Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    66 nodaļa. Strīds

    (Mat. 22:15-46; Marka 12:13-40; Lūk. 20:20-47)LI 489.1

    Priesteri un rakstu mācītāji klusēdami bija noklausījušies Kristus asos pārmetumus. Tie nespēja atspēkot Viņa apsūdzības. Viņi tikai stingrāk apņēmās ievilināt Viņu lamatās un ar tādu nolūku atsūtīja spiegus, “kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un varētu nodot valdībai un zemes soģa varai”. Tie nesūtīja vecos farizejus, ar kuriem Jēzus bieži bija saticies, bet jaunus, dedzīgus cilvēkus, kurus, pēc viņu domām, Kristus nepazina. Tiem līdzi nāca daži hērodieši, lai dzirdētu Kristus vārdus un varētu liecināt tiesā pret Viņu. Farizeji un hērodieši bija nikni ienaidnieki, bet tagad tos vienoja naids pret Kristu.LI 489.2

    Farizeji vienmēr bija dusmojušies par romiešu uzliktajiem pārmērīgajiem nodokļiem. Nodokļu maksāšanu viņi uzskatīja par kaut ko pretēju Dieva likumiem. Tagad tie saskatīja izdevību izlikt lamatas Jēzum. Spiegi nāca pie Viņa un šķietami vienaldzīgi, it kā tikai vēlēdamies uzzināt savu pienākumu, sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu. Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot jeb nē?”LI 489.3

    Ja vārdi “mēs zinām, ka Tu runā un māci pareizi” būtu neliekuļoti, tā būtu brīnišķīga atzīšanās. Bet tie tika sacīti ar viltu, un tomēr viņu liecība bija patiesa. Farizeji zināja, ka Kristus runā un māca taisnību, tādēļ arī pēc pašu izteiktās liecības tie tiks tiesāti.LI 489.4

    Tie, kas uzdeva šo jautājumu Jēzum, domāja, ka ir pietiekami labi apslēpuši savu nodomu, bet Jēzus viņu sirdis lasīja kā atvērtu grāmatu un atklāja viņu liekulību. “Kam jūs Mani kārdināt?” Viņš sacīja, ar to sniegdams zīmi, ko tie nebija prasījuši, un pierādīdams, ka zina viņu slepeno nodomu. Tie vēl vairāk apmulsa, kad Viņš piebilda: “Parādiet Man vienu denāriju!” Viņi to atnesa, un Viņš jautāja: “Kā attēls un uzraksts tam ir?” Viņi atbildēja: “Ķeizara.” Tad, rādīdams uzrakstu uz naudas gabala, Jēzus sacīja: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!”LI 489.5

    Spiegi bija domājuši, ka Jēzus uz viņu jautājumu atbildēs vai nu tā, vai citādi. Ja Viņš teiktu, ka ķeizaram nodevas maksāt ir nelikumīgi, Viņu varētu apsūdzēt Romas varasvīriem un apcietināt par kūdīšanu uz nemieriem. Bet gadījumā, ja Viņš atzītu, ka nodokļu maksāšana ir likumīga, tie plānoja Viņu apsūdzēt tautai par pretošanos Dieva bauslībai. Tagad tie paši jutās iedzīti strupceļā un sakauti. Viņu plāni bija izjaukti. Īsais un skaidrais veids, kādā jautājums tika izšķirts, nepieļāva tālāku iztirzāšanu.LI 490.1

    Kristus atbilde nebija izvairīšanās, bet jautājuma atrisinājums. Turēdams rokā Romas monētu, kurā bija iekalts ķeizara vārds un attēls, Viņš apliecināja, ka, tā kā tie dzīvo Romas varas aizbildniecībā, tiem ir jāmaksā pieprasītās nodevas, kamēr vien tas nerunā pretī augstākam pienākumam. Bet, mierīgi pakļaujoties zemes likumiem, vienmēr vispirms ir jāpaklausa Dievam.LI 490.2

    Pestītāja vārdi: “Dodiet (..) Dievam, kas Dievam pieder,” bija skarbs pārmetums intrigantiem jūdiem. Ja tie būtu uzticīgi pildījuši savus pienākumus pret Dievu, tad nekad nekļūtu par salauztu, svešai varai pakļautu tautu. Virs Jeruzālemes neplīvotu Romas karogs, pie tās vārtiem nestāvētu romiešu sardze, un tās mūros nevaldītu Romas iecelts pārvaldnieks. Jūdu tauta maksāja sodu par savu atkāpšanos no Dieva.LI 490.3

    Kad farizeji dzirdēja Kristus atbildi, “tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja”. Jēzus bija norājis viņu liekulību un iedomību un vienlaicīgi izteicis principu, kas skaidri nosaka robežas cilvēka pienākumiem pret valsts varu un pienākumiem pret Dievu. Daudziem bija noskaidrojies strīdīgs jautājums. Kopš šī brīža viņi varēja ievērot pareizo principu. Kaut arī daudzi aizgāja neapmierināti, viņi tomēr redzēja, ka jautājuma pamatprincips ir skaidri izklāstīts, un tie brīnījās par Kristus tālredzību.LI 490.4

    Tikko farizeji bija apklusināti, ar viltīgu jautājumu atnāca saduķeji. Abi nogrupējumi viens pret otru bija stingrā opozīcijā. Farizeji bija nelokāmi tradīciju piekritēji, ļoti akurāti pildīja ceremonijas, ievēroja šķīstīšanos, gavēņus, turēja garas lūgšanas un demonstratīvi deva dāvanas nabagiem. Bet Kristus paziņoja, ka tie atceļ Dieva likumu, mācīdami cilvēku likumu doktrīnas. Kā šķira tie bija fanātiski un liekulīgi, tomēr starp viņiem bija arī patiesi dievbijīgi cilvēki, kas pieņēma Kristus mācības un kļuva par Viņa sekotājiem. Saduķeji noraidīja farizeju tradīcijas. Tie apliecināja, ka tic lielākajai Svēto Rakstu daļai un ievēro tos kā dzīves noteikumus, bet praktiski viņi bija skeptiķi un materiālisti.LI 490.5

    Saduķeji noliedza eņģeļu esamību, mirušo augšāmcelšanos un mācību par nākamo dzīvi ar tās atalgojumu un sodu. Visos šajos jautājumos viņu un farizeju uzskati atšķīrās. Starp abiem grupējumiem sevišķi lielas domstarpības bija par augšāmcelšanos. Farizeji bija stingri augšāmcelšanās piekritēji, bet diskusijās par stāvokli nākotnē viņi savos uzskatos apjuka. Nāve viņiem bija neizskaidrojams noslēpums. Viņu nespēja atspēkot saduķeju argumentus tos pastāvīgi kaitināja. Pārrunas starp abām pusēm parasti beidzās ar nikniem strīdiem, atsvešinādamas tos savstarpēji vēl vairāk nekā iepriekš.LI 491.1

    Skaitliski saduķeju bija daudz mazāk nekā viņu pretinieku, un tiem nebija tik liela vara pār vienkāršo tautu, bet daudzi no viņiem bija bagāti, un bagātība palielināja viņu ietekmi. Viņu rindās bija lielākā daļa priesteru, un augsto priesteri parasti izvēlēja no viņu vidus. Tas tomēr notika ar īpašu noteikumu, ka viņu skeptiskie uzskati netiks uzsvērti. Farizeju skaitliskā pārākuma un popularitātes dēļ saduķejiem formāli bija jāpiekāpjas viņu mācību priekšā, kad tie ieņēma kādu priestera amatu, bet jau tas vien, ka saduķejus šādos amatos ievēlēja, vairoja viņu maldu atstāto ietekmi.LI 491.2

    Saduķeji noraidīja Jēzus mācības; Viņš darbojās Gara spēkā, kuru tie negribēja atzīt tādā veidā izpaužamies, un Kristus sludinātā vēsts par Dievu un nākamo dzīvi bija pretrunā ar viņu teorijām. Viņi ticēja Dievam kā Būtnei, kas vienīgā ir augstāka par cilvēku un domāja, ka pārvaldoša lielāka vara un dievišķa iepriekšparedzēšana atņemtu cilvēkam brīvo gribu un pazemotu viņu līdz verga stāvoklim. Viņi domāja, ka Dievs pēc radīšanas cilvēku atstāja vienu pašu, neatkarīgu no augstākas ietekmes. Tie uzskatīja, ka cilvēks var brīvi valdīt pats pār savu dzīvi un veidot pasaules notikumus, ka viņa liktenis ir viņa paša rokās. Viņi noliedza, ka Dieva Gars darbojas ar cilvēku pūļu starpniecību vai dabiskiem līdzekļiem. Tomēr saduķeji uzskatīja, ka, pareizi izlietojot savas dabiskās spējas, cilvēks var kļūt cēls un garīgi bagāts, ka ar stingriem un noteiktiem priekšrakstiem viņa dzīve var tikt šķīstīta.LI 491.3

    Šādi priekšstati par Dievu arī veidoja viņu raksturu. Tā kā viņi uzskatīja, ka Dievam nav intereses par cilvēku, arī viņi maz cienīja cits citu un starp viņiem nebija saskaņas. Tā kā tie atteicās atzīt Svētā Gara ietekmi uz cilvēku rīcību, tad Svētā Gara spēka viņu dzīvē nebija. Kā visi jūdi, viņi ļoti lielījās ar savām Ābrahāma bērnu pirmdzimtības tiesībām un stingro uzticību bauslības pavēlēm, bet viņi bija pazaudējuši īsto bauslības Garu un Ābrahāma ticību un labsirdību. Savos uzskatos viņi bija ļoti aprobežoti. Viņi ticēja, ka visiem cilvēkiem ir iespējams sev nodrošināt dzīves ērtības un svētības, un viņu sirdis neaizkustināja citu trūkums un ciešanas. Viņi dzīvoja paši sev.LI 491.4

    Ar saviem vārdiem un darbiem Kristus liecināja par dievišķā spēka izraisītiem pārdabiskiem rezultātiem, par kādu nākotnes dzīvi pēc tagadējās un par Dievu kā cilvēku Tēvu, kas vienmēr rūpējas par to patiesajām vajadzībām. Viņš atklāja dievišķā spēka darbību laipnībā un līdzcietībā, kas bija pārmetums saduķeju patmīlīgajiem uzskatiem par savu īpašo stāvokli. Viņš mācīja, ka tiklab laicīgās, kā mūžīgās labklājības dēļ Dievs ar Svēto Garu ietekmē cilvēka sirdi. Viņš rādīja, ka rakstura pilnveidošanā ir maldīgi uzticēties cilvēciskajiem spēkiem, jo to var izdarīt vienīgi Dieva Gars.LI 492.1

    Šo mācību saduķeji bija nolēmuši apšaubīt. Cenzdamies izraisīt strīdu ar Jēzu, tie bija pārliecināti, ka apkaunos Viņu pat tādā gadījumā, ja arī nespēs panākt notiesāšanu. Tādēļ tie izvēlējās runāt ar Viņu par augšāmcelšanās jautājumu. Ja Kristus piekristu viņiem, viņi turpmāk apsūdzētu farizejus. Ja Viņš tiem nepiekristu, saduķeji bija nolēmuši padarīt smieklīgu Viņa mācību.LI 492.2

    Pēc saduķeju domām, ja cilvēka ķermenim nemirstīgā stāvoklī jāsastāv no tām pašām matērijas daļām, kā mirstīgajā stāvoklī, tad uzmodinātam no nāves, tam jābūt no miesas un asinīm un mūžībā jāatsāk dzīve, kas pārtraukta virs zemes. Viņi secināja, ka tādā gadījumā tiks atjaunotas arī šīs zemes radniecības saites, vīrs un sieva tiks atkal savienoti, turpināsies laulības dzīve un viss ritēs tāpat kā pirms nāves, arī šīs dzīves nepilnības un kaislības turpināsies visā mūžībā.LI 492.3

    Atbildēdams uz šo jautājumu, Jēzus pacēla nākotnes priekškaru. “Jo, kad tie celsies augšā no miroņiem,” Viņš sacīja, “tie ne precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi Debesīs.” Viņš parādīja, ka saduķejiem nebija taisnība. Viņu pieņēmumi bija maldīgi. “Jūs alojaties,” Viņš turpināja, “nesaprazdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku.” Kristus tos neapsūdzēja liekulībā kā farizejus, bet gan maldīgā ticībā.LI 492.4

    Saduķeji mierināja sevi ar domu, ka ievēro Rakstus stingrāk par visiem, bet Jēzus parādīja, ka tie nezina Svēto Rakstu īsto nozīmi. Pie šīs pārliecības sirdij jānonāk Svētā Gara apgaismības rezultātā. Viņš apgalvoja, ka par iemeslu sajukumam viņu ticības jautājumos un neziņai ir Svēto Rakstu un Dieva spēka nepazīšana. Viņi mēģināja Dieva noslēpumus aptvert ar savu ierobežoto prātu. Kristus aicināja viņus atvērt savu prātu tām svētajām patiesībām, kas spēj vairot un stiprināt izpratni. Tūkstoši kļūst bezdievji tāpēc, ka viņu ierobežotais prāts nespēj izprast Dieva noslēpumus. Tie nevar izskaidrot brīnišķīgo dievišķā spēka atklāsmi Viņā un tāpēc atmet šī spēka pierādījumus, piedēvējot tos dabas spēkiem, ko viņi spēj saprast vēl mazāk. Vienīgā atbilde mums apkārt esošajiem noslēpumiem ir Dieva klātbūtnes un spēka atzīšana tajos. Cilvēkiem jāatzīst Dievs par Visuma Radītāju, kas vada un īsteno visas lietas. Tiem nepieciešams plašāks priekšstats par Viņa raksturu un Viņa darbības noslēpumiem.LI 493.1

    Kristus saviem klausītājiem paskaidroja: ja nenotiek mirušo augšāmcelšanās, tad Rakstiem, kuriem tie apliecina savu ticību, nav nekādas nozīmes. Viņš sacīja: “Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” Dievs ņem vērā lietas, kuru vēl nav, it kā tās jau būtu. Viņš jau iesākumā redz galu un sava darba iznākumu, it kā tas jau būtu paveikts. Dārgie mirušie, no Ādama līdz pat pēdējam svētajam, kas vēl mirs, dzirdēs Dieva Dēla balsi un iznāks no kapa nemirstīgai dzīvei. Dievs būs viņu Dievs, un tie būs Viņa ļaudis. Starp Dievu un uzmodinātajiem svētajiem būs tuvas un sirsnīgas attiecības. Šos pēc Kunga nodoma paredzētos apstākļus Viņš redz, it kā tie jau pastāvētu. Viņa priekšā mirušie dzīvo.LI 493.2

    Kristus vārdi saduķejiem lika apklust. Tie nespēja runāt Viņam pretī. Netika izteikts neviens vārds, kuru kaut kādā veidā varētu izmantot Viņa notiesāšanai. Kristus pretinieki bija ieguvuši vienīgi tautas nicinājumu — vairāk neko.LI 493.3

    Farizeji tomēr vēl nezaudēja cerību piespiest Jēzu pateikt kaut ko tādu, ko varētu izmantot pret Viņu. Tie pierunāja kādu sevišķi izglītotu rakstu mācītāju pajautāt Jēzum, kurš no Dieva desmit baušļiem ir vissvarīgākais.LI 493.4

    Pirmos četrus baušļus, kas rāda cilvēka pienākumu pret viņa Radītāju, farizeji mēdza uzsvērt kā daudz svarīgākus par pārējiem sešiem, kas nosaka cilvēka pienākumu pret savu tuvāko. Tā rezultātā viņiem ļoti pietrūka praktiskās dievbijības. Jēzus tautai bija atklājis tās lielo trūkumu un mācījis, cik nepieciešami ir labie darbi, teikdams, ka koku var pazīt pēc tā augļiem. Pestītāju apsūdzēja par to, ka Viņš pēdējos sešus baušļus uzsver vairāk nekā pirmos četrus.LI 493.5

    Bauslības mācītājs pie Jēzus griezās ar tiešu jautājumu: “Kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Kristus atbilde bija tieša un pārliecinoša. “Augstākais ir: Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais un pirmais bauslis.” “Otrs tam līdzīgs ir,” sacīja Kristus, jo tas izriet no tā: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.” “Šajos abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.”LI 494.1

    Pirmie četri no desmit baušļiem ir izteikti vienā lielā pavēlē: “Tev būs Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds.” Pēdējie seši ietverti otrajā: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.” Šajos abos baušļos izteikts mīlestības princips. Nav iespējams ievērot pirmo un pārkāpt otro, nedz ievērot otro, ja pārkāpts tiek pirmais. Kad Dievs ir savā likumīgajā vietā, sirds tronī, tad arī tuvākajam tiks ierādīta pareizā vieta. Mēs mīlēsim viņu kā sevi pašu. Vienīgi tad, kad mēs Dievu mīlam vairāk par visu, ir iespējams nesavtīgi mīlēt savu tuvāko.LI 494.2

    Ja visi baušļi ir apvienoti mīlestībā pret Dievu un cilvēku, tad jāsecina, ka nevienu no tiem nevar pārkāpt, nepārkāpjot visu šo principu. Tā Kristus saviem klausītājiem mācīja, ka Dieva likumu nesastāda daudzi atsevišķi priekšraksti, no kuriem daži ir ļoti svarīgi, kamēr citi maznozīmīgi, un tos iespējams nesodīti pārkāpt. Mūsu Kungs pirmos četrus un pēdējos sešus baušļus pasniedz kā vienotu dievišķu veselumu un māca, ka mīlestību pret Dievu atklās paklausība visiem Viņa baušļiem.LI 494.3

    Rakstu mācītājs, kas Jēzum uzdeva šo jautājumu, bauslību bija daudz lasījis, bet viņu pārsteidza Pestītāja vārdi. Tas negaidīja, ka Jēzus parādīs tik dziļas un pamatīgas Svēto Rakstu zināšanas. Viņš bija ieguvis plašāku priekšstatu par svēto pavēļu pamatprincipiem. Sapulcējušos priesteru un rakstu mācītāju klātbūtnē viņš godprātīgi atzina, ka Kristus devis pareizu bauslības izskaidrojumu: “Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacīji: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien, un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri.”LI 494.4

    Kristus gudrā atbilde bija pārliecinājusi rakstu mācītāju. Viņš saprata, ka jūdu reliģija sastāv vairāk no ārējām ceremonijām nekā no dvēseles dievbijības. Viņam jau bija zināma nojauta, ka bez ticības nav nozīmes visai ceremoniālajai upurēšanai un asins izliešanai grēku izpirkšanas dēļ. Šis cilvēks saprata, ka mīlestība pret Dievu, paklausība Viņam un nesavtīga labvēlība pret līdzcilvēku ir vērtīgāka par visām ceremonijām. Rakstu mācītāja gatavība apliecināt Kristus spriedumu pareizību un viņa skaidrā un noteiktā atbilde tautas priekšā pauda pavisam citu garu nekā to, kāds bija priesteriem un tautas vecākajiem. Jēzus sirds pārplūda žēlumā pret krietno rakstu mācītāju, kas, izsakot savu sirds pārliecību, bija uzdrošinājies stāties pretī priesteru nelabvēlībai un tautas vadoņu draudiem. Tādēļ Jēzus, redzēdams, ka tas gudri atbildējis, uz to sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.”LI 495.1

    Rakstu mācītājs Dieva valstībai bija tuvu tajā ziņā, ka taisnības darbus vērtēja kā Dievam pieņemamākus par dedzināmiem un citiem upuriem. Bet viņam vēl vajadzēja atzīt Kristus dievišķo raksturu un ticībā Pestītājam saņemt spēku darīt taisnības darbus. Ceremoniālajai dievkalpošanai nebija vērtības bez savienības ar Kristu dzīvā ticībā. Pat morāles bauslība nesasniedz savu mērķi, ja to nesaprot saistībā ar Pestītāju. Kristus atkārtoti rādīja, ka Viņa Tēva bauslība satur kaut ko dziļāku nekā vienīgi autoritatīvas pavēles. Bauslībā iekļauts tas pats Evaņģēlijā atklātais princips. Bauslība nosaka cilvēka pienākumu un uzrāda viņa grēku. Lai saņemtu piedošanu un spēku darīt to, ko prasa bauslība, viņam jāgriežas pie Kristus. Kad Jēzus atbildēja uz rakstu mācītāja jautājumu, ap Viņu cieši apkārt bija sapulcējušies farizeji. Viņš vērsās pie tiem, vaicājot: “Kā jums šķiet? Kristus, kā Dēls Viņš ir?” Šis jautājums bija domāts, lai pārbaudītu viņu ticību Mesijam, lai kļūtu redzams, vai tie Viņu uzskata tikai par cilvēku vai arī par Dieva Dēlu. Vesels balsu koris atbildēja: “Dāvida.” Tas bija praviešu dotais Mesijas apzīmējums. Kad Jēzus ar vareniem brīnumdarbiem atklāja savu dievišķību, kad Viņš dziedināja slimos un modināja mirušos, ļaudis cits citam vaicāja: “Vai šis nav Dāvida Dēls?” Kanaāniete no Sīrijas-Feniķijas robežām, neredzīgais Bartimejs un daudzi citi bija saukuši pēc Viņa palīdzības: “Ak Kungs, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” (Mat. 15:22) Kad Jēzus iejāja Jeruzālemē, Viņu apsveica ar gaviļu saucieniem: “Ozianna Dāvida Dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!” (Mat. 21:9) Arī mazi bērni dievnamā tajā dienā atkārtoja šo jauko apzīmējumu. Bet daudzi, kas Jēzu sauca par Dāvida Dēlu, neatzina Viņa dievišķību. Tie nesaprata, ka Dāvida Dēls bija arī Dieva Dēls.LI 495.2

    Atbildēdams uz apgalvojumu, ka Kristus ir Dāvida Dēls, Jēzus vaicāja: ” “Kā tad Dāvids Viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz Manu Kungu: Sēdies pie Manas labās rokas, iekams Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām? Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa Dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja Viņam ko jautāt.”LI 496.1

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents