47 nodaļa. Kalpošana
(Mat. 17:9-21; Marka 9:9-29; Lūk. 9:37-45)LI 348.1
Kalnā tika pavadīta visa nakts, un, kad uzlēca saule, Jēzus ar saviem mācekļiem atkal nokāpa ielejā. Domās iegrimuši, Viņa skolnieki izturējās godbijīgi un klusi. Pat Pēterim nebija ne vārda, ko sacīt. Ar prieku tie vēl ilgāk būtu uzkavējušies šajā svētajā vietā, ko apmirdzēja Debesu gaisma un kur Dieva Dēls parādījās savā godībā, bet lejā bija darāms darbs ļaužu labā, kuri jau tālu un tuvu meklēja Jēzu.LI 348.2
Kalna pakājē bija sanācis liels ļaužu pulks, kurus uz turieni atveda pārējie mācekļi, kas nebija paņemti līdzi un arī nezināja, uz kurieni Jēzus aizgājis. Tuvojoties ļaudīm, Pestītājs saviem trim ceļabiedriem par visu redzēto pavēlēja klusēt, sacīdams: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, iekams Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” Doto atklāsmi mācekļiem vajadzēja pārdomāt un saglabāt pašiem savās sirdīs, nevis izstāstīt ļaudīm, jo tas tikai izraisītu nevajadzīgu izbrīnu vai zobošanos. Pat pārējie deviņi apustuļi neizprastu šo skatu pirms Kristus augšāmcelšanās no nāves. Cik lēni visu spēja aptvert pat šie trīs izredzētie mācekļi, redzams no fakta, ka, neraugoties uz to, ko Kristus bija stāstījis, kas Viņu gaida, tie savstarpēji sprieda, ko gan varētu nozīmēt vārdi “no miroņiem uzcēlies”. Tomēr paskaidrojumu viņi no Jēzus neprasīja. Viņa vārdi par nākotni tos pildīja ar skumjām; tie nemeklēja tālāku atklāsmi par to, ko labprāt vēlējās, lai tas nekad nenotiktu.LI 348.3
Kad ļaudis ielejā ieraudzīja Jēzu, tie traucās Viņam pretī, godbijīgi un priecīgi sveicinot. Bet Jēzus saprata, ka visapkārt valda liels uztraukums. Mācekļi, šķiet, bija nonākuši kādās grūtībās. Tikko bija noticis kaut kas tāds, kas tiem bija sagādājis rūgtu vilšanos un pazemojumu.LI 348.4
Kamēr mācekļi kalna pakājē gaidīja, kāds tēvs bija atvedis tiem savu dēlu, lai atbrīvotu viņu no mēma gara, kas to mocīja. Vara izdzīt nešķīstus garus mācekļiem tika piešķirta jau tad, kad Jēzus tos izsūtīja sludināt pa visu Galileju. Kad tie bija stipri savā ticībā, ļaunie gari klausīja viņu vārdam. Arī šim garam tie Kristus vārdā bija pavēlējuši atstāt savu upuri, bet ļaunais gars tos tikai izsmēja ar jaunu sava spēka izpausmi. Mācekļi, nespēdami tādu neveiksmi izskaidrot, izjuta, ka tie rada negodu sev un savam Kungam. Starp ļaudīm bija rakstu mācītāji, kas tagad ar uzviju izlietoja izdevību viņus pazemot. Ielenkuši mācekļus, šie cilvēki viņus apbēra ar jautājumiem, cenzdamies pierādīt, ka gan tie, gan viņu Mācītājs ir krāpnieki. Rakstu mācītāji ar triumfu paziņoja, ka, lūk, ir kāds ļauns gars, kuru ne mācekļi, ne Kristus nespēj uzvarēt. Ļaudis bija gatavi nostāties rakstu mācītāju pusē, un pūli pārņēma nicināšanas un izsmiekla jūtas.LI 348.5
Bet apsūdzības pēkšņi apklusa. Ieraudzījuši Jēzu nākam kopā ar trim mācekļiem, ļaužu noskaņojums ātri izmainījās, un tie steidzās Viņam pretī. Debesu godības tiešā iespaidā pavadītā nakts bija atstājusi savas pēdas Pestītājā un Viņa ceļabiedros. Viņu sejas vēl saglabāja gaismu, kas iedvesa bijību visiem, kas tos uzlūkoja. Rakstu mācītāji bailēs atkāpās, kamēr ļaudis apsveica Jēzu.LI 349.1
It kā pats visu notikušo būtu redzējis, Pestītājs tuvojās strīda vietai un, uzmetis skatu rakstu mācītājiem, jautāja: “Ko jūs ar tiem runājāt?”LI 349.2
Balsis, kas pirms brīža bija tik drošas un izaicinošas, tagad klusēja. Klusums bija pārņēmis visu ļaužu pulku. Tad cauri drūzmai izlauzās nelaimes piemeklētais tēvs un, pakritis pie Jēzus kājām, izstāstīja savu bēdu un vilšanās stāstu.LI 349.3
“Mācītāj,” viņš sacīja, “es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; (..); un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.”LI 349.4
Jēzus pārlaida skatu bijības pārņemtajam ļaužu pulkam, vainu meklētājiem rakstu mācītājiem un apmulsušajiem mācekļiem. Ikkatrā sirdī bija lasāma neticība, un sāpju pilnā balsī Viņš izsaucās: “Ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu?” Viņš pavēlēja nelaimīgajam tēvam: “Ved šurp savu dēlu!”LI 349.5
Zēnu atveda, un, kad to skāra Pestītāja skats, ļaunais gars to nometa pie zemes, raustot briesmīgās konvulsijās. Zēns vārtījās ar putām uz lūpām, plosīdams gaisu nedabīgiem kliedzieniem.LI 349.6
Atkal cīņas laukā bija sastapušies dzīvības Lielkungs ar tumsības varas valdnieku — Kristus, izpildīdams savu misiju “pasludināt atbrīvošanu cietumniekiem, (..) satriektos palaist vaļā” (Lūk. 4:18), bet sātans, pūlēdamies upurus paturēt savā varā. Lai vērotu sadursmi, visapkārt pulcējās neredzami gaismas un ļauno eņģeļu pulki. Kādu mirkli Jēzus ļāva ļaunajam garam parādīt sau spēku, lai skatītāji varētu aptvert atbrīvošanas vērtību.LI 349.7
Ļaužu pulks skatījās ar aizturētu elpu; tēvs mocījās starp cerību un bailēm. Jēzus jautāja: “Cik ilgi viņam tas tā jau ir?” Tēvs izstāstīja ilgo ciešanu gadu stāstu un tad, it kā to vairs ilgāk nespēdams izturēt, izsaucās: “Bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” “Ja Tu ko spēj!” Pat te vēl tēvs šaubījās par Kristus spēku.LI 350.1
Jēzus atbildēja: “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic!” Kristum netrūka spēka, bet dēla dziedināšanai bija nepieciešama tēva ticība. Ar asarām, atzīdams savu nespēku, tēvs paļāvās uz Kristus žēlastību, saukdams: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”LI 350.2
Tad Jēzus pagriezās pret cietēju un teica: “Tu, mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs viņā!” Atskanēja kliedziens, vēl izmisīga cīņa, jo ļaunais gars, šķiet, iziedams gribēja paņemt līdzi sava upura dzīvību. Zēns palika nekustīgi guļam, tiešām kā bez dzīvības. Ļaužu pulkā bija dzirdami čuksti: “Tas ir nomiris.” Bet Jēzus saņēma viņu aiz rokas un uzcēlis pieveda tēvam garīgi un fiziski pilnīgi veselu. Tēvs un dēls slavēja sava Pestītāja vārdu. Lielais ļaužu pulks “iztrūkās par Dieva varenību”, bet rakstu mācītāji apmulsuši un saīguši devās prom.LI 350.3
“Ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Cik daudzās grēka nomāktās dvēselēs ir atbalsojusies līdzīga lūgšana! Uz tām visām žēlsirdīgā Pestītāja atbilde skan: “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Ticība ir tā, kas mūs savieno ar Debesīm un dod spēkus stāties pretī tumsības varai. Kristū Dievs ir nodrošinājis līdzekļus, kā uzvarēt katru grēcīgu rakstura īpašību un atvairīt katru kārdināšanu, lai arī cik stipra tā būtu. Bet daudzi jūt, ka tiem trūkst ticības, un tāpēc viņi paliek tālu no Kristus. Lai šīs dvēseles, izjūtot savu necienīgumu un nespēku, nodod sevi līdzjūtīgā Pestītāja žēlastībai! Neskatieties uz sevi, bet uz Kristu! Tas, kas, cilvēku vidū staigādams, dziedināja neveselos un izdzina ļaunos garus, arī šodien ir tas pats varenais Glābējs. Ticība nāk no Dieva Vārda. Tādēļ satver Viņa apsolījumu: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu”! (Jāņa 6:37) Meties pie Viņa kājām, saukdams: “Kungs, es ticu! Palīdzi manai neticībai!” To darot, tu nekad nevari aiziet bojā, nekad!LI 350.4
Īsā laika sprīdī trīs izredzētie mācekļi varēja redzēt godības kalngalus un pazemojuma dziļumus. Tie bija skatījuši cilvēci gan apskaidrotu un pārvērstu Dieva līdzībā, gan pazemotu līdz sātana līdzībai. No kalna, kur Jēzus bija sarunājies ar Debesu vēstnešiem un kur balss no mirdzošās godības Viņu bija pasludinājusi par Dieva Dēlu, Pestītājs nokāpa, lai sastaptu šo visai bēdīgo un atbaidošo skatu — ārprātīgo zēnu ar izķēmoto seju, zobus griežot mokpilnā lēkmē, no kuras cilvēks nespēj atbrīvot. Tad varenais Glābējs, kurš pirms nedaudz stundām bija stāvējis godībā tērpts savu pārsteigto mācekļu priekšā, noliecās, lai paceltu zemē guļošo sātana upuri un atdotu to tēvam un ģimenei fiziski un garīgi veselu.LI 351.1
Tā bija pestīšanas mācību stunda. Dievišķais, no Tēva godības nākušais, noliecās, lai glābtu pazudušo. Tika atklāts arī mācekļu uzdevums. Kristus kalpi savu dzīvi nedrīkst pavadīt vienīgi kalna virsotnē kopā ar Jēzu garīgas apgaismības stundās. Tiem ir darāms darbs zemes ielejās. Sātana paverdzinātās dvēseles gaida ticības vārdu un lūgšanu, kas tās atbrīvotu.LI 351.2
Deviņi mācekļi pārcilāja prātā savas neveiksmes rūgto faktu; un, kad tie ar Jēzu atkal palika vienatnē, viņi jautāja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” Viņu neticība, kas tiem liedza parādīt dziļāku līdzjūtību Kristum, un bezrūpība, ar kādu tie izturējās pret sev uzticēto svēto darbu, bija par iemeslu neveiksmei cīņā ar tumsības spēkiem.LI 351.3
Kristus vārdi, kas norādīja uz Viņa nāvi, atnesa skumjas un šaubas. Trīs kalnā līdzi paņemto mācekļu izraudzīšana bija pamodinājusi greizsirdību pārējos deviņos. Viņi nevis nostiprināja savu ticību lūgšanās un pārdomās par Kristus vārdiem, bet kavējās pie savām neveiksmēm un personīgiem aizvainojumiem. Šādā tumsas stāvoklī tie bija uzņēmušies cīņu ar sātanu.LI 351.4
Lai gūtu sekmes tādā cīņā, tiem vajadzēja iet pie darba ar citādu garu. Savu ticību viņiem vajadzēja stiprināt ar karstām lūgšanām, gavēšanu un sirds pazemošanu. Tiem vajadzēja iztukšoties no sava es un kļūt piepildītiem ar Dieva Garu un spēku. Vienīgi nopietna, neatlaidīga Dieva lūgšana ticībā — ticībā, kas ved pie pilnīgas atkarības no Dieva un bez atlikuma nododas Viņa darbam, var cilvēkiem nodrošināt Svētā Gara palīdzību cīņā pret “valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12)LI 351.5
“Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš,” sacīja Jēzus, “tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies.” Kaut gan sinepju graudiņš ir tik mazs, tas satur to pašu noslēpumaino dzīvības principu, kas izraisa augšanu vislielākajam kokam. Kad sinepju graudiņš tiek iemests zemē, sīkais dīglītis tver katru elementu, kuru Dievs paredzējis tā barošanai, un steidzīgi attīsta spēcīgu augu. Ja jums būs šāda ticība, tad jūs uz Dieva vārdu paļausities ar visiem šim nolūkam paredzētajiem līdzekļiem. Tādā veidā jūsu ticība kļūs stiprāka un sniegs spēku no Debesīm. Sātana radītie šķēršļi jūsu ceļā, kaut arī liktos tik nepārvarami kā mūžīgie kalni, pazudīs ticības lūgšanas priekšā. “Nekas jums nebūs ne-iespējams!”LI 352.1