Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    77 nodaļa. Pilāta tiesas nama

    (Mat. 27:2,11-31; Marka 15:1-20; Lūk. 23:1-25; Jāņa 18:28-40;19:1-16)LI 597.1

    Romas ieceltā pārvaldnieka Pilāta tiesas namā Kristus stāv sasiets kā cietumnieks. Ap Viņu ir karavīru sardze, un zāli ātri piepilda skatītāji. Tieši pretī ieejai ārā stāv Sinedrija locekļi, priesteri, rakstu mācītāji, vecākie un pulks ļaužu.LI 597.2

    Notiesājusi Jēzu, Sinedrija padome bija ieradusies pie Pilāta, lai panāktu sprieduma apstiprināšanu un izpildīšanu. Bet šie jūdu vadītāji negribēja ieiet Romas tiesas namā. Pēc viņu ceremoniālās bauslības likumiem tie tādējādi būtu apgānījušies un nevarētu piedalīties Pasā svētku mielastā. Savā aklumā tie nesaprata, ka asinskārais ienaids jau sen bija piesārņojis viņu sirdis. Tie neaptvēra, ka Kristus ir īstais Pasā Jērs un ka, atsakoties no Viņa, lielajiem svētkiem viņu dzīvē vairs nav nekādas nozīmes.LI 597.3

    Kad Pestītāju ieveda tiesas zālē, Pilāts Viņam uzmeta nelaipnu skatienu. Romas iecelto pārvaldnieku steigšus bija izsaukuši no guļamistabas, un viņš gribēja savu pienākumu paveikt pēc iespējas ātrāk. Viņš bija gatavs pret cietumnieku uzstāties ar visu tiesneša bardzību. Pieņēmis visstingrāko sejas izteiksmi, Pilāts pagriezās, lai redzētu cilvēku, kura nopratināšanas dēļ viņš tik agri bija iztraucēts no miega. Viņš saprata vienīgi to, ka tam jābūt kādam, ko jūdu varasvīri grib pēc iespējas ātrāk notiesāt un sodīt.LI 597.4

    Pilāts pavērās uz apsūdzētājiem, un tad viņa skats pārbaudoši apstājās pie Jēzus. Savā laikā viņš bija kārtojis visdažādāko noziedznieku lietas, bet vēl nekad pie viņa nebija atvests tik krietns un cēls cilvēks. Pestītāja sejā tas nespēja saskatīt ne vainas apziņu, ne bailes, ne spītību, nedz izaicinājumu. Viņš ieraudzīja Cilvēku ar mierīgu un cieņas pilnu stāju, kura sejas izteiksme nesa nevis nozieguma, bet gan Debesu zīmogu.LI 597.5

    Kristus stāja Pilātu ietekmēja labvēlīgi. Viņā pamodās vislabākās jūtas. Par Jēzu un Viņa darbiem tas jau bija dzirdējis. Sieva bija stāstījusi par Galilejas pravieti, kas dziedina slimos un uzmodina mi- rušos. Tagad tas viss kā sapnis atausa Pilāta atmiņā. Viņš atcerējās no vairākiem avotiem saņemtās vēstis un nolēma prasīt no jūdiem paskaidrojumu, par ko tie apsūdz šo apcietināto.LI 597.6

    “Kas ir šis Vīrs un kāpēc jūs Viņu esat atveduši?” tas jautāja. “Kādas apsūdzības jūs pret Viņu uzturat?” Jūdi izskatījās apmulsuši. Zinādami, ka nespēs pamatot savu apsūdzību pret Kristu, tie nevēlējās lietas atklātu izskatīšanu, tādēļ atbildēja, ka Viņš esot krāpnieks, Jēzus no Nācaretes.LI 598.1

    Vēlreiz Pilāts jautāja: “Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo Cilvēku?” Priesteri neatbildēja uz viņa jautājumu, bet tikai dusmīgi izsaucās: “Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu tev nebūtu nodevuši!” Ja tautas vadītāji, Sinedrija locekļi, tev atved cilvēku, kurš pēc viņu domām pelnījis nāvi, vai tad vēl ir vajadzīga apsūdzība? Tie cerēja Pilātu ietekmēt, norādot uz savu autoritāti, lai nepratinot panāktu viņa piekrišanu savai prasībai. Viņiem bija nepieciešams tikai sprieduma apstiprinājums, jo tie pavisam labi zināja, ka ļaudis, kas bija redzējuši Kristus brīnumdarbus, varēja pastāstīt pavisam ko citu — pretēju viņu sacītajiem meliem.LI 598.2

    Priesteri domāja, ka ar raksturā vājā un svārstīgā Pilāta palīdzību tie bez grūtībām varēs īstenot savus plānus. Pirms tam viņš jau vairākkārt steigā bija parakstījis nāves spriedumus, notiesādams cilvēkus, par kuriem priesteri zināja, ka tie nav pelnījuši nāvi. Viņa skatījumā viena cietumnieka dzīvībai bija maza vērtība, un nebija lielas nozīmes, vai tas bija vainīgs, vai ne. Priesteri cerēja, ka Pilāts Jēzum piespriedīs nāvi bez Viņa nopratināšanas, un to viņi izlūdzās kā labvēlību savu lielo nacionālo svētku gadījumā.LI 598.3

    Bet šoreiz apsūdzētajā bija kaut kas tāds, kas Pilātu no tā atturēja. Viņš neuzdrošinājās tā rīkoties. Viņš saprata priesteru nolūku un atcerējās, ka nesen Jēzus uzmodināja Lācaru, cilvēku, kurš bija miris jau pirms četrām dienām. Tādēļ Pilāts nolēma neparakstīt nāves spriedumu, kamēr nebūs uzzinājis Jēzum izvirzīto apsūdzību un noskaidrojis, vai to var pierādīt.LI 598.4

    “Ja jūsu tiesa ir pietiekama,” tas teica, “kāpēc tad jūs sagūstīto vedat pie manis?” “Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma!” Tādā veidā piespiesti, priesteri atzinās, ka viņi spriedumu jau ir iznesuši un, lai tas stātos spēkā, nepieciešams tikai Pilāta apstiprinājums. “Kāds ir jūsu spriedums?” jautāja Pilāts. “Nāve,” tie atbildēja, “bet mums nav atļauts nāvessodu izpildīt.” Tie lūdza Pilātu atzīt viņu lēmumu par Kristus sodāmību un izpildīt viņu spriedumu. Atbildību par sekām tie bija gatavi uzņemties paši.LI 598.5

    Pilāts nebija ne taisns, ne apzinīgs tiesnesis, tomēr, lai arī cik morāli vājš viņš bija, tas atteicās izpildīt tādas prasības. Viņš negribēja notiesāt Jēzu, pirms nebūs celta apsūdzība.LI 599.1

    Priesteri atradās dilemmas priekšā. Tie saprata, ka tagad rūpīgi jānoslēpj sava liekulība. Viņi nedrīkstēja parādīt, ka Jēzus ir apcietināts reliģisku iemeslu dēļ. Ja to izvirzītu kā pamatu, tad viņu sūdzībām Pilāta acīs vairs nebūtu nozīmes. Jautājums jānostāda tā, lai Jēzu varētu sodīt kā politisku ienaidnieku, jo dumpji un sacelšanās starp jūdiem nebija nekāds retums. Pret šiem nemieriem romieši vērsās ļoti nesaudzīgi un pastāvīgi uzmanīja it visu, kas varētu izraisīt sacelšanos.LI 599.2

    Tikai pirms dažām dienām farizeji bija mēģinājuši Kristu ievilināt slazdos ar jautājumu: “Vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot?” Bet Kristus atmaskoja viņu liekulību. Klātesošie romieši redzēja sazvērnieku pilnīgo neveiksmi un viņu apjukumu, kad Jēzus atbildēja: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder!” (Lūk. 20:22-25)LI 599.3

    Priesteri gribēja radīt iespaidu, ka šinī gadījumā Kristus ir mācījis to, ko tie cerēja no Viņa dzirdēt. Savā bezizejā tie aicināja palīgā viltus lieciniekus “un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: “Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams, ka Viņš esot Kristus, Ķēniņš.” Trīs apsūdzības, un visas nepamatotas. Priesteri to labi zināja, bet mērķa sasniegšanai bija gatavi uz visu.LI 599.4

    Pilāts skaidri redzēja viņu nodomu. Tas neticēja, ka apcietinātais būtu rīkojis sazvērestību pret valdību. Viņa lēnprātīgais un pazemīgais izskats nepavisam nesaskanēja ar šo apsūdzību. Pilāts bija pārliecināts, ka tiek gatavots slepens plāns, lai iznīcinātu nevainīgu cilvēku, kas traucē jūdu amatpersonām. Pagriezies pret Jēzu, tas vaicāja: “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” Pestītājs atbildēja: “Tu to saki.” Brīdī, kad Jēzus to sacīja, Viņa sejas izteiksme kļuva gaiša, it kā to būtu apspīdējis saules stars.LI 599.5

    Izdzirduši atbildi, Kajafa ar sabiedrotajiem piesauca Pilātu par liecinieku, ka Jēzus esot atzinies inkriminētajā noziegumā. Trokšņodami un kliegdami priesteri, rakstu mācītāji un vadītāji prasīja, lai Viņu notiesā uz nāvi. Šos saucienus pārtvēra pūlis, un izcēlās apdullinošs troksnis. Pilāts apmulsa. Redzēdams, ka Jēzus saviem apsūdzētājiem neko neatbild, tas Viņam vaicāja: “Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik smagi tie Tevi apsūdz!” Bet Jēzus vairs neko neatbildēja.LI 599.6

    Stāvēdams aiz Pilāta, tiesas pagalmā visiem labi saredzams, Kristus dzirdēja apvainojumus un lamāšanos, bet uz visām pret Viņu vērstajām nepatiesajām apsūdzībām Pestītājs neatbildēja ne vārda. Visa Viņa stāja liecināja par apzinātu nevainību. Apkārt trakojošā vētra Viņu nesatricināja. Šķita, ka drausmīgā ienaida bangas, celdamās arvien augstāk un augstāk, līdzīgi trakojošiem okeāna viļņiem lauztos uz Viņu, bet neaizskartu. Jēzus stāvēja klusēdams, bet Viņa klusēšana runāja visspēcīgāk. Tā bija kā gaisma, kas izstaro no cilvēka iekšienes.LI 600.1

    Pilāts bija pārsteigts par Viņa pacietību. “Vai šis vīrs visu notiekošo neņem vērā tāpēc, ka negrib glābt savu dzīvību?” tas pats sev jautāja. Uzlūkodams Jēzu, kas bez atriebības panesa apsmieklus un zaimus, Pilāts juta, ka viņš nevar būt tik nepatiess un netaisns kā kliedzošie priesteri. Cerēdams uzzināt patiesību un gribēdams izbēgt no pūļa trakošanas, Pilāts iesauca Jēzu pie sevis un vēlreiz jautāja: “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?”LI 600.2

    Jēzus arī uz šo jautājumu tieši neatbildēja, jo Viņš zināja, ka Svētais Gars cenšas Pilātu pārliecināt, un tāpēc deva tam izdevību savu pārliecību apstiprināt. “Vai tu to saki no sevis,” Viņš prasīja, “jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?” Tas ir, vai tā jautāt Pilātu pamudina priesteru apsūdzības, vai arī tiešām viņš vēlas saņemt gaismu no Kristus? Pilāts saprata izteikto domu, bet viņa sirdī pamodās augstprātība. Viņš negribēja apstiprināt radušos pārliecību. “Vai tad es esmu jūds?” viņš sacīja. “Tava tauta un Tavi augstie priesteri man Tevi nodevuši. Ko Tu esi darījis?”LI 600.3

    Pilāts bija palaidis garām lielu izdevību, tomēr Jēzus neatstāja viņu neziņā. Kaut gan Viņš tieši neatbildēja uz jautājumu, taču skaidri formulēja savu misiju. Viņš Pilātam ļāva saprast, ka netiecas pēc šīs pasaules troņa.LI 600.4

    “Mana valstība nav no šīs pasaules,” Viņš sacīja. “Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.”LI 600.5

    Kristus uzsvēra, ka Viņa vārds pats par sevi ir atslēga, kas atklāj noslēpumus tiem, kas tos gatavi pieņemt. Tam piemīt pievilkšanas spēks, un tas ir Viņa žēlastības valstības izplatīšanās pamatā. Jēzus gribēja, lai Pilāts saprastu, ka viņa sabojātais raksturs var tikt atjaunots vienīgi, pieņemot patiesību.LI 601.1

    Pilāts gribēja zzināt patiesību, jo viņš bija apmulsis. Viņš dedzīgi uztvēra Pestītāja vārdus, un viņa sirdī bija pamodušās spēcīgas ilgas saprast, kas tā ir un kā to iegūt. “Kas ir patiesība?” viņš jautāja, tomēr nenogaidīja atbildi. Troksnis ārpusē viņam atgādināja šobrīd notiekošo, jo priesteri skaļi pieprasīja tūlītēju rīcību. Izgājis pie jūdiem, tas ar sevišķu uzsvaru paziņoja: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.”LI 601.2

    Šie vārdi no pagānu tiesneša puses bija iznīcinošs pārmetums Pestītāja apsūdzētāju — Israēla rakstu mācītāju — nodevībai un viltum. Kad priesteri un vecākie tos izdzirda, viņu sašutumam un dusmām vairs nebija robežu. Ilgi tie bija gatavojušies un gaidījuši šo izdevību, un tagad, redzot, ka Jēzu, iespējams, pat atbrīvos, viņi, šķiet, bija gatavi Pestītāju saplosīt gabalos. Tie skaļi apsūdzēja un biedēja Pilātu, ka Romas vara viņam varētu izteikt neuzticību. Viņi apsūdzēja pārvaldnieku, ka tas atsakās notiesāt Jēzu, kas, kā tie apgalvoja, esot sacēlies pret ķeizaru.LI 601.3

    Atskanēja dusmīgas balsis, kas apstiprināja, ka Jēzus musinošā ietekme esot labi zināma visā zemē. Priesteri sacīja: “Viņš uzmusina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas un līdz šejienei.”LI 601.4

    Pilātam tobrīd nebija nodoma Jēzu notiesāt. Viņš saprata, ka jūdi Pestītāju bija apsūdzējuši tikai naida un aizspriedumu dēļ. Tikpat labi viņš apzinājās arī savu pienākumu. Taisnība prasīja, lai Kristus nekavējoties tiktu atbrīvots. Bet Pilāts baidījās no ļaužu nelabvēlības. Ja tas atteiktos Jēzu nodot viņu rokās, tauta varētu sacelties, ko viņš nepavisam negribēja piedzīvot. Uzzinājis, ka Jēzus ir no Galilejas, Pilāts nolēma Viņu sūtīt pie Hēroda, šīs provinces pārvaldnieka, kas tieši tobrīd atradās Jeruzālemē. To darīdams, atbildību par tiesu Pilāts centās novelt uz Hērodu. Viņš šo gadījumu cerēja izmantot, lai izbeigtu kādu vecu, starp tiem pastāvošu strīdu; un tas tiešām līdzēja. Abi varasvīri, Pestītāju tiesājot, kļuva par draugiem.LI 601.5

    Pilāts Jēzu atkal nodeva karavīru rokās, un, pūļa zaimotu un apvainotu, Viņu steigšus aizveda uz Hēroda tiesas namu. “Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms.” Viņš ar Pestītāju vēl nekad nebija sastapies, taču “tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.” Tas bija tas pats Hērods, kas savas rokas aptraipīja ar Jāņa Kristītāja asinīm. Kad Hērods pirmo reizi dzirdēja par Jēzu, viņu pārņēma šausmas un tas sacīja: “Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem”, tāpēc “Viņam tādi brīnišķi spēki”. (Marka 6:16; Mat. 14:2) Tomēr Hērods vēlējās ar Jēzu satikties, un tagad bija izdevība glābt šī pravieša dzīvību, ar ko ķēniņš cerēja uz visiem laikiem atbrīvoties no nepatīkamajām atmiņām par bļodā ienesto asiņaino galvu. Bez tam viņš vēlējās apmierināt savu ziņkārību un iedomājās, ka, dodot Kristum izredzes atbrīvoties, Pestītājs tālāk izpildīs katru viņa prasību.LI 601.6

    Līdz ar Kristu pie Hēroda atnāca liels pulks priesteru un vecāko. Jēzum ienākot, visi šie vadītāji satrauktā balsī izteica savas apsūdzības, bet Hērods tām nepievērsa uzmanību. Viņš pieprasīja klusumu, vēlēdamies pats nopratināt Kristu. Viņš pavēlēja atbrīvot Jēzu no važām, tajā pašā laikā pārmezdams Viņa ienaidniekiem rupjo izturēšanos. Ar līdzcietību ielūkodamies pasaules Glābēja miera apdvestajā sejā, tas saskatīja tajā vienīgi gudrību un šķīstumu. Tāpat kā Pilāts, viņš bija pārliecināts, ka Kristus ir apsūdzēts ļaunprātības un skaudības dēļ.LI 602.1

    Hērods Jēzu sīki izjautāja, bet Pestītājs visu laiku klusēja un neko neatbildēja. Pēc ķēniņa pavēles ieveda vairākus slimus un kroplus cilvēkus, un viņš aicināja Kristu savus apgalvojumus pierādīt ar brīnumdarbiem. “Ļaudis saka, ka Tu varot dziedināt neveselos,” teica Hērods, “un es gribu redzēt, vai Tava izdaudzinātā slava ir patiesa.” Kad Jēzus neko neatbildēja, Hērods turpināja skubināt: “Ja Tu vari darīt brīnumus citu labā, tad dari tos tagad sevis paša labā, un tas Tev lieti noderēs.” Atkal Viņam pavēlēja: “Rādi mums kādu zīmi, ka Tev ir spēks, par kādu runā tautā.” Bet Kristus izlikās ne dzirdam, ne redzam. Dieva Dēls bija pieņēmis cilvēka dabu, tāpēc arī šajos apstākļos Viņam vajadzēja izturēties kā cilvēkam. Viņš negribēja darīt brīnumu, lai glābtos no mokām un pazemojumiem, kas cilvēkam jāpanes, nonākot līdzīgā situācijā.LI 602.2

    Hērods solīja Jēzu atbrīvot, ja Pestītājs viņa klātbūtnē izdarīšot kādu brīnumdarbu. Bet Kristus apsūdzētāji jau paši savām acīm bija redzējuši dievišķo spēku apliecinošos darbus. Tie bija dzirdējuši pavēli, lai kaps atdod mirušos, un vērojuši, kā tie iznāk laukā, paklausot Viņa balsij. Tādēļ tagad tos sagrāba pēkšņas izbailes, ka tikai tiešām Jēzus neizdara kādu brīnumdarbu. Vairāk par visu tie baidījās no Viņa spēka izpausmes. Tas būtu trieciens visiem viņu plāniem, kas varētu maksāt pat dzīvību. Atkal no jauna priesteri un vadītāji izvirzīja savas apsūdzības. Tie skaļā balsī apgalvoja, ka Jēzus esot krāpnieks un Dieva zaimotājs. Viņš savus brīnumus darot velnu virsnieka Belcebula spēkā. Tiesas zāle pārvērtās par nekārtības vietu, kur katrs kliedza savu.LI 602.3

    Hēroda sirdsapziņa tagad bija daudz nejūtīgāka kā tad, kad viņš šausmās nodrebēja par Hērodejas lūgumu dot tai Jāņa Kristītāja galvu. Kādu laiku šī briesmīgā darba dēļ viņš bija jutis asus sirdsapziņas pārmetumus, bet izlaidīgās dzīves dēļ izpratne par morāli arvien vairāk notrulinājās. Ar laiku viņa sirds bija jau tiktāl nocietināta, ka tas spēja pat palielīties ar Jānim piespriesto sodu par to, ka pravietis bija uzdrīkstējies viņu norāt. Tagad tas draudēja Jēzum, atkārtoti paziņodams, ka varot Viņu vai nu atbrīvot, vai notiesāt. Bet nekas neliecināja par to, ka Jēzus kādu vārdu būtu dzirdējis.LI 603.1

    Tāda klusēšana Hērodu sadusmoja. Likās, ka tā nozīmēja pilnīgu viņa autoritātes neievērošanu. Greznību mīlošajam un iedomīgajam valdniekam atklāts rājiens būtu licies mazāk apvainojošs nekā šāda nevērība. Viņš vēlreiz dusmīgi piedraudēja Jēzum, bet Jēzus joprojām klusēja.LI 603.2

    Kristus uzdevums šajā pasaulē nebija apmierināt tukšu ziņkāri. Viņš bija nācis dziedināt tos, kam sagrauztas sirdis. Ja būtu iespējams pateikt ko tādu, kas dziedinātu grēka ievainoto dvēseļu brūces, Jēzus noteikti nebūtu klusējis. Taču Viņam nebija, ko teikt tiem, kuri sacīto patiesību būtu vienīgi saminuši zem savām nesvētajām kājām.LI 603.3

    Kristus Hērodam varēja pateikt tādas lietas, kuras cietsirdīgais valdnieks nevarētu nesadzirdēt. Viņš varēja Hērodam iedvest bailes un likt tam drebēt, atklājot visu Hēroda dzīves nekrietnību un gaidāmā soda šausmas. Bet Kristus klusēšana bija visbargākais rājiens, kādu vien varēja izteikt. Hērods bija atteicies no patiesības, par kuru liecināja lielākais no praviešiem, un cita vēsts tam vairs netika dota. Debesu Majestāte viņam neteica nevienu vārdu, un ausis, kas vienmēr bija atvērtas, uzklausot cilvēku bēdas, nedzirdēja Hēroda pavēles. Tāpat arī acīm, kas allaž ar līdzjūtību un piedodošu mīlestību raugās uz nožēlojošu grēcinieku, nebija neviena skatiena, ko veltīt Hērodam. Lūpas, kas parasti atklāja visdziļāko patiesību, kas ar vislaipnākajiem mudinājumiem aicināja atgriezties visgrēcīgākos un vispagrimušākos, bija slēgtas šim augstprātīgajam valdniekam, kas neizjuta vajadzību pēc Pestītāja.LI 603.4

    Hēroda seja dusmās pietvīka. Pagriezies pret ļaužu pulku, tas sašutis nolamāja Jēzu par krāpnieku un pēc tam Viņam sacīja: “Ja Tu negribi pierādīt, ka Tavi apsolījumi ir patiesi, es Tevi nodošu kareivjiem un ļaudīm. Gan tie Tevi piespiedīs runāt. Ja Tu esi krāpnieks, tad nāve no viņu rokas ir vienīgais, ko Tu esi pelnījis, bet, ja tu esi Dieva Dēls, tad dari brīnumu un izglāb pats sevi.”LI 604.1

    Šie vārdi vēl nebija līdz galam izteikti, kad visi jau uzbruka Kristum. Pūlis kā niknu zvēru bars metās uz savu laupījumu. Jēzu rāva un grūstīja uz visām pusēm. Arī Hērods pievienojās pūlim, kas pazemoja Dieva Dēlu. Ja romiešu kareivji tos nebūtu aizkavējuši, aizturēdami satracināto pūli, Pestītājs tiktu saplosīts gabalos.LI 604.2

    “Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un apvilka Tam baltu drēbi.” Apsmiešanā un zaimošanā pievienojās arī romiešu kareivji. Pestītājs saņēma visu, ko vien spēja izdomāt ļaunie un rupjie kareivji, kurus atbalstīja Hērods un jūdu augstmaņi. Taču Viņa dievišķā pacietība neizsīka.LI 604.3

    Vajātāji Kristus raksturu pielīdzināja savējam; tie attēloja, ka Pestītājs ir tikpat nekrietns un zemisks kā viņi. Bet šo skatu nomainīja kāda cita aina — aina, ko tie reiz skatīs visā godībā. Tomēr bija daži, kas Kristus klātbūtnē nodrebēja. Kad rupjais pūlis iz-smieklā locīja ceļus it kā Viņu pielūgtu, daži no tiem, kas ar tādu pašu nolūku bija izgājuši priekšā, griezās atpakaļ izbijušies un apklusināti. Tā Hērods saņēma pārliecinošus pierādījumus. Viņa grēka nocietinātajā sirdī ielauzās pēdējie žēlastības gaismas stari. Viņš saprata, ka šis nav parasts cilvēks, jo aiz cilvēciskā bija saskatāms dievišķais. Brīdī, kad Kristu ielenca zaimotāji, laulības pārkāpēji un slepkavas, Hērods jutās tā, it kā redzētu Dievu sēžam uz troņa.LI 604.4

    Kaut arī Hērods bija nocietinājis savu sirdi, Viņš neuzdrošinājās Kristum pasludināt nāves spriedumu. Viņš gribēja atbrīvoties no briesmīgās atbildības un aizsūtīja Jēzu atpakaļ uz Romas tiesas namu.LI 604.5

    Pilāts bija vīlies un ļoti neapmierināts. Kad jūdi atgriezās ar savu gūstekni, viņš nepacietīgi noprasīja, ko tie īsti no viņa gribot. Pilāts atgādināja, ka ir jau nopratinājis Jēzu un nav atradis nekādu vainu. Viņš arī paziņoja, ka nevienu no izvirzītajām apsūdzībām tie nav varējuši pierādīt. Tad viņš Jēzu esot nosūtījis pie Galilejas pārvaldnieka Hēroda, kurš bija jūds, bet arī tas neesot atradis neko tādu, par ko būtu jāsoda ar nāvi. “Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.”LI 604.6

    Te Pilāts parādīja savu vājumu. Viņš jau paziņoja, ka Jēzus ir nevainīgs, taču bija gatavs likt Viņu pērt ar pletni, lai apmierinātu apsūdzētājus. Lai panāktu kompromisu ar pūli, viņš upurēja taisnību un savus principus. Tas pārvaldnieku nostādīja neizdevīgā stāvoklī, un pūlis ļaunprātīgi izmantoja viņa nenoteiktību, kliedzot vēl skaļāk un pieprasot apcietinātā dzīvību. Ja Pilāts no paša sākuma būtu nostājies stingri un atteicies notiesāt cilvēku, kuru atzina par nevainīgu, viņš būtu pārrāvis liktenīgās važas, kas viņu saistīja pašpārmetumos un noziegumā līdz mūža galam. Ja viņš būtu rīkojies pēc savas pārliecības un izturējies taisnīgi, jūdi nebūtu uzdrīkstējušies viņam diktēt savu gribu. Kristus gan tiktu nonāvēts, bet vaina negultos uz Pilātu. Tomēr Pilāts spēra soli pēc soļa, rīkodamies pret savu sirdsapziņu. Viņš bija izvairījies no taisnīgas un objektīvas tiesāšanas, un tagad jau gandrīz bezspēcīgs atradās priesteru un rakstu mācītāju rokās. Svārstīšanās un nenoteiktība kļuva par viņa posta cēloni.LI 605.1

    Tomēr arī tagad Pilāts netika atstāts viens, un viņam nebija jārīkojas akli. Dievs sūtīja vēsti, brīdinot nerīkoties tā, kā viņš to gatavojās darīt. Atbildot uz Kristus lūgšanu, no Debesīm pie Pilāta sievas bija atnācis eņģelis, un sapnī viņa bija redzējusi Pestītāju un sarunājusies ar Viņu. Pilāta sieva nebija jūdiete, bet, kad viņa sapnī redzēja Jēzu, tai nebija šaubu par Viņa personību vai misiju. Viņa saprata, ka tas ir Dieva Dēls. Šī sieviete redzēja, kā pret Viņu izturējās tiesas namā. Viņa ievēroja, ka Jēzus rokas ir cieši sasietas kā noziedzniekam. Tā redzēja, kā Hērods un viņa kareivji dara savu šausmīgo darbu. Viņa dzirdēja priesteru un rakstu mācītāju aiz skaudības un ļaunprātības izteiktās ārprātīgās apsūdzības. Tā klausījās vārdus: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst.” Viņa redzēja, kā Pilāts nodod Jēzu, lai To pērtu ar pletni vēl pēc tam, kad tas bija pasludinājis: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” Viņa dzirdēja, kā Pilāts pasludina nāves spriedumu un redzēja, kā tas piekrīt slepkavām. Viņa skatīja Golgātas kalnā pacelto krustu un vēroja, kā zeme ietinas tumsībā un atskan noslēpumainais sauciens: “Viss piepildīts!” Tad viņas uzmanību saistīja vēl kāds cits skats. Tā redzēja, kā Kristus sēž uz liela balta padebeša, zeme grīļojās Visuma telpā, un slepkavas bēg no Kristus vaiga godības. Ar izbaiļu kliedzienu tā pēkšņi pamodās un nekavējoties uzrakstīja Pilātam brīdinājuma vēstuli.LI 605.2

    Kamēr Pilāts vēl vilcinājās, nezinādams, ko darīt, kāds vēstnesis izspiedās cauri pūlim un pasniedza viņam sievas rakstīto zīmīti, kur bija lasāms: “Pielūko, ka tev nekas nav ar šo Taisno, jo es šo nakti sapnī daudz esmu cietusi Viņa dēļ.” (Mat. 27:19*)LI 606.1

    Pilāta seja nobālēja. Viņu mulsināja paša pretrunīgās jūtas. Bet, kamēr Pilāts vilcinājās, priesteri un rakstu mācītāji vēl vairāk iekvēlināja ļaužu prātus. Pilāts bija spiests rīkoties. Tad viņam ienāca prātā paradums, kas varēja noderēt Kristus atbrīvošanai. Uz šiem svētkiem bija ierasts atbrīvot vienu cietumnieku, ko tauta pati varēja izvēlēties. Šis paradums bija cēlies no pagāniem, un tajā nebija ne ēnas no taisnības, bet jūdi to ļoti vērtēja. Romas varas iestādes tobrīd turēja ieslodzījumā kādu cietumnieku, vārdā Barabu, kam bija piespriests nāvessods. Šis cilvēks sevi bija nosaucis par Mesiju. Tas bija teicis, ka viņam ir vara nodibināt citu iekārtu, lai pasaulē ieviestu kārtību. Sātana pievilts, tas lielījās, ka viņam pieder viss, ko var iegūt ar zagšanu un laupīšanu. Sātana spēkā viņš bija darījis brīnumus, iegūdams piekritējus tautā, un izraisījis sacelšanos pret Romas valdību. Slēpjoties aiz reliģiskas dedzības maskas, tas patiesībā bija rūdīts un pārgalvīgs nelietis, gatavs uz dumpjiem un nežēlību. Dodams iespēju ļaudīm izvēlēties vai nu šo cilvēku, vai nevainīgo Pestītāju, Pilāts cerēja atmodināt taisnības izjūtas. Viņš cerēja izraisīt tautas simpātijas pret Jēzu, neskatoties uz priesteru un rakstu mācītāju pretestību. Pagriezies pret ļaudīm, tas ar vislielāko nopietnību jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, — vai Barabu, vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?”LI 606.2

    Kā plēsīgu zvēru rēciens nāca pūļa atbilde: “Atlaid mums Barabu!” Kliegšana kļuva arvien skaļāka un skaļāka: “Barabu, Barabu!” Domādams, ka ļaudis nav viņu sapratuši, Pilāts vēlreiz precizēja: “Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu jūdu Ķēniņu?” Bet tie no jauna kliedza: “Nost ar šo un atlaid mums Barabu!” “Ko tad lai es daru ar Jēzu, tā saukto Kristu?” Pilāts jautāja. Sabangotais ļaužu pūlis no jauna velnišķi ierēcās. Ļaužu vidū atradās ļaunie gari cilvēku izskata, un ko gan citu tad varēja gaidīt ka atbildi: “Sit Viņu krustā!”LI 606.3

    Pilāts bija uztraukts un noraizējies. Viņš nebija domājis, ka viss beigsies tā. Viņš sarāvās no domas, ka nevainīgs cilvēks viņam būtu jāpakļauj visapkaunojošākajam un nežēlīgākajam nāves sodam, kādu vien var piespriest. Kad kliegšana kaut cik aprima, viņš uzrunāja ļaudis, sacīdams: “Ko tad Viņš ļauna darījis?” Bet lieta bija aizgājusi pārāk tālu, lai vēl strīdētos. Tie negribēja redzēt Kristus nevainības pierādījumus, bet gan panākt Viņa notiesāšanu.LI 607.1

    Pilāts joprojām centās Viņu glābt. “Viņš trešo reizi tiem sacīja: “Ko tad šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas vainas neatrodu, tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” ” Bet jau Viņa atbrīvošanas pieminēšana vien pūlī izraisīja desmitkārt lielāku trakošanu. “Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!” tie brēca. Arvien skaļāka un niknāka bija kļuvusi vētra, ko izraisīja Pilāta nenoteiktība.LI 607.2

    Tad Jēzu, līdz nāvei nogurušu un brūcēm apklātu, vēlreiz pēra ar pletni pūļa priekšā. “Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir, pārvaldnieka namā, un sasauca visu pulku. Un tie Viņam apvelk purpura mēteli un, nopinuši ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā un sāka Viņu sveicināt: “Sveiks, jūdu Ķēniņ!” (..) un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja, un Viņu pielūdza.” Reizi pa reizei kāda ļauna roka paķēra niedri, kas bija ielikta Jēzus rokā, un sita pa Viņam uzlikto kroni, iedzenot ērkšķus deniņos tā, ka asins pilieni ritēja lejup pa Viņa vaigu un bārdu.LI 607.3

    Brīnieties, Debesis! Noraugies pārsteigumā, ak zeme! Lūk, apspiedējs un apspiestais! Pasaules Pestītāju ielenc satracināts pūlis. Izsmiekls un zobgalības mijas ar rupjiem zaimu zvērestiem. Cietsirdīgais pūlis ņirgājas par Viņa vienkāršo piedzimšanu un pazemīgo dzīvi. Tiek apsmiets Kristus apliecinājums, ka Viņš ir Dieva Dēls, un no daudzām mutēm var dzirdēt rupjus jokus un apvainojošus izteicienus.LI 607.4

    Šajā ļaunajā rīcībā nežēlīgo pūli vadīja sātans. Viņa nolūks bija, ja vien iespējams, izaicināt Pestītāju atriebties vai arī piespiest Viņu izdarīt kādu brīnumu, lai atbrīvotu sevi un tādējādi izjauktu pestīšanas plānu. Viens traips Viņa kā cilvēka dzīvē, viena kļūda, cilvēka miesā nesot šausmīgo pārbaudījumu, un Dieva Jērs būtu kļuvis par nepilnīgu upuri, kā rezultātā vairs nebūtu iespējama cilvēces atpirkšana. Bet Tas, kurš ar vienu vienīgu pavēli būtu varējis atsaukt sev palīgā Debesu karapulkus, kurš ar vienu savas dievišķās godības uzliesmojumu būtu varējis šausmās padzīt šo pūli no savām acīm, pilnīgi mierīgi padevās, lai saņemtu visrupjākos apvainojumus un nicināšanu.LI 607.5

    Kā pierādījumu tam, ka Kristus ir Dievs, ienaidnieki no Viņa pieprasīja brīnumu. Taču viņi saņēma daudz lielākus pierādījumus, nekā bija meklējuši. Kā cietsirdība Kristus spīdzinātājus pazemoja, laupīdama tiem cilvēka cieņu un pielīdzinādama sātanam, tā Kristus lēnprātība un pacietība paaugstināja Viņu pāri cilvēkiem un pierādīja Viņa dievišķo izcelsmi. Pazemojumi bija Pestītāja paaugstināšanas ķīla. Agonijas asins lāses, kas no Viņa ievainotās pieres ritēja pa vaigiem un bārdu, bija ķīla Viņa svaidīšanai ar “prieka eļļu” par mūsu lielo Augsto Priesteri. (Ebr. 1:9)LI 608.1

    Sātans bija ļoti saniknots, kad redzēja, ka, neskatoties uz visām pārestībām, Pestītāja lūpas nebija pavērušās, lai kurnētu. Kaut arī Jēzus bija pieņēmis cilvēka dabu, Viņu stiprināja dievišķā izturība; Viņš nevienā lietā neatkāpās no sava Tēva gribas.LI 608.2

    Nododams Jēzu pēršanai ar pletni un apsmiešanai, Pilāts gribēja panākt ļaužu līdzjūtību. Viņš cerēja, ka tie šo sodu uzskatīs par pietiekami lielu un pat priesteru ļaunās prasības būs apmierinātas. Bet jūdu jūtīgā uztvere pamanīja šo pārvaldnieka vājību — sodīt cilvēku, kas atzīts par nevainīgu. Tie saprata, ka Pilāts mēģina glābt apcietinātā dzīvību, un bija apņēmušies nepieļaut, ka Jēzu atbrīvo. No tā jūdi izdarīja secinājumu, ka Pilāts Jēzu pēris, lai izpatiktu viņiem, tādēļ tie bija pārliecināti, ka, neatlaidīgi uzstājot savu, tie to arī panāks.LI 608.3

    Tad Pilāts aizsūtīja pēc Barabas, lai arī to atvestu uz tiesas namu. Viņš nostādīja abus cietumniekus līdzās un, norādīdams uz Pestītāju, svinīgā, lūdzošā balsī sacīja: “Redziet, kāds Cilvēks!” “Es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.”LI 608.4

    Tur stāvēja Dieva Dēls, līdz jostas vietai kails, tērpts apsmiekla drēbēs un ar ērkšķu kroni galvā. Uz Viņa muguras bija redzamas garas nežēlīgu cirtienu brūces, no kurām tecēja asinis. Arī seja bija asinīm notraipīta, un tajā iezīmējās liels nogurums un sāpes, bet nekad tā nebija izskatījusies tik skaista kā tagad. Pestītāja seja nebija dusmās pārvērsta pretinieku priekšā. Ikkatrs vaibsts pauda lēnprātību, padošanos un vissirsnīgāko līdzjūtību pret saviem ciet- cietsirdīgajiem ienaidniekiem. Viņa stājā nebija gļēvuma; tur bija jaušams pacietības pilns spēks un cēlums. Krass pretstats bija blakus stāvošais cietumnieks. Katrs Barabas sejas pants liecināja par to, ka viņš ir rūdīts noziedznieks. Kontrasts atstāja iespaidu uz ikvienu skatītāju. Daži klātesošie raudāja. Kad tie noskatījās uz Jēzu, viņu sirdis pildīja līdzcietība. Pat priesteri un rakstu mācītāji bija pārliecināti, ka Viņš ir tas, par ko sevi apliecināja.LI 608.5

    Visi Kristu apsargājošie romiešu karavīri nebija cietsirdīgi un nejūtīgi; daži nopietni pētīja Pestītāja seju, cenzdamies saskatīt kaut vienu detaļu, kas liecinātu, ka Viņš tiešām ir noziedznieks vai bīstams cilvēks. Laiku pa laikam tie pagriezās un nicinoši paskatījās uz Barabu. Nevajadzēja lielas gudrības, lai pateiktu, kas tas par cilvēku. Tad tie atkal pievērsās Tam, kuru tiesāja. Ar dziļu līdzjūtību tie vēroja dievišķo Cietēju. Kristus klusā padevība šo skatu neiz-dzēšami ierakstīja viņu atmiņā, un tas tur palika, iekams tie vai nu Viņu apliecināja par Kungu, vai arī, Viņu atmezdami, paši lēma sev likteni.LI 609.1

    Pestītāja nenogurstošā pacietība Pilātā radīja izbrīnu. Viņš nešaubījās, ka šī Cilvēka izskats, pretstatā Barabam, izraisīs jūdu līdzcietību. Bet viņš nesaprata priesteru fanātisko naidu pret To, kurš, būdams pasaules Gaisma, bija atklājis viņu tumsu un maldus. Pūli tie bija sakūdījuši līdz ārprāta niknumam, un priesteri, rakstu mācītāji un ļaudis atkal atsāka šausmīgo kliegšanu: “Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!” Beidzot, viņu ārkārtīgās nežēlības dēļ zaudējis pacietību, Pilāts izmisis izsaucās: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!”LI 609.2

    Lai gan nežēlīgi skati viņam nebija sveši, tomēr romiešu pārvaldnieks izjuta līdzcietību pret nomocīto cietumnieku, kas, notiesāts un pērts, ar asiņojošu galvu un saplosītu muguru, saglabāja stāju, kāda pienākas ķēniņam uz troņa. Bet priesteri paziņoja: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu.” (Jāņa 19:7)LI 609.3

    Pilāts nobijās. Viņam nebija pareiza priekšstata par Kristu un Viņa misiju, taču viņam bija zināma ticība Dievam un pār cilvēkiem augstāk stāvošām būtnēm. Doma, kas jau reiz viņam bija ienākusi prātā, tagad kļuva arvien noteiktāka. Viņš pie sevis sprieda, vai tikai tā nevarētu būt kāda dievišķa būtne, kas tagad stāv viņa priekšā, izsmiekla drēbēs tērpta un ar ērkšķu kroni kronēta.LI 609.4

    Viņš vēlreiz iegāja tiesas namā un jautāja Jēzum: “No kurienes Tu esi?” Jēzus neatbildēja. Pestītājs ar Pilātu bija brīvi sarunājies, paskaidrodams tam savu patiesības liecinieka misiju. Pilāts nebija ņēmis vērā šo patiesības gaismu. Viņš nebija pareizi izmantojis savu augstā tiesneša amatu, jo savus principus un autoritāti bija upurējis pūļa prasībām. Citas gaismas, ko sniegt Pilātam, Jēzum vairs nebija. Aizvainots par klusēšanu, Pilāts augstprātīgi sacīja: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?”LI 610.1

    Tad Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.”LI 610.2

    Tā līdzcietīgais Pestītājs savās lielajās ciešanās un bēdās, cik tālu iespējams, attaisnoja Romas pārvaldnieka rīcību, kas Viņu nodeva krustā sišanai. Kāds skats, par ko pasaulei stāstīt laiku laikos! Kādā gaismā tas parāda visas cilvēces Soģa raksturu!LI 610.3

    “Tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks,” sacīja Jēzus. Kristus to attiecināja uz Kajafu, kas kā augstais priesteris pārstāvēja jūdu tautu. Jūdi zināja, pēc kādiem principiem rīkojās Romas varasvīri. Jūdiem bija pravietojumu gaisma, kas liecināja par Kristu, un paša Kristus mācības un brīnumdarbi. Jūdu tiesneši bija saņēmuši nepārprotamus pierādījumus, ka Tas, kuru viņi notiesāja uz nāvi, ir Dievs. Tādēļ tie arī tiks tiesāti saskaņā ar viņiem piešķirto gaismu.LI 610.4

    Vislielākā vaina un vissmagākā atbildība gūlās uz tiem, kas tautā ieņēma vadošās vietas un kam tika uzticēts glabāt svētumus, kurus tie nekrietni nodeva. Pilāts, Hērods un Romas kareivji gribēja izpatikt priesteriem un rakstu mācītājiem. Tiem nebija gaismas, ko tik bagātīgi bija saņēmuši jūdi. Ja kareivjiem būtu bijusi tāda gaisma, tie pret Jēzu nebūtu izturējušies tik nežēlīgi, kā to tagad darīja.LI 610.5

    Pilāts vēlreiz ierosināja atbrīvot Pestītāju. “Bet jūdi brēca: “Ja tu Viņu atlaidīsi, tu neesi ķeizara draugs!” ” Tā šie liekuļi izlikās, ka tiem ļoti rūp ķeizara autoritāte, kaut gan no visiem Romas valdības pretiniekiem jūdi bija visniknākie. Kad nekas nedraudēja, tie sevišķi varmācīgi centās uzspiest savas nacionālās un reliģiskās prasības, bet, kad gribēja īstenot kādu nežēlīgu nodomu, tad slavināja ķeizara varu. Lai panāktu Kristus iznīcināšanu, tie tagad apliecināja uzticību svešajai varai, kuru ienīda.LI 610.6

    “Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu,” tie turpināja, “saceļas pret ķeizaru!” Tas Pilātam trāpīja vājā vietā. Romas valdība viņu jau turēja aizdomās, un viņš zināja, ka tāda apsūdzība tam nozīmētu bojāeju. Pilāts saprata, ka, stādamies jūdiem ceļā, viņš šo ļaužu dusmas pavērsīs pret sevi. Tie darītu visu, lai vēlāk atriebtos. Viņa priekšā bija uzskatāms piemērs neatlaidībai, ar kādu jūdi cīnījās, lai atņemtu dzīvību Tam, kuru ienīda bez kāda iemesla.LI 611.1

    Tad Pilāts apsēdās tiesneša krēslā un no jauna lika izvest Jēzu tautas priekšā, sacīdams: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Atkal atskanēja ārprātīgā kliegšana: “Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!” Skaļā balsī, kas bija sadzirdama tuvu un tālu, Pilāts vaicāja: “Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?” Bet no bezdievīgajām, Dievu zaimojošajām lūpām skanēja vārdi: “Mums nav neviena ķēniņa, kā vien ķeizars!”LI 611.2

    Tā, izvēlēdamies pagānu valdnieku, jūdu tauta zaudēja teokrātiju. Tā atteicās no sava Ķēniņa — Dieva. No šī brīža tiem vairs nebija Glābēja. Bez ķeizara tiem vairs nebija cita ķēniņa. Tik tālu ļaudis bija noveduši priesteri un mācītāji. Viņi bija atbildīgi par šo izvēli un tās briesmīgajām sekām. Tautas grēkā un postā ir vainojami reliģiskie vadītāji.LI 611.3

    “Kad Pilāts redzēja, ka viņš neko nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: “Es esmu nevainīgs pie šī Taisnā asinīm! Raugiet jūs paši!” ” Ar bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem Pilāts paskatījās uz Pestītāju. No visas augšup vērsto seju jūras vienīgi Viņa seja bija mierīga. Likās, ka ap Jēzus galvu staro liega gaisma. Pilāts savā sirdī nodomāja: “Viņš ir Dievs,” bet, pret ļaužu pūli pagriezies, pasludināja: “Es esmu tīrs no Viņa asinīm. Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā, bet atcerieties, jūs, priesteri un rakstu mācītāji, ka es Viņu atzīstu par taisnu. Lai Tas, ko Viņš sauc par Tēvu, par šīs dienas darbu tiesā jūs un ne mani.” Tad viņš sacīja Jēzum: “Piedod man šo rīcību, es nespēju Tevi glābt.” Kad Pilāts vēlreiz bija Jēzu pēris, tas Viņu nodeva krustā sišanai.LI 611.4

    Pilāts vēlējās Jēzu atbrīvot, bet Viņš labi saprata, ka to nevar izdarīt, saglabājot savu godu un stāvokli. Lai nezaudētu laicīgo varu, tas labāk izvēlējās upurēt nevainīgu dzīvību. Cik daudzi, gribēdami izvairīties no zaudējumiem vai ciešanām, tādā pašā veidā upurē savus principus! Sirdsapziņa un pienākums norāda vienu ceļu, bet tieksme pēc sava labuma velk uz citu pusi. Straume spēcīgi raujLI 611.5

    pretējā virzienā, un tas, kas ielaižas kompromisā ar ļauno, tiek aiznests noziegumu biezajā tumsā. Pilāts piekāpās pūļa prasībām. Baidīdamies riskēt un pazaudēt savu amatu, viņš Jēzu nodeva krustā sišanai. Bet, neskatoties uz visu piesardzību, ar viņu vēlāk notika tieši tas, no kā viņš baidījās. Gods tika atņemts, jo viņu atcēla no augstā amata, un, pašpārmetumu un aizvainota lepnuma mocīts, viņš neilgi pēc krustā sišanas pats izbeidza dzīvi pašnāvībā. Tā visiem, kas ielaižas kompromisā ar grēku, ieguvums ir vienīgi bēdas un bojāeja. “Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē.” (Sal. pam. 14:12)LI 612.1

    Kad Pilāts pasludināja sevi par nevainīgu pie Kristus asinīm, Kajafa izaicinoši atbildēja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” Šos šausmīgos vārdus uztvēra priesteri un rakstu mācītāji, un pūlis tos atbalsoja ar mežonīgu rēcienu. Viss lielais ļaužu pulks atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!” Israēla tauta bija izdarījusi savu izvēli. Norādīdama uz Jēzu, tā sacīja: “Ne šo, bet Barabu!” Baraba, šis laupītājs un slepkava, bija sātana pārstāvis, bet Kristus — Dieva pārstāvis. Kristus tika noraidīts, bet Baraba — pieņemts; tātad Barabu tiem arī jāsaņem. Izdarīdami šo izvēli, jūdi pieņēma to, kas bija melis un slepkava no sākuma. Par viņu vadoni kļuva sātans. Kā tauta tie tagad izpildīs viņa gribu. Tie darīs viņa darbus, un tiem būs jāpacieš viņa virsvaldība. Tautai, kas Kristus vietā izvēlējās Barabu, līdz laika galam nāksies izbaudīt Barabas nežēlību.LI 612.2

    Uzlūkodami šausto Dieva Jēru, jūdi bija izsaukušies: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!” Šie briesmīgie vārdi sasniedza Dieva troni. Spriedums, ko tie sev pasludināja, tika pierakstīts Debesīs. Viņu lūgums tika uzklausīts. Kā nemitīgs lāsts pār viņu bērniem un bērnu bērniem turpmāk nāca Dieva Dēla asinis.LI 612.3

    Briesmīgi tas piepildījās Jeruzālemes izpostīšanas laikā. Briesmīgi tas ir izpaudies jūdu tautas dzīves apstākļos vairāk nekā astoņpadsmit gadsimtos — tie ir bijuši kā no vīna koka nogriezts zars, nedzīvs, neauglīgs, ko savāc un sadedzina. Vajāti no zemes uz zemi pa visu pasauli, no gadsimta uz gadsimtu, tie ir miruši pārkāpumos un grēkos!LI 612.4

    Šausmīgi šis lūgums tiks izpildīts arī lielajā tiesas dienā. Kad Kristus otrreiz nāks uz šo zemi, cilvēki Viņu redzēs ne vairs kā gūstekni, ko ielenkuši nelieši; tie Viņu skatīs kā Debesu Ķēniņu. Kristus nāks savā, sava Tēva un visu svēto eņģeļu godībā. Viņu pavadīs desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši vareni triumfējošu, skaistu un godības apņemtu būtņu. Tad Kristus sēdēs slavas vainagotajā tronī, un Viņa priekšā tiks sapulcinātas vi-sas tautas. “Viņu redzēs katra acs, un tie, kas Viņu dūruši.” (Atkl. 1:7) Ērkšķu kroņa vietā Viņu rotās godības kronis — vienu kroni apņems otrs. Vecā ķēniņa purpura mēteļa vietā Viņš būs tērpies mirdzoši baltās drēbēs, tik baltās, “kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt”. (Marka 9:3) “Uz Viņa tērpa, proti sānos, ir rakstīts vārds: “Ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.” ” (Atkl. 19:16) Tur klāt būs arī tie, kas Viņu mēdīja un sita. Priesteri un rakstu mācītāji vēlreiz skatīs ainu tiesas namā. Katrs sīkums viņu priekšā parādīsies it kā liesmainiem burtiem rakstīts. Tad tie, kas sauca: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!”, saņems atbildi uz savu vēlēšanos. Tad visa pasaule to atzīs un sapratīs. Tie sapratīs, pret ko viņi, nabaga vājie un savās spējās ierobežotie radījumi, ir karojuši. Šausmīgā agonijā un izbailēs tie kliegs un sauks uz kalniem un klintīm: “Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņa lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?” (Atkl. 6:16,17)LI 612.5

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents