Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    49 nodaļa. Lieveņu svētkos

    (Jāņa 7:1-15, 37-39)LI 363.1

    Trīs reizes gadā reliģiska mērķa dēļ jūdi tika aicināti sapulcēties Jeruzālemē. Padebeša staba apņemts, Israēla neredzamais Vadonis pats bija devis pavēles par šīm sanāksmēm. Jūdu gūstniecības laikā tās nevarēja ievērot, bet, kad tauta atkal tika pārvesta savā zemē, šo piemiņas dienu svinēšana tika atsākta no jauna. Kunga nodoms bija, lai gadskārtējie svētki ļaudīm atgādinātu viņu Dievu. Bet, izņemot dažas reizes, priesteri un tautas vadoņi šo nodomu bija aizmirsuši. Tas, kurš bija iecēlis šīs svētku sapulces un saprata to nozīmi, kļuva par liecinieku to sagrozīšanai.LI 363.2

    Ar Lieveņu svētkiem noslēdzās gadskārtējais sanāksmju cikls. Dievs vēlējās, lai, tos svinēdama, tauta pārdomātu Viņa žēlastību un laipnību. Saņemdama Kunga svētības, visa zeme atradās Viņa vadībā. Dievišķā apsardzība un gādība nebija mitējusies ne dienu, ne nakti. Saule un lietus lika zemei izdot augļus. No Palestīnas ielejām un līdzenumiem bija ievākta raža, nolasīti olīvu augļi un dārgā eļļa iepildīta traukos. Arī palmas bija atdevušas savu bagātību. Vīnogu purpura ķekari bija izspiesti vīna spaidā.LI 363.3

    Svētki ilga septiņas dienas, un uz svētku laiku Palestīnas iedzīvotāji, kā arī daudzi jūdi no citām zemēm atstāja savas mājas un nāca uz Jeruzālemi. Ļaudis saplūda kopā no tuviem un tāliem apgabaliem, nesdami rokās svētku dāvanas. Veci un jauni, bagāti un nabagi, visi nesa kādu dāvanu kā pateicības apliecinājumu Tam, par kuru ir sacīts: “Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu, un Tavas pēdas pil no treknuma.” (Ps. 65:12) No mežiem tika sanests viss, kas varēja priecēt acis un izteikt vispārējo prieku, tā ka pilsēta izskatījās kā brīnišķīgs mežs.LI 363.4

    Tie nebija tikai pļaujas un pateicības svētki, bet arī atceres diena Dieva sargājošajai gādībai par Israēlu tuksnesī. Lai pieminētu dzīvošanu teltīs, israēlieši šo svētku laikā uzturējās zaļu zaru būdās vai teltīs. Tās uzcēla uz ielām, tempļa pagalmos vai uz māju jumtiem. Jeruzālemes apkārtnes kalnus un lejas rotāja daudz sīku, kustīgu punktiņu — tie bija lapotie mājokļi, ap kuriem rosījās ļaudis.LI 363.5

    Dieva pielūdzēji svētkus svinēja ar svētām dziesmām un pateicību. Tieši pirms šiem svētkiem bija lielā Salīdzināšanas diena, kad tautu pēc grēku izsūdzēšanas pasludināja par salīdzinātu ar Debesīm. Tādā veidā tika sagatavota iespēja svētku gavilēm. Triumfējoši izskanēja vārdi: “Teiciet to Kungu, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” (Ps. 106:1), un mūzika, kas pavadīja kopīgo dziedāšanu, saplūda ar “Ozianna!” saucieniem. Par vispārēja prieka centru parasti kļuva templis. Tur norisinājās krāšņās upurēšanas ceremonijas. Tur, nostādīti gar svētās celtnes balto marmora kāpņu abām pusēm, levītu kori vadīja dievkalpojumu ar dziesmām. Vēcinot palmu un miršu zarus, dievlūdzēju pulks uztvēra melodiju un piebalsoja korim. Atkal un atkal tuvumā un tālumā ieskanējās jaunas balsis, līdz visi apkārtējie kalni viļņojās slavas dziesmās.LI 364.1

    Naktī dievnams un tā pagalms mirdzēja mākslīgā apgaismojumā. Mūzika, palmu zaru vēcināšana, “Ozianna!” gaviļu saucieni, lielā ļaužu drūzma, kurai pāri plūda gaisma no izkārtajiem gaismekļiem, priesteru tērpi un grandiozās ceremonijas — tas viss kopā radīja ainu, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu uz skatītājiem. Bet svētku visiespaidīgākā ceremonija, kas izraisīja skaļākās gaviles, bija piemiņas brīdis kādam notikumam tuksneša ceļojumā.LI 364.2

    Rītausmā priesteri ar sudraba taurēm dev garu un spalgu skaņu signālu, un atbildes tauru skaņas un ļaužu gaviļu saucieni no zaru būdām, atbalsodamies kalnos un ielejās, apsveica jauno svētku dienu. Tad priesteris lielā krūzē iesmēla ūdeni no Kidranas upes un, pacēlis to augstu virs galvas, bazūnēm skanot, lēniem un vienmērīgiem soļiem, piemērodamies mūzikai, uzkāpa pa dievnama platajām kāpnēm, dziedot: “Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme (..)!” (Ps. 122:2)LI 364.3

    Viņš aiznesa krūzi līdz altārim, kas ieņēma centrālo vietu priesteru pagalmā. Tur bija divi sudraba baseini, un pie katra stāvēja viens priesteris. Vienā baseinā izlēja trauku ar ūdeni un otrā vīna krūzi, bet to saturs saplūda kopā caurulē, kas bija savienota ar Kidranu un tecēja uz Nāves jūru. Šī ceremonija ar svētīto ūdeni ainoja avotu, kas pēc Dieva pavēles bija iztecējis no klints, lai dzesētu Israēla bērnu slāpes. Tad atskanēja gaviļu dziesmas: “Dievs tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans Glābējs! Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem.” (Jes. 12:2,3)LI 364.4

    Kad Jāzepa dēli gatavojās doties uz Lieveņu svētkiem, tie, spriežot pēc Kristus rīcības, nespēja noteikt, vai Viņš ir nolēmis tajos piedalīties. Tie bažīgi vēroja Viņu. Kopš dziedināšanas Betezdā Viņš nebija apmeklējis nevienu tautas sanāksmi. Lai izvairītos no nevajadzīgām sadursmēm ar vadoņiem Jeruzālemē, Jēzus savu darbību veica tikai Galilejā. Viņa acīmredzamā nevērība pret lielajām reliģiskajām sapulcēm un priesteru un rakstu mācītāju izrādītais ienaids pret Viņu bija par iemeslu apkārtējo ļaužu, pat Viņa paša mācekļu un radinieku apmulsumam. Savās mācībās Kristus bija aplūkojis svētības, ko sniedz paklausība Dieva likumiem, un tomēr pats likās esam vienaldzīgs pret Dieva iekārtoto kalpošanu. Viņa tikšanās ar muitniekiem un citiem cilvēkiem ar sliktu slavu, rakstu mācītāju priekšrakstu neievērošana un neatkarība, ar kādu Viņš noraidīja tradicionālos sabata likumus, kas šķietami nesamierināmi nostādīja Viņu pret reliģijas autoritātēm, izraisīja daudz jautājumu. Viņa brāļi domāja, ka Jēzus dara nepareizi, atsvešinādamies no nācijas lielajiem un izglītotajiem ļaudīm. Viņi uzskatīja, ka šiem cilvēkiem ir taisnība un ka Jēzus dara kļūdu, nostājoties pret tiem. Bet tie redzēja arī Viņa nevainojamo dzīvi un, kaut gan brāļi nepievienojās mācekļiem, tomēr Viņa darbi uz tiem atstāja dziļu iespaidu. Viņa popularitāte Galilejā glaimoja brāļu godkārei, jo tie aizvien cerēja, ka Viņš dos kādu savas varas pierādījumu, kas farizejiem liks saprast, ka Viņš tiešām ir Tas, par ko sevi apliecina. Bet, ja nu Jēzus bija Mesija, Israēla valdnieks?! Šādu domu tie loloja ar lepnu pašapmierinātību.LI 365.1

    Viņi par to bija tik ļoti norūpējušies, ka skubināja Kristu doties uz Jeruzālemi. “Aizej no šejienes,” viņi sacīja, “un ej uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekli redz Tavus darbus, ko Tu dari. Jo neviens neko nedara slepenībā, ja viņš grib kļūt pazīstams. Ja Tu to gribi, rādies pasaulei.” Šis “ja” pauda šaubas un neticību. Tie Viņam piedēvēja gļēvulību un neticību. Ja Jēzus zināja, ka ir Mesija, tad kāpēc šī dīvainā atturība un pasivitāte? Ja Viņam tiešām ir tāds spēks, kāpēc tad nevar iet droši uz Jeruzālemi un pierādīt savus apgalvojumus? Kāpēc gan Jeruzālemē nedarīt tādus pašus brīnumdarbus kā Galilejā? Neslēpies nomaļās provincēs, tie sacīja, un nedari savus varenos darbus tikai neizglītoto zemnieku un zvejnieku labā! Rādies galvas- pilsētā, iegūsti priesteru un vadītāju atbalstu un apvieno tautu jaunas valsts nodibināšanai!LI 365.2

    Jēzus brāļi sprieda, vadoties no egoistiskiem motīviem, kādi tik bieži atrodami to cilvēku sirdīs, kas alkst izrādīties. Tas ir pasaulē valdošais gars. Viņi apvainojās par to, ka Kristus netiecas pēc laicīgā troņa, bet ir pasludinājis sevi par Dzīvības Maizi. Tie jutās ļoti vīlušies, ka tik daudzi no Jēzus mācekļiem Viņu atstāja. Arī paši tie atrāvās no Viņa, lai izvairītos no krusta — no apliecinājuma tam, ko rādīja Viņa darbi — ka Viņš ir Dieva Sūtītais.LI 366.1

    “Tad Jēzus viņiem saka: “Mans laiks vēl nav nācis, turpretim jūsu laiks vienmēr ir klāt. Jūs pasaule nevar nīst, bet Mani viņa nīst, jo Es dodu liecību par viņu, ka viņas darbi ir ļauni. Ejiet jūs uz svētkiem, Es vēl neeju uz svētkiem, jo Mans laiks vēl nav pilns.” Un, to sacījis, Viņš palika Galilejā.” Brāļi ar Jēzu runāja autoritatīvā tonī, norādīdami virzienu, kādā Viņam jādarbojas. Jēzus viņu pārmetumus pavērsa atpakaļ pret viņiem pašiem, attiecinādams tos nevis uz saviem pašaizliedzīgajiem mācekļiem, bet uz pasauli. “Jūs pasaule nevar nīst,” Viņš sacīja, “bet Mani viņa nīst, jo es dodu liecību par viņu, ka viņas darbi ir ļauni.” Pasaule neienīst sev garā līdzīgos, bet mīl tos kā savējos.LI 366.2

    Kristus pasauli neuzskatīja par miera un sevis paaugstināšanas vietu. Viņš negaidīja izdevību sagrābt varu un godu. Tā Viņam nepiedāvāja šādu ieguvumu. Tā bija vieta, uz kuru Viņu bija nosūtījis Tēvs. Viņš bija nodots par pasaules dzīvību, lai īstenotu lielo pestīšanas plānu. Viņš darīja savu darbu kritušās cilvēces labā. Jēzus nedrīkstēja izturēties pašpārliecināti, tīši doties briesmās vai pasteidzināt krīzi. Katram notikumam Viņa darbā bija savs nolikts laiks, un to vajadzēja pacietīgi gaidīt. Viņš zināja, ka būs jāsaņem pasaules ienaids; Viņš zināja, ka Viņa darbs beigsies ar nāvi, bet priekšlaicīgi sevi atklāt nebūtu pēc Tēva prāta.LI 366.3

    No Jeruzālemes vēsts par Kristus brīnumdarbiem bija izplatījusies visur, kur vien bija izklīdināti jūdi, un, lai gan Viņš jau daudzus mēnešus nebija piedalījies svētkos, interese par Viņu nebija mazinājusies. No visām pasaules malām daudzi tagad bija atnākuši uz Lieveņu svētkiem cerībā Viņu redzēt. Svētku sākumā notika liela iztaujāšana. Arī farizeji un rakstu mācītāji gaidīja Viņu atnākam, cerēdami rast izdevību Jēzu notiesāt. Norūpējušies tie jautāja: “Kur Viņš ir?”, bet neviens to nezināja. Visu prāti galvenokārt bija aizņemti ar domām par Viņu. Baidoties no priesteriem un vadītājiem, neviens neuzdrošinājās Viņu apliecināt par Mesiju, bet visur notika klusas un tomēr dedzīgas pārrunas par Viņu. Daudzi Jēzu aizstāvēja kā Dieva sūtītu, bet citi apsūdzēja tautas krāpšanā.LI 366.4

    Pa šo laiku Jēzus bija klusi ieradies Jeruzālemē. Viņš bija izraudzījies vientuļu ceļu, lai izvairītos no ceļotājiem, kas pilsētā saplūda no visām pusēm. Ja Viņš pievienotos kādai no karavānām, kas ieradās uz svētkiem, tad, ienākot pilsētā, Viņam tiktu pievērsta vispārēja uzmanība, un tautas izrādītās simpātijas saceltu pret Viņu vadītājus. Lai no tā izvairītos, Viņš izvēlējās ceļot viens.LI 367.1

    Svētku vidū, kad satraukums Kristus dēļ bija sasniedzis visaugstāko pakāpi, Viņš ļaužu pulku priekšā ienāca tempļa pagalmā. Viņa neierašanās svētkos mudināja runāt, ka Viņš neuzdrošinoties pakļaut sevi priesteru un rakstu mācītāju varai. Par Viņa ierašanos visi bija pārsteigti. Balsis apklusa. Visi brīnījās par Viņa cieņas pilno un bezbailīgo izturēšanos vareno ienaidnieku vidū, kuri alka pēc Viņa dzīvības.LI 367.2

    Atrazdamies milzīgā ļaužu pulka uzmanības centrā, Jēzus tos uzrunāja tā, kā vēl nekad neviens cilvēks to nebija darījis. Viņa vārdi pauda zināšanas par Israēla bauslību un ceremonijām, upuru kalpošanu un praviešu mācību, kas tālu pārsniedza priesteru un rakstu mācītāju zināšanas. Viņš izlauzās cauri formālisma un tradīciju žogiem. Šķita, Jēzus pārzināja nākotnes notikumus. Kā tāds, kas redz neredzamo, ar neapšaubāmu autoritāti Viņš runāja par zemes un Debesu lietām, par cilvēcisko un dievišķo. Viņa vārdi bija skaidri un pārliecinoši; un atkal, tāpat kā Kapernaumā, ļaudis bija pārsteigti par Viņa mācību, “jo Viņa vārdi bija vareni”. (Lūk. 4:32) Ar dažādiem ainojumiem Jēzus savus klausītājus brīdināja no posta, kas nāks pār visiem, kuri noraida Viņa piedāvātās svētības. Viņš bija devis visus iespējamos pierādījumus, ka ir nācis no Dieva, un pielika visas pūles, lai vadītu tos pie grēku nožēlošanas. Ja vien Viņš spētu tos pasargāt no šāda nozieguma, Pestītāju nebūtu atmetusi un nogalinājusi Viņa paša tauta.LI 367.3

    Visi apbrīnoja Viņa zināšanas bauslībā un pravietojumos un cits caur citu jautāja: “No kurienes šis pazīst rakstus, būdams bez izglītības?” Nevienu, kas nebija apmeklējis rabīnu skolas, neuzskatīja par sagatavotu reliģijas mācītāja amatam. Gan Jēzus, gan Jānis Kristītājs tika uzskatīti par neizglītotiem, jo viņi šādu audzināšanu nebija saņēmuši. Ļaudis, kas tos dzirdēja, bija pārsteigti par viņu Svēto Rakstu zināšanām, lai gan tie “nebija mā-cījušies”. No cilvēkiem viņi tiešām nebija mācījušies, bet viņu Skolotājs bija Debesu Dievs, un no Viņa tie bija saņēmuši visaugstāko gudrību.LI 367.4

    Kad Jēzus tempļa pagalmā runāja, ļaudis jutās ļoti aizkustināti. Pat visnaidīgāk noskaņotie nespēja izdarīt neko ļaunu. Uz brīdi aizmirsās visas citas intereses.LI 368.1

    Dienu no dienas Viņš mācīja ļaudis līdz pat beidzamajai “lielajai svētku dienai”. Pēdējās dienas rītā ļaudis bija noguruši no garajiem svētkiem. Piepeši Jēzus sāka runāt tik spēcīgā balsī, ka Viņa vārdi bija dzirdami cauri visiem tempļa pagalmiem:LI 368.2

    “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts: No viņa miesas plūdīs dzīvas ūdens straumes.” Tautas stāvoklis šo aicinājumu darīja īpaši nozīmīgu. Viņi bija aizņemti ar nepārtrauktajiem krāšņajiem svētku skatiem, acis bija gaismas un krāsu apžilbinātas, ausis iepriecināja brīnišķīga mūzika, bet visā šajā ceremoniju virknē nebija nekā, kas atbilstu gara vajadzībām, nekā, kas apmierinātu dvēseles slāpes pēc neiznīkstošā. Jēzus aicināja ļaudis nākt un dzert no dzīvības avota, no tā, kas viņos kļūtu par mūžīgai dzīvei plūstošu ūdens straumi.LI 368.3

    Priesteris tajā rītā bija izpildījis piemiņas ceremoniju, kas atgādināja sišanu pa klinti tuksnesī. Klints simbolizēja To, kurš ar savu nāvi liks dzīvajām pestīšanas straumēm plūst pār visiem izslāpušajiem. Šis dzīvības ūdens bija Kristus vārdi. Sapulcējušos ļaužu priekšā Viņš nošķīra sevi sodam, lai pasaulei varētu plūst dzīvības ūdens. Sitot Kristu, sātans cerēja iznīcināt dzīvības Lielkungu, bet no sistās Klints iztecēja dzīvības ūdens. Kad Jēzus tā uzrunāja ļaudis, viņu sirdis notrīsēja neparastā bijībā un daudzi bija gatavi izsaukties līdz ar samarieti: “Dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst.” (Jāņa 4:15)LI 368.4

    Jēzus pazina dvēseles vajadzības. Greznība, bagātība un gods nespēj apmierināt sirdi. “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis.” Bagātie un nabagie, augstie un zemie, visi tiek vienādi aicināti. Viņš apsola atvieglot nomākto garu, iepriecināt apbēdinātos un iedvest cerību izmisušajiem. Daudzi Jēzus klausītāji apraudāja pieviltās cerības, daudzus nomāca apslēptas bēdas, daudzi savas nerimstošās ilgas tiecās apmierināt ar šīs pasaules lietām un cilvēku uzslavu, bet, kad viss bija sasniegts, tie atklāja, ka pūlējušies veltīgi — aka, kuru tie sasniedza, bija caura, tā neveldzēja slāpes. Atrazdamies priecīgās ainas krāšņajā mirdzumā, tie jutās neapmierināti un noskumuši. Pēkšņais sauciens: “Ja kam slāpst” iztraucēja skumjās pārdomas, un, kad tie ieklausījās tālāk sekojošajos vārdos, sirdīs iedegās jauna cerība. Svētais Gars tiem atklāja simbolu, līdz viņi tajā saskatīja nenovērtējami dārgās pestīšanas dāvanas piedāvājumu.LI 368.5

    Vēl arvien skan Kristus sauciens izslāpušajai dvēselei, un mūs tas aicina ar vēl lielāku spēku nekā tos, kas Viņu klausījās dievnamā svētku pēdējā dienā. Avots ir atvērts visiem. Nomocītajiem un nogurušajiem tiek piedāvāts mūžīgās dzīvības atspirdzinošais malks. Jēzus joprojām sauc: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer.” “Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Atkl. 22:17; Jāņa 4:14)LI 369.1

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents