Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    58 nodaļa. “Lācar, nāc ārā!”

    (Lūk. 10:38-42; Jāņa 11:1-44)LI 426.1

    Viens no Kristus nelokāmākajiem mācekļiem bija Lācars no Betānijas. Viņš Jēzum stipri ticēja jau no pirmās tikšanās reizes. Viņš parādīja dziļu mīlestību pret Pestītāju, un arī Pestītājs to ļoti mīlēja. Savu lielāko brīnumdarbu Kristus paveica tieši Lācara dēļ. Pestītājs svētīja visus, kas meklēja Viņa palīdzību; Viņš mīl visu cilvēci, bet ar dažiem tās pārstāvjiem Viņu saista sevišķi sirsnīga tuvība. Tā ar stiprām mīlestības saitēm Kristus sirds bija vienota ar ģimeni Betānijā, un viena tās locekļa labā Viņš izdarīja visapbrīnojamāko darbu.LI 426.2

    Jēzus bieži bija varējis atpūsties Lācara namā, jo Pestītājam pašam savu māju nebija. Viņš bija atkarīgs no draugu un mācekļu viesmīlības, un, bieži noguris, ilgodamies pēc cilvēciskas sadraudzības, Viņš priecājās, ka šajā mierpilnajā mājvietā varēja paslēpties no naidīgo farizeju aizdomām un skaudības. Te Pestītāju sirsnīgi uzņēma, un Viņš baudīja tīru, svētu draudzību. Te Viņš varēja runāt vienkārši un pilnīgi brīvi, zinādams, ka Viņa vārdus sapratīs un novērtēs.LI 426.3

    Mūsu Pestītājs cienīja mājas mieru un ieinteresētus klausītājus. Viņš ilgojās pēc cilvēku sirsnības, laipnības un mīlestības. Tie, kuri pieņēma Debesu pamācības, ko Viņš vienmēr bija gatavs sniegt, tika sevišķi svētīti. Kad ļaužu pulki pa laukiem sekoja Kristum, Viņš tiem rādīja dabas pasaules skaistumu. Viņš centās atvērt viņu prāta acis, lai tie varētu saskatīt, kā Dieva roka uztur zemi. Lai liktu saprast Dieva laipnību un labvēlību, Kristus savu klausītāju uzmanību pievērsa maigi veldzējošajai rasai, spirdzinošajām lietus straumēm un spožajai saulei, kas spīd pār labiem un ļauniem. Viņš vēlējās, lai ļaudis daudz pilnīgāk saprastu Dieva rūpes par radītajiem cilvēkiem. Bet ļaužu pūļi klausījās negribīgi, taču Betānijas ģimenē Kristus guva mieru no sabiedrības nogurdinošā trokšņa. Tiem klausītājiem, kas spēja novērtēt sacīto, Viņš atvēra dievišķās Providences grāmatu. Šajās personiskajās sarunās Viņš tiem atklāja to, ko nemēģināja stāstīt raibajam pūlim. Saviem draugiem Viņam nebija jāstāsta līdzības.LI 426.4

    Kad Kristus sniedza savas brīnišķīgās mācības, Marija sēdēja pie Viņa kājām kā godbijīga un uzticīga klausītāja. Reiz Marta, pārāk nopūlējusies ar mielasta sagatavošanu, piegāja pie Kristus, sacīdama: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz!” Tas notika Kristus pirmā apmeklējuma laikā Betānijā. Pestītājs un mācekļi kājām bija nogājuši nogurdinošo ceļa gabalu no Jērikas. Marta bija norūpējusies, gādādama par viņu atpūtu, un savās rūpēs aizmirsa pieklājību pret viesi. Jēzus viņai pacietīgi un mierīgi atbildēja: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag. Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” Marija paturēja prātā no Pestītāja lūpām nākušās dārgās atziņas, vārdus, kas viņai nozīmēja vairāk par pasaules visvērtīgākajiem dārgakmenim.LI 427.1

    Martai vajadzīgā “viena lieta” bija kluss, dievbijīgs gars, karstāka vēlēšanās iegūt atziņas par nākamo, nemirstīgo dzīvi un garīgai izaugsmei nepieciešamo žēlastību. Viņai vajadzēja mazāk rūpēties par paejošām lietām un vairāk par tām, kas pastāv mūžīgi. Jēzus saviem bērniem vēlas iemācīt, lai vini izmanto katru izdevību iegūt zināšanas par pestīšanu. Kristus darbam vajadzīgi centīgi un enerģiski darbinieki. Martām ar savu dedzību šeit paveras plašs aktīvas reliģiskās darbības lauks. Bet lai tās vispirms apsēžas kopā ar Mariju pie Jēzus kājām. Lai čaklumu, darbīgumu un enerģiju svēto Kristus žēlastība — tad dzīve kļūs par neuzvaramu spēku Dieva pusē.LI 427.2

    Klusajā namā, kur Jēzus parasti varēja atpūsties, bija ielauzušās bēdas. Lācars pēkšņi saslima. Viņa māsas sūtīja Pestītājam ziņu: “Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims.” Tās redzēja, cik briesmīga bija brāļa slimība, bet arī zināja, ka Kristus spēj dziedināt visdažādākās vainas. Tās ticēja, ka Viņš jutīs līdzi nelaimē un tāpēc neprasīja uzstājīgi, lai Viņš nāktu tūlīt, bet tikai aizsūtīja paļāvīgu vēstījumu: “Tas, ko Tu mīli, guļ slims.” Viņas cerēja, ka Viņš nekavējoties atsauksies uz aicinājumu un ieradīsies tik ātri, cik ātri vien iespējams atnākt uz Betāniju.LI 427.3

    Noraizējušās tās gaidīja kādu ziņu no Jēzus. Kamēr vien vēl brālī bija kāda dzīvības dzirkstelīte, tās lūdza un gaidīja Jēzu atnākam. Bet vēstnesis atgriezās bez Viņa — ar vēsti, ka “šī slimība nav uz nāvi”, un tās palika uzticīgas cerībai, ka Lācars dzīvos. Maigi tās centās teikt cerības un iedrošinājuma vārdus gandrīz bez samaņas esošajam cietējam. Kad Lācars nomira, viņas bija rūgti vīlušās, bet sajuta Kristus stiprinošo žēlastību, un tas viņas atturēja no pārmetumu izteikšanas Pestītājam.LI 427.4

    Kad Kristus dzirdēja šo ziņu, mācekļiem likās, ka Viņš to uzņem pavisam vēsi. Viņš neizrādīja bēdas, kādas tie cerēja ieraudzīt. Visus uzlūkodams, Viņš sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” Vēl divas dienas Kristus palika tajā pašā vietā. Mācekļiem šī kavēšanās bija nesaprotama. Tie domāja — kāds mierinājums bēdu piemeklētajam namam būtu Viņa klātbūtne! Mācekļi it labi zināja Viņa lielo mīlestību pret šo ģimeni Betānijā, tādēļ bija pārsteigti, ka Viņš neatbildēja uz skumjo vēsti “Tas, ko Tu mīli, guļ slims”.LI 428.1

    Likās, ka šajās divās dienās Kristus par šo ziņojumu nemaz nedomāja, jo Viņš par Lācaru nerunāja. Mācekļi atcerējās Jēzus priekšteci Jāni Kristītāju. Viņi bija brīnījušies, kādēļ Jēzus, kam bija spēks veikt dažādus brīnumdarbus, atļāva Jānim nīkt cietumā un nomirt tur varmācīgā nāvē. Kāpēc Viņš, kam bija tāda vara, neizglāba Jānim dzīvību? Šo jautājumu bieži bija uzdevuši farizeji, kas to uzsvēra kā neapgāžamu pierādījumu pret Kristus apgalvojumu, ka Viņš ir Dieva Dēls. Pestītājs bija brīdinājis savus mācekļus par pārbaudījumiem, vajāšanām un zaudējumiem. Vai grūtībās Viņš tos atstās? Daži jautāja, vai nav pārpratuši Viņa sūtību. Visi bija dziļi satraukti.LI 428.2

    Pēc divām dienām Jēzus sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi bija neizpratnē, kādēļ Jēzus gaidīja šīs divas dienas, ja gatavojās iet uz Jūdeju. Galvenais viņu prātā bija bailes par Kristu un par sevi. Viņa nodomā tie saskatīja vienīgi briesmas. “Rabi,” viņi sacīja, “nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?” Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundu?” Tēvs mani vada, un, kamēr Es daru Viņa prātu, Mana dzīvība ir drošībā. Manas dienas divpadsmit stundas vēl nav beigušās. Es gan esmu iegājis tās pēdējā posmā, bet, kamēr no dienas vēl kaut kas atlicis, Es esmu drošs.LI 428.3

    “Ja kāds staigā dienā,” Viņš turpināja, “tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.” Kas dara Dieva prātu, kas iet pa Dieva nozīmēto ceļu, tas nevar klupt un krist. Dieva Gara gaisma dod skaidru pienākuma izpratni un vada to taisni līdz darba nobeigumam. “Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas.” Kas iet pa paša izraudzīto ceļu, kur Dievs viņu nav sūtījis, tas klups. Viņam diena ir pārvērtusies naktī, un visur, lai kur tas atrastos, viņš ir nedrošībā.LI 428.4

    “To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eju viņu modināt.” ” “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis.” Cik aizkustinoši vārdi! Cik pilni līdzjūtības! Domādami par risku, ko viņu Mācītājs uzņēmās, iedams uz Jeruzālemi, mācekļi gandrīz aizmirsa nelaimes piemeklēto ģimeni Betānijā. Bet Kristus to nebija aizmirsis. Mācekļi jutās vainīgi. Kad Jēzus tūlīt neatsaucās uz paziņojumu, viņi pārdzīvoja vilšanos. Bija kārdinājums domāt, ka Viņam nav tās sirsnīgās līdzjūtības un mīlestības pret Lācaru un viņa māsām, kā tiem bija šķitis, jo tad Viņš būtu steidzies līdzi vēstnesim. Bet vārdi: “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis” novērsa šo pārpratumu. Tie pārliecinājās, ka Kristus nav aizmirsis savus draugus viņu ciešanās.LI 429.1

    “Mācekļi Viņam sacīja: “Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.” Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretī domāja, ka Viņš runā par miegu.” Saviem ticīgajiem bērniem Jēzus nāvi attēlo kā miegu. Viņu dzīvība ar Kristu ir apslēpta Dievā; un līdz pat brīdim, kad atskanēs pēdējā bazūne, visi mirušie dusēs Viņā.LI 429.2

    “Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: Lācars nomiris. Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet nu iesim pie viņa!” Ja Pestītājs dosies uz Jūdeju, Toms nespēja saskatīt citu iznākumu, kā vienīgi sava Meistara nāvi. Bet viņš sadūšojās un sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!” Viņš zināja, ar kādu naidu jūdi izturējās pret Kristu. Tie bija nolēmuši panākt, lai Viņš tiktu nonāvēts, taču šis nodoms neizdevās, tāpēc ka Kristum piešķirtais laiks vēl nebija beidzies. Jēzu vēl apsargāja Debesu eņģeļi, un pat Jūdejā, kur rakstu mācītāji bija sazvērējušies Viņu sagūstīt un notiesāt uz nāvi, nekāds ļaunums Viņam nevarēja notikt.LI 429.3

    Mācekļi brīnījās par Kristus vārdiem, kad Viņš sacīja: “Lācars nomiris. Un Es priecājos (..), ka Es nebiju tur.” Vai Pestītājs tīšām bija izvairījies no sāpju piemeklēto draugu nama? Marija, Marta un mirstošais Lācars šķietami tika pamesti vieni paši. Tomēr tie nebija vieni. Kristus redzēja notiekošo, un pēc Lācara nāves Viņa žēlastība stiprināja apbēdinātās māsas. Jēzus bija liecinieks viņu sirdssāpēm, kad brālis cīnījās ar stipro ienaidnieku — nāvi. Viņš sajuta visu sāpju skaudrumu, kad mācekļiem sacīja: “Lācars nomiris.” Bet Kristus nevarēja domāt tikai par mīļotajiem Betānijā, — Viņš pievērsa uzmanību arī mācekļu audzināšanai. Tiem vajadzēja kļūt par Viņa pārstāvjiem šinī pasaulē, lai Tēva svētības varētu aptvert visus. Viņu dēļ Kristus pieļāva, ka Lācars nomira. Ja Viņš to būtu piecēlis no slimības, vienkārši atdodams veselību, tad brīnumdarbs, kas ir vislielākais Kristus dievišķās dabas pierādījums, netiktu izdarīts.LI 429.4

    Ja Kristus būtu atradies slimnieka istabā, Lācars nebūtu nomiris, jo sātanam nebūtu varas pār viņu. Nāve nespētu vērsties pret Lācaru Dzīvības Devēja klātbūtnē. Tāpēc Kristus negāja. Viņš pacieta, ka ienaidnieks parādīja savu varu, lai pēc tam to atsistu kā uzvarētu. Viņš ļāva Lācaram nonākt nāves varā, un noskumušās māsas piedzīvoja, ka viņu brāli guldīja kapā. Kristus zināja, ka tobrīd, kad tās raudzījās brāļa nedzīvajā sejā, viņu ticība Pestītājam tika smagi pārbaudīta. Bet Viņš zināja arī, ka, pateicoties tai cīņai, kuru tās patlaban izturēja, viņu ticība turpmāk atspīdēs ar daudz lielāku spēku. Viņš kopā ar māsām izcieta katru sāpju dūrienu. Viņš tās nemīlēja mazāk, kaut arī vilcinājās, bet Viņš zināja, ka uzvara ir jāizcīna māsu, Lācara, sevis un mācekļu dēļ.LI 430.1

    “Jūsu dēļ (..), lai jūs ticētu.” Visiem, kas tiecas izjust Dieva vadošo roku, visgrūtākais brīdis ir tas, kad Dieva palīdzība ir vistuvāk. Tie vienmēr ar pateicību atskatīsies uz sava ceļa vis-tumšāko posmu. “Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos.” (2. Pēt. 2:9) No katras kārdināšanas un katra pārbaudījuma Viņš tos izvedīs ticībā stiprākus un piedzīvojumiem bagātākus.LI 430.2

    Vilcinoties nākt pie Lācara, Kristus savā žēlastībā domāja par tiem, kas Viņu nebija pieņēmuši. Viņš aizkavējās, lai ar Lācara uzmodināšanu savai stūrgalvīgajai un neticīgajai tautai dotu vēl vienu pierādījumu, ka Viņš tiešām ir “augšāmcelšanās un dzīvība”. Jēzus negribēja atmest visas cerības uz ļaudīm, nabaga klīstošām avīm no Israēla nama. Pestītāja sirds lūza, redzot viņu nevēlēšanos atgriezties. Savā žēlastībā Jēzus gribēja tiem sniegt vēl vienu pierādījumu, ka Viņš ir Glābējs, Tas, kurš vienīgais var dot dzīvību un nemirstību. Tam bija jābūt pierādījumam, ko priesteri nevarētu izskaidrot nepareizi. Lūk, iemesls, kāpēc Viņš kavējās ierasties Betānijā. Šim vislielākajam brīnumdarbam, Lācara uzmodināšanai, vajadzēja uzspiest Dieva zīmogu uz Kristus darba un Viņa pretenzijām uz dievišķību.LI 430.3

    Ceļā uz Betāniju Jēzus pēc sava ieraduma palīdzēja ciešanu nomāktajiem un slimajiem. Sasniedzis ciemu, Viņš nosūtīja pie māsām vēstnesi ar ziņu par savu ierašanos. Kristus tūlīt neiegāja mājā, bet palika kādā klusā vietā ceļa malā. Jūdiem ierastās skaļās, demonstratīvās sēras draugu vai radinieku nāves gadījumā nesaskanēja ar Kristus garu. Viņš dzirdēja algoto raudātāju skaļās vaimanas un nevēlējās sastapties ar māsām šādā juceklī. Starp sērojošajiem draugiem bija šīs ģimenes radinieki, no kuriem daži ieņēma augstus un atbildīgus amatus Jeruzālemē. To vidū bija daži no Kristus visniknākajiem ienaidniekiem. Kristus zināja viņu nodomus, un tāpēc tūlīt atklāti neziņoja par savu klātbūtni.LI 431.1

    Martai ziņa tika nodota tik klusi, ka pārējie istabā to nemaz nedzirdēja. Pat Marija, bēdu pārņemta, neuztvēra šos vārdus. Steigšus piecēlusies, Marta izgāja laukā pretī Kungam, bet Marija, domādama, ka Marta aizgājusi uz Lācara kapa vietu, savās bēdās palika klusu sēžam.LI 431.2

    Pretrunīgu jūtu saviļņotu sirdi Marta steidzās sastapt Jēzu. Viņa izteiksmīgajā sejā tā lasīja to pašu iejūtību un mīlestību, kas tur pastāvīgi staroja. Viņas paļaušanās uz Jēzu nebija satricināta, bet viņa iedomājās par savu karsti mīļoto brāli, kuru arī Jēzus bija mīlējis. Sirdī uzbangojot sāpēm par to, ka Kristus nebija ātrāk atnācis, un tomēr cerībā, ka pat tagad Viņš kaut ko darīs, lai tās iepriecinātu, viņa izsaucās: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Sērotāju vaimanu un trokšņa vidū māsas atkal un atkal bija atkārtojušas šos vārdus.LI 431.3

    Ar cilvēkam piemītošu un dievišķu līdzjūtību Jēzus raudzījās viņas noskumušajā un sāpju sagrauztajā sejā. Marta nejuta vēlēšanos atstāstīt pārciesto; viss bija pateikts šajos aizkustinošajos vārdos: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Bet, vērdamās mīlestības pilnajā sejā, viņa piebilda: “(..) arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”LI 431.4

    Jēzus iedrošināja viņas ticību, sacīdams: “Tavs brālis celsies augšā!” Tas nebija teikts ar nolūku iedvest cerību uz tūlītēju pārmaiņu. Viņš Martas domas pārcēla pāri brāļa uzmodināšanai tagad un vērsa uzmanību uz taisno augšāmcelšanos. To Jēzus darīja tādēļ, lai tā Lācara uzmodināšanā varētu saskatīt visu taisno mirušo augšāmcelšanās ķīlu un garantiju tam, ka to panāks Pestītāja spēks.LI 431.5

    Marta atbildēja: “Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad miroņi celsies augšā pastarā dienā.”LI 432.1

    Joprojām cenšoties viņas ticību ievadīt pareizā virzienā, Jēzus apliecināja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Kristū ir dzīvība — sākotnējā, neaizgūtā un neatvasinātā. “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība.” (1. Jāņa 5:12) Kristus dievišķība ticīgam cilvēkam ir mūžīgās dzīvības garantija. “Kas Man tic,” sacīja Jēzus, “dzīvos, arī, ja tas mirs; un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” Kristus te raugās nākotnē uz savas otrās atnākšanas brīdi. Tad taisnie mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā un dzīvie taisnie, nāvi neredzējuši, pacelti Debesīs. Brīnumdarbam, kuru Kristus gatavojās darīt, uzmodinot no nāves Lācaru, vajadzēja norādīt uz visu taisno mirušo augšāmcelšanos. Ar savu vārdu un savu darbu Jēzus pasludināja, ka Viņš ir augšāmcelšanās Autors. Jēzus, kuram pašam drīz būs jāmirst pie krusta, stāvēja ar nāves atslēgām kā Uzvarētājs pār kapu un apliecināja savas tiesības un varu dot mūžīgo dzīvību.LI 432.2

    Uz Pestītāja vārdiem: “Vai tu to tici?” Marta atbildēja: “Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.” Viņa neaptvēra Kristus vārdus visā pilnībā, bet apliecināja savu ticību Viņa dievišķajai izcelsmei, kā arī paļāvību, ka Viņš spēj darīt visu, ko vien vēlas.LI 432.3

    “Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs atnācis un tevi sauc.” ” Viņa šo ziņu nodeva tik neuzkrītoši, cik vien iespējams, jo priesteri un rakstu mācītāji bija gatavi Jēzu apcietināt pie pirmās izdevības. Apraudātāju saceltajā troksnī pārējie viņas vārdus nesadzirdēja.LI 432.4

    Izdzirdusi šādu ziņu, Marija steigšus piecēlās un satraukta atstāja telpu. Domādami, ka viņa dodas uz kapu, lai tur raudātu, sēru viesi tai sekoja. Atnākusi pie Jēzus, tā nometās zemē pie Viņa kājām un trīcošām lūpām sacīja: “Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris.” Viņai bija grūti panesama sērotāju raudāšana, jo tā ilgojās pēc dažiem klusiem brīžiem kopā ar Jēzu. Bet viņai bija zināms par skaudību un naidu pret Kristu, kas slēpās dažu klātesošo sirdīs, un viņa atturējās pilnībā atklāt savas sāpes.LI 432.5

    “Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma.” Viņš lasīja visu klātesošo sirdis. Viņš redzēja, ka daudziem šī bēdu izrādīšana bija tikai izlikšanās. Viņš zināja, ka daži no šī pulka, kas patlaban izrāda liekuļotas sāpes, drīz vien plānos nāvi ne vien varenajam Brīnumdarim, bet arī tam, kas tiks uzmodināts no nāves. Kristus būtu varējis tiem šo māksloto sāpju masku noraut, bet Viņš apspieda savu taisnīgo sašutumu. To, ko Viņš patiesībā būtu varējis sacīt, Viņš neteica tās dārgās dvēseles dēļ, kas sirdssāpēs bija nokritusi pie Viņa kājām un patiesi Viņam ticēja.LI 433.1

    “Kur jūs viņu esat likuši?” Kristus jautāja. “Tie Viņam saka: Kungs, nāc un redzi.” Visi kopā tie aizgāja līdz kapam. Tas bija sāpīgs skats. Lācars bija ļoti mīlēts, un māsas dziļās sirdssāpēs raudāja par viņu, un viņa bijušie draugi raudāja kopā ar tām. Redzot šīs cilvēciskās bēdas un to, ka noskumušie draugi varēja raudāt par mirušo, kamēr pasaules Pestītājs stāv līdzās, “Jēzus raudāja”. Kaut gan Viņš bija Dieva Dēls, Viņš bija pieņēmis cilvēka dabu, un viņu aizkustināja cilvēciskās bēdas. Kristus maigajā, mīlošajā sirdī ciešanas arvien ir modinājušas līdzjūtību. Viņš raud ar raudošajiem un priecājas kopā ar tiem, kas ir priecīgi.LI 433.2

    Bet Jēzus raudāja ne tikai savā cilvēciskajā līdzjūtībā pret Mariju un Martu. Viņa asarās izpaudās sāpes, tik daudz augstākas par cilvēciskajām sāpēm, cik Debesis ir augstākas par zemi. Kristus neraudāja par Lācaru, jo Viņš gatavojās to saukt ārā no kapa. Viņš raudāja tāpēc, ka daudzi no tiem, kas tobrīd apraudāja Lācaru, pēc īsa brīža plānos nāvi Viņam, kas ir augšāmcelšanās un dzīvība. Cik neiespējami neticīgajiem jūdiem bija pareizi saprast Viņa asaras! Daži, kuri Viņa skumju cēlonī nespēja saskatīt neko vairāk par notikuma ārēji redzamajiem apstākļiem, aizkustināti sacīja: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis.” Bet citi, mēģinādami iemest neticības sēklu klātesošo sirdīs, nievājoši sacīja: “Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?” Ja Kristus spēkā bija glābt Lācaru, kāpēc Viņš atļāva tam mirt?LI 433.3

    Ar pravietisku skatu Kristus redzēja farizeju un saduķeju ienaidu. Viņš zināja, ka tie jau bija izlēmuši un plānoja Viņa nāvi. Viņš zināja, ka daži, kas patlaban izskatījās tik līdzjūtīgi, drīz paši savā priekšā aizsitīs cerību durvis un Dieva pilsētas vārtus. Drīz norisināsies Viņa pazemošanas un krustā sišanas notikumi, kas beigsies ar Jeruzālemes izpostīšanu, kad neviens neapraudās mirušos. Jeruzālemei gaidāmais sods skaidri iezīmējās Viņa acu priekšā. Jēzus redzēja Romas leģionu aplenkto Jeruzalemi. Viņš zināja, ka daudzi, kas tagad apraudāja Lācaru, mirs pilsētas aplenkuma laikā bez cerības.LI 433.4

    Bet Kristus raudāja ne tikai šo notikumu dēļ. Uz Viņu gūlās visu laikmetu sāpju smagums. Viņš skatīja Dieva likumu pārkāpšanas šausmīgās sekas. Viņš redzēja, ka, sākot ar Ābela nāvi, pasaules vēsturē starp labo un ļauno ir pastāvējusi nemitīga cīņa. Arī, raugoties nākotnē, Viņš redzēja, ka cilvēces liktenis ir saausts kopā ar ciešanām un mokām, asarām un nāvi. Visu laikmetu un visu zemju cilvēku cilts sāpes dūrās Viņa sirdī. Grēcīgās cilvēces posts smagi nospieda dvēseli, un asaras lija ilgās atņemt visas šīs mokas.LI 434.1

    “Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa.” Lācars bija guldīts klints alā, kuras ieejai priekšā bija aizvelts liels akmens. “Noņemiet akmeni!” sacīja Jēzus. Domādama, ka Viņš tikai vēlas uz mirušo paskatīties, Marta iebilda, ka līķis apbedīts jau pirms četrām dienām un ir sākusies trūdēšana. Šis tieši pirms Lācara uzmodināšanas izteiktais paziņojums Kristus ienaidniekiem atņēma iespēju teikt, ka ir notikusi krāpšana. Pagātnē farizeji jau bija izplatījuši nepatiesus apgalvojumus par visapbrīnojamākajām Dieva spēka izpausmēm. Kristum uzmodinot Jaira meitiņu, Viņš bija teicis: “Tas bērns nav miris, bet guļ.” (Marka 5:39) Tā kā viņa bija slimojusi tikai īsu laiku un to uzmodināja tūlīt pēc nāves, farizeji paziņoja, ka bērns nemaz nav bijis miris, jo pats Kristus esot sacījis, ka viņa tikai guļot. Tie bija centušies radīt iespaidu, ka Kristus nespēj dziedināt slimības un Viņa brīnumdarbi ir netīra spēle. Bet šinī gadījumā neviens nevarēja noliegt to, ka Lācars ir miris.LI 434.2

    Kad Kungs grib darīt kādu darbu, sātans atsevišķus cilvēkus pamudina celt iebildumus. Kristus sacīja: “Noņemiet akmeni!” Cik vien iespējams, sagatavojiet ceļu Manam darbam! Bet šeit izpaudās Martas pašpārliecinātā un godkārīgā daba. Viņa nevēlējās, ka kļūtu redzama sairstošā miesa. Cilvēka sirds ir kūtra izprast Kristus vārdus, un Martas ticība nebija aptvērusi Viņa apsolījuma īsto nozīmi.LI 434.3

    Kristus norāja Martu, taču tas tika izdarīts laipni. “Vai Es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Kādēļ tev jāšaubās par Manu spēku? Kāpēc tu pretojies Manai prasībai? Tu dzirdēji Manus vārdus! Ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību. Dabiskā ceļā neiespējamās lietas nevar aizkavēt Visspēcīgā darbu. Šaubas un neticība nav pazemība. Patiesā pazemība un nodošanās atklājas pilnīgā uzticībā Kristus vārdiem.LI 434.4

    “Noņemiet akmeni!” Kristus būtu varējis pavēlēt akmenim novelties, un tas paklausītu Viņa balsij. Viņš varēja pavēlēt ap sevi esošajiem eņģeļiem to izdarīt. Uz Viņa pavēli neredzamas rokas akmeni noceltu. Bet to vajadzēja izdarīt ar cilvēku rokām. Ar to Kristus gribēja rādīt, ka cilvēkiem ir jāsadarbojas ar Dievu. Ko spēj pats cilvēks, tas Dieva spēkam nav jādara. Dievs neatsakās no cilvēku palīdzības. Kungs stiprina to, kas sadarbojas ar Viņu, ja cilvēks izlieto šo spēku un viņam piešķirtās spējas.LI 435.1

    Pavēle ir izpildīta. Akmens tiek novelts. Viss ir darīts atklāti un pārdomāti. Ikvienam ir iespēja pārliecināties, ka nenotiek nekāda krāpšana. Klints kapā Lācara ķermenis guļ auksts un nedzīvs. Raudātāju vaimanas ir apklusušas. Pārsteigti un gaidu pilni ļaudis stāv ap kapu, lai redzētu, kas notiks tālāk.LI 435.2

    Kristus mierīgi stāv kapa priekšā. Klātesošos pārņem svēta bijība. Tad Kristus pieiet tuvāk pie kapa un, pacēlis savu skatu uz Debesīm, saka: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!” Neilgi pirms tam Kristus ienaidnieki Viņu bija apsūdzējuši Dieva zaimošanā un pacēluši akmeņus, lai mestu uz Viņu, tāpēc ka Viņš bija apgalvojis, ka ir Dieva Dēls. Tie apvainoja Viņu, ka brīnumdarbi tiekot veikti ar sātana spēku. Bet te Kristus nosauc Dievu par savu Tēvu un pilnīgā pārliecībā pasludina, ka ir Dieva Dēls.LI 435.3

    Visās lietās, ko Viņš darīja, Kristus sadarbojās ar savu Tēvu. Jēzus vienmēr centās skaidri parādīt, ka nerīkojas neatkarīgi; savus brīnumdarbus Viņš veica ticībā un ar lūgšanu. Kristus vēlējās, lai visiem būtu zināmas Viņa attiecības ar Tēvu. “Tēvs,” Viņš sacīja, “Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Šeit mācekļiem un ļaudīm bija jādod vispārliecinošākais pierādījums par attiecībām, kas pastāv starp Kristu un Dievu. Tiem vajadzēja pārliecināties, ka Kristus apgalvojums nav krāpšana.LI 435.4

    “Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” ” Viņa balss, skaidra un skanīga, iespiežas mirušā ausīs. Kad Viņš runā, cauri cilvēciskajai dabai ir redzama dievišķā. Dieva godības apgais- motajā sejā ļaudis redz Viņa spēka apliecinājumu. Visu acis pievērstas alas ieejai. Ausis cenšas uztvert visniecīgāko skaņu. Ar sasprindzinātu, gandrīz neizturamu interesi visi gaida Kristus dievišķības pārbaudi, pierādījumu, kas apstiprinātu, ka Viņš ir Dieva Dēls, vai arī uz visiem laikiem iznīcinātu cerības.LI 435.5

    Klusajā kapā kaut kas sakustas, un mirušais parādās klints alas ieejā. Viņa kustības traucē līķauti, kuros tas bija kapā guldīts; un pārsteigtajiem skatītājiem Kristus saka: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!” Atkal tiek rādīts, ka cilvēkiem ir jāsadarbojas ar Dievu. Viņiem jāstrādā savu līdzcilvēku labā. Lācars tiek atbrīvots, un viņš stāv ļaužu priekšā nevis kā izmocīts slimnieks, nevarīgiem, drebošiem locekļiem, bet kā vīrs labākajos spēka gados, pašā briedumā. Starojošais skatiens pauž saprātu un mīlestību pret Pestītāju. Viņš metas pielūgsmē pie Jēzus kājām.LI 436.1

    Aiz pārsteiguma klātesošie zaudē valodu. Tad seko neaprakstāmas prieka un pateicības gaviles. Dzīvē atgriezto brāli māsas saņem kā dāvanu no Dieva un, prieka asaras raudādamas, saraustīti izsaka savu pateicību Pestītājam. Bet, kamēr brālis, māsas un draugi priekā gavilē par atkalredzēšanos, Jēzus aiziet no šīs vietas. Kad tie meklē dzīvības Devēju, Viņš vairs nav atrodams.LI 436.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents