zem cilvēciskuma apvalka tie saskatīja Dieva Dēla godību.LI 336.5

Jēzus Pēterim atbildēja, sacīdams: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs.”LI 337.1

Pētera izteiktā atziņa ir ticīga cilvēka dzīves pamats. Tā ir tā pati, kuru Kristus nosauca par mūžīgo dzīvību. Bet tās ieguvums nedod tiesības sevis paaugstināšanai. Tā Pēterim netika atklāta viņa gudrības vai krietnuma dēļ. Pati no sevis cilvēce nevar izprast dievišķas lietas. “Tās ir tik augstas kā debesis, — ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?” (Īj. 11:8) Tikai, pieņemot tās, mums var atklāties Dieva dziļumi: “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis (..), mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus.” (1. Kor. 2:9,10) “Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas”; un tas, ka Pēteris saredzēja Kristus godību, ir pierādījums, ka viņš bija no “Dieva mācīts”. (Ps. 25:14; Jāņa 6:45) Tik tiešām, “svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja”.LI 337.2

Jēzus turpināja: “Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Vārds Pēteris nozīmē akmens — kustībā esošs, ripojošs akmens. Pēteris nebija klints, uz kuras dibināta draudze. Elles vārti viņu uzvarēja, kad tas lādēdamies un zvērēdams aizliedza savu Kungu. Draudze ir celta uz Tā, kuru elles vārti nespēj uzvarēt.LI 337.3

Jau daudzus gadsimtus pirms Glābēja nākšanas Mozus bija norādījis uz Israēla pestīšanas Klinti. Dziesminieks dziedāja par akmens kalnu, “sava stipruma klinti”. Jesaja bija rakstījis: “Tādēļ saka Dievs, tas Kungs: “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots.” ” (5. Moz. 32:4; Ps. 62:7,8; Jes. 28:16) Arī Pēteris pats, Dieva Gara vadībā rakstīdams, šo pravietojumu attiecināja uz Jēzu. Viņš saka: “Ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs, ejiet pie Viņa kā pie dzīvā akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu.” (1. Pēt. 2:3-5) “Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1. Kor. 3:11) “Uz šīs Klints”, sacīja Jēzus, “Es gribu celt savu draudzi.” Dieva un visu saprātīgo būtņu priekšā, neredzamo elles karapulku priekšā Kristus savu draudzi dibināja uz dzīvas Klints. Šī Klints bija Viņš pats — Viņa miesa, kas satriekta un ievainota mūsu dēļ. Uz tāda pamata uzceltu draudzi elles vārti neuzvarēs.LI 337.4

Cik nespēcīga vēl izskatījās draudze, kad Kristus runāja šos vārdus! Tur bija tikai saujiņa ticīgo, pret kuriem tiks vērsti visi ļauno garu un ļauno cilvēku spēki; taču Kristus sekotājiem nebija jābaidās. Viņus, kas bija dibināti uz stiprās Klints, neviens nespēja iznīcināt.LI 338.1

Sešus gadu tūkstošus ticība ir celta uz Kristus. Seštūkstoš gadus sātana dusmu plūdi un negaisi ir triekušies pret mūsu pestīšanas Klinti, bet tā stāv nesatricināma.LI 338.2

Pēteris izteica patiesību, kas ir draudzes ticības pamats, un Jēzus viņu pagodināja kā visu ticīgo pārstāvi. Viņš sacīja: “Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī Debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī Debesīs.”LI 338.3

“Debesu valstības atslēgas” ir Kristus vārdi. Visi Svēto Rakstu vārdi ir Viņa vārdi, un tie ir ietverti šajā jēdzienā. Šiem vārdiem ir spēks atvērt un aizslēgt Debesis, tie pasludina noteikumus, ar kādiem cilvēki tiek pieņemti vai atmesti. Tā Dieva vārda sludinātāju darbs kļūst par dzīvības smaržu uz dzīvību vai nāves smaržu uz nāvi. Viņiem ir uzdevums, kura iznākumam ir mūžīgas sekas.LI 338.4

Pestītājs neuzdeva Evaņģēlija darbu individuāli tikai Pēterim. Vēlāk, atkārtodams Pēterim sacītos vārdus, Viņš tos attiecināja tieši uz draudzi. Tas pēc būtības tika sacīts visiem divpadsmit mācekļiem kā ticīgo pārstāvjiem. Ja Jēzus kādu sevišķu autoritāti būtu piešķīris tikai vienam no viņiem, tad tie tik bieži nestrīdētos par to, kurš ir lielākais. Tie būtu padevušies sava Kunga gribai un godājuši to, ko Viņš izraudzījis.LI 338.5

Kristus neiecēla vienu, lai tas tiem būtu par galvu, bet sacīja: “Jums nebūs saukties par “rabi”, jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo Viens ir jūsu Vadonis, Kristus.” (Mat. 23:8,10) “Ikkatra vīra galva ir Kristus.” Dievs, kas visas lietas nolicis pie Pestītāja kājām, “Viņu pašu visās lietās ir iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (1. Kor. 11:3; Ef. 1:22,23) Draudze ir celta uz Kristus, kas ir tās pamats, un tai jāpaklausa Kristum, kas ir arī tās galva. Tā nedrīkst būt atkarīga no kāda cilvēka, cilvēks nedrīkst to pārvaldīt. Daudzi apgalvo, ka viņu atbildīgais pienākums draudzē piešķir tiesības noteikt, kam citiem ticēt un ko darīt. Šādu uzskatu Dievs neatbalsta. Kristus paskaidro: “Jūs visi esat brāļi.” Visi ir pakļauti kārdināšanām, un visi var maldīties. Vadības ziņā mēs nevaram paļauties ne uz vienu mirstīgu būtni. Ticības Klints ir Kristus dzīvā klātbūtne draudzē. Uz to var paļauties ikviens, pat visvājākais, bet tie, kas paši iedomājas, ka ir ļoti stipri, izrādīsies pavisam vāji, ja par savu stiprumu nebūs padarījuši Kristu. “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni.” Kungs “ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs”. “Svētīgi visi, kas pie Viņa tveras.” (Jer. 17:5; 5. Moz. 32:4; Ps. 2:12)LI 338.6

Pēc Pētera izteiktās liecības Jēzus pavēlēja mācekļiem, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus. Šī pavēle tika dota rakstu mācītāju un farizeju noteiktās opozīcijas dēļ. Turklāt ļaudīm un pat mācekļiem bija nepareizs priekšstats par Mesiju, tādēļ atklāta Viņa izsludināšana nedotu tiem patiesu izpratni par Viņa raksturu vai darbu. Bet dienu no dienas, atklājoties kā Pestītājs, Viņš tiem vēlējās atstāt pareizu iespaidu par sevi kā Mesiju.LI 339.1

Mācekļi joprojām gaidīja, ka Kristus sāks valdīt kā laicīgs valdnieks. Tie cerēja, ka Viņš vienmēr nepaliks nabadzībā un ēnā, bez slavas un goda, ka tuvojas laiks, kad Jēzus tomēr uzcels valstību, kaut arī tik ilgi slēpj savu nodomu. Mācekļiem nekad nenāca prātā, ka priesteru un rakstu mācītāju ienaids netiks uzvarēts, ka no Kristus atteiksies Viņa tauta, ka tā Viņu notiesās un piesitīs krustā kā ļaundari. Bet tumsības varas stunda tuvojās, un Jēzum vajadzēja tiem atvērt acis skaidrai izpratnei par gaidāmo cīņu. Paredzēdams pārbaudījumus, Viņš jutās noskumis.LI 339.2

Līdz šim Kristus atturējās darīt mācekļiem zināmu kaut ko, kas saistījās ar Viņa ciešanām un nāvi. Sarunā ar Nikodēmu Viņš gan bija teicis: “Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātiek paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:14,15) Bet mācekļi to nedzirdēja, un, ja arī būtu dzirdējuši, tie nebūtu sapratuši. Tomēr tagad, tik ilgi staigājuši kopā ar Jēzu, klausījušies Viņa vārdus un vērojuši darbus, tie, neskatoties uz Jēzus ārēji redzamo pazemību un priesteru un tautas opozīciju, spēja pievienoties Pētera liecībai: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tagad bija pienācis laiks atvilkt nezināmās nākamības priekškaru. “No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstajiem priesteriem, un rakstu mācītājiem un tikt nokautam un trešajā dienā celties augšā.”LI 339.3

Mācekļi klausījās un savās bēdās un pārsteigumā nespēja pateikt ne vārda. Kristus taču bija pieņēmis Pētera apliecinājumu, ka Viņš ir Dieva Dēls, tādēļ pavisam neizprotama šķita runāšana par ciešanām un nāvi. Pēteris nespēja nociesties, neko neteicis. Viņš satvēra savu Kungu, it kā gribēdams Viņu atturēt no draudošā briesmīgā likteņa, un izsaucās: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!”LI 340.1

Pēteris Kungu mīlēja, bet Jēzus neizteica atzinību par veidu, kādā tas vēlējās Viņu pasargāt no ciešanām. Pētera vārdi nebija tādi, kas varētu Jēzu iepriecināt un stiprināt gaidāmajā lielajā pārbaudījumā. Tie nebija saskaņā ar Dieva žēlastības nodomu šinī pazudušajā pasaulē, nedz arī ar sevis upurēšanas mācību, kuru Jēzus centās atklāt ar savu personīgo priekšzīmi. Pēteris Kristus darbā negribēja redzēt krustu. Ietekme, kādu varētu atstāt viņa vārdi, bija tiešs pretstats tam, ko Kristus vēlējās, lai Viņa sekotāji atcerētos, tādēļ Pestītājs bija spiests izteikt vienu no visbargākajiem rājieniem, kāds jebkad nācis pār Viņa lūpām: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”LI 340.2

Sātans mēģināja Jēzu padarīt mazdūšīgu un novērst no Viņa uzdevuma, un Pēteris savā aklajā mīlestībā izteica šo kārdinājumu. Šīs domas autors bija visa ļaunuma lielkungs. Aiz šī straujā lūguma slēpās viņa paskubinājums. Tuksnesī sātans Kristum bija piedāvājis varu pār pasauli ar nosacījumu, ka jāatsakās no pazemojuma un upura ceļa. Tagad viņš ar šo pašu kārdinājumu uzbruka māceklim. Viņš centās piesaistīt Pētera skatienu zemes godībai, lai tas neredzētu krustu, uz kuru Jēzus gribēja vērst viņa uzmanību. Tā, izmantojot Pēteri, sātans no jauna uzbruka ar kārdināšanu Jēzum. Bet Pestītājs to neņēma vērā. Viņš domāja par savu mācekli. Sātans bija nostājies starp Pēteri un viņa Kungu, lai mācekļa sirdi neaiz- kustinātu doma, cik ļoti Kristus pazemosies viņa dēļ. Kristus vārdi netika adresēti Pēterim, bet teikti tam, kas viņu centās atšķirt no Glābēja. “Atkāpies no Manis, sātan!” Neiejaucies starp Mani un Manu nomaldījušos kalpu! Ļauj Man nostāties aci pret aci ar Pēteri, lai Es viņam varu atklāt savas mīlestības noslēpumu!LI 340.3

Tas, ka Kristus ceļš zemes virsū ved cauri grūtībām un pazemojumiem, Pēterim bija rūgta mācība, ko viņš apguva lēni. Māceklis baidījās no iespējamām ciešanām kopā ar Kungu. Tomēr ar šo ciešanu svētībām viņam bija jāiepazīstas tieši uguns cepļa karstumā. Daudz, daudz vēlāk, kad viņa rosīgo augumu jau bija saliekusi darba un gadu nasta, viņš rakstīja: “Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties.” (1. Pēt. 4:12,13)LI 341.1

Tālāk Jēzus mācekļiem skaidroja, ka Viņa pašaizliedzīgā dzīve ir paraugs tam, kādai jābūt viņu dzīvei. Līdz ar mācekļiem saaicinājis tuvumā stāvošos ļaudis, Viņš sacīja: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” Jēdziens par krustu saistījās ar Romas varu. Tas bija visnežēlīgākais nāvessoda izpildīšanas veids. Nekrietnākajiem noziedzniekiem krustu uz soda izciešanas vietu lika nest pašiem. Bieži, kad tas tika uzlikts uz pleciem, viņi izmisīgi pretojās, līdz tos savaldīja un moku rīku uzsēja viņiem uz muguras. Bet Jēzus saviem sekotājiem pavēlēja krustu uzņemties labprātīgi. Mācekļiem Viņa vārdi, kaut arī neskaidri nojausti, norādīja uz pakļaušanos visrūgtākajiem pazemojumiem, padodoties ciešanām līdz pat nāvei. Vēl pilnīgāku sevis nodošanu Kristus nespēja izteikt vārdos. Bet visu to Jēzus uzņēmās cilvēku dēļ. Viņš neilgojās pēc Debesīm, kamēr mēs bijām pazuduši. Debesu pagalmus Kungs apmainīja pret pārmetumu un uzbrukumu pilnu dzīvi un apkaunojošu nāvi. Viņš, būdams neizsakāmi bagāts, kļuva nabags, lai caur Viņa nabadzību mēs kļūtu bagāti. Mums jāseko pa Viņa iemīto taku.LI 341.2

Mīlestība pret dvēselēm, par kurām Kristus nomiris, nozīmē sava es krustā sišanu. Katram Dieva bērnam turpmāk būtu sevi jāuzskata par locekli ķēdē, kas nolaista, lai glābtu pasauli, par vienotu ar Kristu Viņa žēlastības plānā, par tādu, kas iziet līdz ar Viņu meklēt un glābt pazudušos. Kristietim vienmēr jāapzinās, ka viņš ir svētījies Dievam un ka viņam savā raksturā jāatklāj pasaulei Kristus. Jēzus dzīvē redzamajai sevis upurēšanai, līdzjūtībai un mīlestībai no jauna jāparādās to dzīvē, kas_ darbojas Dieva lietas labā.LI 341.3

“Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” Egoisms ir nāve. Neviens ķermeņa orgāns nevarētu dzīvot, ja tas savu kal-pošanu norobežotu tikai ar sevi. Sirds, atsakoties raidīt dzīvību uzturošās asinis uz rokām un galvu, drīz vien zaudētu savu spēku. Līdzīgi mūsu asinīm Kristus mīlestība caurstrāvo visu Viņa garīgo miesu. Būdami šīs miesas locekļi, mēs esam saistīti cits ar citu, tādēļ katra dvēsele, kas atsakās kalpot, iet bojā. “Jo, ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” jautāja Jēzus.LI 342.1

Pāri tagadējai nabadzībai un pazemojumam Viņš mācekļiem norādīja uz savu nākšanu godībā, ne šīs zemes troņa spožumā, bet ar dievišķu godību un Debesu pulku pavadībā. Jēzus sacīja, ka tad “Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem”, un iedrošināja tos ar apsolījumu: “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, iekams tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam savā godībā.”LI 342.2

Bet mācekļi neizprata Viņa vārdus. Godība likās tik tālu. Viņu acis bija pievērstas tuvplānā redzamajai ikdienai — zemes dzīves nabadzībai, pazemojumiem un ciešanām. Vai tiem būtu jāatsakās no savām spožajām cerībām uz Mesijas valstību? Vai tie savu Kungu nekad neredzēs uz Dāvida goda krēsla? Vai tas varētu būt, ka Kristum jādzīvo kā vienkāršam bezpajumtes ceļiniekam, nicinātam, atraidītam un apkaunotam? Viņu sirdis nospieda skumjas, jo tie mīlēja savu Kungu. Nomāca arī šaubas, jo tas tiešām šķita neaptverami, ka Dieva Dēlam būtu jāpadodas tādam nožēlojamam pazemojumam. Tie neizpratnē jautāja, kāpēc Viņam brīvprātīgi jādodas uz Jeruzālemi, lai tur izjustu tādu izturēšanos, kā Viņš to bija raksturojis? Kā Viņš varēja padoties liktenim un atstāt tos taustāmies vēl lielākā tumsā kā pirms savas atnākšanas?LI 342.3

Mācekļi sprieda, ka Filipa Cezarejas apgabalā Kristus nav aizsniedzams ne Hērodam, ne Kajafam. Viņam te nebūtu ko baidīties ne no jūdu ienaida, ne no romiešu varas. Kādēļ nedarboties šeit, tālāk prom no farizejiem? Kāpēc Viņam pašam doties nāvē? Ja Kristum jāmirst, kā tad lai uzceļ Viņa valstību, turklāt tik stipru, ka elles vārti to nespēs uzvarēt? Tas mācekļiem tiešām bija noslēpums.LI 342.4

Patlaban tie ceļoja gar Galilejas jūras krastiem pretī pilsētai, kurā vajadzēja izbeigties visām viņu cerībām. Viņi neuzdrošinājās runāt Kristum pretī, tomēr savā starpā klusinātā, skumjā tonī sprieda par to, ko nesīs nākotne. Pat savās šaubās un neizpratnē tie vēl turējās pie domas, ka varbūt kāds neparedzēts šķērslis novērsīs ļauno likteni, kas, šķiet, gaidīja viņu Kungu. Tā viņi bēdājās un šaubījās, cerēja un baiļojās sešas garas, drūmas dienas.LI 343.1