Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    53 nodaļa. Pēdējais ceļojums no Galilejas

    (Lūk. 9:51-56; 10:1-24)LI 396.1

    Tuvojoties kalpošanas darba nobeigumam, Kristus rīcības veidā bija vērojama pārmaiņa. Agrāk Viņš centās izvairīties no satraucošām situācijām un atklātības. Jēzus atteicās no tautas pagodinājuma, un, kad šķita, ka ļaužu sajūsma Viņa dēļ nevaldāmi uzliesmoja, Viņš ātri pārcēlās uz citu vietu. Atkal un atkal Jēzus bija pavēlējis, lai neviens neizpaustu, ka Viņš ir Kristus.LI 396.2

    Lieveņu svētku laikā Viņš Jeruzālemē ieradās ātri un slepeni. Kad brāļi Viņu skubināja atklāti sevi atzīt par Mesiju, Jēzus atbildēja: “Mans laiks vēl nav nācis.” (Jāņa 7:6) Ceļu līdz Jeruzālemei Viņš nogāja neievērots, pilsētā ieradās nepieteikts un ļaužu pūļa nepagodināts. Daudz savādāks bija Viņa pēdējais ceļojums. Priesteru un rakstu mācītāju ienaida dēļ Kristus uz laiku bija atstājis Jeruzālemi. Tagad Viņš gatavojās atgriezties visatklātākajā veidā pa garāko ceļu, savu nākšanu tā izziņodams kā vēl nekad agrāk. Viņš devās uz sava lielā upura vietu, un tai tagad vajadzēja pievērst ļaužu uz-manību.LI 396.3

    “Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam.” (Jāņa 3:14) Kā reiz visam Israēlam vajadzēja uzlūkot paaugstināto čūsku, kas bija celta par simbolu viņu dziedināšanai, tā visām acīm jātop vērstām uz Kristu — upuri, kas nes pestīšanu pazudušajai pasaulei.LI 396.4

    Nepareiza Mesijas darba izpratne un ticības trūkums Kristum kā Dievam lika Viņa brāļiem skubināt Pestītāju atklāti uzstāties tautas priekšā Lieveņu svētkos. Tagad, līdzīga gara skubināti, mācekļi labprāt Viņu atturētu no ceļojuma uz Jeruzālemi. Tie atcerējās Kristus vārdus par to, kas Viņam gaidāms, un, zinot reliģisko vadoņu drausmīgo naidu, bija gatavi atrunāt Jēzu no atgriešanās pilsētā.LI 396.5

    Kristum bija grūti turpināt savu ceļu, neievērojot mīļoto mācekļu bailes, vilšanos un neticību. Tas nospieda Viņa sirdi. Bija smagi vest šos cilvēkus pretī dvēseles mokām un izmisumam, kas gaidīja Jeruzālemē. Arī sātans darbojās, uzbrukdams Cilvēka Dēlam ar kārdinājumiem. Kāpēc lai Viņš tagad dotos uz Jeruzālemi pretī drošai nāvei? Visapkārt bija tik daudz ciešanu nomāktu cilvēku, kuri gaidīja no Viņa dziedinošus vārdus. Žēlastības Evaņģēlija darbs bija tikko sākts. Jēzus bija pilns enerģijas, spēku briedumā. Kāpēc nedoties pasaules neaptveramajos laukos, nesot žēlastības vēsti un dziedinošā spēka pieskārienu? Kāpēc lai Viņš liegtu sev prieku sniegt gaismu un iepriecu miljoniem tumsā mītošo un apbēdināto? Kāpēc atstāt pļaujas ievākšanu mācekļiem, kas tik vāji ticībā, tik kūtri saprast un tik lēni darboties? Kāpēc iet nāvē tagad un atstāt darbu pašā sākumā? Ienaidnieks, kas tuksnesī bija stājies Kristum pretī, tagad Viņam uzbruka ar spēcīgām un viltīgi izdomātām kārdināšanām. Ja Jēzus kaut uz mirkli būtu padevies, ja Viņš būtu mainījis kaut ko pat vismazākajā lietā, lai glābtu sevi, sātana pulki gavilētu un pasaule būtu pazudusi.LI 396.6

    Bet Jēzus bija stipri apņēmies un “grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi”. Tēva prāts bija Viņa dzīves vienīgais likums. Dievnama apmeklējuma laikā zēna gados Viņš bija sacījis Marijai: “Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lūk. 2:49) Kānā, kad Marija gribēja, lai Viņš atklāj savu apbrīnojamo spēku, Jēzus atbildēja: “Mana stunda vēl nav nākusi.” (Jāņa 2:4). Tādiem pašiem vārdiem Viņš atbildēja saviem brāļiem, kad tie skubināja doties uz svētkiem. Bet Dieva lielajā plānā bija nolikta stunda, kad Viņam sevi jāupurē par cilvēku grēkiem, un šī stunda gandrīz jau bija pienākusi. Viņš neatkāpsies un nešaubīsies. Viņa soļi veda pretī Jeruzālemei, kur ienaidnieki jau sen sazvērējušies atņemt Viņam dzīvību; tagad Viņš to atdos. Viņš nešaubīdamies pagriežas, lai ietu pretī vajāšanām, aizliegšanai, atmešanai, notiesāšanai un nāvei.LI 397.1

    “Un Viņš nosūtīja sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Tam apgādātu vietu, kur nomesties.” Bet ļaudis atteicās Jēzu uzņemt, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi. To viņi pamatoja ar domu, ka Kristus dodot priekšroku jūdiem, pret kuriem tiem bija sevišķs rūgtums. Ja Viņš būtu nācis atjaunot dievnamu un dievkalpošanu Garicima kalnā, tie Viņu uzņemtu ar prieku, bet Jēzus gāja uz Jeruzālemi, tāpēc neviens negribēja parādīt viesmīlību. Tie nepavisam neaptvēra, ka no savām durvīm aizraida vislielāko Debesu dāvanu. Jēzus aicināja cilvēkus Viņu uzņemt; Viņš lūdza mīlestības pakalpojumus no to rokām, lai varētu tiem tuvoties un dāvāt visbagātākās svētības. Par katru Viņam parādītu laipnību Viņš atmaksāja ar daudz dārgāku žēlastību. Bet samarieši visu pazaudēja savu aizspriedumu un fanātisma dēļ.LI 397.2

    Kristus vēstneši Jēkabs un Jānis bija ļoti sarūgtināti par viņu Kungam parādīto apvainojumu. Tie ļoti sašuta, kad samarieši, kurus Jēzus pagodināja ar savu apciemojumu, pret Viņu izturējās tik rupji. Vēl nesen tie kopā ar Jēzu bija atradušies Apskaidrošanas kalnā un redzēja, kā Viņu apstaroja Dieva godība un pagodināja Mozus un Elija. Tāpēc tie sprieda, ka šo atklāto necieņas parādīšanu no samariešu puses nedrīkstētu atstāt bez skaidri redzama soda.LI 398.1

    Atgriezušies pie Kristus, abi mācekļi ziņoja par ļaužu noskaņojumu, pastāstot, ka samarieši atsakās dot Viņam naktsmājas. Tie sprieda, ka Jēzum tiek nodarīta pārāk liela pārestība un, ieraudzījuši tālumā Karmela kalnu, uz kura pravietis Elija bija nonāvējis viltus praviešus, viņi ierosināja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.” Mācekļi bija pārsteigti, redzot, kā Jēzu sāpina šie vārdi, un vēl vairāk brīnījās, kad dzirdēja Viņa rājienu: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” To sacījis, Viņš aizgāja uz citu ciematu.LI 398.2

    Kristus misijā neietilpst piespiest cilvēkus Viņu uzņemt. Tas ir sātans un viņa gara vadīti ļaudis, kas cenšas valdīt pār citu sirdsapziņu. Slēpdamies zem taisnības aizstāvēšanas maskas, ļauno eņģeļu sabiedrotie liek ciest līdzcilvēkiem, lai tikai tos pievērstu savām idejām par reliģiju, bet Kristus vienmēr parāda žēlastību, vienmēr cenšas glābt, atklājot mīlestību. Pestītājs gan nevar pieļaut, ka dvēselē atrodas kāds sāncensis, nedz arī pieņemt dalītu kalpošanu, tomēr Viņš vēlas labprātīgu, mīlestības ierosinātu sirds nodošanu. Nevar būt vēl drošāks pierādījums tam, ka mums piemīt sātana gars, ja mums ir tieksme sāpināt tos, kas nevērtē mūsu darbu vai rīkojas pretēji mūsu domām.LI 398.3

    Katra cilvēka miesa, dvēsele un gars ir Dieva īpašums. Kristus ir nomiris par visiem, un Dievam nav nekā nepatīkamāka kā tas, ka reliģiska fanātisma vadīti cilvēki sagādā ciešanas ar Pestītāja asinīm atpirktajiem ļaudīm.LI 398.4

    “Un, no turienes cēlies, Jēzus nāk Jūdejas robežās, gar Jordānas otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš, kā parasts, tos atkal mācīja.” (Marka 10:1)LI 398.5

    Pēdējos mēnešos ievērojamu laiku Kristus pavadīja, darbodamies Perejā, Jūdejas provincē, “gar Jordānas otru pusi”. Šeit ļaužu pulki Viņam sekoja pa pēdām tāpat kā Viņa darbības sākumā Galilejā, un tur tika atkārtotas daudzas no Pestītāja agrākajām mācībām.LI 399.1

    Līdzīgi tam, kā Viņš bija izsūtījis divpadsmit mācekļus, “Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.” Sagatavojoties darbam, šie mācekļi kādu laiku pavadīja kopā ar Jēzu. Kad Viņš atsevišķā misijā izsūtīja pirmos divpadsmit, citi pa to laiku Viņu pavadīja ceļojumā pa Galileju. Tādā veidā arī tiem bija dota priekšrocība būt ciešā sadraudzībā ar Jēzu un saņemt tiešas personīgas pamācības. Tagad šai lielākajai grupai bija pienācis laiks iesaistīties noteiktā misijas pasākumā.LI 399.2

    Septiņdesmit mācekļiem dotie norādījumi bija līdzīgi tiem, kas tika izteikti pirmajiem divpadsmit, vienīgi pavēle neiet samariešu pilsētās tiem vairs netika atkārtota. Lai gan samarieši Kristu tikko bija noraidījuši, Viņa mīlestība pret tiem nemainījās. Tagad, kad septiņdesmit mācekļi izgāja Viņa vārdā, tie vispirms pārstaigāja Samarijas pilsētas.LI 399.3

    Pestītāja Samarijas apmeklējums un vēlāk žēlsirdīgajam samarietim izteiktā atzinība, kā arī tā spitālīgā pateicības pilnais prieks, kas, būdams samarietis, vienīgais no desmit dziedinātajiem atgriezās izteikt pateicību Kristum, bija dziļas nozīmes pilni notikumi mācekļu dzīvē. Šīs atziņas atstāja noteiktu iespaidu. Tieši pirms pacelšanās Debesīs Jēzus savā pavēlē tiem Samariju minēja līdzās Jeruzālemei un Jūdejai kā vietas, kur Evaņģēliju vajadzēja pasludināt vispirms. Kristus mācības tos bija sagatavojušas šim darbam. Kad viņi sava Mācītāja vārdā aizgāja uz Samariju, tie tur atrada ļaudis, kas bija gatavi viņus pieņemt. Samarieši bija dzirdējuši par Kristus atzinības vārdiem un par viņu tautiešu dēļ veiktajiem žēlastības darbiem. Tie redzēja, ka, neskatoties uz viņu rupjo izturēšanos pret Kristu, Viņš nepārstāja tos mīlēt, un līdz ar to bija mantotas šo cilvēku sirdis. Pēc Pestītāja pacelšanās Debesīs tie apsveica Viņa vēstnešus. Mācekļi ievāca dārgu pļauju no tiem, kas reiz bija viņu niknākie ienaidnieki. “Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.” “Un tautas cerēs uz Viņa vārdu.” (Jes. 42:3; Mat. 12:21)LI 399.4

    Izsūtīdams septiņdesmit mācekļus, Jēzus tiem, tāpat kā pirmajiem divpadsmit, pavēlēja neuzspiest savu klātbūtni tur, kur viņus negrib. “Ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem,” Viņš sacīja, “tad izejiet uz viņas ielām un sakiet: Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!” To nevajadzēja darīt aiz atriebības vai aizvainojuma, bet, lai rādītu, cik bīstami ir noraidīt Kunga vēsti vai Viņa vēstnešus. Atmest Kristus kalpus nozīmē atmest pašu Kristu.LI 400.1

    “Es jums saku,” piebilda Jēzus, “ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai.” Tad Viņš garā atskatījās uz tām Galilejas pilsētām, kurās tik daudz bija darbojies. Ar dziļām sāpēm sirdī Viņš izsaucās: “Vai tev, Horacina, vai tev, Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies. Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!”LI 400.2

    Šīm rosīgajām pilsētām pie Galilejas jūras brīvi tika piedāvātas Debesu bagātākās svētības. Dienu no dienas Dzīvības Lielkungs bija uzturējies viņu vidū. Dieva godība, ko ilgojās redzēt pravieši un ķēniņi, bija atklājusies lieliem ļaužu pulkiem, kas drūzmējās pie Pestītāja. Tomēr tie noraidīja Debesu Dāvanu.LI 400.3

    Cenzdamies izskatīties ļoti apdomīgi, rakstu mācītāji bija brīdinājuši ļaudis nepieņemt mācību, ko sludināja šis ceļojošais Skolotājs, jo Viņa teorija un prakse esot pretēja tēvu tēvu mācībām. Ļaudis paši necentās izprast Dieva Vārdu, bet uzticējās priesteru un farizeju izskaidrojumiem. Tie nepagodināja Dievu, bet gan priesterus un rakstu mācītājus, un atmeta patiesību, lai varētu ievērot savas tradīcijas. Daudzi tika ietekmēti un gandrīz vai pārliecināti, bet tie nerīkojās pēc pārliecības un tādēļ tos nevarēja uzskatīt par Kristus pusē stāvošiem. Sātans uzmācās ar kārdinājumiem, līdz gaisma sāka likties kā tumsība. Tā daudzi atmeta patiesību, kas viņu dvēselēm būtu kļuvusi par glābšanu.LI 400.4

    Patiesais Liecinieks saka: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu.” (Atkl. 3:20) Ikviens Dieva Vārdā vai Vina vēstnešu izteiktais brīdinājums, rājiens vai lūgums ir klauvējiens pie sirds durvīm. Tā ir Jēzus balss, kas lūdz ielaist. Līdz ar katru neievērotu aicinājumu vēlēšanās atvērt kļūst arvien vājāka. Svētā Gara ietekme, šodien apslāpēta, rīt vairs nebūs tik spēcīga. Sirds kļūst nejūtīga, tā nenovērtē dzīves īsumu un aiz tās esošo lielo mūžību. Tiesas dienā mūs notiesās nevis tāpēc, ka atradāmies maldos, bet gan tāpēc, ka būsim nonicinājuši Debesu sūtītās izdevības uzzināt, kas ir patiesība.LI 400.5

    Tāpat kā apustuļi, arī septiņdesmit izsūtītie mācekļi, kā sava aicinājuma zīmogu bija saņēmuši pārdabiskas dāvanas. Kad tie, darbu pabeiguši, atgriezās, tie ar lielu prieku varēja stāstīt: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā.” Bet Jēzus uz to at-bildēja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!”LI 401.1

    Jēzus gara acīm skatīja pagātnes un nākotnes ainas. Viņš redzēja Luciferu, kā to vispirms izraidīja no Debesīm. Viņš raudzījās nākotnē uz savu nāves moku brīžiem, kad visu pasauļu priekšā tiks atmaskots viltnieka raksturs. Viņš dzirdēja saucienu: “Viss piepildīts!” (Jāņa 19:30), kas pasludināja, ka kritušās cilvēces atpestīšana ir nodrošināta uz visiem laikiem, ka Debesis uz mūžu mūžiem ir slēgtas apsūdzībām un krāpšanai, ko sātans tur gribētu izraisīt.LI 401.2

    Pāri Golgātas krusta mokām un kaunam Jēzus skatījās nākotnē uz lielo pastaro dienu, kad šīs pasaules valdnieks tiks iznīcināts uz zemes, kas tik ilgi cietusi no viņa sacelšanās. Jēzus redzēja ļaunuma izbeigšanos, kad Dieva miers atkal piepildīs Debesis un zemi.LI 401.3

    Turpmāk Kristus sekotājiem sātanu vajadzēja uzskatīt par uzvarētu ienaidnieku. Pie krusta Jēzus gatavojās izcīnīt uzvaru viņu vietā, uzvaru, kuru Viņš vēlējās, lai tie pieņemtu par savu: “Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpi- jiem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” Svētā Gara visvarenais spēks ir ikvienas nožēlas pilnas dvēseles Aizstāvis. Nevienam, kas grēku nožēlā un ticībā lūgs pēc aizsardzības, Kristus neļaus nonākt ienaidnieka varā. Pestītājs stāv klāt pie savējiem, kad tie tiek kārdināti un pārbaudīti. Kopā ar Viņu nav iespējama neveiksme, zaudējums vai sakāve, jo, pateicoties Viņa spēkam, mēs spējam visas lietas. Kad uzbrūk kārdināšanas un pārbaudījumi, negaidiet, kamēr visas grūtības nokārtojas, bet raugieties uz Jēzu, savu Palīgu.LI 401.4

    Ir kristieši, kas pārāk daudz domā un runā par sātana varu. Tie domā par savu pretinieku, tie piemin viņu savās lūgšanās, tie runā par viņu un tas šo cilvēku iztēlē sāk pieņemt arvien lielākus un lielākus apmērus. Bez šaubām, sātans ir spēcīga būtne, bet, pateicība Dievam, ka mums ir varenāks Pestītājs, kas ļauno izraidījis no Debesīm. Sātanam patīk, ka mēs daudzinām viņa varu. Bet kādēļ gan mums nerunāt par Jēzu? Kādēļ necildināt Viņa spēku un mīlestību?LI 401.5

    Apsolījuma varavīksne, kas apņem troni augstībā, ir mūžīga liecība, ka “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16) Tā Visumam liecina, ka Dievs nekad neatstās savus ļaudis cīņā ar ļauno. Tā mums ir spēka un aizsardzības galvojums tik ilgi, kamēr pastāv pats tronis.LI 402.1

    Jēzus turpināja: “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs.” Nepriecājieties, ka jums ir tāda vara, lai neaizmirstu savu atkarību no Dieva. Sargieties, lai neiezogas pašpārliecinātība un jūs nesākat darboties vairāk savā nekā Meistara garā un spēkā! Jūsu es vienmēr būs gatavs saņemt godu, ja vien darbam ir panākumi. Bet, glaimojot sev un cildinot sevi, citiem nepaliks iespaids, ka Dievs ir viss un visā. Apustulis Pāvils saka: “Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Kor. 12:10). Apzinoties savu vājumu, mēs arī mācāmies paļauties uz spēku, kas nav mūsos pašos. Nekas nevar tā stiprināt sirdi kā pastāvīga apziņa, ka par visu esam atbildīgi Dievam. Nekas nesniedzas dziļāk, līdz pat mūsu izturēšanās visapslēptākajiem motīviem, kā Kristus piedodošās mīlestības apziņa. Mums jānāk saskarē ar Dievu, tad tiksim piepildīti ar Svēto Garu, kas darīs mūs spējīgus aizsniegt līdzcilvēkus. Priecājieties, ka pateicoties Kristum esat savienoti ar Dievu un esat Debesu ģimenes locekļi! Kamēr tu raudzīsies augstāk par sevi, tu nepārtraukti jutīsi cilvēka dabas vājumu. Jo mazāk tu izpatiksi savam es, jo skaidrāka un noteiktāka būs tava izpratne par Glābēja pilnību. Jo ciešāk tu savienosi sevi ar gaismas un spēka Avotu, jo lielāka gaisma tiks izlieta pār tevi un jo lielāks būs tavs spēks darboties Dieva labā. Līksmojies par to, ka tu esi vienots ar Dievu, vienots ar Kristu un ar visu Debesu ģimeni.LI 402.2

    Kad septiņdesmit mācekļi klausījās Kristus vārdos, Svētais Gars ar dzīvām atziņām ietekmēja viņu prātu un rakstīja patiesību sirds galdiņos. Kaut gan ļaužu pulki bija tiem visapkārt, tie jutās, it kā būtu vienatnē ar Dievu.LI 402.3

    Zinādams, ka tie bija izjutuši šī brīža atklāsmi, Jēzus kļuva priecīgs un sacīja: “Es tev pateicos, Tēvs, Debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis Tavs labais prāts. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas. Un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs, un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls, un, kam šis Dēls to grib atklāt.”LI 402.4

    Pasaules godātie, tā sauktie lielie un gudrie vīri ar visu viņu izslavēto gudrību nespēja izprast Kristus raksturu. Tie sprieda par Viņu pēc ārējā izskata, raugoties uz zemo izcelsmi, kas Viņam bija kā cilvēciskai būtnei. Bet zvejniekiem un muitniekiem bija atļauts skatīt Neredzamo. Pat mācekļi nespēja saprast visu, ko Jēzus gribēja viņiem atklāt, bet laiku pa laikam, kad tie padevās Svētā Gara spēkam, viņu prāti tika apgaismoti. Tie apzinājās, ka viņu vidū cilvēciskā miesā ietērpies staigā varenais Dievs. Jēzus priecājās, ka, neskatoties uz to, ka šo atziņu nebija apguvuši gudrie un apdomīgie, tā bija saprotama vienkāršajiem cilvēkiem. Bieži, kad Viņš skaidroja Vecās Derības Rakstus un rādīja, ka tie attiecas uz Viņu un salīdzināšanas darbu, Svētais Gars tos apgaismoja un pārcēla Debesu atmosfērā. Praviešu pasludināto patiesību viņi izprata skaidrāk nekā paši vēsts uzrakstītāji. Turpmāk tie Vecās Derības Rakstus varēja lasīt ne kā rakstu mācītāju un farizeju doktrīnas, ne kā gudru, sen mirušu cilvēku izteicienus, bet kā jaunu atklāsmi no Dieva. Tie skatīja To, “ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos.” (Jāņa 14:17)LI 403.1

    Vienīgais ceļš, kā iegūt pilnīgāku patiesības izpratni, ir uzturēt iejūtīgu un Kristus Garam paklausīgu sirdi. Dvēselei jātiek šķīstītai no iedomības un augstprātības, tai jākļūst iztukšotai no visa, kas to pildījis un pārvaldījis, un tajā uz troņa jābūt Kristum. Cilvēciskā zinātne ir par ierobežotu, lai izprastu salīdzināšanu. Pestīšanas plāns sniedzas tik tālu, ka filozofija to nespēj izskaidrot. Tas vienmēr paliks noslēpums, ko nespēs izdibināt pat visdziļākie prātojumi. Pestīšanas zinātni nav iespējams izskaidrot, bet ar to var iepazīties piedzīvojumos. Tikai tas, kas ierauga savu grēcīgumu, var saskatīt, cik bezgalīgi dārgs ir Pestītājs.LI 403.2

    Atziņas, ko Kristus mācīja, kad Viņš nesteidzoties ceļoja no Galilejas uz Jeruzālemi, bija audzinošas. Ļaudis kāri klausījās Viņa vārdos. Perejā, tāpat kā Galilejā, vietējie iedzīvotāji nebija nonākuši tādā fanātisma varā kā Jūdejā, un Jēzus sludināšana atrada atbalsi viņu sirdīs.LI 403.3

    Šajos pēdējos darbības mēnešos Kristus stāstīja daudzas līdzības. Priesteri un rakstu mācītāji Viņam sekoja ar nemitīgi pieaugošu niknumu, un Jēzus tiem adresētos brīdinājumus ietvēra simbolos. To nozīmi nebija iespējams pārprast, tomēr Viņa vārdos tie nespēja atrast neko tādu, uz ko varētu balstīt savu apsūdzību. Līdzībā par farizeju un muitnieku paštaisnā lūgšana: “Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki” izrādījās krasā pretstatā ar nožēlojoša grēcinieka lūgumu: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lūk. 18:11,13) Tādā veidā Kristus norāja jūdu liekulību. Bet ar līdzībām par neauglīgo vīģes koku un lielo mielastu Viņš jau iepriekš pasludināja sodu, kas nāks pār nepaklausīgo tautu. Tie, kas ar izsmieklu bija noraidījuši aicinājumu uz Evaņģēlija mielastu, dzirdēja Viņa brīdinājuma vārdus: “Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs Manu mielastu.” (Lūk. 14:24)LI 403.4

    Ļoti vērtīgas bija mācekļiem dotās pamācības. Līdzības par neatlaidīgo atraitni un par draugu, kas pusnaktī lūdza maizi, padarīja vēl iespaidīgākus Viņa vārdus: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.” (Lūk. 11:9) Vēlāk viņu svārstīgā ticība bieži tika stiprināta, atceroties Kristus vārdus: “Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz.” (Lūk. 18:7,8)LI 404.1

    Kristus atkārtoja jauko līdzību par pazudušo avi. Bet Viņš tur ietverto domu risināja vēl tālāk, stāstīdams par nozaudēto sudraba grasi un pazudušo dēlu. Šo mācību varenumu mācekļi toreiz nespēja visā pilnībā novērtēt; bet pēc Svētā Gara izliešanas, kad tie, gūstot panākumus darbā pie pagāniem, sastapās ar jūdu skaudību un dusmām, viņi labāk saprata līdzību par pazudušo dēlu un varēja gūt Kristus vārdos aprakstīto prieku. Tiem “bija jālīksmojas un jāpriecājas (..)”, “jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūk. 15:32,24) Kad mācekļi izgāja sava Kunga vārdā, sastapdamies ar pārmetumiem, nabadzību un vajāšanām, tie bieži stiprināja savas sirdis, atkārtodami vārdus, kurus Viņš teica šī pēdējā ceļojuma laikā: “Nebīsties, tu, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību! Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu Debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. “Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.” (Lūk. 12:32-34)LI 404.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents