Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    76 nodaļa. Jūda

    Jūdas biogrāfija ir bēdīgs iznākums dzīvei, kas būtu varējusi pagodināt Dievu. Ja Jūda būtu miris pirms sava pēdējā ceļojuma uz Jeruzālemi, viņu uzskatītu par cienījamu divpadsmit mācekļu pārstāvi, par tādu, kura vēlāk ļoti pietrūkst. Nebūtu riebuma un nicināšanas, kas tagad viņa vārdu pavada cauri gadsimtiem, ja nebūtu parādījušās tās rakstura īpašības, kas atklājās viņa dzīves beigās. Bet zināma mērķa dēļ viņa raksturs tika atklāts visai pasaulei. Tam vajadzēja kļūt par brīdinājumu tiem, kas līdzīgi viņam kļūst par nodevējiem svētos pienākumos.LI 590.1

    Īsi pirms Pasā svētkiem Jūda bija atjaunojis savu līgumu ar priesteriem, apsoloties nodot Jēzu viņu rokās. Tad arī tika norunāts, ka Pestītāju sagūstīs kādā no Viņa klusajām pārdomu un lūgšanu vietām. Kopš mielasta Sīmaņa namā Jūdam bija pietiekami daudz laika, lai pārdomātu šo solījumu, bet viņa nodoms nemainījās. Par trīsdesmit sudraba gabaliem — par verga cenu — viņš kaunam un nāvei nodeva godības Kungu.LI 590.2

    No dabas Jūdam bija stipri izteikta tieksme uz naudu, bet agrāk viņš vēl nebija tik sabojāts, lai izdarītu kaut ko tamlīdzīgu. Viņš sevī loloja ļaunu mantkārības garu, līdz tas kļuva par viņa dzīves noteicošo spēku. Mīlestība uz bagātību guva virsroku pār mīlestību pret Kristu. Kļūdams par viena netikuma vergu, tas nodeva sevi sātanam, lai iegrimtu grēkā visā pilnībā.LI 590.3

    Jūda mācekļiem pievienojās tad, kad Kristum jau sekoja daudz ļaužu. Pestītāja mācības aizkustināja ļaužu sirdis, kad tie aizgrābti klausījās sinagogās, jūras krastā vai kalnā runātajos vārdos. Jūda redzēja slimos, aklos un kroplos no apkārtējiem ciematiem nākam pie Jēzus. Viņš redzēja pie Meistara kājām noliktos mirējus, kā arī Pestītāja varenos darbus — slimo dziedināšanu, velnu izdzīšanu, mirušo uzmodināšanu, — un arī sevī sajuta Kristus spēka pierādījumu. Viņš atzina, ka Kristus mācība ir augstāka par visu, ko viņš jebkad bija dzirdējis. Jūda mīlēja lielo Skolotāju un ilgojās būt Viņa tuvumā. Viņš izjuta vēlēšanos pēc izmaiņas raksturā un dzīvē un, pievienodamies Jēzum, cerēja to iegūt. Pestītājs Jūdu neatraidīja. Viņš pieņēma to kā vienu no divpadsmit mācekļiem. Viņš tam uzticēja evaņģēlista darbu. Viņš piešķīra spēku dziedināt slimos un izdzīt velnus. Bet Jūda nekad pilnīgi nepakļāvās Kristum. Viņš neatteicās no pasaules godkārības, nedz arī no mīlestības uz naudu. Pieņemdams Kristus kalpa stāvokli, tas tomēr nepakļāva sevi dievišķai pārveidošanai. Viņš domāja, ka var paturēt pats savus spriedumus un uzskatus, un attīstīja tieksmi kritizēt un apsūdzēt.LI 590.4

    Mācekļi augstu vērtēja Jūdu, un viņam bija liela ietekme uz tiem. Arī viņš pats bija augstās domās par savām spējām un uz saviem ticības brāļiem noraudzījās kā uz daudz zemākiem. Viņš pie sevis sprieda, ka tie nespēj saskatīt izdevības un neizmanto apstākļu sniegtās priekšrocības un ka draudze nekad neuzplauks, ja par vadītājiem būs tādi tuvredzīgi cilvēki. Pēteris bija straujš, tas rīkosies neapdomīgi. Jānis, kas kā lielus dārgumus krāja no Kristus lūpām nākušās atziņas, Jūdas izpratnē bija vājš finansists. Matejs, kuram bija ieaudzināta kārtība un noteiktība, šķita pārāk pedantisks attiecībā uz godīgumu. Viņš vienmēr domāja par Kristus vārdiem, un tie bija viņu tā pārņēmuši, ka pēc Jūdas uzskatiem no Mateja nevarēja gaidīt izveicīgu un tālredzīgu rīcību. Tā Jūda pārskatīja visus savus biedrus un glaimoja pats sev, ka draudze bieži būtu nonākusi strupceļā un grūtībās, ja nebūtu viņa tik ievērojamo spēju visu pareizi izkārtot. Viņš sevi uzskatīja par nepārspējamu. Viņš uzskatīja, ka pagodina Kristus darbu ar savu klātbūtni un atbilstoši arī izturējās.LI 591.1

    Jūda bija akls pret sava rakstura vājību, tādēļ Kristus viņam sagādāja apstākļus, kuros tam bija izdevība pamanīt un izlabot savas kļūdas. Kā mācekļu mantzinis viņš tika aicināts rūpēties par mazā pulciņa vajadzībām un atvieglot trūkumcietēju stāvokli. Kad Pasā mielasta telpās Jēzus viņam sacīja: “Ko tu dari, to dari drīz!” (Jāņa 13:27), mācekļi domāja, ka Kungs tam liek iegādāties kaut ko svētkiem vai arī ziedot nabagiem. Kalpodams citiem, Jūda varēja ieaudzināt sevī nesavtību. Tomēr, ik dienas klausīdamies Kristus mācībās un redzēdams Viņa pašuzupurīgo dzīvi, Jūda ļāva vaļu mantkārīgām tieksmēm. Mazās naudas summas, kas nonāca viņa rokās, tam kļuva par pastāvīgu kārdinājumu. Bieži, izdarījis kādu mazu pakalpojumu Kristum vai ziedojis laiku reliģiskiem mērķiem, tas no trūcīgā fonda pats sev izmaksāja algu. Viņa acīs šie iemesli attaisnoja tādu rīcību, bet Dieva acīs viņš bija zaglis.LI 591.2

    Kristus bieži atkārtotā patiesība, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules, Jūdam kļuva par apvainojumu. Tas domās bija izstrādājis noteiktu darbības plānu un cerēja, ka Kristus tieši tā arī rīkosies. Viņš bija izplānojis, ka Jānis Kristītājs jāatbrīvo no cietuma, taču Jānis tika atstāts, lai tam nocirstu galvu. Kristus neparādīja savas ķēnišķās tiesības un neatrieba Jāņa nāvi, bet kopā ar mācekļiem aizgāja uz kādu lauku apvidu. Jūda vēlējās daudz agresīvāku rīcību. Tas domāja, ka Jēzum nevajadzētu aizkavēt mācekļus īstenot savus plānus, tad darbs būtu sekmējies labāk. Tāpat viņš ievēroja jūdu vadoņu pieaugošo naidu un redzēja, ka Jēzus atstāja bez ievērības viņu izaicinājumus, kad tie pieprasīja kādu zīmi no Debesīm. Viņa sirds bija atvērta neticībai, un ienaidnieks tam iedvesa šaubu un sacelšanās domas. Kāpēc Jēzus tik daudz kavējas pie tā, kas atņem drosmi? Kāpēc Viņš pareģo grūtības un vajāšanas sev un mācekļiem? Izredzes ieņemt augstu vietu jaunajā valstī bija pamudinājušas Jūdu atbalstīt Kristus darbu. Vai viņš būtu vīlies? Jūda nebija izlēmis, vai Jēzus ir Dieva Dēls; tas šaubījās un meklēja zināmu izskaidrojumu Viņa varenajiem darbiem.LI 592.1

    Pretēji Pestītāja mācībai Jūda visu laiku sevī loloja domu, ka Kristus valdīs Jeruzālemē kā ķēniņš. Gadījumā, kad tika paēdināti pieci tūkstoši, viņš to mēģināja īstenot. Jūda palīdzēja izdalīt ēdienu izsalkušajam ļaužu pulkam. Viņam bija izdevība iepazīties ar labklājību, kādu var iegūt Jēzus spēkā. Viņš izjuta apmierinājumu, kas allaž pavada kalpošanu Dievam. Viņš palīdzēja atvest pie Kristus slimos un ciešanu nomāktos. Viņš redzēja, kā tika remdētas sāpes un kā no Lielā Ārsta dzīvinošā spēka cilvēku sirdīs ieplūst prieks un līksmība. Māceklis būtu varējis saprast Kristus darba metodes, bet paša egoistiskās vēlēšanās viņu padarīja aklu. Jūda bija pirmais, kas gribēja izmantot sajūsmu, ko radīja maizes laušanas laikā pie-dzīvotais brīnums. Viņš bija tas, kas ierosināja Kristu celt par ķēniņu ar varu. Viņš loloja lielas cerības, tādēļ arī vilšanās bija rūgta.LI 592.2

    Kristus runa sinagogā par dzīvības maizi bija pagrieziena punkts Jūdas dzīvē. Viņš dzirdēja vārdus: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jāņa 6:53) Viņš redzēja, ka Kristus piedāvā garīgu, nevis laicīgu labumu. Jūda sevi uzskatīja par tālredzīgu, jo spēja paredzēt, ka Jēzus netiks godāts un nespēs piešķirt augstas vietas arī saviem sekotājiem. Tādēļ viņš nolēma neizveidot tik ciešas attiecības ar Kristu, ka nevarētu aiziet. Viņš vēl pavēros. Tā viņš arī darīja.LI 592.3

    No šī brīža Jūda bieži izteica šaubas, kas mulsināja pārējos mācekļus. Viņš uzsāka strīdus un pauda maldinošus uzskatus, atkārtodams argumentus, ko farizeji un rakstu mācītāji bija izvirzījuši pret Jēzus apgalvojumiem. Visas mazās un lielās nepatikšanas un bēdas, visas grūtības un redzamos Evaņģēlija izplatīšanas šķēršļus Jūda izskaidroja kā pierādījumus tam, ka šī vēsts nav ticama. Viņš minēja Svēto Rakstu vietas, kam nebija nekāda sakara ar tām patiesībām, ko Kristus tobrīd sludināja. Šīs rakstvietas, izņemtas no konteksta, mulsināja mācekļus un vairoja uzmācīgo mazdūšību. Tomēr visu to Jūda izdarīja tādā veidā, ka viņš tika uzskatīts par visai apzinīgu. Kad mācekļi meklēja pierādījumus, kas apstiprinātu Lielā Mācītāja vārdus, Jūda gandrīz nemanāmi novirzīja tos uz cita ceļa. Tā ļoti reliģiskā un šķietami gudrā veidā tas nostādīja lietas pavisam citādā gaismā, nekā Kristus tās bija pasniedzis, un piedēvēja Viņa vārdiem pretēju nozīmi. Jūdas priekšlikumi pastāvīgi iededzināja godkārīgu tieksmi pēc laicīgas paaugstināšanās un tādā veidā novērsa mācekļus no svarīgākām pārdomām. Strīdus par to, kurš ir lielākais, gandrīz vienmēr izraisīja Jūda.LI 593.1

    Kad Jēzus bagātajam jauneklim pastāstīja, uz kāda nosacījuma pamata iespējams kļūt par mācekli, Jūda bija saīdzis. Viņš domāja, ka tiek pieļauta kļūda. Ja ticīgajiem pievienotos tādi cilvēki kā šis vadītājs, tie palīdzētu atbalstīt Kristus darbu. Ja tikai mani pieņemtu par padomdevēju, viņš domāja pie sevis, tad gan es varētu ieteikt daudz plānu, kas nāktu par labu mazajai draudzei. Viņa principi un metodes gan mazliet atšķirtos no Kristus principiem un metodēm, bet šajās lietās tas iedomājās, ka ir gudrāks par savu Meistaru.LI 593.2

    Visā, ko Kristus sacīja saviem mācekļiem, bija kaut kas, kam Jūda savā sirdī nepiekrita. Viņa ietekmes dēļ neapmierinātības raugs ātri darīja savu darbu. Mācekļi nesaredzēja īsto ierosinātāju, bet Jēzus saprata, ka sātans Jūdu apvelta ar savām īpašībām, tā atverot kanālu, pa kuru ietekmēt pārējos mācekļus. Kristus par to bija runājis jau gadu pirms tika nodots: “Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns.” (Jāņa 6:70)LI 593.3

    Tomēr Jūda atklāti nesacēlās un neizrādīja šaubas par Pestītāja mācībām. Līdz pat mielastam Sīmaņa namā viņš arī atklāti nekurnēja. Kad Marija svaidīja Pestītāja kājas, Jūda parādīja savu mantkārību. Pēc Jēzus rājiena viņu piepildīja žultains rūgtums. Aizvainotais lepnums un atriebības kāre salauza visus žogus, un tik ilgi auklētā alkatība sagrāba viņu savā varā. To piedzīvos ikviens, kas ilgstoši rotaļāsies ar ļaunumu. Katrs neapkarots un neuzvarēts grēks atsaucas uz sātana kārdinājumu un pakļauj dvēseli viņa gribai.LI 593.4

    Tomēr Jūda vēl nebija pilnīgi nocietinājies. Pat tad, kad tas jau divas reizes bija solījies nodot Pestītāju, viņam bija izdevība nožēlot un atgriezties. Lieldienu jēru ēdot, Jēzus pierādīja savu dievišķumu, atklādams nodevēja nodomus. Kalpojot mācekļiem, Viņš savā mīles-tības lokā ietvēra arī Jūdu. Bet šis pēdējais mīlestības aicinājums netika ņemts vērā. Tad Jūdas liktenis tika izšķirts, un kājas, kuras Jēzus tikko bija mazgājis, aizsteidzās pildīt nodevēja darbu.LI 594.1

    Jūda domāja —ja jau Jēzum jātiek piesistam krustā, tad tam tā arī jānotiek, un viņa rīcība, nododot Pestītāju, iznākumu nemainīs. Bet, ja Jēzum nav jāmirst, tad tādā veidā Viņš būs piespiests sevi atbrīvot. Jebkurā gadījumā Jūda ar tādu rīcību tikai iegūs. Māceklis rēķināja, ka, nododot savu Kungu, viņš būs noslēdzis dzīvē kādu veiklu darījumu.LI 594.2

    Jūda tomēr neticēja, ka Kristus ļaus, lai Viņu sagūsta. Nododams Jēzu, tas Kungu gribēja tikai pamācīt. Viņš cerēja nospēlēt tādu lomu, kas Pestītājam liktu būt piesardzīgākam un pret viņu izturēties ar atbilstošu cieņu. Jūda neapzinājās, ka viņš Jēzu nodod nāvei. Cik bieži, kad Pestītājs runāja līdzībās, rakstu mācītājus un farizejus aizskāra Viņa zīmīgie ainojumi! Cik bieži tie paši sev bija pasludinājuši spriedumu! Tādās reizēs, kad patiesība skāra sirdi, tie, dusmu pārņemti, pacēla akmeņus, lai mestu uz Viņu. Bet atkal un atkal Kristus bija no tiem aizgājis. Ja jau Viņš spēja izvairīties tik daudzos gadījumos, domāja Jūda, tad arī šoreiz neļaus sevi sagūstīt.LI 594.3

    Jūda nolēma to pārbaudīt. Ja Jēzus tiešām ir Mesija, tad ļaudis, kuriem Viņš tik daudz laba darījis, sapulcēsies un pasludinās Viņu par ķēniņu. Tad reiz būs miers daudziem, kas tobrīd bija neziņā. Arī Jūdam būs savs nopelns par to, ka tas uzcēlis ķēniņu Dāvida tronī. Šis darbs jaunajā valstībā viņam nodrošinās pirmo vietu, tūlīt aiz Kristus.LI 594.4

    Saskaņā ar šo plānu viltus māceklis nodeva Jēzu. Dārzā, teikdams pūļa vadoņiem: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstiet” (Mat. 26:48), viņš bija pārliecināts, ka Kristus no viņu rokām izbēgs. Vēlāk, ja tie tam pārmestu, viņš varētu sacīt: “Vai es jums neteicu, lai jūs Viņu stingri turiet ciet?”LI 594.5

    Bet Jūda piedzīvoja to, ka, rīkodamies pēc viņa vārdiem, gūstītāji Jēzu sasēja. Pārsteigts māceklis vēroja, kā Pestītājs atļāva, lai Viņu aizved. Izbijies un nobažījies tas Viņam sekoja no dārza uz jūdu varasvīru tiesu, pie katras kustības gaidīdams, ka Kristus savus ienaidniekus pārsteigs, parādīsies kā Dieva Dēls un visu viņu sazvērestību un varu pārvērtīs par neko. Tā aizritēja stunda pēc stundas, bet Jēzus pacieta visas pārestības un zaimus, kas tika vērsti pret Viņu. Tad nodevēju sagrāba šausmīgas bailes par to, ka Viņš ir pārdevis nāvei savu Kungu.LI 595.1

    Kad pratināšana tuvojās beigām, Jūda nespēja ilgāk izturēt savas noziedzīgās sirdsapziņas mokas. Zālē piepeši atskanēja aizsmakusi balss, kas visu sirdīm lika nodrebēt bailēs: “Viņš ir nevainīgs! Saudzē Viņu, Kajafa!”LI 595.2

    Tad kļuva redzams Jūdas garais stāvs spiežamies cauri izbiedētajam ļaužu pūlim. Viņa seja šķita bāla un mežonīga. Uz pieres bija izspiedušās lielas sviedru lāses. Nonācis līdz tiesneša krēslam, tas augstā priestera priekšā nometa zemē sudraba gabalus — maksu par sava Kunga nodošanu. Cieši satvēris Kajafas drēbju vīli, tas lūdza atbrīvot Jēzu, apliecinādams, ka Viņš nav darījis neko tādu, ar ko būtu pelnījis nāvi. Kajafa dusmīgi no tā atbrīvojās, bet bija apmulsis un nezināja, ko sacīt, jo tagad atklājās priesteru nekrietnā sazvērestība. Bija skaidrs, ka tie ir uzpirkuši mācekli, lai tas nodotu savu Mācītāju.LI 595.3

    “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis!” no jauna kliedza Jūda. Bet augstais priesteris, atguvis pašsavaldīšanos, ar izsmieklu atbildēja: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!” (Mat. 27:4) Priesteri labprāt bija izlietojuši Jūdu par savu ieroci, bet tie arī nicināja viņa zemisko rīcību. Kad māceklis nāca atzīties, tie viņu atgrūda.LI 595.4

    Tad Jūda metās Jēzum pie kājām, apliecinādams, ka Viņš ir Dieva Dēls un lūgdamies, lai Viņš sevi atbrīvo. Pestītājs nodevējam neko nepārmeta. Viņš zināja, ka Jūdas sirdī nav atgriešanās un ka viņa noziedzīgo dvēseli atzīties ir piespiedusi briesmīgā apziņa par gaidāmo sodu un pazušanu. Viņš neizjuta dziļu, patiesi satriektas sirds nožēlu par to, ka nodevis bezvainīgo Dieva Dēlu un aizliedzis Israēla Svēto. Tomēr Jēzus neteica nevienu nosodošu vārdu. Ar žēlumu Viņš raudzījās uz Jūdu un sacīja: “Uz šo stundu Es esmu pasaulē nācis.”LI 595.5

    Pārsteiguma čuksti pāršalca pūli. Klātesošie ar izbrīnu vēroja Kristus iecietīgo izturēšanos pret savu nodevēju. No jauna tiem uzausa pārliecība, ka šis Vīrs ir kas vairāk nekā mirstīgs cilvēks. Bet, ja Viņš ir Dieva Dēls — runāja šaubas —, kāpēc tad Viņš neatbrīvojas no saitēm un nesakauj savus apsūdzētājus?LI 596.1

    Jūda redzēja, ka viņa lūgšanās ir veltīga, un metās laukā no tiesas zāles, saukdams: “Par vēlu! Par vēlu!” Viņš juta, ka nespēj dzīvot, lai skatītos, kā Jēzu piesit krustā. Izmisumā tas aizgāja un pakārās.LI 596.2

    Vēlāk, tanī pašā dienā, ceļā no Pilāta tiesas nama uz Golgātu ļaunā pūļa kliedzieni un zaimi uz mirkli apklusa, kad tie, vezdami Jēzu uz krustā sišanas vietu, gāja garām vientulīgam dārza stūrim un zemē pie kāda nokaltuša koka ieraudzīja Jūdas līķi. Tas bija atbaidošs skats. Valgs nebija izturējis viņa svaru. Krītot līķis bija briesmīgi izkropļots un tagad to laizīja suņi. Tā atliekas nekavējoties apraka, lai paslēptu ļaužu acīm, bet pēc tam no pūļa tomēr atskanēja mazāk zaimu, un dažā labā bālajā sejā varēja nojaust apslēptas pārdomas. Šķita, ka atmaksa jau piemeklēja tos, kas bija noziegušies pret Jēzus asinīm.LI 596.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents