Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    57 nodaļa. “Vienas lietas tev trūkst”

    (Mat. 19:16-22; Marka 10:17-22; Lūk. 18:18-23)LI 422.1

    “Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļa, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?”LI 422.2

    Jaunais cilvēks, kas izteica šo jautājumu, bija kāds no jūdu vadītājiem. Viņam piederēja lieli īpašumi, un viņš ieņēma atbildīgu vietu. Jauneklis bija ievērojis, ar kādu mīlestību Jēzus izturējās pret atvestajiem bērniem. Viņš redzēja, cik maigi Jēzus tos pieņēma, kā Viņš tos turēja savās rokās, un arī viņa sirdī iedegās mīlestība pret Pestītāju. Viņš sajuta vēlēšanos kļūt par Kristus mācekli. Viņš bija tik dziļi aizkustināts, ka, Kristum turpinot savu ceļu, skrēja pakaļ un, nometies ceļos pie Viņa kājām, sirsnīgi un nopietni izteica savai un ikviena cita cilvēka dvēselei tik svarīgo jautājumu: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?”LI 422.3

    “Kāpēc tu Mani sauc labu?” vaicāja Kristus, “neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.” Jēzus gribēja pārbaudīt šī vadītāja patiesīgumu un dzirdēt, kādēļ tas Viņu uzskata par labu. Vai viņš aptver, ka Tas, ar ko viņš runā, ir Dieva Dēls? Kādas ir viņa sirds patiesās jūtas?LI 422.4

    Vadītājs bija augstās domās par savu taisnību. Īstenībā viņš nedomāja, ka tam kaut kā trūktu, tomēr gluži apmierināts nejutās. Jauneklis alka pēc kaut kā tāda, kas viņam nebija. Vai Jēzus nevarētu arī viņu svētīt, kā bija svētījis mazos bērnus, un apmierināt viņa dvēseles ilgas?LI 422.5

    Atbildot uz šo jautājumu, Jēzus sacīja, ka ir jāpaklausa Dieva likumiem, ja viņš grib iegūt mūžīgo dzīvību; Jēzus arī pieminēja dažus no likumiem, kas rāda cilvēka pienākumu pret savu tuvāko. Vadītāja atbilde bija apstiprinoša: “To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?”LI 422.6

    Kristus raudzījās jaunā cilvēka sejā, it kā lasīdams viņa dzīvi un pārbaudīdams raksturu. Viņš to mīlēja un vēlējās sniegt mieru, žēlastību un prieku, kas pilnībā pārvērstu viņa raksturu. “Vienas lietas tev trūkst,” Viņš sacīja, “ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.”LI 422.7

    Kristu pievilka šis jauneklis. Viņš zināja, ka apgalvojums “to visu es esmu turējis no mazotnes” ir patiess. Pestītājs ļoti vēlējās attīstīt viņā tādas uztveres spējas, kas palīdzētu saskatīt sirds nodošanās un kristīga krietnuma nepieciešamību. Jēzus vēlējās redzēt viņā pazemīgu un nožēlas pilnu sirdi, kas saprot, ka Dievu jāmīl ar visaugstāko mīlestību, un kas savu trūkumu apslēpj Kristus pilnībā.LI 423.1

    Jēzus šajā vadītājā saskatīja tieši tādu palīgu, kāds Viņam nepieciešams, ja vien jaunais cilvēks kļūtu par Viņa darbinieku pestīšanas darbā. Ja viņš pakļautos Kristus vadībai, viņš spētu atstāt labu ietekmi. Šis cilvēks ievērojamā mērā varētu reprezentēt Jēzu, jo, viņam savienojoties ar Pestītāju, šīs īpašības palīdzētu kļūt par dievišķu spēku starp cilvēkiem. Vērojot viņa raksturu, Kristus to iemīlēja. Arī jaunekļa sirdī sāka pamosties mīlestība pret Kristu, jo mīlestība rada mīlestību. Jēzus ilgojās redzēt viņu kā savu darbabiedru. Viņš vēlējās darīt to sev līdzīgu, par spoguli, kas atstaro Dieva līdzību. Viņš vēlējās attīstīt jaunā cilvēka rakstura cēlās īpašības un svētīt tās kalpošanai Kungam. Ja vien šis cilvēks būtu nodevis sevi Kristum, viņš dievišķās klātbūtnes atmosfērā būtu pieaudzis. Ja viņš to būtu izvēlējies, cik daudz savādāka kļūtu viņa nākotne!LI 423.2

    “Vienas lietas tev trūkst,” sacīja Jēzus. “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Kristus lasīja vadītāja sirdi. Tikai vienas lietas viņam trūka, bet tas bija vitāls princips. Viņam bija vajadzīga Dieva mīlestība dvēselē. Ja šo trūkumu neizlabos, tas var kļūt liktenīgs, jo tiks sabojāta visa viņa daba. Iecietība pret patmīlību to pastiprinās. Lai viņš varētu uzņemt dievišķo mīlestību, jāatsakās no sevišķās mīlestības pret sevi.LI 423.3

    Kristus pārbaudīja šo cilvēku. Viņš aicināja izvēlēties vai nu Debesu mantu vai augstu stāvokli sabiedrībā. Sekojot Kristum, tiktu nodrošināta Debesu manta, bet tad jāatsakās no es, un sava griba jānodod Jēzus rokās. Jaunajam vadītājam tika piedāvāts dievišķs svētums. Viņam bija dota priekšrocība kļūt par vienu no Dieva dēliem, par Debesu bagātību mantinieku kopā ar Kristu. Bet viņam vajadzēja ņemt krustu un sekot Pestītājam pa pašaizliedzības ceļu.LI 423.4

    Kristus vārdi šim jaunajam cilvēkam bija tiešs aicinājums: “Tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit.” (Joz. 24:15) Izvēle bija jāizdara viņam. Jēzus ļoti ilgojās pēc viņa atgriešanās. Kristus parādīja spitālības plankumu viņa raksturā, un ar kādu dziļu interesi Viņš gaidīja iznākumu, kamēr jauneklis apsvēra priekšlikumu! Ja viņš izlemtu sekot Kristum, tam būtu jāpaklausa Viņa vārdiem visās lietās un būtu jānovēršas no saviem godkārīgajiem plāniem. Ar kādu nopietnu, lielu vēlēšanos, ar kādām dvēseles ilgām Pestītājs raudzījās uz jaunekli, cerēdams, ka tas paklausīs Dieva Gara aicinājumam!LI 423.5

    Kristus izvirzīja tikai vienu noteikumu, kā jauneklis varētu pilnveidot kristīgu raksturu. Viņa vārdos, kaut arī tie likās stingri un bargi, bija dziļa gudrība. Vadītāja vienīgā cerība bija piekrist un paklausīt tiem. Jaunekļa augstais amats un bagātība bija kā slēpts lēnas iedarbības indes ļaunais iespaids uz viņa raksturu. Sirdī lolots, tas aizstāja Dievu. Bet atraut Dievam maz vai daudz nozīmē paturēt to, kas vājina cilvēka morāliskos spēkus un derīgumu, jo, iemīlot šīs pasaules lietas, tās pārņem visu savā varā, lai arī cik niecīgas un ievērības necienīgas tās būtu.LI 424.1

    Jaunais vadītājs ātri aptvēra, ko nozīmē Kristus vārdi, un noskuma. Ja viņš būtu sapratis piedāvātās dāvanas vērtību, viņš nekavējoties kļūtu par vienu no Kristus sekotājiem. Viņš bija cienījamas jūdu padomes loceklis, un sātans to kārdināja ar vilinošām nākotnes izredzēm. Viņš alka pēc Debesu mantas, bet gribēja saglabāt arī laicīgās priekšrocības, ko sniegtu bagātība. Jauneklis nožēloja šādu apstākļu sakritību, jo viņš ilgojās pēc mūžīgās dzīvības, bet nevēlējās nest upuri. Mūžīgās dzīvības cena šķita par lielu, un viņš noskumis aizgāja, “jo (..) bija ļoti bagāts.”LI 424.2

    Viņa apgalvojums, ka ir ievērojis Dieva likumus, patiesībā bija maldi. Viņš pats pierādīja, ka viņa elks bija bagātība. Viņš nevarēja ievērot Dieva baušļus, kamēr sirdī pirmo vietu ieņēma pasaule. Dieva dāvanas viņš mīlēja vairāk par pašu dāvanu Devēju. Kristus jau-neklim piedāvāja savu draudzību. Viņš sacīja: “Staigā Man pakaļ”, bet tautas vadītājs Pestītāju nevērtēja tik augstu kā godu cilvēku acīs vai savus īpašumus. Atdot šīs zemes taustāmās vērtības pret neredzamo Debesu mantu šķita pārāk liels risks. Viņš atraidīja mūžīgās dzīvības piedāvājumu un aizgāja. Ar šo brīdi par jaunā cilvēka pielūgsmes objektu kļuva pasaule. Tūkstoši piedzīvo tādu pašu pārbaudi, svērdami Kristu un pasauli, bet daudzi izvēlas pēdējo. Līdzīgi jaunajam vadītājam tie novēršas no Pestītāja, sacīdami savās sirdīs: “Es negribu šo Cilvēku par savu vadoni.”LI 424.3

    Kristus izturēšanās pret jaunekli mums tiek atklāta kā uzskatāma dzīves mācība. Dievs ir devis savus morāles likumus, kuriem jāseko ikvienam Viņa kalpam. Tā ir paklausība dievišķajam Likumam, ne tikai juridiska paklausība, bet paklausība, kas kļūst par dzīves sastāvdaļu un izpaužas raksturā. Dievs ir darījis zināmu savu rakstura standartu visiem, kas grib kļūt par Viņa valstības pavalstniekiem. Tikai tie, kas sadarbojas ar Kristu, tikai tie, kas saka: Kungs, viss, kas man ir, un viss, kas es esmu, ir Tavs, tiks atzīti par Dieva dēliem un meitām. Ikvienam vajadzētu apdomāt, ko nozīmē izjust alkas pēc Debesīm un tomēr aiziet prom izvirzīto noteikumu dēļ. Apdomājiet, ko nozīmē pasacīt Kristum “nē”! Jaunais cilvēks teica: nē, es nevaru visu atdot. Vai mēs teiksim to pašu? Pestītājs piedāvā dalīties ar mums Dieva uzticētajā darbā. Viņš piedāvā lietot tos līdzekļus, kurus Dievs mums devis, lai veicinātu Viņa darbu pasaulē. Vienīgi tādā veidā Dievs mūs var izglābt.LI 425.1

    Jaunekļa bagātība viņam bija uzticēta, lai viņš varētu pierādīt, ka ir uzticīgs pārvaldnieks, un viņam šīs mantas vajadzēja izdalīt, lai tās būtu par svētību trūcīgajiem. Tā Dievs arī tagad uztic cilvēkiem līdzekļus, talantus un iespējas, lai tie varētu kļūt par Viņa pār-stāvjiem palīdzības sniegšanā nabadzīgajiem un ciešanu nomāktajiem. Tas, kas izlieto viņam piešķirtās dāvanas tā, kā Dievs to paredzējis, kļūst par Pestītāja darbabiedru. Viņš manto dvēseles Kristum, tāpēc ka savā raksturā atklāj Jēzus raksturu.LI 425.2

    Tiem, kas līdzīgi jaunajam cilvēkam ieņem atbildīgus posteņus un ir bagāti, var likties, ka ir pārāk liels upuris atsacīties no visa, lai sekotu Kristum. Bet tas ir galvenais noteikums ikvienam, kas grib kļūt par Viņa mācekli. Nekas mazāks par paklausību nevar tikt pieņemts. Kristus mācības būtība ir sevis aizliegšana. Bieži vien tas izteikts šķietami autoritatīvā tonī tāpēc, ka nav cita veida cilvēku pestīšanai, kā attiekties no lietām, kas, sevī lolotas, demoralizē visu cilvēka būtni.LI 425.3

    Kad Kristus sekotāji atdod Kungam atpakaļ Viņam piederošo īpašumu, tie sakrāj mantu, kas viņiem tiks piešķirta tad, kad atskanēs vārdi: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. (..) Ieej sava Kunga priekā.” “Kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Mat. 25:23; Ebr. 12:2) Prieks redzēt atpestītos cilvēkus, uz mūžiem izglābtās dvēseles, ir visu to atalgojums, kuri gājuši Tā pēdās, kurš sacīja: “Seko Man!”LI 425.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents