Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    59 nodaļa. Priesteru sazvērestības

    (Jāņa 11:47-54)LI 437.1

    Betānija bija tik tuvu Jeruzālemei, ka šajā pilsētā drīz vien nokļuva ziņa par Lācara uzmodināšanu. No brīnumdarba slepenajiem novērotājiem jūdu vadoņi ātri uzzināja visus faktus. Nekavējoties tika sasaukts Sinedrijs, lai izlemtu, ko šajā situācijā darīt. Kristus bija pilnībā pierādījis savu varu pār nāvi un kapu. Šis varenais brīnumdarbs bija galvenais Dieva pierādījums, ka Viņš savu Dēlu ir sūtījis pasaulē pestīšanas dēļ. Tas bija pietiekams dievišķā spēka demonstrējums, lai pārliecinātu ikvienu, kam bija prāts un apgaismota sirdsapziņa. Daudziem Lācara uzmodināšanas aculieciniekiem tas lika ticēt Jēzum. Bet priesteru ienaids pret Viņu iedegās vēl stiprāk. Tie bija noraidījuši visus Viņa dievišķuma pierādījumus, un šis jaunais brīnumdarbs tos tikai satracināja. Mirušais bija uzmodināts gaišā dienas laikā un daudzu liecinieku klātbūtnē. Nekādi izdomājumi šādu pierādījumu nevarēja apgāzt. Tieši šī iemesla dēļ priesteru naids kļuva vēl nevaldāmāks. Vairāk kā jebkad agrāk tie pieņēma stingru lēmumu apturēt Kristus darbību.LI 437.2

    Lai gan saduķeji neatbalstīja Kristu, tomēr tie nebija tik pilni ļaunprātības kā farizeji. Viņu naids nebija bijis tik rūgts. Bet nu tie jutās visai uztraukti. Tie neticēja mirušo augšāmcelšanai. Viņi bija izveidojuši “zinātnisku” teoriju, saskaņā ar kuru mirušā ķermenī nav iespējams atjaunot dzīvību. Bet ar pāris Kristus vārdiem viņu teorija tika apgāzta. Tika skaidri pierādīts, ka tie nepazīst ne Svētos Rakstus, ne Dieva spēku. Tie neredzēja iespēju, kā izdzēst iespaidu, ko brīnumdarbs bija atstājis uz ļaudīm. Kā lai cilvēkus novērš no Tā, kurš spēj atņemt mirušos nāvei? Tika izplatītas dažādas melīgas ziņas, taču brīnums nebija noliedzams, un viņi nezināja, kā iznīcināt šī notikuma iespaidu. Līdz šim saduķeji nebija atbalstījuši Kristus iznīcināšanas plānu. Bet pēc Lācara augšāmcelšanās tie nolēma, ka Viņa bezbailīgās liecības pret tiem var apklusināt tikai nāve.LI 437.3

    Farizeji ticēja augšāmcelšanai, un viņi nevarēja neredzēt, ka šis brīnumdarbs pierāda Mesijas klātbūtni. Bet viņi Kristus darbu visu laiku bija traucējuši. Tie Viņu ienīda jau no paša sākuma, tādēļ ka Viņš bija atmaskojis šo cilvēku liekuļoto svētulību. Pestītājs bija norāvis stingro reliģisko ceremoniju masku, kas apslēpa viņu morālo kroplumu. Kristus mācītā skaidrā reliģija bija atzinusi par nederīgām viņu tukšās dievbijības formas. Tie slāpa pēc atriebības par Viņa asajiem rājieniem. Tie jau bija mēģinājuši Viņu izprovocēt pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas dotu iemeslu Viņu notiesāt. Vairākas reizes tie bija mēģinājuši nomētāt Pestītāju ar akmeņiem, bet Viņš vienmēr bija mierīgi aizgājis un pazudis.LI 437.4

    Visi brīnumdarbi, ko Kristus veica sabatā, atviegloja cilvēku ciešanas, bet farizeji centās Viņu notiesāt kā sabata pārkāpēju. Tie mēģināja pret Viņu sakūdīt Hēroda kalpus. Viņi stāstīja, ka Jēzus gribot uzcelt savu valsti, un apspriedās ar tiem, kā Viņu iznīcināt. Lai romiešos radītu naidīgu noskaņojumu, tie stāstīja, ka Jēzus gribot gāzt viņu varu. Farizeji centās izmantot jebkuru iemeslu Viņa ietekmes iznīcināšanai tautā. Līdz šim viņu mēģinājumi bija cietuši neveiksmi. Ļaužu pulki, kas redzēja Viņa žēlsirdības darbus un klausījās skaidrās un svētās mācības, saprata, ka tie nav sabata pārkāpēja un zaimotāja darbi un vārdi. Pat farizeju sūtītos sargus bija tā ietekmējis Viņa teiktais, ka tie nespēja Viņam pielikt rokas. Savā neprātā jūdi beidzot izdeva likumu, ka ikvienu, kas apliecinās ticību Jēzum, izslēgs no sinagogas.LI 438.1

    Kad priesteri, rakstu mācītāji un vecākie sanāca uz apspriedi, tiem jau bija noteikta apņemšanās apklusināt To, kas ļaudis pārsteidza ar saviem brīnumiem. Farizeji un saduķeji tagad jutās ciešāk vienoti kā jebkad agrāk. Līdz šim viņi bija sašķēlušies, bet tagad tie apvienojās opozīcijā pret Kristu. Nikodēms un Jāzeps iepriekšējās sēdēs bija aizkavējuši Jēzus notiesāšanu, un tādēļ tos nemaz neaicināja. Apspriedē gan bija klāt citi ietekmīgi vīri, kas ticēja Jēzum, bet viņu iespaids nevarēja pārspēt naidīgos farizejus.LI 438.2

    Apspriedes dalībnieki tomēr nebija pilnīgi vienprātīgi. Sinedrijam tajā laikā nebija juridisku tiesību. Tā pastāvēšanu vienīgi pacieta. Daži no šīs padomes locekļiem šaubījās, vai būtu saprātīgi Kristu nogalināt. Tie baidījās, ka šāda rīcība varētu izraisīt sacelšanos tautā un dot romiešiem ieganstu turpmāk liegt priesteru kārtai labvēlību un līdzšinējo varu. Saduķejus gan vienoja naids pret Kristu, bet tie izturējās visai piesardzīgi, baidīdamies, ka romieši tiem varētu atņemt viņu augsto stāvokli. Šajā padomē, kas bija sanākusi lemt par Kristus nāvi, piedalījās tas pats Liecinieks, kas bija dzirdējis Nebukadnēcara lielīgos vārdus, vērojis Belsacara elkdievīgās dzīres un bijis klāt Nācaretē, kad Kristus sevi pasludināja par Svaidīto. Šis Liecinieks tagad brīdināja rakstu mācītājus. Jēzus dzīves notikumi viņu atmiņā uzausa ar tādu noteiktību, kas tos satrauca. Viņi atcerējās skatu dievnamā, kad Jēzus kā divpadsmitgadīgs zēns stāvēja skoloto bauslības mācītāju priekšā, uzdodams tiem tādus jautājumus, ka tie brīnījās. Tikko notikušais brīnumdarbs liecināja, ka Jēzus nebija nekas cits kā Dieva Dēls. Pēkšņi visā skaidrībā atausa atmiņā Vecās Derības raksti par Kristu. Apmulsuši un nemierīgi tie cits citam jautāja: “Ko mēs darīsim?” Sinedrijā notika šķelšanās. Svētā Gara ietekmēti, priesteri un rakstu mācītāji nespēja atbrīvoties no apziņas, ka karo pret Dievu.LI 438.3

    Kad jūdu tiesa bija vislielākajā neziņā, piecēlās augstais priesteris Kajafa. Kajafa bija augstprātīgs un cietsirdīgs, valdonīgs un neiecietīgs. Viņa dzimtas rados bija saduķeji — lepni, pašpārliecināti, izaicinoši, godkāres un cietsirdības pilni, ko tie slēpa zem liekuļotas taisnības mantijas. Kajafa bija pētījis pravietojumus, kuru īsto nozīmi gan neizprata, bet tomēr runāja ar lielu autoritāti un pārliecību: “Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir labāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Augstais priesteris uzstāja, ka Jēzus ir jāiznīcina pat tad, ja Viņš būtu nevainīgs. Viņš rada nemieru, piesaista tautas uzmanību un mazina rakstu mācītāju autoritāti. Viņš ir tikai viens, tādēļ ir labāk, ka Viņš mirst, nekā cieš vadītāju autoritāte. Ja tauta zaudēs uzticēšanos saviem vadoņiem, nācijas spēks būs iznīcināts. Kajafa centās pārliecināt, ka pēc šī brīnumdarba Jēzus piekritēji droši vien sacelšoties. Tad nāks romieši, viņš teica, slēgs mūsu templi, atcels mūsu likumus, iznīcinot mūs kā tautu. Ko nozīmē šī viena galilejieša dzīvība, salīdzinot ar tautas dzīvību? Ja Viņš ir Israēla labklājības šķērslis, vai tad Viņu iznīcināt nav kalpošana Dievam? Labāk, ka mirst viens cilvēks, nekā iet bojā visa tauta.LI 439.1

    Pasludinādams to, ka vienam cilvēkam jāmirst par visu tautu, Kajafa parādīja, ka viņam tomēr ir kaut kādas ļoti ierobežotas zināšanas par pravietojumiem. Bet Jānis, aprakstot šo notikumu, arī piemin pravietojumu un parāda tā dziļo un plašo jēgu. Viņš saka: “Jo Jēzum bija mirt tautas labā. Un nevien jūdu tautas labā, bet arī, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.” Cik akli augstprātīgais Kajafa vērtēja Pestītāja sūtību!LI 439.2

    Kajafas mutē šī visdārgākā patiesība pārvērtās par meliem. Viņa ieteiktā politika pamatojās uz pagānisma principiem. Neskaidrā atziņa, ka vienam jāmirst par cilvēci, pagānu vidū bija kļuvusi par cēloni cilvēku upurēšanai. Tā Kajafa ieteica upurēt Jēzu, lai glābtu vainīgo tautu nevis no pārkāpumiem, bet, paliekot pārkāpumos, lai Israēls varētu turpināt dzīvot grēkos. Ar šādu secinājumu viņš cerēja apklusināt to ļaužu iebildumus, kuri iedrošinātos sacīt, ka Kristū nav atrasts nekas tāds, kas prasītu Viņa sodīšanu ar nāvi.LI 440.1

    Šinī padomes sēdē Kristus ienaidnieki tika nopietni pārliecināti. Svētais Gars bija ietekmējis viņu prātus. Bet sātans centās tos pakļaut savai varai. Tas viņu uzmanību pievērsa Kristus dēļ paciestajiem aizvainojumiem. Cik maz Jēzus vērtēja viņu taisnību! Viņš runāja par daudz lielāku taisnību, kas jāiegūst visiem, kuri vēlas būt par Dieva bērniem. Neņemdams vērā viņu formas un ceremonijas, Jēzus iedrošināja grēciniekus iet tieši pie Dieva kā pie žēlastības pilna Tēva un izteikt Viņam visas savas vajadzības. Viņi domāja, ka tādā veidā Jēzus noliedz priesteru kārtas autoritāti. Viņš bija atteicies atzīt rabīnu skolu teoloģiju. Viņš bija atmaskojis priesteru ļaunos darbus un nelabojami kaitējis viņu iespaidam. Viņš bija iedragājis viņu principu un tradīciju spēku, paziņodams, ka, stingri uzspiezdami ceremoniālos likumus, tie atceļ Dieva bauslību. Visu to sātans tagad viņiem atgādināja.LI 440.2

    Sātans teica, ka savas autoritātes nodrošināšanas dēļ tiem Jēzus jāiznīcina, un šim padomam tie paklausīja. Tas, ka tie varētu zaudēt savu varu, pēc viņu domām bija pietiekams iemesls, lai nonāktu pie šāda lēmuma. Izņemot tikai nedaudzus, kas neuzdrīkstējās izsacīt savas domas, Kajafas teikto Sinedrijs uzņēma kā Dieva vārdus. Apspriedes dalībnieki jutās atviegloti, nesaskaņas izbeidzās. Tie nolēma Kristu nonāvēt pie pirmās izdevības. Atmezdami pierādījumus par Jēzus dievišķumu, šie priesteri un vecākie sevi ieslēdza necaurredzamā tumsā. Tie nonāca pilnīgā sātana varā, lai viņš tos ierautu mūžīgās pazušanas bezdibenī. Šo cilvēku kļūda bija paš-apmierinātība. Viņi sevi uzskatīja par patriotiem, kas tiecas pēc tautas glābšanas.LI 440.3

    Sinedrijs tomēr baidījās rīkoties pārsteidzīgi, lai nesakaitinātu ļaudis un pret Jēzu paredzētā vardarbība nevērstos atpakaļ pret viņiem pašiem. Šī iemesla dēļ padome pieņemtā sprieduma izpildīšanu vēl atlika. Pestītājs saprata priesteru sazvērestību. Viņš zināja, ka tie tīkoja atbrīvoties no Viņa un savu nodomu drīz īstenos. Bet Jēzus uzdevums nebija krīzi pasteidzināt, un tāpēc Viņš aizgāja no šī apvidus, paņemdams līdzi arī mācekļus. Tā Jēzus ar savu priekšzīmi vēlreiz uzsvēra norādījumu, ko bija devis mācekļiem: “Kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēdziet uz citu.” (Mat. 10:23) Visur ir bezgala daudz iespēju, lai darbotos dvēseļu glābšanā. Ja to neprasa uzticība Kungam, Viņa kalpiem nevajag pakļaut briesmām savu dzīvību.LI 440.4

    Jēzus bija veltījis pasaulei trīs atklātas darbības gadus. Pestītāja pašaizliedzības un nesavtīgās labdarības piemērs bija ļaudīm redzams. Viņa šķīstā, ciešanu un nodošanās pilnā dzīve visiem bija labi zināma. Tomēr šis īsais trīs gadu laika sprīdis bija tieši tik garš, cik ilgi pasaule spēja izturēt sava Glābēja klātbūtni.LI 441.1

    Viņa dzīve bija vajāšanu un apvainojumu pilna. Greizsirdīga ķēniņa padzīts no Betlēmes, savu ļaužu atmests Nācaretē, notiesāts uz nāvi bez vainas Jeruzālemē, Jēzus ar saviem nedaudzajiem uzticīgajiem sekotājiem uz laiku atrada patvērumu svešā pilsētā. Viņu, kuru vienmēr aizkustināja cilvēku bēdas, kurš dziedināja neveselos, akliem atdeva redzi un kurliem dzirdi, mēmajiem valodu, kurš paēdināja izsalkušos un iepriecināja noskumušos, padzina tauta, kuras glābšanas dēļ Viņš pūlējās. Tas, kurš staigāja pa vētrā trakojošajiem viļņiem un ar vienu vārdu apklusināja to nikno krākšanu, kurš izdzina velnus, kas iziedami atzina Viņu par Dieva Dēlu, kurš pārtrauca mirušo dusu, kurš spēja saviļņot tūkstošus ar saviem gudrajiem vārdiem, nespēja aizsniegt to cilvēku sirdis, kurus padarīja aklus aizspriedumi un naids un kuri stūrgalvīgi noraidīja gaismu.LI 441.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents