50 nodaļa. Lamatas

(Jāņa 7:16-36, 40-53; 8:1-11)LI 370.1

Visu laiku, kamēr Jēzus atradās svētkos Jeruzālemē, ap Viņu bija spiegi. Dienu no dienas tika izmēģināti jauni plāni, kā Viņu apklusināt. Priesteri un vadītāji vēroja, kā Viņu sagūstīt. Tie bija nolēmuši Viņu aizturēt ar varu. Bet tas nebija viss. Viņi vēlējās šo Galilejas mācītāju pazemot tautas priekšā.LI 370.2

Pirmajā dienā pēc Jēzus ierašanās svētkos vadītāji pienāca un prasīja, kas Viņu pilnvarojis mācīt. Tie gribēja novērst uzmanību no Viņa uz jautājumu par Viņa tiesībām mācīt un tādā veidā izcelt savu svarīgumu un autoritāti.LI 370.3

“Mana mācība nav Manis paša,” sacīja Jēzus, “bet Tā, kas Mani sūtījis. Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva, jeb Es runāju pats no sevis.” (Jāņa 7:16,17) Šo provokatoru jautājumu Jēzus atspēkoja nevis, atbildēdams uz to, bet, atklādams kādu patiesību, kas svarīga dvēseles pestīšanai. Patiesības uztvere un augsts novērtējums, Viņš sacīja, ne tik daudz ir atkarīgs no prāta, cik no sirds. Patiesībai jātiek uzņemtai dvēselē; tā prasa gribas nodošanu Dievam. Ja patiesību vērtētu vienīgi prāts, tad lepnums nekavētu tās pieņemšanu. Bet tai jātiek pieņemtai caur žēlastības darbu sirdī, kas prasa atteikšanos no ikkatra grēka, ko uzrāda Dieva Gars. Lai cik lielas arī nebūtu cilvēka iespējas uzzināt patiesību, tas dos labumu vienīgi tad, ja sirds atvērsies patiesības uzņemšanai un būs apzināta atteikšanās no katra ieraduma un rīcības, kas ir pret tās principiem. Cilvēkiem, kas tādā veidā nododas Dievam ar godīgu vēlēšanos atzīt un darīt Viņa prātu, patiesība atklāsies kā glābjošs Dieva spēks. Tie saskatīs atšķirību starp cilvēkiem, kuri runā Dieva vārdā, un tiem, kuri runā paši savā gudrībā. Farizeji savu gribu nebija pakļāvuši Dieva gribai. Viņi nemaz necentās ar patiesību iepazīties, bet meklēja aizbildinājumu, lai no tās izvairītos; Kristus parādīja, ka tādēļ arī tie nesaprot Viņa mācību.LI 370.4

Pēc tam Viņš rādīja, kā iespējams atšķirt uzticīgu skolotāju no viltvārža: “Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu. Bet, kas meklē tā godu, kas viņu sūtījis, tas ir patiess un tanī nav netaisnības.” (Jāņa 7:18) Tas, kas meklē savu paša godu, runā tikai no sevis paša. Patmīlības gars nodod savu izcelsmi. Bet Kristus meklēja Dieva godu. Viņš runāja Dieva vārdus. Tas bija Viņa, patiesības mācītāja, autoritātes pamatojums.LI 370.5

Lasīdams rabīnu sirdis, Jēzus viņiem pierādīja, ka ir Dievs. Visu laiku kopš dziedināšanas Betezdā, tie bija sazvērējušies Viņu nogalināt. Tādā veidā viņi paši pārkāpa bauslību, kuru šķietami aizstāvēja. “Vai Mozus jums nav devis bauslību?” Viņš sacīja: “Un neviens no jums bauslību nepilda. Kāpēc tad jūs Mani meklējat nokaut?”LI 371.1

Kā pēkšņs gaismas uzliesmojums šie vārdi rakstu mācītājiem parādīja posta bezdibeni, uz kura malas tie stāvēja. Uz mirkli viņus pārņēma šausmas. Tie ieraudzīja, ka cīnās ar bezgalīgu spēku, bet nevēlējās pieņemt brīdinājumu. Lai saglabātu savu ietekmi tautā, slepkavīgos nodomus vajadzēja slēpt. Izvairīdamies no Jēzus jautājuma, tie izsaucās: “Ļauns gars Tevi apsēdis: kas Tevi meklē nokaut?” Viņi deva mājienu, ka Jēzus brīnumdarbi esot ļaunā gara izraisīti.LI 371.2

Kristus šo mājienu neņēma vērā. Viņš neatlaidīgi turpināja pierādīt, ka dziedināšanas darbs Betezdā bija saskaņā ar sabata bausli un ka to attaisnoja arī pašu jūdu bauslības izskaidrojums. “Mozus jums devis apgraizīšanu,” Viņš sacīja, “un jūs sabatā apgraizāt cilvēku.” Pēc bauslības katru puisēnu astotajā dienā vajadzēja apgraizīt. Ja noteiktais laiks iekrita sabatā, tad ceremoniju ari izpildīja. Cik daudz vairāk saskaņā ar bauslības garu bija “sabatā darīt veselu visu cilvēku”! Tādēļ Viņš tos brīdināja: “Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!”LI 371.3

Vadoņi bija apklusināti. Daudzi izsaucās: “Vai šis nav tas, ko viņi meklē nokaut? Un redziet, Viņš runā pilnīgi atklāti, un tie Viņam nekā nesaka. Vai tiešām valdības vīri būtu nākuši pie atziņas, ka šis ir Kristus?”LI 371.4

Daudzi no Kristus klausītājiem, kas dzīvoja Jeruzālemē un kam vadītāju sazvērestība pret Viņu nebija noslēpums, izjuta neapslāpējamu vēlēšanos būt Viņa tuvumā. Tie netika vaļā no pārliecības, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tomēr sātans bija gatavs iedvest šaubas; un ceļu tam jau bija sagatavojuši viņu pašu maldīgie uzskati par Mesiju un Viņa nākšanu. Pastāvēja uzskats, ka Kristus piedzims Betlēmē, tad pēc kāda laika pazudīs, bet, kad atnāks otrreiz, neviens nezinās, no kurienes Viņš nāk. Ne mazums bija arī tādu, kas domāja, ka Mesijam nebūs dabiskas radniecības ar cilvēku. Tāpēc, ka Jēzus no Nācaretes neatbilda tautas priekšstatam par Mesijas godību, daudzi sāka spriest: “Tomēr par Viņu mēs zinām, no kurienes Viņš ir. Bet, kad Mesija nāks, neviens nezinās, no kurienes Viņš ir.”LI 371.5

Kamēr ļaudis svārstījās starp šaubām un ticību, Jēzus saprata viņu domas un atbildēja: “Tiešām, Mani jūs pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neesmu nācis no sevis, bet viens, kas ir patiess, Mani sūtījis. To jūs nepazīstat.” Šie cilvēki gan uzskatīja, ka zina, kādai jābūt Kristus izcelsmei, taču īstenībā šajā jautājumā tiem nebija nekādas izpratnes. Ja tie būtu dzīvojuši saskaņā ar Dieva prātu, tad būtu pazinuši Dieva Dēlu, kad Viņš tiem tika parādīts.LI 372.1

Klausītāji nevarēja nesaprast Kristus vārdus. Tas nepārprotami bija atkārtojums tam tiesību apliecinājumam, kuru Viņš bija izteicis Sinedrija priekšā, kad paziņoja, ka ir Dieva Dēls. Kā tautas vadītāji toreiz mēģināja panākt Viņa nāvi, tāpat arī tagad tie tiecās Viņu sagūstīt, bet tos aizkavēja neredzama vara un novilka robežu viņu niknumam, it kā sacīdama: “Tik tālu tev būs iet un ne tālāk!”LI 372.2

Ļaužu starpā daudzi ticēja Viņam un sacīja: “Vai gan Kristus, kad tas nāks, vairāk zīmes darīs, nekā šis ir darījis?” Farizeju vadoņi, kas ar bažām vēroja notikumu gaitu, uztvēra šīs simpātijas. Aizsteigušies pie galvenajiem priesteriem, tie kala plānus Viņa apcietināšanai. Tie norunāja aizturēt Jēzu, kad Viņš būs viens, jo neuzdrošinājās to darīt ļaužu klātbūtnē. Tad vēlreiz Jēzus skaidri parādīja, ka lasa viņu nodomus. “Vēl īsu brīdi Es esmu pie jums,” Viņš sacīja, “tad Es aizeju pie Tā, kas Mani sūtījis. Jūs Mani meklēsit, bet neatradīsit, jo, kur Es noeju, jūs nevarat līdzi nākt.” Drīz Viņš atradīs patvērumu tālu no viņu zaimiem un ienaida. Viņš atgriezīsies pie Tēva, kur Viņu atkal pielūgs eņģeļi; tur Viņa slepkavas nekad nenokļūs.LI 372.3

Rabīni vīpsnāja: “Kur šis grib iet, ka mēs Viņu nevarētu atrast? Vai tikai Viņš negrib iet pie tiem, kas dzīvo starp grieķiem, un mācīt grieķus?” Šie paļātāji pat neiedomājās, ka ar saviem zaimu vārdiem viņi attēlo Kristus misiju! Augu dienu Viņš savas rokas bija turējis izstieptas pār nepaklausīgu un noliedzēju tautu. Bet Viņu atradīs tie, kas Viņu nebija meklējuši; Viņš atklāsies tautās, kuras agrāk nav piesaukušas Viņa vārdu. (Rom. 10:20,21)LI 372.4

Daudzus, kas bija pārliecināti, ka Jēzus ir Dieva Dēls, maldināja priesteru un rabīnu nepareizie prātojumi. Šie mācītāji ar lielu uzsvaru bija atkārtojuši pravietojumus par Mesiju, ka Viņš “Ciānas kalnā un Jeruzālemē, un vecaju priekšā parādīsies mirdzošā godībā”; ka Viņš valdīs “no jūras līdz jūrai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem”. (Jes. 24:23; Ps.72:8) Tagad viņi nicinoši salīdzināja tur attēloto godību ar Jēzus pazemīgo ārieni. Lai apstiprinātu maldus, tika sagrozīti pravietojumu vārdi. Ja ļaudis paši patiesi būtu pētījuši Dieva Vārdu, tad nekad netiktu maldināti. Jesajas 61. nodaļa liecina, ka Kristum vajadzēja darīt tieši to darbu, kuru Viņš veica, 53. nodaļā aprakstīta Viņa atmešana un ciešanas pasaulē un 59. nodaļa attēlo priesteru un rabīnu raksturus.LI 373.1

Dievs nespiež cilvēkus atteikties no neticības. Viņu priekšā ir gaisma un tumsa, patiesība un maldi. Viņiem pašiem jāizlemj, ko viņi grib pieņemt. Cilvēka prāts ir apveltīts ar spējām atšķirt patieso no nepatiesā. Dievs grib, lai cilvēki nepieņemtu lēmumu impulsīvi, bet pierādījumu pārliecināti, rūpīgi salīdzinot rakstvietas. Ja jūdi būtu atstājuši savus aizspriedumus un salīdzinājuši uzrakstītos pravietojumus ar Jēzus dzīvi raksturojošajiem faktiem, starp pravietojumiem un to piepildījumu pazemīgā Galilejieša dzīvē un kalpošanā, viņi būtu ieraudzījuši skaistu saskaņu.LI 373.2

Mūsu dienās daudzi pieviļas tādā pašā veidā kā jūdi. Reliģijas mācītāji skaidro Bībeli savas izpratnes un tradīciju gaismā, un cilvēki paši nepēta Svētos Rakstus, lai novērtētu, kas ir patiesība. Viņi atsakās no personīgā sprieduma un savas dvēseles uztic vadītājiem. Dieva Vārda sludināšana un mācīšana ir viens no līdzekļiem, ko Dievs paredzējis gaismas izplatīšanai, taču jebkura cilvēku mācība mums jāpārbauda ar Svētajiem Rakstiem. Ikkatrs, kas ar lūgšanām pētīs Bībeli, vēlēdamies uzzināt patiesību, lai tai paklausītu, saņems gaismu no Dieva. Tas sapratīs Svētos Rakstus. “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai (..) mācība ir no Dieva.” (Jāņa 7:17)LI 373.3

Svētku pēdējā dienā priesteri un vadītāji izsūtīja sulaiņus, lai apcietinātu Jēzu, taču tie atgriezās bez Viņa. Tie tika sagaidīti ar dusmīgu jautājumu: “Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?” Bet tie ar svinīgu sejas izteiksmi atbildēja: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks.”LI 373.4

Lai cik nocietinātas bija viņu sirdis, Jēzus vārdi tās atkausēja. Kamēr Viņš runāja dievnama pagalmā, tie uzkavējās turpat tuvumā, lai uztvertu kaut ko, kas varētu noskaņot pret Viņu. Bet klausoties viņiem aizmirsās uzdevums, kura dēļ bija sūtīti. Tie stāvēja kā apburti. Kristus atklājās viņu dvēselēm. Tie ieraudzīja to, ko priesteri un vadītāji negribēja redzēt — dievišķās godības gaismā ietērpto cilvēciskumu. Viņi atgriezās tā pārņemti no šīs domas un tādā Viņa vārdu iespaidā, ka uz jautājumu: “Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?” varēja tikai atbildēt: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks.”LI 373.5

Priesteri un vadītāji, pirmo reizi būdami Jēzus tuvumā, bija guvuši to pašu pārliecību. Viņu sirdis bija dziļi aizkustinātas, un tie nespēja atbrīvoties no domas: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks.” Bet tie bija apslāpējuši Svētā Gara pārliecinošo balsi. Tagad, saniknoti par to, ka ienīstais Galilejietis ietekmējis pat likuma sargus, tie kliedza: “Vai arī jums prāti sajaukti?” “Vai gan kāds no valdības vīriem tic Viņam, vai no farizejiem? Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, — lai nolādēti viņi!”LI 374.1

Tie, kuriem tiek sludināta patiesības vēsts, reti jautā: “Vai tas tiešām tā ir?”, bet gan: “Kas šo lietu aizstāv?” Cilvēku vairums patiesību vērtē pēc tā, cik liels skaits to pieņem, un joprojām skan jautājums: “Vai kādi no mācītiem vīriem jeb reliģiskiem vadoņiem tai tic?” Mūsdienās cilvēki pret patiesu dievbijību nav labvēlīgāk noskaņoti kā Kristus dienās. Viņi tikpat aizrautīgi dzenas pēc laicīgiem labumiem, atstādami novārtā mūžības bagātības. Tas, ka patiesību nepieņem daudzi, ka tai neseko pasaules ievērojamākie cilvēki un dažkārt pat reliģiskie vadītāji, nav arguments pret patiesību.LI 374.2

Priesteri un tautas vadītāji atsāka kalt plānus Jēzus apcietināšanai. Tika uzsvērts, ka, vēl ilgāk atstāts brīvībā, Viņš novērsīs ļaudis no ieceltajiem vadītājiem, un vienīgais drošais solis būtu steidzami Viņu apklusināt. Bet apspriedes viskarstākajā brīdī kāds tos negaidīti apturēja. Nikodēms vaicāja: “Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?” Sapulcē iestājās klusums. Nikodēma vārdi skāra klātesošo sirdsapziņu. Viņi nedrīkstēja cilvēku notiesāt, to neuzklausījuši. Bet ne jau šī iemesla dēļ vien augstprātīgie vadītāji apklusa, cieši skatīdamies uz to, kurš bija uzdrīkstējies aizstāvēt taisnību. Viņi bija izbrīnīti un sašutuši, ka vienu no viņiem tik ļoti ir ietekmējis Jēzus raksturs, ka tas cenšas Viņu aizstāvēt. Atjēgušies no pārsteiguma, tie vērsās pie Nikodēma ar dzēlīgu izsmieklu: “Vai arī tu esi galile- jietis? Izpēti un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis!” Tomēr Nikodēma iebildums pārtrauca apspriedes darbu lietas izskatīšanā. Rakstu mācītāji nevarēja īstenot savu nodomu un notiesāt Jēzu bez izmeklēšanas. Uz laiku atspēkoti, “tie aizgāja katrs savā mājā. Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu.”LI 374.3

No pilsētas nemiera un drūzmas, no dedzīgā pūļa un nodevīgajiem rakstu mācītājiem Jēzus aizgāja uz klusu olīvu birzi, kur varēja būt viens ar Dievu. Bet agri no rīta Viņš atkal atgriezās templī, un, ļaudīm sapulcējoties ap Viņu, apsēdās un tos mācīja.LI 375.1

Tomēr drīz Viņš tika pārtraukts. Viņam tuvojās kāda farizeju un rakstu mācītāju grupa, raudama sev līdzi pārbiedētu sievieti, kuru tie ar skarbām balsīm un asiem vārdiem apsūdzēja septītā baušļa pārkāpšanā. Nostādījuši to Jēzus priekšā un, izrādot Viņam liekulīgu cieņu, tie sacīja: “Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?”LI 375.2

Šī liekulīgā cieņa maskēja smalki izstrādātu plānu Kristus iznīcināšanai. Tie izmantoja radušos izdevību, lai panāktu Viņa notiesāšanu, domādami, ka pie jebkura Jēzus lēmuma tie atradīs ieganstu apsūdzībai pret Viņu. Ja Viņš sievieti attaisnos, Viņu varēs apsūdzēt Mozus bauslības pārkāpšanā. Ja Jēzus pasludinās, ka tā ir pelnījusi nāvi, Viņu varēs apsūdzēt romiešiem par tikai viņiem piederošās varas piesavināšanos.LI 375.3

Jēzus mirkli vēroja šo skatu: trīcošo upuri viņas negodā un cietsirdīgās amatpersonas, kurās nebija ne mazākās līdzjūtības. Viņam, nevainojami svētam, šis skats lika sarauties. Viņš labi zināja, kādā nolūkā Viņš tiek iepazīstināts ar šo gadījumu. Jēzus lasīja sirdis un zināja ikviena tuvumā stāvošā cilvēka raksturu un dzīves stāstu. Šie, kas sevi bija izvirzījuši par taisnības sargiem, paši savu upuri bija ieveduši grēkā, lai varētu izlikt slazdus Jēzum. Neizrādīdams, ka būtu dzirdējis jautājumu, Viņš noliecās un, skatīdamies uz zemi, sāka rakstīt smiltīs.LI 375.4

Kļūdami nepacietīgi Viņa vilcināšanās un acīm redzamās vienaldzības dēļ, apsūdzētāji pienāca tuvāk un centās Kristus uzmanību pievērst savam jautājumam. Bet, kad to skatieni, sekodami Jēzus rīcībai, pievērsās smiltīm pie Viņa kājām, visu sejas pārvērtās. Tur viņu priekšā bija uzrakstīti viņu pašu dzīves noziedzīgie noslēpumi. Apkārt stāvošie ļaudis ievēroja, cik pēkšņi pārvērtās viņu sejas izteiksme, un spiedās uz priekšu, lai redzētu, kas tas bija, ko tie vēroja, tik pārsteigti un nokaunējušies.LI 375.5

Neskatoties uz apliecinājumu, ka ciena bauslību, šie rakstu mācītāji paši pārkāpa tās likumus, celdami apsūdzību pret sievieti. Ierosināt apsūdzību pret sievu bija vīra pienākums, un abām vainīgajām pusēm vajadzēja saņemt vienādu sodu. Apsūdzētāju rīcība bija pilnīgi nelikumīga, tādēļ Jēzus pret tiem izlietoja viņu pašu ieročus. Bauslība noteica, ka pie nomētāšanas ar akmeņiem notikuma lieciniekiem jāmet pirmais akmens. Tādēļ, izsliedamies taisni un cieši uzlūkodams sazvē-rējušos vecākos, Jēzus sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un noliecies Viņš turpināja rakstīt smiltīs.LI 376.1

Jēzus nebija noraidījis ar Mozus starpniecību doto bauslību, ne arī pārkāpis Romas varu. Apsūdzētāji bija atspēkoti. Tagad, kad viņu liekulīgā svētuma apģērbs bija norauts, tie stāvēja Mūžīgās Skaidrības priekšā vainīgi un atmaskoti. Tie trīcēja un drebēja, ka tikai viņu dzīves apslēptie grēki netiktu atklāti visiem ļaudīm. Ar noliektām galvām un nodurtām acīm tie cits pēc cita aizzagās prom, pamezdami savu upuri pie žēlsirdīgā Pestītāja.LI 376.2

Jēzus piecēlās un, raudzīdamies uz sievieti, jautāja: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu, ej un negrēko vairs!”LI 376.3

Sieviete Jēzus priekšā bija stāvējusi, bailēs sastingusi. Kristus vārdi: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” tai likās kā nāves spriedums. Viņa neuzdrošinājās pacelt acis uz Pestītāju, bet klusēdama gaidīja savu likteni. Tagad viņa ar izbrīnu vēroja savus apsūdzētājus nozūdam klusus un apmulsušus. Tad viņas ausis aizsniedza šie cerības pilnie vārdi: “Arī Es tevi nepazudinu: ej un negrēko vairs!” Ledus viņas sirdī bija pilnīgi izkausēts. Tā metās Jēzum pie kājām pateicības pilnā mīlestībā un ar rūgtām asarām izsūdzēja savus grēkus.LI 376.4

Viņai tas bija jaunas, skaidras miera pilnas dzīves sākums, kas svētīta kalpošanai Dievam. Paceldams šo kritušo dvēseli, Jēzus izdarīja lielāku brīnumu nekā, dziedinādams visļaunākās fiziskās slimības. Viņš izdziedināja garīgu slimību, kas novestu mūžīgā nāvē. Šī grēkus nožēlojošā sieviete kļuva par vienu no Viņa nelokāmākajiem sekotājiem. Ar pašuzupurīgu mīlestību un uzticību tā atmaksāja Viņa glābjošo žēlastību.LI 376.5

Piedodot sievietes grēkus un iedrošinot to dzīvot labāku dzīvi, Jēzus raksturs mums atmirdz pilnīgas taisnības skaistumā. Lai gan Viņš neattaisno grēku, nedz arī mazina grēka vainu, tomēr Viņš cenšas nevis notiesāt, bet glābt. Pasaule grēcīgo sievieti varēja tikai nicināt un nonievāt, bet Jēzus runā mierinošus un cerības pilnus vārdus. Bezgrēcīgais iežēlojas par grēcinieces vājumu un sniedz tai pretī savu palīdzošo roku. Liekulīgie farizeji apsūdz, bet Jēzus saka: “Ej un negrēko vairs!”LI 377.1

Tie nav Kristus sekotāji, kas, nolaiduši acis, novēršas no maldīgajiem, atļaudami tiem netraucēti turpināt iesākto lejupslīdi. Tie, kas ir gatavi apsūdzēt citus un dedzīgi vēlas tos atvest tiesas priekšā, bieži vien savā dzīvē ir vēl grēcīgāki par viņiem. Cilvēki ienīst grēcinieku, bet mīl grēku. Kristus ienīst grēku, bet mīl grēcinieku. Tāds gars ir arī visiem Viņa sekotājiem. Kristīga mīlestība nesteidzas nopelt, tā ātri saskata nožēlu, ir gatava piedot, iedrošināt un uzvest maldos klīstošo uz svētuma ceļa, nostiprinot tur viņa dzīves pamatu.LI 377.2