Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    73 nodaļa. “Jūsu sirds lai neizbīstas”

    (Jāņa 13:31-38 un 14.-17. nod.)LI 548.1

    Uzlūkodams savus mācekļus ar dievišķu mīlestību un visdziļāko līdzjūtību, Kristus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts, un Dievs paaugstināts Viņā.” Jūda bija atstājis sapulcēšanās vietu, un Kristus nu bija vienatnē ar divpadsmit mācekļiem. Viņš gribēja runāt par gaidāmo šķiršanos, bet pirms tam norādīja uz savas sūtības mērķi. Uz to Viņš raudzījās vienmēr. Jēzum bija prieks, ka visi Viņa pazemojumi un ciešanas pagodinās Tēva vārdu. Tam Viņš arī vispirms pievērsa mācekļu uzmanību.LI 548.2

    Viņš tos uzrunāja sirsnīgiem vārdiem: “Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsit, bet, kā Es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku — kurp Es eju, jūs Man nevarat sekot.”LI 548.3

    To dzirdējuši, mācekļi nespēja priecāties. Tiem uzmācās bailes. Viņi spiedās tuvāk Pestītājam. Viņu Kungs un Meistars, viņu mīļotais Mācītājs un Draugs — Viņš taču tiem bija dārgāks par dzīvību! Uz Viņu tie bija raudzījušies pēc palīdzības visās savās grūtībās un meklējuši iepriecu bēdās un vilšanās brīžos. Bet nu Viņš tos atstās — vientuļus un neaizsargātus. Sirdis pildīja drūmas nojautas.LI 548.4

    Bet Pestītāja teiktie vārdi bija cerību pilni. Viņš zināja, ka ienaidnieks tiem uzbruks un, saprotot, ka sātans ar savu viltību vissekmīgāk var darboties pie tiem, kurus nomāc kādas grūtības, Jēzus viņu uzmanību centās novērst no lietām, “kas ir redzamas”, un pievērst tam, “kas nav redzams”. (2. Kor. 4:18) No šīs zemes trimdas Viņš tos domās veda uz Debesu Tēva mājām.LI 548.5

    “Jūsu sirdis lai neizbīstas!” Viņš sacīja. “Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, — to ceļu jūs zināt.” Jūsu dēļ Es nācu pasaulē un darbojos. Kad Es aiziešu, Es nopietni turpināšu pūlēties jūsu labā. Es nācu pasaulē, lai atklātu sevi, lai jūs ticētu, un tagad aizeju pie Tēva, lai kopīgi gādātu par jums. Kristus aiziešanas mērķis bija gluži pretējs tam, no kā mācekli baidījās. Viņa aiziešana nenozīmēja galīgu šķiršanos. Viņš devās prom, lai sagatavotu vietu, lai varētu atkal atnākt un tos uzņemt pie sevis. Bet, kamēr Viņš rūpējas par mājokļiem, tiem jāizveido raksturs pēc Dieva līdzības.LI 548.6

    Mācekļi joprojām bija noraizējušies. Toms, kuram allaž uzmācās šaubas, jautāja: “Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?” Jēzus viņam saka: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.”LI 549.1

    Uz Debesīm nav daudz ceļu, un cilvēks nevar izvēlēties pats savu ceļu. Kristus saka: “Es esmu Ceļš; (..) neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” Kopš pirmās Evaņģēlija pasludināšanas reizes, kad Ēdenē pavēstīja, ka sievas sēkla samīs čūskas galvu, Kristus ir ticis paaugstināts kā Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņš tāds bija jau Ādama dienās, jau tad, kad Ābels Dievam pienesa nokautā jēra asinis. Kristus bija Ceļš, pa kuru izglābās sentēvi un pravieši. Viņš ir vienīgais Ceļš, pa kuru mēs varam nonākt pie Dieva.LI 549.2

    “Ja jūs Mani būtu pazinuši,” sacīja Kristus, “jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.” Bet mācekļi to vēl nesaprata. “Kungs, rādi mums Tēvu,” iesaucās Filips, “tad mums pietiek.”LI 549.3

    Pārsteigts par to, cik grūti tiem tomēr visu saprast, Kristus ar sāpīgu izbrīnu jautāja: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip?” Vai tas ir iespējams, ka tu nesaredzi Tēva darbu, ko Viņš dara ar Manu starpniecību? Vai tu netici, ka Es esmu nācis liecināt par Tēvu? “Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” Kļūdams par cilvēku, Kristus nepārstāja būt Dievs. Lai gan Viņš bija pazemojies līdz cilvēka kārtai, Viņam joprojām piederēja Dieva daba. Vienīgi Kristus spēja cilvēcei atklāt Tēvu, un mācekļiem bija iespēja to redzēt vairāk nekā trīs gadus.LI 549.4

    “Ticiet Man, ka es esmu Tēvā, un Tēvs Manī; bet, ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet!” Viņu ticība varēja droši balstīties uz pierādījumiem, kurus sniedza Kristus darbi, kādus neviens cilvēks pats no sevis vēl nekad nebija darījis un nekad nespēs darīt. Kristus darbi liecināja par Viņa dievišķumu. Viņā atklājās Tēvs.LI 549.5

    Ja mācekļi ticētu šai dzīvajai saiknei starp Tēvu un Dēlu, tad, redzot Kristus ciešanas un nāvi bojāejai lemtās pasaules pestīšanas dēļ, viņu ticība tos neatstātu. Kristus pūlējās tos pacelt no viņu ticības zemā stāvokļa līdz tai iespējamai pieredzei, kādu tie varētu iegūt, ja patiesi saprastu, kas Viņš ir — Dievs cilvēka miesā. Viņš ļoti ilgojās, lai tie beidzot aptvertu, ka ticībai tos jāved augšup pie Dieva un jātiek tur noenkurotai. Cik nopietni un neatlaidīgi mūsu līdzcietīgais Pestītājs centās savus mācekļus sagatavot kārdināšanu vētrai, kurai drīz vajadzēja pār tiem izlauzties! Kungs gribēja, lai tie līdz ar Viņu būtu apslēpti Dievā.LI 550.1

    Kad Kristus sacīja šos vārdus, no Viņa sejas staroja Dieva godība, un visi klātesošie izjuta svētu bijību, aizgrābti un uzmanīgi klausīdamies Viņa vārdus. Viņu sirdis arvien spēcīgāk tiecās pēc Kristus. Un, jo vairāk tie jutās vilkti pie Jēzus, jo ciešāka kļuva vienotība starp viņiem pašiem. Tie atskārta, ka Debesis ir ļoti tuvu un vārdi, kurus tie klausās, skan kā vēstījums no viņu Debesu Tēva.LI 550.2

    “Patiesi, patiesi, Es jums saku,” turpināja Kristus, “kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru!” Pestītājs ļoti rūpējās, lai mācekļi saprastu, kādēļ Viņa dievišķajai dabai vajadzēja savienoties ar cilvēcisko. Viņš nāca pasaulē atklāt Dieva godību, lai ar tās atjaunotāju spēku cilvēks varētu piedzīvot garīgu augšupeju. Dievs atklājās Kristū, lai Kristus varētu atklāties viņos. Jēzus neuzrādīja nekādas īpašības un nelietoja spēku, ko ticībā nevarētu saņemt ikviens Viņa sekotājs. Visi var sasniegt Viņa cilvēcisko pilnību, ja vien uzticēsies un paklausīs Dievam tāpat kā Viņš.LI 550.3

    “Un vēl lielākus darbus (..) darīs, jo Es noeju pie Tēva.” Ar to Kristus negribēja sacīt, ka mācekļu darbs būs daudz cēlāks nekā Viņa, bet gan, ka tam būs plašāki apmēri. Viņš te nenorāda tikai uz brīnumu veikšanu, bet uz visu, kas notiek, darbojoties Svētajam Garam.LI 550.4

    Pēc Kunga pacelšanās Debesīs mācekļi saprata, ka Viņa solījumi ir piepildījušies. Kristus krustā sišana, augšāmcelšanās un pacelšanās Debesīs tiem bija reāli piedzīvojumi. Viņi pārliecinājās, ka pravietojumi ir burtiski piepildījušies. Tie pētīja Svētos Rakstus un pieņēma mācību ar līdz šim neredzētu ticību un drosmi. Tagad tie zināja, ka dievišķais Mācītājs tiešām bija tāds, kā Viņš pats par sevi liecināja. Kad tie atstāstīja savus piedzīvojumus un slavēja Dieva mīlestību, cilvēku sirdis atkusa, atvērās pretī Dievam un daudz ļaužu sāka ticēt Jēzum.LI 550.5

    Mācekļiem dotais Pestītāja apsolījums pieder Viņa draudzei līdz laika beigām. Dievs nekad nav vēlējies, lai Viņa brīnišķajam pestīšanas plānam būtu tikai niecīgi panākumi. Visi, kas izies darbā, nepaļaudamies uz sevi, bet, uzticoties tam, ko Dievs spēj darīt viņu labā un ar viņu starpniecību, tiešām piedzīvos Viņa apsolījuma piepildīšanos. Tie darīs “vēl lielākus darbus”, sacīja Jēzus, “jo Es noeju pie Tēva.”LI 551.1

    Mācekļi vēl nepazina Kristus neierobežotās bagātības un spēku. Viņš tiem sacīja: “Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā.” (Jāņa 16:24) Jēzus paskaidroja, ka panākumu noslēpums tiem jāmeklē lūgšanās pēc žēlastības un spēka Viņa vārdā. Viņš pats būs pie Tēva, lai par tiem aizlūgtu. Pazemīga lūdzēja vajadzību Viņš pienes kā savu vēlēšanos šīs dvēseles labā. Katra sirsnīga lūgšana Debesīs tiek uzklausīta. Varbūt tā nav skaidri izteikta, bet, ja tā ir nākusi no sirds, tad sasniegs svētnīcu, kur kalpo Jēzus; un Viņš to Tēvam pienesīs bez neveikliem, stostīgiem vārdiem, brīnišķīgu un smaržīgu, ar savas pilnības vīraka aromātu.LI 551.2

    Patiesības un krietnuma taka šeit nevar būt brīva no šķēršļiem, bet visās grūtībās mums jāsaskata aicinājums uz lūgšanu. Starp dzīvajiem nav neviena, kam būtu jebkāds spēks, ko tas nebūtu saņēmis no Dieva; un Avots, no kurienes tas nāk, ir atvērts arī visvājākajam cilvēkam. “Visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā,” sacīja Jēzus, “to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu.”LI 551.3

    Kristus saviem mācekļiem pavēlēja: “Lūdziet Manā vārdā!” Kristus sekotājiem Dieva priekšā jānāk Viņa vārdā. Viņu vietā pienestā upura vērtības dēļ tie ir dārgi Kunga acīs. Kristus nevainojamās taisnības dēļ tie tiek uzskatīti par dārgiem. Pateicoties Kristum, Kungs piedod visiem, kas Viņu bīstas. Viņš tajos vairs neredz grēcinieka nekriet- numu, bet saskata līdzību ar savu Dēlu, kuram tie tic.LI 551.4

    Kungs jūtas vīlies un ir apbēdināts, ja Viņa ļaudis sevi vērtē zemu. Dievs vēlas, lai Viņa izraudzītais mantojums sevi vērtētu pēc tās atpirkšanas maksas, kas par tiem atdota. Dievs pēc tiem ilgojas, jo citādi Viņš nebūtu sūtījis savu Dēlu tik šausmīgās ciešanās, lai tos atpirktu. Viņš ar tiem grib sadarboties, un Kungam patīk, ja pie Viņa griežas ar visaugstākajām prasībām, lai pagodinātu Dieva vārdu. Tie tiešām drīkst gaidīt lielas lietas, ja vien ir ticība Viņa apsolījumiem. Bet lūgt Kristus vārdā nozīmē daudz. Tas nozīmē, ka mums jāpieņem Viņa raksturs, jāparāda Viņa gars un jādara Viņa darbi. Pestītāja apsolījums dots ar nosacījumu. “Ja jūs Mani mīlat”, Viņš saka, “turiet Manus baušļus.”* Viņš cilvēkus neglābj grēkā, bet no grēka, un tie, kas Viņu mīl, savu mīlestību apliecinās ar paklausību.LI 551.5

    Patiesa paklausība ir sirds paklausība. Kristus pārveidoja savu mācekļu sirdis. Ja arī mēs ļausim Kungam to darīt, Viņš mūsu domas un mērķus pavērsīs savā virzienā, un mūsu sirdis un prātus pakļaus savai gribai. Tas, ko mēs darīsim, paklausīdami Jēzum, jau būs kļuvis par mūsu pašu vēlēšanos. Šķīstas un svētotas gribas lielākais prieks ir darīt Viņa prātu. Kad mēs iepazīsim Dievu — un šāda iespēja mums ir dota —, tad mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. Novērtējot Kristus svēto raksturu un uzturot attiecības ar Dievu, mēs ienīdīsim grēku.LI 552.1

    Mēs varam dzīvot pēc bauslības tāpat kā Kristus, būdams cilvēks, ja spēku meklējam pie Visspēcīgā. Atbildība par saviem pienākumiem mums nav jāuzveļ citiem un nav arī jāgaida, lai tie mums pateiktu, kas jādara. Mēs nevaram paļauties uz cilvēku padomu. Kungs mūs visos pienākumos pamācīs tikpat labprātīgi, kā Viņš to mācītu kādam citam. Ja mēs nāksim pie Viņa ticībā, tad Viņš mums personīgi atklās savus noslēpumus. Mums bieži degs sirds, kad Viņš nāks, lai ar mums runātu tieši tāpat, kā bija runājis ar Ēnohu. Kad tie, kas noteikti apņemas nedarīt neko tādu, kas varētu Dievam nepatikt, būs nolikuši savus nodomus Viņa priekšā, tie zinās, pa kuru ceļu griezties. Tie saņems nevien gudrību, bet arī spēku. Tiem tiks piešķirts spēks paklausībai un kalpošanai, kā Kristus to apsolījis. Viss, kas tika nodots Kristum — “visas lietas” kritušās cilvēces vajadzību apmierināšanai — bija Viņam uzticētas kā cilvēces galvai un pārstāvim. “Un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams.” (1. Jāņa 3:22)LI 552.2

    Pirms Kristus sevi upurēja cilvēces atpirkšanai, Viņš saviem sekotājiem gribēja piešķirt vislielāko un vispilnīgāko dāvanu, kas tiem pavērtu bezgalīgās žēlastības krājumus. “Es lūgšu Tēvu”, Viņš sacīja, “un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un nepazīst, bet jūs to pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.”LI 552.3

    Svētais Gars pasaulē bija arī pirms tam. Jau no paša pestīšanas darba iesākuma Viņš darbojās pie cilvēku sirdīm. Bet, kamēr Kristus atradās virs zemes, mācekļi neilgojās pēc cita palīga. Tikai tad, kad Viņš tiem būs atņemts, tie izjutīs vajadzību pēc Svētā Gara, un tad Tas nāks.LI 553.1

    Svētais Gars ir Kristus pārstāvis, bet Tas ir atbrīvojies no cilvēciskas personības īpašībām, un tādēļ Viņš ir neatkarīgs. Cilvēciskās dabas kavēts, Kristus personiski nevarēja būt klāt visās vietās. Tas bija mācekļu interesēs, lai Viņš aiziet pie Tēva un virs zemes kā savu pārstāvi sūta Svēto Garu. Tad nevienam vairs nebūs nekādas priekšrocības savas atrašanās vietas vai tiešās saskares dēļ ar Kristu. Ar Svētā Gara starpniecību Pestītājs būs pieejams visiem. Šajā ziņā Viņš saviem sekotājiem būs tuvāks nekā tad, ja nebūtu pacēlies Debesīs.LI 553.2

    “Kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs, un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” Jēzus skaidri apzinājās savu mācekļu nākotni. Viņš redzēja, ka viens no tiem ir aizvests uz ešafotu, cits — pie krusta, cits — trimdā uz vientuļas, klinšainas jūras salas un vēl citi tiek vajāti un sodīti ar nāvi. Tādēļ Viņš tos stiprināja un iedrošināja, apsolot, ka ikvienā pārbaudījumā būs kopā ar tiem. Šis apsolījums nav zudis, tas paliek spēkā. Kungs zina it visu par saviem uzticīgajiem kalpiem, kas Viņa dēļ smok cietumā vai tiek izsūtīti uz vientuļām salām. Viņš tos iepriecina ar savu klātbūtni. Kad ticīgais patiesības dēļ stāv netaisnas tiesas priekšā, viņam blakus stāv Kristus. Visi tam adresētie apvainojumi nāk pār Kristu. Kristus no jauna tiek notiesāts Viņa mācekļa personā. Kad kāds ir ieslodzīts cietumā, Kristus viņa sirdi aplaimo ar savu mīlestību. Kad kāds cieš nāvi Viņa dēļ, Kristus saka: “Es biju miris, un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Atkl. 1:18) Dzīvība, kas tiek upurēta Kristus dēļ, ir paglabāta mūžīgai godībai.LI 553.3

    Visos laikos un visās vietās, visās bēdās un visās grūtībās, kad viss šķiet tumšs un nākotne nezināma un mēs jūtamies atstāti vieni bez palīga, kā atbilde uz mūsu ticības lūgšanu tiek sūtīts Iepriecinātājs. Apstākļi mūs var šķirt no visiem šīs zemes draugiem, bet nekādi apstākļi, nekāds attālums mūs nevar šķirt no Debesu Iepriecinātāja. Lai arī kur mēs būtu un kurp dotos, Viņš vienmēr ir pie mūsu labās rokas — atbalstot, spēcinot, iedrošinot un uzmundrinot.LI 553.4

    Mācekļi joprojām nespēja saprast Kristus vārdu garīgo nozīmi, tādēļ Viņš tos izskaidroja vēlreiz. Viņš sacīja, ka atklāsies tiem ar Svēto Garu. “Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas.”* Jūs vairs nesacīsit: “Es nevaru saprast.” Jums vairs nebūs jāskatās kā caur neskaidru stiklu. Jūs līdz ar visiem svētajiem spēsit “aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums”, un izpratīsit “Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu.” (Ef. 3:18,19)LI 553.5

    Mācekļiem vajadzēja liecināt par Kristus dzīvi un darbu. Ar viņu lūpām un vārdiem Kristum jāuzrunā ļaudis visā pasaulē. Bet Jēzus pazemojuma, ciešanu un miršanas laikā tiem vēl būs jāizcieš liels pārbaudījums un vilšanās. Lai pēc šī piedzīvojuma viņu vārdi visos sīkumos būtu pareizi, Jēzus apsolīja, ka Iepriecinātājs tiem “atgādinās visu”*, ko Viņš ir sacījis.LI 554.1

    “Vēl daudz kas Man jums sakāms,” Viņš turpināja, “bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” Jēzus saviem mācekļiem bija pavēris plašas patiesības atzīšanas tāles. Bet tiem bija grūti Viņa mācības atšķirt no rakstu mācītāju un farizeju tradīcijām un pavēlēm. Viņiem bija mācīts rabīnu uzskatus vērtēt kā Dieva balsi, un tiem aizvien bija vara pār viņu prātu un jūtām. Pasaulīgām idejām un pārejošām lietām joprojām bija vieta viņu domās. Tie nesaprata Kristus valstības garīgo būtību, kaut gan Viņš to tik bieži bija izskaidrojis. Viņi bija apmulsuši. Tie neaptvēra to rakstvietu vērtību, par ko Kristus runāja. Daudzas no Viņa mācī-bām, šķiet, izskanēja pilnīgi veltīgi. Jēzus redzēja, ka tie nesaprot Viņa vārdu īsto nozīmi, tādēļ līdzcietībā apsolīja, ka Svētais Gars to atgādinās. Turklāt Viņš vēl daudzas lietas bija atstājis nepasacītas, jo mācekļi tās nespēja “panest”. Arī tās Gars viņiem nākotnē atklās. Svētajam Garam bija jāasina viņu saprašana, lai tie spētu apspriest un vērtēt Debesu lietas. “Kad nāks Viņš, Patiesības Gars,” sacīja Jēzus, “Tas jūs vadīs visā patiesībā.”LI 554.2

    Iepriecinātājs tiek nosaukts par “Patiesības Garu”. Viņa darbs ir apliecināt un uzturēt patiesību. Vispirms Viņš sirdī ienāk kā Patiesības Gars un tad kļūst par Iepriecinātāju. Patiesībā ir ieprieca un miers, bet nepatiesībā un maldos īsts miers un prieks nav atrodami. Tieši ar maldu teorijām un tradīcijām sātans iegūst varu pār prātu. Novirzīdams cilvēkus uz neīstiem standartiem, viņš izkropļo tiem raksturu. Lasot Rakstus, Svētais Gars runā uz cilvēka prātu un iedēsta sirdī patiesību. Tā Viņš atklāj un izdzen no dvēseles maldus. Ar Patiesības Garu, kas darbojas caur Dieva Vārdu, Kristus dara sev paklausīgus izredzētos ļaudis.LI 554.3

    Aprakstīdams mācekļiem Svētā Gara darbības sfēru, Jēzus centās tiem iedvest prieku un cerību, kas iedvesmoja Viņa paša sirdi. Viņš priecājās par bagātīgo palīdzību, ko bija nodrošinājis savai draudzei. Svētais Gars bija visaugstākā no visām dāvanām, ko savu ļaužu uzturēšanai Viņš varēja izlūgt no Tēva. Garam bija jānāk kā visu atjaunojošam spēkam, jo bez Tā Kristus upuris būtu veltīgs. Gadsimtu gaitā ļaunuma vara ir nostiprinājusies, un cilvēka padošanās sātaniskajai verdzībai ir kļuvusi pārsteidzoša. Grēku var atvairīt un uzvarēt tikai ar Dievības Trešās Personas spēcīgo līdzdalību, kurai nav jānāk kā pārveidotai enerģijai, bet dievišķā spēka pilnumā. Svētais Gars dara pilnvērtīgu to, ar ko nodrošinājis pasaules Pestītājs. Svētais Gars šķīsta sirdi. Ar Svētā Gara starpniecību ticīgais iegūst dievišķo dabu. Kristus savu Garu deva kā dievišķu spēku, lai ar to varētu uzvarēt visas iedzimtās un iegūtās tieksmes uz ļaunu un piešķirt draudzei savu raksturu.LI 555.1

    Par Svēto Garu Jēzus sacīja: “Tas Mani cels godā”. Kā Pestītājs nāca pagodināt Dievu, parādot Viņa mīlestību, tā Gars būs tas, kas pagodinās Kristu, atklādams pasaulei Viņa žēlastību. Cilvēkos jātiek atjaunotai Dieva līdzībai. Dieva gods un Kristus gods ir saistīts ar Viņa ļaužu rakstura pilnveidošanos.LI 555.2

    “Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.” (Jāņa 16:8) Bez Svētā Gara pastāvīgās klātbūtnes un palīdzības vārda sludināšana nebūs veiksmīga, jo Viņš ir vienīgais sekmīgais dievišķās patiesības Skolotājs. Patiesība pamodinās sirdsapziņu un pārveidos dzīvi tikai tad, kad to sirdī pavadīs Svētais Gars. Cilvēks var gan pasludināt Dieva Vārdu burtiski, var smalki zināt visas tā pavēles un apsolījumus, bet, ja to neapgaismos Svētais Gars, tad neviena dvēsele nekritīs uz Klints un netiks satriekta. Ne izglītība, ne priekšrocības, lai arī cik lielas tās būtu, bez Dieva Gara līdzdarbības nevienu cilvēku nespēs padarīt par gaismas kanālu. Evaņģēlija sēklas sēšana nedos panākumus, ja to neatdzīvinās Debesu rasa. Pirms tika sarakstīta kāda Jaunās Derības grāmata, pirms tika izteikta kaut viena evaņģēliska svētruna pēc Kristus pacelšanās Debesīs, pār lūdzošajiem mācekļiem nonāca Svētais Gars. Un pēc tam viņu ienaidnieki varēja liecināt: “Jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi.” (Ap. d. 5:28)LI 555.3

    Kristus savai draudzei ir apsolījis Svētā Gara dāvanu, un šis apsolījums mums pieder tikpat lielā mērā, cik pirmajiem mācekļiem. Bet, tāpat kā jebkurš cits apsolījums, tas ir dots ar nosacījumu. Daudzi tic šim apsolījumam un ar vārdiem apliecina, ka viņi to pieņēmuši; tie runā par Kristu un par Svēto Garu, bet nesaņem nekādu labumu. Viņi nepakļauj savu dvēseli dievišķo spēku vadībai un kontrolei. Mēs nevaram izmantot Svēto Garu — Svētajam Garam ir jāizmanto mūs. Ar Svētā Gara starpniecību Dievs saviem ļaudīm dod “gribu un veiksmi pēc labpatikas”. (Filip. 2:13) Bet daudzi to negrib pieļaut. Tie paši vēlas būt noteicēji, un tādēļ nesaņem šo Debesu dāvanu. Svētais Gars tiek dots tikai tiem, kas pazemīgi cer uz Dievu, kas raugās uz Viņu pēc vadības un žēlastības. Dieva spēks gaida, lai tie pēc tā lūgtu un to saņemtu. Šī apsolītā svētība, ticībā izlūgta, sev līdzi nes visas citas svētības. Tā tiek piešķirta pēc Kristus žēlastības bagātības, un Viņš ir gatavs katrai dvēselei dot pēc tās spējām saņemt.LI 556.1

    Sarunā ar mācekļiem Jēzus nežēlojās par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi. Viņa pēdējais novēlējums tiem piedāvāja mieru. Kungs sacīja: “Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”LI 556.2

    Pirms Viņš atstāja augšistabu, Pestītājs ar mācekļiem uzsāka slavas dziesmu. Viņa balss atskanēja ne skumjas raudu dziesmas vārdos, bet Pasā svētku slavas līksmajās skaņās.LI 556.3

    “Teiciet to Kungu, visas tautas! Slavējiet Viņu, visi ļaudis! Jo Viņa žēlastība un patiesība ir varena pār mums mūžīgi. Alelūja!” (Ps. 117*)LI 556.4

    Nodziedājuši šo dziesmu, tie izgāja ārā. Pa pārpildītām ielām tie devās prom cauri vārtiem, kas no pilsētas veda uz Eļļas kalnu. Viņi gāja lēnām, ikviens aizņemts ar savām domām. Kad tie jau tuvojās kalna pakājei, Jēzus ar visdziļākajām skumjām balsī sacīja: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu Ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” (Mat. 26:31) Mācekļi klausījās pārsteigti un noskumuši. Tie atcerējās, kā Kapernaumas sinagogā, kad Kristus runāja par sevi kā Dzīvības Maizi, daudzi Viņu pameta un aizgāja. Bet divpadsmit palika uzticīgi. Runādams visu mācekļu vārdā, Pēteris bija apliecinājis savu uzticību Kristum. Tad Pestītājs teica: “Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns.” (Jāņa 6:70) Augšistabā Jēzus vēl paziņoja, ka viens no divpadsmit Viņu nodos un ka Pēteris savu Kungu aizliegs. Bet tagad teiktie vārdi attiecās uz visiem.LI 556.5

    Atkal Pēteris dedzīgi protestē: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne!” Jau augšistabā viņš bija paziņojis: “Savu dzīvību es par Tevi atdošu!” Tad Jēzus brīdināja, ka tajā pašā naktī tas Viņu aizliegs, un tagad brīdinājumu atkārtoja: “Patiesi Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.” (Marka 14:29-31) Bet Pēteris tikai runāja tālāk: “Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi nekad neaizliegšu,” — un tāpat sacīja arī citi. Savā pašpaļāvībā tie apstrīdēja Jēzus atkārtoto paziņojumu. Viņi nebija gatavi pārbaudei, un tikai tad, kad kārdināšanas tos pārsteigs, tie beidzot sapratīs savu vājumu.LI 557.1

    Kad Pēteris apliecināja, ka ir gatavs savam Kungam sekot cietumā un nāvē, viņš tā arī domāja. Tomēr viņš pats sevi nepazina. Viņa sirdī bija apslēpti ļaunuma elementi, kurus apstākļi varēja uzpūst par liesmu. Ja viņš nesapratīs draudošās briesmas, tad nenovēršami aizies bojā. Pestītājs viņā redzēja egoismu un pašpaļāvību, kas varēja pārspēt pat mīlestību pret Kristu. Viņa piedzī-vojums atklāja daudz vājuma un neiznīcināta grēka, daudz bezrūpības, nesavaldības un nevērības kārdinājuma brīdī. Kristus svinīgais brīdinājums aicināja pārbaudīt sirdi. Pēterim vajadzēja atteikties no sevis un paļauties uz Kristu. Ja tas pazemīgi būtu pieņēmis brīdinājumu, tad būtu lūdzis ganāmpulka Ganu pasargāt savu avi. Reiz, sākdams grimt Galilejas jūrā, viņš bija saucis: “Kungs, palīdzi man!” (Mat. 14:30), un Kristus tūlīt izstiepa roku, lai viņu satvertu. Arī tagad viņš tiktu pasargāts, ja būtu saucis: “Glāb mani no manis paša!” Bet Pēteris juta, ka viņam neuzticas, un tam šķita, ka tas ir nežēlīgi. Viņš jau juta aizvainojumu un vēl vairāk iecirtās pašpaļāvībā.LI 557.2

    Ar sirsnīgu līdzjūtību Jēzus noraudzījās savos mācekļos. Viņš tos nespēja paglābt no pārbaudījumiem, bet tomēr nepameta bez mierinājuma. Viņš apliecina, ka salauzīs kapa važas un ka Viņa mīlestība pret tiem nebeigsies. “Pēc Manas augšāmcelšanās,” Viņš teica, “Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.” (Mat. 26:32) Vēl pirms aizliegšanas tie jau saņēma piedošanas apliecinājumu, tādēļ pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās zināja, ka tiem ir piedots un ka Kristum tie ir ļoti dārgi.LI 557.3

    Jēzus ar mācekļiem bija ceļā uz Ģetzemani. Eļļas kalna pakājē bija klusa vietiņa, uz kuru Viņš bieži devās, lai tur pārdomātu un lūgtu. Pestītājs mācekļus bija informējis par savu misijupasaulē un par tiem nepieciešamo garīgo sadraudzību ar Viņu. Tagad Viņš šo mācību ilustrēja. Mēness, spoži spīdēdams, apgaismoja kādu kuplu, ziedošu vīna koku. Pievērsis šim augam mācekļu uzmanību, Viņš to izmantoja kā simbolu.LI 558.1

    “Es esmu īstais Vīna koks,” Viņš teica. Lai ainotu sevi, Jēzus neizvēlējās vis stalto palmu, augsto ciedru vai stipro ozolu, bet vīna koku ar tā pieguļošajām stīgām. Palma, ciedra un ozols stāv paši. Tiem nevajag atbalsta. Bet vīna koks vijas gar balstu un tādā veidā tiecas augšup pret debesīm. Tāpat Kristus, būdams cilvēka miesā, bija atkarīgs no Dieva spēka. Viņš paziņoja, ka pats no sevis nespēj darīt “neko”. (Jāņa 5:30)LI 558.2

    “Es esmu īstais Vīna koks.” Jūdi vīna koku arvien bija uzskatījuši par visdižciltīgāko augu un par simbolu visam, kas spēcīgs, cēls un auglīgs. Israēls tika attēlots ar vīna koku, ko Dievs dēstījis apsolītajā zemē, un jūdi savu pestīšanas cerību balstīja uz to, ka tie bija cēlušies no Israēla. Bet Jēzus paskaidroja, ka Viņš ir īstais Vīna koks, lai neviens nedomātu, ka ar izcelšanos no Israēla pietiek, lai kļūtu par Dieva dzīvības dalībniekiem un Viņa apsolījuma mantiniekiem. Garīgā dzīvība atrodama vienīgi Jēzū.LI 558.3

    “Es esmu īstais Vīna koks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.” Šo labo Vīna koku mūsu Debesu Tēvs bija iedēstījis Palestīnas kalnos, un Viņš pats To kopa. Daudzus valdzināja šī Vīna koka skaistums, un viņi apliecināja Tā dievišķo izcelsmi. Bet Israēla vadoņiem Viņš šķita kā saknīte no sausas zemes. Tie ņēma dēstu, ievainoja un samina To zem savām nesvētajām kājām. Viņi To vēlējās iznīcināt uz visiem laikiem, bet Debesu Dārznieks par To pastāvīgi rūpējās. Pēc tam, kad cilvēki jau iedomājās, ka ir Viņu nonāvējuši, Dārznieks To paņēma un no jauna iedēstīja mūra otrā pusē. Vīna koks vairs nebija redzams. Tas bija paslēpts no cilvēku rupjajiem uzbrukumiem. Bet Vīna koka zari liecās pāri mūriem. Tiem bija jāpārstāv Vīna koks. Uz tiem vēl varēja uzpotēt citus potzarus. No tiem tika iegūti augļi. Tiem ir bijusi raža, ko plūkuši garāmgājēji.LI 558.4

    “Es esmu Vīna koks, jūs tie zari,” Kristus sacīja saviem mācekļiem. Lai gan Viņam drīz tos būs jāatstāj, tomēr garīgai vienotībai vajadzēja palikt nemainīgai. Viņš sacīja, ka zara vienotība ar vīna koku attēlo attiecības, kādas jums jāuztur ar Mani. Potzariņš tiek uzpotēts dzīvajam stumbram un šķiedriņu pa šķiedriņai, dzīsliņu pa dzīsliņai tas ieaug vīna kokā. Vīna koka dzīvība kļūst par zara dzīvību. Tāpat arī dvēsele, kas bija mirusi noziegumos un grēkos, saņem dzīvību no savienības ar Kristu. Vienotība izveidojas, ticot Viņam kā personīgam Pestītājam. Grēcinieks savu nespēku pievieno Kristus spēkam, savu tukšumu Kristus pilnībai, savu neizturību un trauslumu Kristus paliekošajam varenumam. Tad viņam ir Kristus prāts. Kristus cilvēciskums ir skāris mūsu cilvēciskumu, un mūsu cilvēciskums ir saskāries ar dievišķo dabu. Tā Svētā Gara darbības rezultātā cilvēks kļūst par dievišķās dabas dalībnieku. Viņš tiek pieņemts mīļotā Dēla dēļ.LI 558.5

    Šo reiz izveidoto savienību ar Kristu ir jācenšas uzturēt vienmēr. Jēzus saka: “Palieciet Manī, un Es —jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.” Tā nav gadījuma saskaršanās. Zaram jākļūst par dzīvā vīna koka sastāvdaļu. Dzīvības, spēka un auglības plūsma no saknes uz zariem ir netraucēta un pastāvīga. Zars nevar dzīvot, ja ir šķirts no vīna koka. Gluži tāpat, sacīja Jēzus, arī jūs nevarat pastāvēt šķirti no Manis. Dzīvība, ko jūs esat saņēmuši no Manis, var tikt uzturēta vienīgi ar nepārtrauktu savienību. Bez Manis jūs nespējat uzvarēt nevienu vienīgu grēku, nedz arī atvairīt kādu kārdināšanu.LI 559.1

    “Palieciet Manī, un Es —jūsos.” Palikt Kristū nozīmē pastāvīgi saņemt Viņa Garu un dzīvot dzīvi, kas bez atlikuma nodota kalpošanā Viņam. Sakaru kanālam starp Dievu un cilvēku vienmēr jābūt atvērtam. Kā vīna koka zars pastāvīgi saņem sulu no dzīvā vīna koka, tā mums jāturas pie Jēzus un ticībā jāsaņem Viņa rakstura spēks un pilnība.LI 559.2

    Sakne barības vielas nodod tālāk līdz vissīkākajiem koka zariņiem. Līdzīgi arī Kristus ticīgajos uztur garīgā spēka plūsmu. Ja dvēsele ir savienota ar Kristu, tad nedraud briesmas novīst vai aiziet bojā.LI 559.3

    Vīna koka dzīvība izpaudīsies smaržīgos augļos. “Kas Manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Dzīvojot ticībā Dieva Dēlam, mūsu dzīvē būs redzami Gara augļi, un neviena no tiem netrūks.LI 559.4

    “Mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem.” Ārēji it kā uzpotētajiem zariem dzīvā savie- nojuma var arī nebūt. Tādā gadījumā nebūs ne attīstības, ne auglības. Tāpat var pastāvēt tikai šķietama savienība ar Kristu, bez īstas vienības ticībā. Ticības apliecība cilvēkus ieved draudzē, bet raksturs un izturēšanās rāda, vai tie ir savienoti ar Kristu. Ja tie nenes augļus, tad tie ir neīsti zari. Viņu atšķirtība no Kristus izraisīs pilnīgu bojāeju, kāda ainota ar nedzīvo zaru. “Ja kas nepaliek Manī,” sacīja Kristus, “tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.”LI 559.5

    “Un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.” No izredzētajiem divpadsmit mācekļiem, kas bija sekojuši Kristum, viens tikko bija noņemts kā nokaltis zars, bet pārējos gaidīja bargs dārznieka naža pārbaudījums. Svinīgi un reizē laipni Kristus paskaidroja dārza kopēja nolūku. Attīrīšana, dabiski, rada sāpes, bet tas ir Tēvs, kas lieto nazi. Viņš nestrādā ar neuzmanīgu roku un vienaldzīgu sirdi. Daži zari ar savām stīgām par daudz pieķērušies zemei — tie jāatbrīvo no šīm saitēm. Tiem jāstiepjas augšup pretī Debesīm un jāatrod savs atbalsts Dievā. Tāpat ir jāizretina pārbagātā lapu rota, kas augļiem atņem dzīvības sulu, un jāizgriež liekie dzinumi, lai rastos brīva pieeja Taisnības Saules dziedinošajiem stariem. Dārza kopējs stādus veido tā, lai augļi būtu sulīgāki, skaistāki un ražīgāki.LI 560.1

    “Ar to Mans Tēvs ir godā celts,” sacīja Kristus, “ka jūs nesat daudz augļu.” Tādā veidā Dievs vēlas atklāt sava rakstura svētumu, laipnību un līdzjūtību. Tomēr Pestītājs nepavēl mācekļiem nopūlēties, lai nestu augļus. Viņš piekodina, lai tie paliktu Viņā. “Ja jūs paliekat Manī,” Viņš saka, “un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, — tas jums notiks.” Tieši ar runātā vārda starpniecību Kristus mājo savos sekotājos. Tā ir tā pati vitālā vienotība, kas attēlota ar Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu. Kristus vārdi ir gars un dzīvība. Uzņemdami tos, jūs uzņemat Vīna koka dzīvību. Jūs dzīvojat “no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. (Mat. 4:4) Kristus dzīvība jūsos rada tos pašus augļus, kas mīt Viņā. Dzīvodami Kristū, piederēdami Kristum, Kristus uzturēti un uzņemdami barības vielas no Kristus, jūs nesīsit tādus pašus augļus kā Viņš.LI 560.2

    Šajā pēdējā tikšanās reizē ar mācekļiem Kristus sacīja, ka Viņa lielākā vēlēšanās attiecībā uz tiem ir, lai tie mīlētu cits citu, kā Viņš tos ir mīlējis. Viņš par to runāja atkal un atkal. “Tā ir Mana pavēle,” Viņš vairākkārt uzsvēra, “lai jūs mīlētu cits citu.” Tas bija arī viens no pirmajiem norādījumiem augšistabā: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” Mācekļiem šis bauslis bija jauns, jo tie nebija cits citu mīlējuši, kā Kristus tos mīlēja. Viņš redzēja, ka tajos jāienāk jaunām idejām un jauniem pamudinājumiem, dzīvē tiem jāvadās pēc jauniem principiem. No Viņa dzīves un nāves tie saņems jaunu izpratni par mīlestību. Viņa pašuzupurēšanās gaismā bauslis par mīlestību pret tuvāko ieguva jaunu nozīmi. Viss žēlastības darbs ir viena vienīga nepārtrauktas mīlestības, pašaizliedzības un pašuzupurēšanās kalpošana. Katrā Kristus zemes dzīves stundā kā neatturama straume no Viņa izplūda Dieva mīlestība. Visi, kas būs piepildīti ar Viņa Garu, mīlēs tā, kā Viņš mīlēja. Tas pats princips, kas lika darboties Kristum, noteiks arī šo ļaužu attieksmi citam pret citu.LI 560.3

    Šī mīlestība ir pierādījums tam, ka viņi ir mācekļi. “No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi,” sacīja Jēzus, “ja jums būs mīlestība savā starpā.” Kad cilvēkus ir apvienojusi nevis vara vai savtīgums, bet mīlestība, tad tas pierāda, ka darbojas kaut kas augstāks par cilvēcisko ietekmi. Kur pastāv tāda vienotība, tur tā ir pierādījums, ka cilvēkā atjaunota Dieva līdzība un viņa sirdī iedēstīts jauns dzīves princips. Tas rāda, ka dievišķajai dabai ir spēks pretoties pārdabiskajiem ļaunā spēkiem un ka Dieva žēlastība var uzvarēt egoismu, kas piemīt katra cilvēka sirdij.LI 561.1

    Atklājoties draudzē, šī mīlestība noteikti izsauks sātana dusmas. Kristus saviem mācekļiem nenosprauda vieglu taku. “Kad pasaule jūs ienīst, — ziniet, tā Mani papriekš ir ienīdusi. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas tai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi jums darīs Mana vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.” Evaņģēliju būs jāizplata, nemitīgi cīnoties ar pretestību — briesmās, zaudējumos un ciešanās. Bet tie, kas darīs šo darbu, ies sava Mācītāja pēdās.LI 561.2

    Kristum kā pasaules Pestītājam pastāvīgi bija jāsaduras ar šķietamu neveiksmi. Likās, ka Viņš, vislielākais žēlastības Vēstnesis mūsu pasaulē, pavisam maz spēja padarīt cilvēces augšupejas un glābšanas labā, kaut arī ļoti ilgojās to panākt. Viņam pretī nemitīgi darbojās sātana ietekme. Bet Kristus neatkāpās un nezaudēja drosmi. Ar pravieša Jesajas starpniecību Viņš saka: “Es velti esmu pūlējies, Es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr Mana taisnība ir pie tā Kunga un Mana alga Mana Dieva rokās Kaut Israēls nav sapulcināts, “Es tiešām esmu pagodināts tā Kunga acīs, un Mans Dievs ir Mans stiprums”. Tas ir Kristus, kuram dots šis apsolījums. “Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, Viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai (..) tā saka tas Kungs (..): “Es tevi pasargāju un padarīju tevi par tautas apvienības iemiesotāju, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: Nāciet laukā!, bet tiem, kas sēd tumsā: Nāciet gaismā! (..) Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu Apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās.” ” (Jes. 49:4,5,7-10)LI 561.3

    Jēzus stipri paļāvās uz šiem vārdiem un nedeva sātanam iespēju gūt panākumus. Kad Viņam vajadzēja spert pēdējos soļus pazemojumu tekā, kad ap Viņa dvēseli savilkās visdziļākās bēdas, Kungs saviem mācekļiem sacīja: “Nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan ne nieka nespēj.” “Šīs pasaules valdnieks ir dabūjis spriedumu.” “Šīs psaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā.” (Jāņa 14:30; 16:11; 12:31) Pravietiskā skatienā Kristus pārredzēja notikumus, kas norisināsies Viņa pēdējā lielajā cīņā. Viņš zināja, ka tad, kad Viņš izsauksies: “Viss piepildīts!”, triumfēs visas Debesis. Viņa auss jau uztvēra tālo mūziku un uzvaras saucienus Debesu pagalmos. Viņš zināja, ka ar to sātana varai tiks iezvanīts gals un Kristus vārds tiks pausts no pasaules uz pasauli pa visu plašo Visumu.LI 562.1

    Kristus priecājās, ka savu sekotāju labā varēs darīt vairāk, nekā tie spēja lūgt vai iedomāties. Viņš runāja ar drošību, zinādams, ka jau pirms pasaules radīšanas bija pieņemts lēmums, kurš nodrošina uzvaru. Viņš zināja, ka patiesība, bruņota ar Svētā Gara visvarenī-bu, gūs uzvaru cīņā ar ļaunumu un asinīm slacītais karogs brīvi plīvos pār Viņa sekotājiem. Viņš saprata, ka Viņam uzticīgo mācekļu dzīve būs līdzīga Viņa dzīvei — tās būs nepārtrauktas uzvaras, kas šeit gan par tādām netiks uzskatītas, bet ko par uzvarām atzīs visā mūžībā.LI 562.2

    “To visu Es esmu runājis uz jums,” Viņš sacīja, “lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Kristus nekad nepiedzīvoja neveiksmi, Viņš nekļuva mazdūšīgs, un Viņa sekotājiem jāparāda tikpat izturīga ticība. Tiem jādzīvo, kā Viņš dzīvoja, un jāstrādā, kā Viņš strādāja, tādēļ ka tie paļaujas uz Viņu kā uz lielo darba Vadītāju. Tiem jābūt drosmīgiem, enerģiskiem un izturīgiem. Lai arī šķietami nepārvarami šķēršļi aizsprosto ceļu, Viņa žēlastībā tiem jādodas tikai uz priekšu. Viņiem nav jāsūdzas par grūtībām, jo tie ir aicināti tās pārvarēt. Tie nekādos apstākļos nedrīkst ļauties izmisumam, bet jebkuros apstākļos tiem jāsaglabā cerība. Ar savas ne ar ko nesalīdzināmās mīlestības zelta ķēdi Kristus tos ir savienojis ar Dieva troni. Viņš vēlas, lai tiem piederētu visā plašajā Visumā pieejamais vislielākais iespaids, kas izriet no neizsīkstošā spēka Avota. Tiem jāsaņem spēks atvairīt ļauno, spēks, kuram nevar pretoties ne zeme, ne nāve, ne elle, spēks, kas tos stiprinās Kristum līdzīgai uzvarai.LI 562.3

    Kristus vēlas, lai Viņa draudzē virs zemes tiktu pārstāvēta Debesu kārtība, Debesu pārvaldes forma un dievišķā saskaņa. Tad Viņš būtu pagodināts savos ļaudīs. Tad Taisnības Saule pasaulei atklātos neaptumšotā spožumā. Kristus draudzei ir piešķīris vispusīgas dāvanas un priekšrocības, lai savukārt no atpirktā īpašuma saņemtu slavu un pateicību. Viņš saviem ļaudīm ir devis spējas un svētības, lai tie atspoguļotu Viņa pilnību. Apveltīta ar Kristus taisnību, draudze ir Viņa dārgumu glabātāja, kurā līdz galam un visā pilnībā jāatklājas Viņa iejūtībai, žēlastībai un mīlestībai. Kristus raugās uz saviem ļaudīm viņu skaidrībā un pilnībā kā uz savas pazemošanās atalgojumu un slavas papildinājumu — Kristus, varenais Pestītājs, no kura nāk visa godība.LI 563.1

    Savas pamācības Kristus noslēdza ar iedrošinošiem cerības vārdiem. Dvēseles nastu par mācekļiem Viņš izteica lūgšanā. Paceldams acis uz Debesīm, Viņš sacīja:LI 563.2

    “Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”LI 563.3

    Kristus bija pabeidzis sev uzticēto darbu. Viņš bija pagodinājis Dievu virs zemes. Viņš bija darījis zināmu Tēva vārdu. Viņš arī bija izraudzījis tos, kuriem vajadzēja turpināt darbu starp cilvēkiem. Tagad Viņš sacīja: “Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens itin kā mēs.” “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens (..). Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis, tāpat kā Tu Mani esi mīlējis.”LI 563.4

    To sacīdams, Kristus ar dievišķu autoritāti savu izredzēto draudzi nodod Tēva rokās. Kā iesvētīts Augstais Priesteris Viņš aizlūdz par saviem ļaudīm. Kā uzticīgs Gans Viņš ganāmpulku sapulcina Visvarenā paēnā, stiprā un drošā patvērumā. Viņu pašu gaida pēdējā cīņa ar sātanu; Viņš dodas to izcīnīt.LI 564.1

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents