Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    80 nodaļa. Jāzepa kapā

    Beidzot Jēzum bija miers. Garā negoda un moku diena bija galā. Kad rietošās saules pēdējie stari vēstīja par sabata tuvošanos, Dieva Dēls dusēja Jāzepa kapa klusumā. Viņa darbs bija pabeigts, rokas saliktas mierā, un tā Viņš tur palika visas dusas dienas svētās stundas.LI 639.1

    Iesākumā Tēvs un Dēls sabatā dusēja pēc radīšanas darba. Kad bija “pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki” (1. Moz. 2:1), Radītājs un visas Debesu būtnes līksmi noraudzījās krāšņajā godības skatā. “Visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva bērni gavilēja.” (Īj. 38:7) Tagad Jēzus dusēja pēc pestīšanas darba; un, lai gan tiem, kas Viņu mīlēja virs zemes, bija bēdas, Debesīs valdīja prieks. Debesu būtņu skatam pavērās spožas nākotnes izredzes. Kristus veiktā darba rezultātā Dievs un eņģeļi jau skatīja atjaunotu radību un atpestītu cilvēci, kas, grēku uzvarējusi, nekad vairs nevar krist. Ar šo ainu uz laiku laikiem ir saistīta diena, kurā Jēzus dusēja. Jo “pilnīgs ir Viņa darbs”, un “viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi”. (5. Moz. 32:4; Sal. māc. 3:14) “Kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu savu svēto praviešu muti” (Ap. d. 3:21*), tad radīšans sabats, diena, kurā Jēzus atdusējās Jāzepa kapā, joprojām būs dusas un prieka diena. Debess un zeme apvienosies slavas dziesmā, kad atpestītās tautas “ik nedēļas sabatā” zemosies priecīgā pielūgsmē Dieva un Jēra priekšā.LI 639.2

    Krustā sišanas dienas beigu notikumi no jauna apstiprināja pravietojumu piepildīšanos un liecināja par Kristus dievišķo izcelsmi. Kad tumsa no krusta atkāpās un izskanēja Pestītāja nāves sauciens, tūlīt kļuva dzirdama arī kāda cita balss: “Patiesi, šis bija Dieva Dēls.” (Mat. 27:54)LI 639.3

    Šie vārdi netika izrunāti čukstus. Visu skati vērsās turp, no kurienes tie atskanēja. Kas tad tos teica? Runātājs bija virsnieks, Romas karavīrs. Pestītāja dievišķā pacietība un Viņa pēkšņā nāve ar uzvaras saucienu uz lūpām šo cittautieti bija dziļi ietekmējusi. Krustā piesistajā, ievainotajā un sadauzītajā ķermenī šis cilvēks bija saskatījis Dieva Dēlu. Viņš nespēja atturēties, neapliecinājis savu ticību. Tā atkal tika dots pierādījums, ka mūsu Pestītājs redzēs savu grūto pūļu augļus. Tieši Kristus nāves dienā savu ticību izteica trīs ļoti atšķirīgi cilvēki: viens — no romiešu sardzes komandējošā sastāva, otrs — nesdams Pestītāja krustu, un trešais — mirdams pie blakus esošā krusta.LI 639.4

    Ap vakaru pār Golgātu nolaidās neparasts klusums. Pūlis izklīda, un daudzi atgriezās Jeruzālemē pilnīgi citā noskaņojumā, nekā no rīta bija atnākuši. Liels vairums uz turieni bija aizskrējuši nevis aiz naida, bet tikai ziņkārības dzīti. Tomēr tie ticēja priesteru apsūdzībām un uzskatīja Kristu par ļaundari. Nedabīga satraukuma pārņemti, tie pievienojās pūlim Viņa zaimošanā. Bet, kad zemi ietina tumsa, un tos apsūdzēja viņu pašu sirdsapziņa, tie jutās vainīgi lielā netaisnībā. Baigajā tumsā vairs nebija dzirdami joki vai vieglprātīgi smiekli, un, kad tā izklīda, tie devās uz mājām. Viņi bija pārliecināti, ka priesteru apsūdzības ir nepatiesas un ka Jēzus nav bijis krāpnieks. Pēc dažām nedēļām, kad Pēteris sludināja Vasarsvētku dienā, tie bija starp tūkstošiem, kas atgriezās pie Kristus.LI 640.1

    Bet jūdu vadoņus pašu acīm redzētie notikumi nepārliecināja. Viņu naids pret Jēzu nebija mazinājies. Tumsa, kas Jēzus krustā sišanas laikā ietina zemi, nebija biezāka par to tumsību, kas aizvien apņēma priesteru un rakstu mācītāju prātus. Kristum piedzimstot, zvaigzne Viņu pazina un aizveda gudros pie silītes, kurā Pestītājs gulēja. Debesu pulki, Viņu godinot, Betlēmes klajumos dziedāja slavas dziesmas. Jūra saprata Viņa balsi un paklausīja dotajai pavēlei. Slimības un nāve bija atzinušas Viņa varu, un atdevušas savu laupījumu. Saule, redzēdama Viņa nāves mokas, apslēpa savu gaismu. Atskanot Viņa saucienam, sašķēlās un sadrupa klintis. Nedzīvā daba atzina Kristu un liecināja par to, ka Viņš ir Dievs. Bet Israēla priesteri un vadoņi nepazina Dieva Dēlu.LI 640.2

    Tomēr priesteriem un rakstu mācītājiem nebija miera. Tie savu nodomu bija īstenojuši un Kristu nonāvējuši, bet uzvaras gandarījumu neizjuta. Pat šķietamā triumfa stundā tiem uzmācās šaubas, kas notiks tālāk. Tie bija dzirdējuši saucienu: “Viss piepildīts! Tēvs, Es nododu savu garu Tavās rokās!” (Jāņa 19:30; Lūk. 23:46)Tie bija pārdzīvojuši zemestrīci un redzējuši, kā sašķēlās klintis, un tagad tie jutās satraukti un nemiera pilni.LI 640.3

    Tie apskauda Kristu par ietekmi uz ļaudīm, kamēr Viņš dzīvoja, un bija greizsirdīgi uz Viņu pat nāvē. No mirušā Kristus tie tagad baidījās daudz vairāk, nekā jebkad bija baidījušies, Viņam dzīvam esot. Tie uztraucās, ka ļaudis arī turpmāk daudz uzmanības varētu veltīt notikumiem, kas pavadīja Viņa krustā sišanu. Tie baidījās no šīs dienas darba sekām. Nekādā gadījumā tie nevēlējās, lai Viņa ķermenis paliktu pie krusta sabatā. Sabats jau tuvojās, un tā būtu svētuma apgānīšana, ja mirušie vēl karātos pie krusta. Tādēļ jūdu vadoņi lūdza Pilātu, lai notiesāto nāve tiktu pasteidzināta un viņu ķermeņi noņemti pirms saulrieta.LI 640.4

    Arī Pilāts nevēlējās, lai Jēzus ķermenis paliktu pie krusta, un ar pārvaldnieka piekrišanu abiem ļaundariem pārlauza lielus, lai paātrinātu viņu nāvi, bet Jēzus bija jau nomiris. Viss redzētais un par Kristu dzirdētais rupjos kareivjus bija stipri ietekmējis, tāpēc tie nesalauza Viņa locekļus. Tā Dieva Jēra upurī piepildījās Pasā svētku likums: “Viņiem no tā nekā nebūs atstāt līdz rītam, tanī dienā nebūs lauzt nevienu kaulu; pēc visiem Pasā svētku likumiem turiet tos.” (4. Moz. 9:12)LI 641.1

    Priesteri un rakstu mācītāji bija pārsteigti, redzot, ka Jēzus jau miris. Krusta nāve bija lēns process, kur grūti paredzēt brīdi, kad pārtrūks dzīvība. Tas bija kaut kas nedzirdēts, ka kāds būtu miris sešas stundas pēc krustā sišanas. Tādēļ priesteri gribēja pārliecināties par Jēzus nāvi, un uz viņu ierosinājumu kāds kareivis Pestītāja sānos iedūra šķēpu. No radušās brūces iztecēja divas spēcīgas, bet dažādas strūklas — asinis un ūdens. To ievēroja visi klātesošie, un Jānis vēlāk šo notikumu detalizēti aprakstīja. Viņš saka: “Viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai piepildītos Raksti: “Nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt.” Un cita Rakstu vieta atkal saka: “Viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši.” ” (Jāņa 19:34-37)LI 641.2

    Pēc augšāmcelšanās priesteri un rakstu mācītāji izplatīja baumas, ka Kristus pie krusta nav nomiris, bet tikai zaudējis samaņu un vēlāk to atkal atguvis. Cits ziņojums apgalvoja, ka kapā nemaz neesot guldīts īsts līķis, no miesas un kauliem, bet tikai ķermeņa atveidojums. Tomēr romiešu kareivju rīcība šos melus atspēko. Tie nelauza Jēzum lielus tāpēc, ka Viņš jau bija miris, un, lai apmierinātu priesterus, tie iedūra Viņam sānos. Ja Viņa dzīvība vēl nebūtu izdzisusi, tad šis ievainojums noteikti izraisītu tūlītēju nāvi.LI 641.3

    Tomēr nedz šķēpa dūriens, nedz arī krusta mokas nebija Jēzus nāves cēlonis. Mirstot “stiprā balsī” raidītais kliedziens (Mat. 27:50; Lūk. 23:46), tāpat asiņu un ūdens straume, kas iztecēja no Viņa sāniem, liecina par to, ka Viņš mira no salauztas sirds. Jēzus sirdi salauza garīgas ciešanas. Viņu nonāvēja pasaules grēks.LI 642.1

    Līdz ar Kristus nāvi izgaisa mācekļu cerības. Tie lūkojās uz Viņa aizvērtajiem acu plakstiem un nokārto galvu, uz asinīs salipušajiem matiem, uz caururbtajām rokām un kājām. Mācekļu dvēseles plosīja neaprakstāmas sāpes. Līdz pašām beigām tie neticēja, ka Jēzus ir miris. Tie vienkārši nespēja iedomāties, ka Viņš varētu nomirt. Sirdssāpju pārņemti, tie neatcerējās Kunga iepriekš sacītos vārdus. Nekas no agrāk dzirdētā tiem nesniedza mierinājumu. Tie redzēja vienīgi krustu un uz tā asiņojošo upuri. Nākotne šķita bezgala tumša. Ticība Jēzum bija zudusi, bet vēl nekad tie nebija mīlējuši savu Kungu tā kā tagad. Vēl nekad tie nebija tik ļoti izjutuši Viņa vērtību un to, cik nepieciešama ir Viņa klātbūtne.LI 642.2

    Pat mirušā Kristus ķermenis Viņa mācekļiem bija ļoti dārgs. Tie karsti vēlējās Viņam nodrošināt cienīgu, godpilnu apbedīšanu, bet nezināja, kā to izdarīt. Jēzus bija notiesāts par nodevību pret Romas valdību, un personām, kas tika sodītas ar nāvi par tādu pārkāpumu, bija atsevišķi nozīmēta kapa vieta. Pie krusta vēl uzkavējās māceklis Jānis un no Galilejas līdzi atnākušās sievietes. Tie nespēja atstāt sava Kunga ķermeni, lai nejūtīgie kareivji to noņemtu un apraktu negoda vietā. Tomēr arī novērst viņi neko nespēja. Tie nevarēja cerēt uz jūdu varasvīru labvēlību, un Pilāts tiem nebija pieejams.LI 642.3

    Šajā grūtajā brīdī mācekļiem palīgā nāca Nikodēms un Jāzeps no Arimatijas. Viņi abi bija Sinedrija locekļi un pazina Pilātu; abi bija bagāti un ar ievērojamu stāvokli sabiedrībā. Šie cilvēki vēlējās pienācīgi apbedīt Jēzu.LI 642.4

    Jāzeps droši iegāja pie Pilāta un izlūdzās no viņa Jēzus ķermeni. Tikai tad Pilāts uzzināja, ka Jēzus tiešām ir miris. Dažādas pretrunīgas baumas par krustā sišanu pavadošajiem notikumiem līdz viņam gan bija nonākušas, taču fakts par Kristus nāvi apzināti tika slēpts. Priesteri un rakstu mācītāji Pilātu bija brīdinājuši uzmanīties, lai Kristus mācekļi neizdara kādu krāpšanu ar Viņa ķermeni. Tāpēc, izdzirdis Jāzepa lūgumu, tas aizsūtīja pēc virsnieka, kas bija sardzē pie krusta, lai noteikti pārliecinātos par Kristus nāvi. No tā viņš saņēma attiecīgu pārskatu par notikumiem Golgātā, kas apstiprināja Jāzepa liecību.LI 642.5

    Jāzepa lūgums tika ievērots. Kamēr Jānis bēdājās par sava Kunga apbedīšanu, Jāzeps atgriezās ar pavēli noņemt Kristus ķermeni no krusta, un Nikodēms atnesa apmēram simts mārciņu dārgā mirru un alojas maisījuma Viņa iebalzamēšanai. Pat visgodātākajam Jeruzālemes pilsonim pēc nāves nebūtu iespējams parādīt vēl vairāk cieņas. Mācekļi bija pārsteigti, redzot šos bagātos rakstu mācītājus tik ļoti ieinteresētus viņu Kunga apbedīšanā.LI 643.1

    Ne Jāzeps, ne Nikodēms nebija Jēzu atklāti atzinuši, Viņam dzīvam esot. Tie saprata, ka tāds solis tos būtu izslēdzis no Sinedrija, bet tie cerēja Viņu pasargāt ar savu ietekmi šīs padomes sēdēs. Kādu laiku likās, ka tas izdodas, bet viltīgie priesteri, redzēdami viņu labvēlīgo attieksmi pret Kristu, šos plānus izjauca. Tie Jēzu notiesāja un nodeva krustā sišanai, viņiem klāt neesot. Tagad, kad Jēzus bija miris, tie vairs neslēpa savu pieķeršanos Viņam. Kad mācekļi baidījās atklāti darīt zināmu, ka ir Viņa sekotāji, Jāzeps un Nikodēms tiem drosmīgi nāca palīgā. Šo bagāto un godājamo vīru līdzdalība tobrīd bija ļoti vajadzīga. Tie mirušā Kunga labā spēja izdarīt to, kas trūcīgajiem mācekļiem nebija iespējams. Viņu bagātība un iespaids tos lielā mērā arī pasargāja no priesteru un rakstu mācītāju ļaunprātības.LI 643.2

    Uzmanīgi un godbijīgi tie ar savām rokām noņēma Jēzus ķermeni no krusta. Līdzcietības asaras neatturami ritēja pār viņu vaigiem, redzot Kunga sasisto un cirtienu brūcēm klāto augumu. Jāzepam piederēja jauns klintī izcirsts kaps. To viņš glabāja sev, bet tā kā tas atradās tuvu Golgātai, tad tagad sagatavoja to Jēzum. Jēzus ķermenis kopā ar Nikodēma atnestajām svaidāmajām zālēm tika rūpīgi ietīts audeklā un aiznests uz kapu. Tur šie trīs mācekļi iztaisnoja savilktos locekļus un salika caururbtās rokas uz nekustīgajām krūtīm. Galilejas sievietes nāca pārbaudīt, vai ar viņu mīļotā Skolotāja nedzīvo ķermeni ir izdarīts viss nepieciešamais. Tās vēl noskatījās, kā kapa ieejai priekšā tika aizvelts smags akmens, un atstāja Pestītāju dusēt. Sievietes bija pēdējās pie krusta un pēdējās pie Kristus kapa. Vakaram iestājoties, Marija Magdalēna un pārējās Marijas vēl kavējās pie sava Kunga atdusas vietas, gaužām sāpju asarām apraudādamas Tā likteni, kuru viņas tik ļoti mīlēja. “Tad, atpakaļ griezušās, (..) sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.” (Lūk. 23:56)LI 643.3

    Gan sērojošajiem mācekļiem, gan priesteriem, gan rakstu mācītājiem un visai tautai šis sabats bija neaizmirstams. Sataisāmās dienas vakarā, saulei rietot, atskanēja bazūnes, vēstīdamas, ka iesācies sabats. Pasā svētki tika svinēti tāpat, kā tas tika darīts jau gadsimtiem ilgi, kamēr Tas, uz kuru tie norādīja, bezdievīgu roku nonāvēts, dusēja Jāzepa kapā. Sabatā dievnama pagalmi bija ļaužu pārpildīti. Tur bija arī no Golgātas atnākušais augstais priesteris, ģērbies savā krāšņajā amata tērpā. Priesteri baltās cepurēs rosīgi izpildīja savus pienākumus. Tomēr daži klātesošie neguva mieru, kad kā grēku upuris tika pienestas vēršu un āžu asinis. Tie neapzinājās, ka īstenība jau ir sastapusies ar simbolu, ka par pasaules grēkiem tagad pienests mūžīgs upuris. Tie nezināja, ka ēnas kalpošanas ceremoniju pildīšanai turpmāk vairs nebūs nekādas vērtības. Tomēr vēl nekad agrāk šīs ceremonijas neizraisīja tik pretrunīgas jūtas. Bazūnes, mūzikas instrumenti un dziedātāju balsis atskanēja tikpat dzidri un skaļi kā vienmēr, tikai visur bija jaušama kāda dīvaina noskaņa. Ļaudis cits pēc cita apvaicājās par kādu ārkārtēju notikumu. Līdz šim Vissvētākā vieta no visu skatiem tika rūpīgi sargāta. Tagad tā bija atklāta. No tīriem liniem austais, zeltā un purpurā darinātais gobelēnveida priekškars bija pārplēsts no augšas līdz apakšai. Vieta, kur Jehova, atklādams savu godību, satikās ar augsto priesteri, vieta, kas kalpoja Dieva svētajai audiencei, tagad stāvēja atvērta un visu skatieniem pieejama — kā vieta, ko Kungs vairs neatzīst. Ar drūmām priekšnojautām priesteri pildīja kalpošanu. Vissvētākās vietas bijājamā noslēpuma atsegšana biedēja tos ar tuvojošās nelaimes draudiem.LI 644.1

    Daudzus nodarbināja Golgātas skatu izraisītās pārdomas. No krustā sišanas līdz augšāmcelšanās dienai daudzas acis bez miega nenogurstoši pētīja pravietojumus — vieni, lai izprastu pašreiz svinamo svētku īsto nozīmi, citi, lai atrastu pierādījumus, ka Jēzus nav bijis Tas, par ko Viņš sevi apliecināja, un vēl citi, sāpju sagrauztām sirdīm meklēja apstiprinājumu, ka Viņš bija īstais Mesija. Kaut arī Raksti tika pētīti ar dažādiem nolūkiem, visi pārliecinājās par vienu un to pašu patiesību — iepriekšējo dienu notikumos ir piepildījušies pravietojumi, un krustā sistais ir bijis pasaules Pestītājs. Daudzi, kas tobrīd vēl piedalījās dievkalpojumā, turpmāk nekad vairs neapmeklēja Pasā svētku ceremonijas. Pat daudzi priesteri bija pārliecināti par Kristus īsto sūtību. Viņu pravietojumu pētīšana nebija veltīga, un pēc Jēzus augšāmcelšanās tie apliecināja, ka Viņš ir Dieva Dēls.LI 644.2

    Redzēdams Jēzu paaugstinātu pie krusta, Nikodēms atcerējās vārdus, ko Viņš bija sacījis naktī Eļļas kalnā: “Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:14,15) Šajā sabata dienā, kad Kristus gulēja kapā, Nikodēmam bija izdevība to pārdomāt. Viņš tagad bija saņēmis daudz skaidrāku gaismu, un Jēzus runātie vārdi vairs nelikās neizprotami. Viņš juta, ka ir daudz zaudējis, nepievienodamies Pestītājam dzīves laikā. Tagad tas kavējās atmiņās pie Golgātas notikumiem. Kristus aizlūgums par saviem slepkavām un Viņa atbilde uz mirstošā ļaundara lūgšanu dziļi aizkustināja izglītotā Sinedrija locekļa sirdi. Viņš vēlreiz uzlūkoja Pestītāju Viņa nāves cīņā, vēlreiz dzirdēja uzvarā izteiktos pēdējos vārdus: “Viss piepildīts!” Vēlreiz Nikodēma priekšā aizslīdēja skati ar zemestrīces sašķeltām klintīm, satumsušajām debesīm un pārplēsto priekškaru, kas viņa ticību nostiprināja uz visiem laikiem. Tieši tie notikumi, kas mācekļiem lika zaudēt cerību, Jāzepu un Nikodēmu pārliecināja, ka Jēzus ir Dievs. Viņu bailes pārspēja stipras un nešaubīgas ticības drosme.LI 645.1

    Nekad Kristus tā nebija saistījis ļaužu uzmanību, kā tagad, kad Viņš bija guldīts kapā. Cilvēki, kā parasti, savus slimniekus un cietējus atveda uz dievnama pagalmu, taujādami: “Kas var mums pateikt, kur ir Jēzus no Nācaretes?” Daudzi bija atnākuši no tālienes, lai satiktos ar To, kurš dziedināja neveselos un uzmodināja mirušos. No visām pusēm atskanēja saucieni: “Mums vajag Kristu, lielo Ārstu!” Priesteri pārbaudīja tos, par kuriem bija aizdomas uz saslimšanu ar lepru. Daudzi bija spiesti dzirdēt, ka viņu vīrus, sievas vai bērnus pasludināja par spitālīgiem, kam vajadzēja atstāt savu ģimenes paspārni un draugu gādību, lai klīstu apkārt un ikvienu brīdinātu ar briesmīgo saucienu: “Nešķīsts, nešķīsts!” Nācarieša Jēzus mīļās rokas, kas nekad neatteicās dziedinot pieskarties spitālīgajiem, tagad bija saliktas mierā uz Viņa krūtīm. Lūpas, kas uz lūgumiem atbildēja ar iepriecas vārdiem: “Es gribu, topi šķīsts!” (Mat. 8:3), tagad bija apklusušas. Daudzi veltīgi meklēja līdzcietību un atvieglojumu pie priesteriem un rakstu mācītājiem. Likās, ka slimie bija apņēmušies Kristu atkal atgriezt dzīvē, jo tie pēc Viņa jautāja ar lielu neatlaidību un nopietnību. Tie vienkārši nedeva mieru, līdz viņus izdzina no dievnama pagalma un pie vārtiem nostādīja kareivjus, lai tie nelaistu ļaudis, kas tur nāca ar saviem slimajiem un kroplajiem tuviniekiem.LI 645.2

    Daudzi cietēji, kas bija atnākuši, lai no Pestītāja saņemtu dziedināšanu, piedzīvoja smagu vilšanos. Ielas pildījās vaimanām. Slimnieki mira, jo trūka Jēzus dziedinošā pieskāriena. Veltīgi bija griezties pie ārstiem, jo nevienam nebija tādas prasmes, kā Tam, kurš gulēja Jāzepa kapā.LI 646.1

    Cietēju žēlabas un vaidi tūkstošu apziņā izraisīja pārliecību, ka pasaulei zudis liels gaišums. Drūma un tumša tagad šķita mūsu Zeme bez Kristus. Daudzi, kas, skaļi kliegdami, nesen bija saukuši: “Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!”, tagad saprata, kāds posts pār tiem nācis, un labprāt pievienotos lūgumam: “Dod mums Jēzu!”, ja vien Viņš vēl būtu dzīvs.LI 646.2

    Kad ļaudis uzzināja, ka priesteri Jēzu ir sodījuši ar nāvi, tie sāka par to interesēties. Tiesāšanas apstākļi tika slēpti, taču, kamēr Jēzus bija kapā, Viņa vārds gāja no mutes mutē; ziņas par ļaunprātīgo pratināšanu un priesteru un rakstu mācītāju necilvēcību izplatījās it visur. Domājoši cilvēki griezās pie šiem priesteriem un rakstu mācītājiem, lai tie izskaidro Vecās Derības pravietojumus par Mesiju, bet tie, pūlēdamies izgudrot kaut kādus melus, atbildot izturējās kā neprātīgi. Pravietojumus, kas norādīja uz Kristus ciešanām un nāvi, tie nespēja izskaidrot, un daudzi jautātāji nonāca pie pārliecības, ka Raksti ir piepildījušies.LI 646.3

    Atriebība, kuru priesteri bija iztēlojušies kā saldu, jau bija parādījusi savu rūgtumu. Tie apzinājās, ka ir izpelnījušies nopietnus tautas pārmetumus, un zināja, ka pat tie, kurus viņi bija sakūdījuši pret Jēzu, tagad ir pārbijušies par savu kaunpilno darbu. Lai kā viņi centās sev iestāstīt, ka Jēzus ir krāpnieks, viss bija veltīgi. Daži no tiem bija stāvējuši pie Lācara kapa un redzējuši, kā mirušais tiek atdzīvināts. Nu tie drebēja aiz bailēm, ka tikai Kristus pats neuzceltos no nāves un atkal nenostātos viņu priekšā. Tie bija dzirdējuši Jēzu sakām, ka Viņam ir vara savu dzīvību atdot un t atkal ņemt. Tie atcerējās vārdus: “Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” (Jāņa 2:19) Jūda tiem bija atstāstījis, ko Jēzus runāja savā pēdējā ceļojumā uz Jeruzālemi: “Redzi, mēs aizejam uz Jeruzā- lemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā, un trešajā dienā Viņš celsies augšā.” (Mat. 20:18,19) Šos vārdus dzirdot, tie bija zobojušies un smējušies. Bet tagad viņi saprata, cik tālu Kristus pravietojumi jau piepildījušies. Un, ja Viņš bija apgalvojis, ka trešajā dienā atkal uzcelsies, tad kas vairs varēja apgalvot, ka arī tas nepiepildīsies? Tie gan centās no tādām domām atbrīvoties, bet nespēja. Līdzīgi savam tēvam velnam tie ticēja un drebēja.LI 646.4

    Tagad, kad uztraukuma ārprāts bija pārgājis, viņus vajāja atmiņas par Kristu. Tie atcerējās, cik cēls un mierīgs Viņš stāvēja savu ienaidnieku priekšā, bez vaidiem un kurnēšanas, panesdams viņu zaimus un pārestības. Visa tiesāšanas un krustā sišanas norise no jauna slīdēja acu priekšā, radot neatvairāmu pārliecību, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tie jutās tā, it kā Jēzus kuru katru brīdi varētu nostāties viņu priekšā — apsūdzētais tad pārvērstos apsūdzētājā, notiesātais kļūtu par tiesnesi, un nokautais kā taisnīgu sodu pieprasītu savu slepkavu nāvi.LI 647.1

    Priesteri ļoti maz ko izjuta no sabata miera. Kaut arī viņi pat nepārkāpa pagānu slieksni, baidīdamies kļūt nešķīsti, tie tomēr noturēja sapulci, lai pārrunātu, ko darīt ar Kristus ķermeni. Tas, kuru viņi bija situši krustā, nu bija nāves un kapa valstībā. “Augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: “Pēc trim dienām Es celšos augšā.” Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: “Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies.” Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” Pilāts sacīja uz tiem: “Jums ir sargi, ejiet un apsargājiet to, kā paši zināt.” ” (Mat. 27:62-65)LI 647.2

    Priesteri deva norādījumus par kapa apsargāšanu. Ieeja tika aizšķērsota ar lielu akmeni. Pāri šim akmenim tie novilka auklas, nostiprināja to galus pie klints un apzīmogoja ar romiešu zīmogu. Akmeni vairs nebija iespējams izkustināt, nenoplēšot zīmogu. Ap kapu tika nostādīta simts kareivju liela sardze, lai neviens tam nevarētu tikt klāt. Priesteri darīja visu, lai Kristus ķermenis paliktu tur, kur tas bija nolikts. Jēzus kaps bija tik droši aizzīmogots, it kā Viņam tur būtu jāpaliek uz visiem laikiem.LI 647.3

    Tā sprieda un plānoja vāji cilvēki. Šie slepkavas nemaz neaptvēra, cik veltas ir viņu pūles. Tomēr ar viņu rīcību tika pagodināts Dievs. Mēģinājums nepieļaut Kristus augšāmcelšanos radīja vispārlie- cinošākos šī notikuma patiesuma pierādījumus. Jo vairāk kareivju būtu stāvējuši ap kapu, jo spēcīgāka būtu liecība, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Jau vairākus gadsimtus pirms Jēzus nāves Svētais Gars ar dziesminieka starpniecību ir pasludinājis: “Kāpēc pagāni trako, un kāpēc tik neprātīgas ir ļaužu domas? Zemes ķēniņi saceļas, un valdnieki savās apspriedēs vēršas pret to Kungu un Viņa svaidīto. (..) Bet, kas Debesīs valda, smejas, un tas Kungs tos tur par nieku.” (Ps. 2:1-4) Romiešu sardze un romiešu ieroči bija bezspēcīgi; tie nespēja noturēt kapā dzīvības Kungu. Viņa at-brīvošanas brīdis bija klāt.LI 647.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents