Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    75 nodaļa. Pie Annas un Kajafas

    (Mat. 26:57-75; 27:1; Marka 14:53-72; 15:1; Lūk. 22:54-71;Jāņa 18:13-27)LI 576.1

    Jēzu steidzīgi aizveda pa miegā iegrimušās pilsētas ielām, pāri Kidranas strautam, garām dārziem un eļļas koku birzīm. Bija pāri pusnaktij, un Viņam līdzi skrejošā pūļa kliedzieni griezīgi atbalsojās klusajās ārēs. Pestītājs bija sasiets, cieši apsargāts un tikai ar pūlēm varēja paiet. Bet apcietinātāji Viņu lielā steigā veda uz bijušā augstā priestera pili.LI 576.2

    Anna bija kalpojošās priesteru dzimtas galva, un aiz cieņas pret viņa gadiem tauta to uzskatīja par augsto priesteri. Viņa doto padomu uztvēra un izpildīja kā paša Dieva norādījumu. Viņam arī pirmajam ir jāredz Jēzus, kas bija priesteru varas gūsteknis. Tam vajadzēja piedalīties apcietinātā nopratināšanā, lai mazāk pieredzējušais Kajafa nekļūdītos tā mērķa sasniegšanā, kura dēļ tie bija pūlējušies. Vajadzēja izmantot Annas izveicību, viltību un apķērību, lai katrā ziņā nodrošinātu Kristus notiesāšanu.LI 576.3

    Formāli Kristu vajadzēja nopratināt Sinedrijā, bet Anna veica Viņa lietas iepriekšēju izmeklēšanu. Romas valdīšanas laikā Sinedrijs nāves spriedumu nedrīkstēja izpildīt. Tas varēja cietumnieku nopratināt un pieņemt savu lēmumu, ko pēc tam Romas valsts varai vajadzēja apstiprināt. Tāpēc pret Kristu bija nepieciešams atrast tādas apsūdzības, ko arī romieši uzskatītu par noziegumu. Vēl bija arī jāatrod apsūdzība, kuras dēļ arī jūdi Viņu uzskatītu par notiesājamu. Kristus mācība pārliecināja ne mazums priesteru un rakstu mācītāju, un vienīgi bailes tikt izslēgtiem no draudzes tos atturēja nostāties Viņa pusē. Priesteri labi atcerējās Nikodēma jautājumu: “Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?” (Jāņa 7:51) Šis arguments apspriedi uz laiku pārtrauca un aizkavēja visus plānus. Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms tagad netika aicināti, tomēr bija vēl citi, kas varēja iedrošināties runāt par labu taisnībai. Tiesu vajadzēja noturēt tā, lai Sinedrija locekļus noskaņotu pret Kristu. Priesteri cerēja uz divām galvenajām apsūdzībām. Ja izdotos pierādīt, ka Jēzus ir Dieva zaimotājs, tad jūdi Viņu notiesātu. Bet, ja Viņu apvainotu kā dumpja cēlāju, tad būtu pilnīgi droši, ka Viņu notiesātu romieši. Šo otro apsūdzību Anna centās nodrošināt vispirms. Viņš Jēzu pratināja par Viņa mācekļiem un mācībām, cerēdams, ka apcietinātais pateiks kaut ko tādu, kas tam dotu pamatotus pierādījumus. Viņš cerēja izvilināt kādu izteicienu, ar kuru varētu pierādīt, ka Jēzus ir gribējis organizēt slepenu biedrību ar nolūku dibināt jaunu ķēniņvalsti. Tad priesteri Viņu varētu nodot Romas varai kā miera traucētāju un dumpja cēlāju.LI 576.4

    Kristus priesteru nodomus lasīja kā atvērtu grāmatu. It kā sava pratinātāja apslēptākajos dvēseles dziļumos ielūkojies, Viņš noliedza, ka starp Viņu un mācekļiem būtu kāda neatļauta savienība vai ka tie būtu pulcējušies slepeni vai tumsā, lai slēptu savus nolūkus. Viņam nav bijis noslēpumu attiecībā uz mērķiem un mācībām. “Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni.” Tā Pestītājs savu darbības veidu salīdzināja ar apsūdzētāju paņēmieniem. Mēnešiem ilgi tie bija Viņu izsekojuši, cenzdamies ievilināt lamatās, lai tad vestu slepena tribunāla priekšā, kur ar nepatiesu liecību varētu panākt to, kas godīgiem līdzekļiem nebija iespējams. Tagad tie īstenoja savu nodomu. Apcietināšana pusnakts stundā ar pūļa palīdzību, izsmiekls un nicināšana jau pirms tiesas, un arī spriedums, — tāds bija viņu, bet ne Kristus rīcības veids. Viņi bija likuma pārkāpēji. Viņu pašu likumi noteica, ka tikmēr, kamēr vaina nav pierādīta, pret ikvienu cilvēku jāizturas kā pret nevainīgu. Priesterus tiesāja viņu pašu likumu panti.LI 577.1

    Pagriezies pret savu pratinātāju, Kristus prasīja: “Ko tu Mani jautā?” Vai priesteru un rakstu mācītāju spiegi nebija uzmanījuši katru Viņa kustību un paziņojuši katru Viņa vārdu? Vai šie slepenie novērotāji nebija klāt katrā tautas sanāksmē un vai tie nepienesa priesteriem ziņas par visiem Viņa vārdiem un darbiem? “Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis,” Jēzus atbildēja, “tie zina, ko Es esmu teicis.”LI 577.2

    Atbildes noteiktība lika Annam apklust. Baidīdamies, ka Kristus par viņa rīcības veidu varētu pateikt kaut ko tādu, ko tas labprāt vēlētos apslēpt, Anna tobrīd vairāk neko nejautāja. Bet viens no vadītājiem, redzēdams, ka Anna ir apklusināts, aiz dusmām par to iesita Jēzum pa seju, izsaukdamies: “Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?”LI 577.3

    Uz to Kristus mierīgi sacīja: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani siti?” Viņš nelietoja dedzīgus atriebības vārdus. Viņa lēnprātīgā atbilde nāca no bezgrēcīgas, pacietīgas un cēlas sirds, kas nepakļaujas izaicinājumam.LI 578.1

    Kristus sāpīgi cieta nelaipnās un nekrietnās izturēšanās dēļ. Viņam izrādīja necieņu tie, kurus Viņš bija radījis un kuru dēļ nesa bezgalīgi lielu upuri. Viņa ciešanu mērs bija tik daudz reižu lielāks par cilvēcisko, cik daudz pilnīgāks ir Viņa svētums un ienaids pret grēku. Ļaut sevi tiesāt ļaudīm, kas rīkojas kā dēmoni, patiesībā bija nepārtraukts upuris. Atrasties sātana pārvaldīto cilvēku ielenkumā bija tiešām nepanesami. Turklāt Viņš zināja, ka ar viena sava dievišķā spēka uzliesmojumu acumirklī varētu satriekt pīšļos visus nežēlīgos mocītājus.LI 578.2

    Jūdi gaidīja tādu Mesiju, kas nāktu ar ārēji redzamu spožumu. Tie cerēja, ka Mesija ar vienu savas nepārvaramās gribas izpausmi izmainīs cilvēku domu virzienu un piespiedīs tos atzīt Viņa varu kā visaugstāko. Tie ticēja, ka tādā veidā Viņam vajadzētu nodrošināt godu sev un apmierināt arī viņu godkārīgās cerības. Kad pret Kristu izturējās ar nicināšanu, Viņu māca spēcīgs kārdinājums atklāt savu dievišķo dabu. Ar vienu vārdu vai vienu skatienu Viņš varēja piespiest savus vajātājus apliecināt, ka ir Kungs pār ķēniņiem un valdniekiem, priesteriem un dievnamu. Bet Viņa grūtais uzdevums prasīja palikt paša izvēlētajā stāvoklī, būt kā vienam no cilvēkiem.LI 578.3

    Debesu eņģeļi bija liecinieki katrai pret savu mīļoto Pavēlnieku izdarītajai kustībai. Tie ilgojās Kristu atbrīvot. Paklausot Dievam, eņģeļi kļūst visspēcīgi. Reiz, izpildot augstāku pavēli, tie vienā naktī iznīcinājuši simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru no Asīrijas karapulka. Arī tagad, redzot Kristus tiesāšanas apkaunojošo skatu, eņģeļi viegli varētu izteikt savu sašutumu, iznīcinot Dieva pretiniekus. Tomēr tiem nebija pavēlēts to darīt. Tas, kurš savus ienaidniekus varēja sodīt ar nāvi, pacieta viņu nežēlību. Viņa mīlestība pret Tēvu un jau no pasaules radīšanas dotais galvojums — kļūt par grēku Nesēju — lika Viņam bez kurnēšanas paciest to ļaužu rupjo izturēšanos, kurus Viņš bija nācis glābt. Tā bija daļa no Mesijas sūtības — kā cilvēkam panest visus zaimus un pārestības, ko vien ļaudis spēja pret Viņu vērst. Cilvēces vienīgā cerība bija Kristus padevība visam, ko Viņam lika izciest cilvēku rokas un sirdis.LI 578.4

    Kristus nebija izteicis neko tādu, kas apsūdzētājiem varētu dot iespēju gūt virsroku, tomēr tie bija Viņu sasējuši, lai rādītu, ka Viņš ir notiesāts. Tajā pašā laikā vēl vajadzēja izlikties, ka tie rīkojas taisnīgi. Bija nepieciešama likumīga tiesa. Varasvīri to apņēmās pasteidzināt. Tie zināja, ka tauta Jēzu godāja, tāpēc baidījās, ka, izplatoties baumām par Viņa apcietināšanu, varētu tikt izdarīts mēģinājums Pestītāju atbrīvot. Otrkārt, ja tiesāšana un sprieduma izpilde nenotiktu tūlīt, Pasā svētku dēļ viss aizkavētos uz veselu nedēļu. Tas viņu plānus varētu izjaukt. Lai panāktu Jēzus notiesāšanu, tie stipri paļāvās uz pūļa skaļajām prasībām, jo tur bija daudz Jeruzālemes sabiedrības padibeņu. Ja rastos nedēļu ilgs pārtraukums, nemiers mazinātos un droši vien iestātos atslābums. Tautas labākā daļa tiktu rosināta kaut ko darīt Kristus labā, daudzi uzstātos ar liecību, Viņu aizstāvēdami un darīdami zināmus varenos darbus, ko Viņš bija veicis. Tas visā tautā izraisītu sašutumu pret Sinedriju. Tā rīcību nosodītu, Jēzu atbrīvotu, un ļaužu pulki Viņu atkal pagodinātu. Tāpēc priesteri un rakstu mācītāji nolēma, ka Jēzus ir jānodod romiešu rokās, vēl pirms viņu nodoms varētu kļūt zināms.LI 579.1

    Bet vispirms vajadzēja atrast apsūdzību. Līdz šim tas nebija izdevies, tādēļ Anna pavēlēja Jēzu vest pie Kajafas, kas piederēja pie saduķejiem, no kuriem daži bija visniknākie Jēzus ienaidnieki. Kajafa nebija stipra rakstura cilvēks, tomēr tikpat cietsirdīgs, nežēlīgs un bez sirdsapziņas kā Anna. Viņš neatstāja neizmēģinātu nevienu līdzekli, lai Jēzu iznīcinātu. Bija agrs rīts un vēl ļoti tumšs. Lāpu un lukturu gaismā apbruņotais pulks ar savu gūstekni devās uz augstā priestera pili, un, kamēr tur sanāca Sinedrija locekļi, Anna un Kajafa no jauna pratināja Jēzu, bet bez panākumiem.LI 579.2

    Kad padome bija sapulcējusies zālē, Kajafa ieņēma priekšsēdētāja vietu. Viņam abās pusēs atradās tiesneši un tiesā ieinteresētie. Romas kareivji tika nostādīti uz paaugstinājuma zemāk par troni. Tā pakājē stāvēja Jēzus. Visu sanākušo skati bija vērsti uz Viņu. Valdīja liels satraukums. No milzīgā ļaužu pulka Viņš vienīgais palika mierīgs un kluss. Šķita, ka pat Viņu apņemošā atmosfēra ir svētuma caurstrāvota.LI 579.3

    Kajafa Jēzu bija uzskatījis par savu sāncensi. Tautas sajūsma, klausoties Pestītāju, un šķietamā gatavība pieņemt Viņa pamācības augstajā priesterī bija izraisījušas ļaunu greizsirdību. Bet nu, raugoties gūsteknī, Kajafa bija spiests apbrīnot Viņa cēlo un cienīgo izturēšanos. Viņu pārņēma pārliecība, ka šis cilvēks ir dievišķs. Bet pēc brīža Viņš šo domu nicīgi noraidīja. Kad tas prasīja, lai Jēzus viņiem parāda kādu no saviem varenajiem brīnumiem, viņa balss jau skanēja vīpsnājoši un augstprātīgi, bet Pestītājs izturējās tā, it kā Viņš to nedzirdētu. Ļaudis salīdzināja Annas un Kajafas uztraukto, saniknoto uzvedību ar Jēzus mierīgo, ķēnišķo stāju. Pat notrulinātā pūļa prātā uzplaiksnīja jautājums: “Vai šis cilvēks ar Dievam līdzīgo lēnprātību tiks notiesāts kā noziedznieks?”LI 580.1

    Nojauzdams noskaņojuma maiņu, Kajafa pasteidzināja pratināšanu. Jēzus ienaidnieki nokļuva lielās grūtībās. Tie bija nolēmuši panākt Viņa notiesāšanu, bet nezināja, kā to izdarīt. Sinedrija locekļi dalījās farizejos un saduķejos. Viņu vidū valdīja rūgts naids un ķildas. Atsevišķiem strīdīgiem punktiem tie vispār neuzdrošinājās pieskarties, baidīdamies no savstarpējām nesaskaņām. Ar pāris vārdiem Jēzus būtu varējis viņu vidū izraisīt šķelšanos un tā dusmas novērst no sevis. Kajafa to zināja, tāpēc centās no strīda izvairīties. Bija daudz liecinieku, kas varētu apgalvot, ka, norājot priesterus un rakstu mācītājus, Kristus tos bija nosaucis par liekuļiem un slepkavām. Bet šīs liecības priesteriem nebija izdevīgi uzklausīt. Arī saduķeji savos asajos strīdos ar farizejiem bija lietojuši līdzīgus izteicienus. Turklāt šādai liecībai nebūtu nozīmes romiešu acīs, kam pašiem derdzās farizeju uzpūtība. Tāpat varēja atrast pietiekami pierādījumu, ka Jēzus nebija ievērojis jūdu tradīcijas un bija necienīgi izteicies par daudzām viņu ceremonijām. Tomēr, kas attiecās uz tradīcijām, tad te farizeji un saduķeji paši bija ļoti kareivīgās attiecībās, tāpēc arī tādai liecībai nebūtu nozīmes romiešu acīs. Par sabata pārkāpšanu Kristus pretinieki neuzdrošinājās Viņu apsūdzēt, lai šo lietu izskatīšana neatklātu Kristus darba raksturu. Ja tagad celtu gaismā Viņa dziedināšanas brīnumus, tad priesteru nodoms noteikti būtu cietis neveiksmi.LI 580.2

    Jau iepriekš bija uzpirkti viltus liecinieki, lai Jēzu apvainotu dumpja organizēšanā un mēģinājumā nodibināt atsevišķu valdību. Bet viņu liecības izrādījās nedrošas un pretrunīgas. Izmeklēšanā tie sajauca un nevarēja atcerēties agrāk teiktos vārdus.LI 580.3

    Savas darbības sākumā Kristus bija sacījis: “Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Pravietojumu tēlainajā valodā Viņš tādā veidā bija pasludinājis savu nāvi un augšāmcelšanos. “Viņš runāja par savas miesas templi.” (Jāņa 2:19,20) Šos izteicienus jūdi bija sapratuši burtiski, it kā tie attiektos uz Jeruzālemes dievnamu. No visa, ko Kristus jebkad bija runājis, priesteri nevarēja atrast neko citu, ko varētu vērst pret Viņu, kā vien šos vārdus. Tos sagrozīdami, tie tagad cerēja īstenot savu nodomu. Arī romieši bija piedalījušies dievnama pārbūvē un izgreznošanā un ar to ļoti lepojās. Dievnamam parādīta necieņa noteikti izraisītu viņos sašutumu. Šeit romieši un jūdi, farizeji un saduķeji varēja atrast kopīgu valodu, jo pret dievnamu visi izturējās ar lielu godbijību. Tādēļ tie sameklēja divus lieciniekus, kuru liecības nebija tik pretrunīgas kā pārējo. Viens no uzpirktajiem, Jēzu apsūdzot, sacīja: “Viņš ir teicis: Es varu noplēst Dieva namu un to atkal trijās dienās uzcelt.” Kristus vārdi tika sagrozīti. Ja tie būtu atkārtoti tieši tā, kā Viņš tos izteica, tad Viņa notiesāšana nebūtu panākta pat Sinedrijā. Ja jau Jēzus bija tikai cilvēks, kā jūdi apgalvoja, tad tāds paziņojums liecināja vienīgi par neprātīgu, lielīgu garu, un to nevarēja uzskatīt par Dieva zaimošanu. Pat viltus liecinieku sagrozīti, Viņa vārdi nesaturēja neko tādu, ko romieši varētu vērtēt kā noziegumu, par kuru vajadzētu sodīt ar nāvi.LI 581.1

    Jēzus pacietīgi uzklausīja visas pretrunīgās liecības. Viņš neteica neviena vārda, lai sevi aizstāvētu. Beidzot Viņa apsūdzētāji sapinās, apjuka un saskaitās. Tiesāšana nesekmējās, un izskatījās, ka viņu sazvērestība cietīs neveiksmi. Kajafa nonāca strupceļā. Vēl palika neizmantots tikai viens, pēdējais līdzeklis. Kristu vajadzēja piespiest pašam sevi apsūdzēt. Augstais priesteris piecēlās no tiesneša krēsla. Viņa seja bija dusmu pārvērsta. Balss un izturēšanās skaidri izteica — ja vien tas būtu iespējams, viņš pats nosistu klātesošo priekšā stāvošo gūstekni. “Vai Tu nekā neatbildi uz to,” tas sauca, “ko tie liecina pret Tevi?”LI 581.2

    Jēzus klusēja. “Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” (Jes. 53:7)LI 581.3

    Beidzot Kajafa pacēla savu labo roku pret debesīm un uzrunāja Jēzu svinīgā zvēresta veidā. “Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?”LI 581.4

    Pēc šāda uzaicinājuma Kristus vairs nevarēja klusēt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Viņš neizteica nevienu vārdu, pirms to tieši nejautāja. Arī tagad Jēzus saprat, ka atbilde apzīmogos Viņa nāves spriedumu. Viņu uzrunāja tautas visaugstāk atzītā autoritāte un Visaugstākā vārdā. Kristus negribēja parādīt necieņu likumam. Vēl vairāk, te tika apšaubītas Viņa attiecības ar Tēvu. Tagad Viņam skaidri vajadzēja apliecināt savu raksturu un sūtību. Jēzus pats mācekļiem bija sacījis: “Ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs.” (Mat. 10:32) Tagad ar personisku priekšzīmi Viņš savu mācību apstiprināja.LI 582.1

    Ikviena auss tiecās dzirdēt, ikviena acs raudzījās tieši sejā, kad Viņš atbildēja: “Tu to teici.” Likās, ka Debesu gaisma apstaroja bālo seju, kad Viņš tūrpināja: “Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.”LI 582.2

    Uz mirkli Kristus dievišķība atspīdēja cauri Viņu ietērpjošajam cilvēka ķermenim. Augstais priesteris nodrebēja Pestītāja caururbjošā skata priekšā. Šis skats it kā lasīja viņa apslēptākās domas un dedzināja viņa sirdi. Visā turpmākajā dzīvē tas nespēja aizmirst šo vajātā Dieva Dēla caururbjošo skatu.LI 582.3

    “No šī laika,” sacīja Jēzus, “jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” Šajos vārdos Kristus izcēla pilnīgi pretēju ainu tam skatam, kas tobrīd norisinājās. Viņš — dzīvības un godības Kungs — būs nosēdies pie Dieva labās rokas. Viņš būs visas pasaules Tiesnesis, un Viņa lēmums nebūs pārsūdzams. Tad katra apslēptā lieta tiks atklāta Dieva klātbūtnes gaismā un katram cilvēkam tiks pasludināts spriedums saskaņā ar viņa darbiem.LI 582.4

    Kristus vārdi augsto priesteri ļoti satrauca. Kajafu biedēja doma, ka būs mirušo augšāmcelšanās, kad visiem jāstājas Dieva tiesas priekšā, lai saņemtu algu pēc saviem darbiem. Viņš negribēja ticēt, ka nākotnē varētu tikt sodīts atbilstoši darbiem. Viņa gara skatam parādījās pēdējās tiesas ainas. Viņš redzēja briesmīgu skatu, kad kapi atdod mirušos kopā ar visiem noslēpumiem, par kuriem viņš bija cerējis, ka tie zuduši uz visiem laikiem. Uz mirkli tas jutās tā, it kā jau stāvētu Mūžīgā Soģa priekšā, kura visu redzošā acs lasa viņa dvēseli, celdama gaismā noslēpumus, kuri tika uzskatīti par noslēptiem kopā ar mirušajiem.LI 582.5

    Tad šis skats priestera acīm izzuda. Kristus vārdi trāpīja viņa, saduķeja, sirdī vissāpīgākajā vietā. Kajafa bija noliedzis mācību par augšāmcelšanos, par tiesu un nākamo dzīvi. Nu viņu sagrāba sātaniskas dusmas. Kas gan ir šis cilvēks, šis gūsteknis, ka uzdrošinās apstrīdēt viņa vismīļākās teorijas? Saplēsdams amata tērpu, lai ļaudīm rādītu savu liekuļoto sašutumu, viņš pieprasīja apcietinātā notiesāšanu uz nāvi par Dieva zaimošanu bez kādas tālākas nopratināšanas. “Kam mums vēl liecinieku vajag?” tas sacīja. “Redziet, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt. Kā jums šķiet?” Tā viņi visi notiesāja Jēzu.LI 583.1

    Dusmas, savstarpēji mainīdamās ar pārliecību, lika Kajafam darīt to, ko viņš izdarīja. Viņš bija nikns pats uz sevi, ka tic Kristus vārdiem, bet tur, kur tam dziļā patiesības atziņā vajadzēja saplosīt savu sirdi un apliecināt, ka Jēzus ir Mesija, viņš, stūrgalvīgi preto-damies, saplēsa priestera tērpu. Šai rīcībai bija dziļa nozīme, tikai Kajafa to visai maz saprata. Ar šo darbību, kuru viņš veica, lai ietekmētu priesterus un tiesnešus notiesāt Kristu, augstais priesteris būtībā notiesāja pats sevi. Pēc Dieva bauslības tas vairs nedrīkstēja kalpot par priesteri. Viņš bija pasludinājis nāves spriedumu pats sev.LI 583.2

    Augstais priesteris nedrīkstēja saplēst savas drēbes. Levītu likumos tas bija aizliegts ar nāves sodu. Nekādos apstākļos, nekādā gadījumā priesteris nedrīkstēja saplēst savu svēto apģērbu. Jūdiem bija paradums savas drēbes saplēst draugu nāves gadījumā, bet priesteri nedrīkstēja tā rīkoties. Attiecībā uz to Kristus Mozum bija devis nepārprotamu pavēli. (3. Moz. 10:6)LI 583.3

    Visam priestera apģērbam vajadzēja būt veselam un nebojātam. Ar šīm skaistajām amata drēbēm tika attēlots lielā Parauga, Jēzus Kristus, raksturs. Vienīgi pilnība apģērbā un stājā, vārdos un garā varēja būt Dievam pieņemama. Dievs ir svēts, un dievkalpojumiem virs zemes jānorāda uz Viņa godību un pilnību, jo tikai tā ir iespējams pareizi attēlot kalpošanas svētumu Debesīs. Mirstīgais cilvēks drīkstēja saplēst savu sirdi, parādīdams sagrauztu un pazemīgu garu. Tas Dievam ir pieņemams. Bet nekas ieplēsts nedrīkstēja būt priestera tērpā, jo tas izkropļotu līdzību Debesu lietām. Augsto priesteri, kas uzdrošinātos parādīties saplēstā apģērbā, lai veiktu svētā amata kalpošanas pienākumus, uzskatītu par tādu, kurš atkāpies no Dieva. Saplēsdams drēbes, tas sev liedza pārstāvja lomu. Dievs viņu vairs nevarēja pieņemt kā svētu pienākumu izpildošu priesteri. Kajafas rīcības pamatā bija cilvēciskas kaislības un nepilnības.LI 583.4

    Saplēsdams savas drēbes, Kajafa atkāpās no Dieva likuma, lai sekotu cilvēku tradīcijām, jo tās paredzēja, ka Dieva zaimošanas gadījumā it kā aiz bailēm par grēku priesteris drīkstēja saplēst savas drēbes un tomēr palikt nevainīgs. Tā cilvēku likumi atcēla Dieva pavēli.LI 584.1

    Tauta ar interesi vēroja katru augstā priestera kustību, un Kajafa domāja, kā iespaidīgāk parādīt savu dievbijību. Bet ar šo aktu, kas bija domāts kā apsūdzība pret Kristu, viņš nievāja To, par kuru Dievs bija teicis: “Mans vārds mājo Viņā.” (2. Moz. 23:21) Kajafa pats zaimoja Dievu. Dievs viņu jau bija notiesājis, bet viņš pasludināja nāves spriedumu Kristum par Dieva zaimošanu.LI 584.2

    Kad Kajafa saplēsa savas drēbes, viņa rīcība simboliski norādīja uz vietu, kādu jūdi kā tauta turpmāk ieņems Dieva priekšā. Tauta, kas reiz bija Dieva izredzēta, pati šķirās no Viņa, ātri kļūdama par tautu, kuru Visaugstākais vairs neatzina par savējo. Kad Kristus pie krusta izsaucās: “Viss piepildīts!” (Jāņa 19:30) un dievnama priekškars pārplīsa divos gabalos, Svētais Gars tādā veidā darīja zināmu, ka jūdu tauta ir atmetusi To, kas bija visu tās simbolu ainojums, visu tās ēnu būtība. Israēls bija šķīries no sava Dieva. Ņemot to vērā, Kajafa tiešām varēja saplēst savas priestera drēbes, ar kuru nēsāšanu tas pretendēja uz to, ka ir Lielā Augstā Priestera pārstāvis. Turpmāk šim tērpam vairs nebija nekādas nozīmes ne viņam, ne tautai. Tiešām, augstajam priesterim vajadzēja saplēst drēbes aiz bailēm par sevi un tautu.LI 584.3

    Sinedrijs bija pasludinājis, ka Jēzus ir pelnījis nāvi, bet pēc jūdu likumiem apcietināto nedrīkstēja nopratināt nakts laikā. Likumīgu tiesāšanu drīkstēja izdarīt tikai dienas gaismā un pilna padomes sastāva klātbūtnē. Neraugoties uz to, pret Pestītāju jau izturējās kā pret notiesātu noziedznieku un nodeva Viņu viszemāko un nekrietnāko cilvēku patvaļai. Augstā priestera pili ietvēra atklāts pagalms, kurā bija sanākuši kareivji un ļaužu pūlis. Jēzu tagad veda pāri šim pagalmam uz sardzes telpām, un no visām pusēm uz Viņu bira zaimi par to, ka Viņš sevi bija nosaucis par Dieva Dēlu. Ar izsmieklu tika atkārtoti vārdi par sēdēšanu “pie Visuspēcīgā labās rokas” un “nākšanu uz debess padebešiem”. Atrazdamies sardzes telpās un gaidīdams savu likumīgo tiesāšanu, Viņš palikaneaiz- sargāts. Aprobežotais pūlis bija noskatījies, ar kādu nežēlību pret Viņu izturējās padomes priekšā, un tas tiem deva drosmi demonstrēt visus savas sātaniskās dabas elementus. Kristus patiesais cēlums un Dievam līdzīgā izturēšanās tos nokaitināja līdz ārprātam. Viņa lēnprātība, nevainība un diženā, majestātiskā pacietība tos pildīja ar dēmonisku naidu. Žēlsirdība un taisnība tika samītas kājām. Pret noziedzniekiem nemūžam nav izturējušies tik nežēlīgi kā pret Dieva Dēlu.LI 584.4

    Bet bija vēl kādas asākas sāpes, kas šķēla Jēzus sirdi; tik tiešām, skaudrākus cirtienus nebūtu varējusi izdarīt neviena ienaidnieka roka. Brīdī, kad Kristus pacieta izsmieklu Kajafas priekšā, Pestītāju aizliedza viens no Viņa mācekļiem.LI 585.1

    Atstājuši savu Kungu dārzā, divi no Viņa mācekļiem tomēr bija uzdrošinājušies Jēzum sekot. Tie bija Pēteris un Jānis. Zinādami, ka Jānis ir viens no Jēzus pazīstamākajiem mācekļiem, priesteri atļāva viņam ieiet zālē, cerēdami, ka tas, savām acīm redzot Vadoņa pa-zemošanu, atmetīs domu, ka Jēzus varētu būt Dieva Dēls. Jānis lūdza, lai arī Pēterim atļauj ieiet, un atļauja tika dota.LI 585.2

    Pagalmā dega ugunskurs, jo bija visdzestrākā nakts stunda tieši pirms rītausmas. Ap ugunskuru sanāca daudz ļaužu, un Pēteris pārgalvīgi ieņēma vietu starp tiem. Viņš nevēlējās, lai kāds to pazītu kā Jēzus mācekli. Paslepus pievienodamies ļaužu pulkam, tas cerēja, ka tiks noturēts par vienu no tiem, kas Jēzu atveda uz tiesas pili.LI 585.3

    Bet, kad uguns apgaismoja Pētera seju, durvis sargājošā sieviete tam uzmeta pētošu skatienu. Viņa bija ievērojusi, kā tas ienāca kopā ar Jāni un, pamanot tā sejā nospiestību, domāja, ka tas varētu būt kāds no Jēzus mācekļiem. Tā kā viņa bija Kajafas nama kalpone, tad vēlējās to noskaidrot. Tā uzrunāja Pēteri: “Vai arī tu nepiederi pie šī Cilvēka mācekļiem?” Pēteris satrūkās un apmulsa, jo visu klātesošo skati acumirklī pievērsās viņam. Viņš izlikās, ka kalponi nesaprot. Bet tā bija neatlaidīga un sāka apkārtstāvošajiem skaidrot, ka šis cilvēks ir bijis kopā ar Jēzu. Pēteris jutās spiests atbildēt un dusmīgi teica: “Sieva, es Viņu nepazīstu!” Tā bija pirmā reize, kad māceklis aizliedza Kungu, pēc kuras tūlīt dziedāja gailis. Ak, Pēter, cik ātri tu sāki kaunēties no sava Mācītāja! Tik drīz aizliedzi savu Kungu!LI 585.4

    Māceklis Jānis iegāja tiesas zālē un necentās slēpt, ka ir Jēzus sekotājs. Viņš nepievienojās rupjajam pūlim, kas zaimoja Kungu. Viņam arī neviens nejautāja, jo tas netēloja neīstu lomu un tādēļ nemodināja aizdomas. Viņš sameklēja klusāku, no pūļa uzmācības pasargātu stūrīti, cik vien iespējams tuvu Jēzum. Tur tas varēja redzēt un dzirdēt visu, kas notika viņa Kunga tiesāšanas laikā.LI 585.5

    Pēteris negribēja, ka viņu kāds pazītu. Izlikdamies vienaldzīgs, tas bija nostājies uz ienaidnieka zemes un tādā veidā kļuvis par vieglu laupījumu kārdināšanai. Ja Pēterim būtu jācīnās par savu Mācītāju, viņš būtu viens no drošsirdīgākajiem kareivjiem, bet, kad pret viņu vērsās izsmiekls, tas izrādījās gļēvs. Tā daudzus, kas nebaidās no aktīvas cīņas par savu Kungu, izsmiekls piespiež aizliegt ticību. Pievienojoties tādiem, no kuriem būtu jāizvairās, tie nostājas uz kārdināšanu ceļa. Tie izaicina ienaidnieku tos kārdināt un tad pasaka un izdara daudz ko tādu, ko citos apstākļos nekad nebūtu pieļāvuši. Mūsdienu Kristus māceklis, kas slēpj savu ticību, baidīdamies no ciešanām un negoda, Kungu aizliedz tikpat tieši kā Pēteris tiesas namā.LI 586.1

    Pēteris centās neizrādīt interesi par sava Kunga tiesāšanu, bet viņa sirds sažņaudzās aiz bēdām, kad tas izdzirda negantos zaimus un redzēja negodu, ko Pestītājs izcieta. Vēl vairāk, tas jutās pārsteigts un sašutis, ka Jēzus tā pazemojās un, paciezdams tādu rīcību, pazemoja arī savus sekotājus. Lai slēptu patiesās jūtas, tas centās pievienoties Jēzus vajātājiem viņu nepiedienīgajos jokos. Bet viņa izturēšanās nebija dabiska. Viņš tēloja neīstu lomu un, cenzdamies runāt vienaldzīgi, nespēja aizturēt sašutuma vārdus par nekrietnību, kas jāpiedzīvo viņa Kungam.LI 586.2

    Atkal tas pievērsa sev uzmanību, un atkal to apvainoja, ka viņš ir Jēzus piekritējs. Tad Pēteris zvērēdams apliecināja: “Es to Cilvēku nepazīstu!” Tomēr viņam tika dota vēl viena izdevība. Apmēram pēc stundas kāds no augstā priestera kalpiem, tuvs radinieks tam, kuram Pēteris bija nocirtis ausi, jautāja: “Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā? Patiesi tu esi viens no tiem, jo tu esi galilejietis.” “Tava valoda jau nodod tevi.” Pēteris iedegās dusmās. Jēzus mācekļus varēja pazīt pēc viņu valodas šķīstuma. Gribēdams pilnīgi maldināt jautātājus un turpināt reiz iesākto lomu, Pēteris tagad savu Kungu aizliedza lādēdamies un zvērēdams. Tad gailis dziedāja otro reizi, un viņš, to dzirdot, atcerējās Jēzus vārdus: “Pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.” (Marka 14:30)LI 586.3

    Kad apkaunojošā zvēresta vārdi vēl bija uz Pētera lūpām un gaiļa skaļā dziedāšana skanēja viņa ausīs, Pestītājs novērsās no bargajiem tiesnešiem, lai uzlūkotu savu nabaga mācekli. Tajā pašā mirklī kaut kas vilktin vilka Pēteri paskatīties uz Kungu. Viņa cēlajos sejas vaibstos māceklis lasīja dziļu līdzjūtību un sirdssāpes, bet dusmu tur nebija.LI 586.4

    Šīs bālās, ciešanu pilnās sejas izskats, trīcošās lūpas, līdzjūtīgais un piedodošais skats Pētera sirdi skāra kā asa bulta. Pamodās sirdsapziņa. Sāka šķetināties atmiņu pavediens. Pēteris atcerējās savu tikai pirms nedaudz stundām doto solījumu kopā ar Kungu doties cietumā un nāvē. Māceklis atcerējās, kā viņam sāpēja, kad Pestītājs augšistabā teica, ka tas vēl šajā naktī trīs reizes aizliegs savu Kungu. Pēteris tikko bija apliecinājis, ka Jēzu nepazīstot, un tagad ar rūgtumu bija spiests atzīt, cik labi Kungs pazina viņu, cik pareizi spēja lasīt viņa sirdi, kuras maldīgums pašam Pēterim nemaz nebija zināms.LI 587.1

    Pār viņu gāzās veseli atmiņu plūdi. Pestītāja sirsnīgā žēlastība, Viņa laipnība un lēnprātība, cēlsirdība un pacietība, ko Viņš parādīja saviem maldos grimušajiem mācekļiem, tas viss no jauna uzpeldēja atmiņā. Viņš atcerējās brīdinājumu: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lūk. 22:31,32) Ar šausmām viņš iedomājās savu nepateicību, savus melus un nepatiesos zvērestus. Vēlreiz uzlūkojis Mācītāju, tas ieraudzīja ceļamies kāda svētuma zaimotāja roku, lai sistu Viņam pa seju. Nespēdams ilgāk izturēt šo skatu, māceklis ar satriektu sirdi metās laukā no zāles.LI 587.2

    Viens pats pa tumsu tas traucās uz priekšu, nezinādams un nedomādams uz kurieni. Beidzot viņš atradās Ģetzemanē. Viss pirms dažām stundām notikušais tagad kā dzīva aina nostājās acu priekšā. Viņš redzēja sāpēs raustāmies sava Kunga izmocīto, asins sviedriem klāto seju. Ar rūgtiem pašpārmetumiem tas atcerējās, kā Jēzus lūgšanā bija raudājis un cīnījies viens pats, kamēr tie, kuriem vajadzēja būt ar Viņu vienotiem, šajā pārbaudījuma brīdī gulēja. Viņš pieminēja Jēzus svinīgo pavēli: “Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā.” (Mat. 26:41) Viņš vēlreiz pārdzīvoja tiesas nama ainas. Mācekļa asiņojošo sirdi mocīja apziņa, ka tieši viņš ir pielicis vislielāko smagumu Pestītāja pazemojumiem un sirdssāpēm. Tajā pašā vietā, kur Jēzus bija izkratījis savu sirdi Tēva priekšā, lūgdamies nāves mokās, tagad arī Pēteris pakrita uz sava vaiga un vēlējās mirt.LI 587.3

    Gulēdams tad, kad Jēzus pavēlēja būt nomodā un lūgt, Pēteris bija sagatavojis ceļu savam lielajam grēkam. Visi mācekļi, guļot kritiskajā stundā, piedzīvoja lielu zaudējumu. Kristus zināja, cauri kādai uguns pārbaudei tiem būs jāiet. Viņš zināja, kā darbosies sātans, lai paralizētu viņu prātus, ka tie nebūtu sagatavoti pārbaudījumam. Tādēļ arī Jēzus tos brīdināja. Ja iepriekšējās stundas dārzā būtu pavadītas nomodā un lūgšanās, Pēteris netiktu atstāts, lai paļautos tikai uz paša vājajiem spēkiem. Viņš savu Kungu nebūtu aizliedzis. Ja mācekļi būtu palikuši nomodā kopā ar Kristu Viņa dvēseles cīņā, tad tie tiktu sagatavoti skatīt Viņa ciešanas pie krusta. Tie zināmā mērā būtu sapratuši Viņa bezgalīgi lielo ciešanu būtību. Tie atcerētos Kristus vārdus, kas jau iepriekš pasludināja Viņa ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Visgrūtākās stundas baigajā tumsā tad atmirdzētu cerības stari, kas uzturētu dzīvu viņu ticību.LI 588.1

    Tiklīdz kā uzausa diena, Sinedrijs sanāca otrreiz, un Jēzu atkal ieveda sēžu zālē. Viņš pats sevi bija nosaucis par Dieva Dēlu, un šos vārdus tie vērsa pret Viņu kā apsūdzību. Tomēr uz šī pamata vien vēl Viņu nevarēja notiesāt, jo daudzi padomes locekļi nakts sēdē ne-piedalījās un to nedzirdēja. Turklāt tie labi saprata, ka Romas tiesa šajos vārdos neatradīs neko tādu, par ko varētu piespriest nāves sodu. Bet, ja Kristus tos vēlreiz visu klātbūtnē atkārtotu, tad nosprausto mērķi varētu sasniegt. Apliecinājumu, ka Viņš ir Mesija, tie varētu pārvērst par politisku apsūdzību — kā musināšanu uz sacelšanos.LI 588.2

    “Ja Tu esi Kristus,” tie sacīja, “tad saki mums to.” Bet Kristus klusēja. Tie turpināja Viņu izjautāt, līdz beidzot sāpju aizlauztā balsī Pestītājs atbildēja: “Ja Es jums saku, jūs neticat. Bet, ja Es jautāju, tad jūs Man neatbildat.” Tomēr, lai tiem nebūtu attaisnojuma, Viņš vēl pievienoja svinīgu brīdinājumu: “Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Visspēcīgā Dieva labās rokas.”LI 588.3

    “Tātad Tu esi Dieva Dēls?” tie visi vienā balsī izsaucās. “Un Viņš tiem sacīja: “Jūs sakāt, ka Es tas esmu.” Tad tie kliedza: “Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.” Tā trešo reizi jūdu varasvīri nolēma, ka Jēzum ir jāmirst. Pēc viņu domām, tagad tikai vajadzēja panākt, lai romieši nāves spriedumu apstiprina — un Kristu varētu nodot šo ļaužu rokās.LI 588.4

    Tad sekoja trešā reize, kad Jēzu sita un apsmēja. Tas bija vēl ļaunāk par to, ko bija darījis nesaprātīgais pūlis. Viss notika priesteru un rakstu mācītāju klātbūtnē un ar viņu atbalstu. Viņu sirdīs vairs nebija nekādu līdzcietības vai cilvēcības jūtu. Ja varasvīru argumenti bija par vājiem, lai apklusinātu Jēzus balsi, tie izmantoja citus līdzekļus, kas pret ķeceriem ir pielietoti visos laikmetos — varmācību, ciešanas un nāvi.LI 588.5

    Kad tiesneši pasludināja Jēzum nāves spriedumu, tautu pārņēma sātaniskas dusmas. Ļaužu kliedzieni līdzinājās niknu zvēru rēkšanai. Pūlis aurodams metās virsū Jēzum: “Viņš ir vainīgs! Nāvi Viņam!” Ja nebūtu romiešu kareivju, tad Jēzus nenodzīvotu līdz Golgātas krustam. Ja Romas autoritāte nebūtu stājusies ceļā un ar ieročiem aizkavējusi pūļa vardarbību, tad tie Viņu būtu saplosījuši gabalos turpat tiesnešu priekšā.LI 589.1

    Vīri, kas pēc izcelsmes bija pagāni, bija dusmīgi par brutālo izturēšanos pret cilvēku, kuram vēl nebija pierādīta nekāda vaina. Romas vadītāji paziņoja, ka jūdi, piespriezdami Jēzum nāvi, iejaucas Romas varas tiesībās un ka notiesāt cilvēku uz nāvi tikai uz Viņa paša liecības pamata ir pret jūdu bauslību. Šī iejaukšanās notikumu gaitā radīja zināmu atelpas brīdi, tomēr jūdu vadoņi bija miruši tiklab žēlastībai, kā kaunam.LI 589.2

    Priesteri un rakstu mācītāji aizmirsa savam amatam atbilstošo cieņu un apsaukāja Dieva Dēlu ar nekrietniem vārdiem. Tie smējās par Viņa izcelsmi. Tie paziņoja, ka, pārgalvīgi pasludinot sevi par Mesiju, Viņš ir pelnījis visapkaunojošāko nāvi. Visnekrietnākie no tiem atļāvās Pestītājam sist. Tad Viņam uz galvas uzmeta vecu drēbi, un, sitot pa seju, mocītāji vaicāja: “Uzmini, Kristu, kurš Tevi sita?” Kad drēbi noņēma, kāds no pēdējiem neģēļiem iespļāva Viņam sejā.LI 589.3

    Dieva eņģeļi uzticīgi pierakstīja katru pret viņu mīļoto Pavēlnieku vērsto apvainojošo skatu, vārdu un darbu. Pienāks diena, kad nekrietnie zaimotāji un spļāvēji ieraudzīs kādreiz bālo Kristus seju spīdam spožāk par sauli.LI 589.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents