11 nodaļa. Kristības

(Mat. 3:1-17; Marka 1:9-11; Lūk. 3:21,22)LI 75.1

Ziņas par tuksneša pravieti un viņa brīnišķo vēsti izplatījās visā Galilejā. Šī vēsts aizsniedza zemniekus vistālākajos kalnu ciematos un zvejniekus jūrmalā, atrazdama šajās vienkāršajās, nopietnajās sirdīs vispatiesāko atbalsi. Tas tika pastāstīts arī Nācaretē namdara Jāzepa darbnīcā, un tur Jēzus sadzirdēja savu aicinājumu. Viņa laiks bija pienācis. Atstājis ikdienas darbu, Viņš atvadījās no mātes un sekoja tautiešiem, kas pulcējās pie Jordānas.LI 75.2

Jēzus un Jānis Kristītājs bija radinieki un cieši saistīti savas dzimšanas apstākļu dēļ, tomēr tie viens otru nepazina. Jēzus dzīve ritēja Galilejā, Nācaretē, bet Jāņa — Jūdejas tuksnesī. Viņi dzīvoja noslēgtībā, pavisam dažādos, atšķirīgos apstākļos, un tiem nebija nekādas savstarpējas saskares. Dievs to bija iekārtojis ar nolūku, lai nedotu iemeslu apgalvojumam, ka tie kopīgi sarunājuši viens otru atbalstīt.LI 75.3

Jānim bija zināmi Jēzus dzimšanas apstākļi. Viņš bija dzirdējis par Viņa Jeruzālemes apmeklējumu zēna gados un par notikumu rakstu mācītāju skolā. Jānis zināja, ka Jēzus dzīvo bezgrēcīgu dzīvi un ticēja, ka Viņš ir Mesija, taču trūka skaidra apliecinājuma. Fakts, ka Jēzus tik daudz gadus nepazīts pavadīja vienkāršos apstākļos, nesniegdams nekādus sevišķus savas misijas pierādījumus, deva iemeslu šaubām, vai Viņš ir Apsolītais. Jānis Kristītājs tomēr uzticīgi gaidīja, ticēdams, ka Dieva noliktajā laikā viss noskaidrosies. Tuksneša pravietim tika atklāts, ka Mesija nāks saņemt kristību no viņa rokām un ka tad tiks dota zīme, kas apliecinās Viņa dievišķo izcelsmi. Tā Jānis varēs ar Viņu iepazīstināt ļaudis.LI 75.4

Kad Jēzus atnāca kristīties, Jānis Viņā saskatīja tādu rakstura skaidrību, kādu līdz šim nebija redzējis nevienā cilvēkā. Pat Viņa klātbūtne radīja svētu atmosfēru un iedvesa bijību. No ļaužu pulka, kas nāca uz Jordānu, Jānis bija dzirdējis dažu labu tumša nozieguma stāstu un sastapies ar neskaitāmu grēku nastas nospiestām dvēselēm, bet nekad nebija saticis tādu cilvēku, no kura plūstu tik dievišķa ietekme. Viss saskanēja ar to, kas Jānim bija atklāts par Mesiju. Tomēr viņš vairījās izpildīt Jēzus lūgumu. Kā lai viņš, grēcinieks, drīkstētu kristīt bezgrēcīgo? Kāpēc Tas, kuram nevajadzēja nožēlot grēkus, lai pakļaujas rituālam, kas aino grēku nožēlu un šķīstīšanu?LI 75.5

Kad Jēzus lūdza kristīt, Jānis atkāpās, izsaukdamies: “Man vajadzēja tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis?” Ar stingru, tomēr laipnu autoritāti Jēzus atbildēja: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Tad Jānis paklausīdams noveda Pestītāju lejā Jordānā un pagremdēja ūdenī. “Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un, redzi, Debesis atvērās, un Viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.”LI 77.1

Jēzus kristības nebija grēksūdze. Viņš sevi pielīdzināja grēciniekiem, sperdams soļus, kas jāsper mums, un, darīdams to, kas jādara mums. Arī Viņa ciešanu un pacietīgās izturības dzīve pēc kristībām ir mūsu paraugs.LI 77.2

Iznācis no ūdens, Jēzus upes krastā zemojās lūgšanā. Viņa priekšā pavērās jauns, svarīgs dzīves posms. Nu Viņa dzīves cīņā bija pienācis nozīmīgāks brīdis. Kaut gan Jēzus bija Miera Lielkungs, tomēr Viņa ierašanās līdzinājās zobena izvilkšanai. Valstība, kuru Kristus nāca celt, bija pilnīgi pretēja tai, kādu gribēja jūdi. To, kurš bija visas jūdu dievkalpojumu iekārtas pamats, uzskatīs par tās ienaidnieku un iznīcinātāju. To, kurš Sinaja kalnā pasludināja bauslību, notiesās kā pārkāpēju. To, kurš nāca salauzt sātana varu, nosauks par Belcebulu. Zemes virsū neviens Viņu nesaprata, un savas atklātās darbības periodā Viņš bija viens pats. Jēzus dzīves laikā Viņa misiju neizprata arī māte un brāļi. Pat mācekļi to nespēja aptvert. Mūžīgās gaismas valstībā Viņš bija dzīvojis vienotībā ar Dievu, bet zemes mūžs bija jāpavada vientulībā.LI 77.3

Kā tādam, kurš ir savienojies ar mums, Viņam bija jānes mūsu noziegumu un sāpju nasta. Bezgrēcīgajam bija jāizjūt viss grēka kauns. Miera mīlētājam bija jāmājo nemiera un ķildu vidū, patiesībai un skaidrībai — pie meliem un ļaunuma. Katrs grēks, katra nesaskaņa, katra netīrā, uz grēku mudinošā iekāre Viņa garam bija mokas.LI 77.4

Viņam vienam bija jāiet sava taka, vienam jānes sava nasta. Pasaules atpestīšanai bija jābalstās uz Viņu, kurš atstāja savu godību un pieņēma cilvēces vājumu. To visu Jēzus redzēja un izjuta, bet savos nodomos palika nemainīgs. Kritušās cilvēces pestīšana bija atkarīga no Viņa, un Viņš tiecās uz priekšu, lai satvertu Visvarenās Mīlestības roku.LI 77.5

Pestītāja skatiens, šķiet, sniedzas Debesīs, kad Viņš lūgšanā atklāj savu dvēseli. Viņš labi zina, cik ļoti grēks ir nocietinājis cilvēku sirdis un cik grūti tiem būs saprast Viņa misiju un pieņemt pestīšanas dāvanu. Jēzus lūdz no Tēva spēku salauzt cilvēku neticību, saraut važas, ar ko sātans tos bija saistījis, un viņu labā uzvarēt pašu postītāju. Viņš lūdz pēc apliecinājuma, ka Dievs sava Dēla personā pieņem visu cilvēci.LI 78.1

Tādu lūgšanu eņģeļi dzird pirmoreiz. Tie ir gatavi nest savam mīļotajam Pavēlniekam apstiprinājuma un mierinājuma vēsti. Bet nē, — Tēvs pats grib atbildēt uz sava Dēla lūgšanu. Godības stari izplūst tieši no Dieva troņa. Debesis atveras, un uz Pestītāja galvas baloža apveidos nolaižas visskaidrākā gaisma — piemērots simbols Tam, kurš ir lēnprātīgs un pazemīgs.LI 78.2

No lielā ļaužu pulka pie Jordānas, izņemot Jāni, tikai daži uztvēra Debesu parādību. Tomēr Dieva klātbūtnes svinīguma sajūta pārņēma visus klātesošos. Ļaudis klusēdami stāvēja un raudzījās uz Jēzu. Dieva troni mūžam aptverošā gaisma tagad apņēma Kristus stāvu. Viņa augšup vērstā seja bija godības apstarota — tie vēl nekad nebija redzējuši tādu cilvēka seju. No atvērtajām Debesīm atskanēja balss: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”LI 78.3

Šie apstiprinošie vārdi tika teikti, lai iedvestu ticību šī skata lieciniekiem un iedrošinātu Pestītāju Viņa misijai. Neskatoties uz to, ka Kristum bija uzlikti noziedzīgās pasaules grēki, ka Viņš uzņēmās mūsu kritušās dabas pazemojumu, balss no Debesīm Viņu paslu-dināja par Mūžīgā Dēlu.LI 78.4

Jānis bija dziļi aizkustināts, redzot Jēzu zemojamies kā lūdzēju, kas ar asarām acīs meklē Tēva atzīšanu. Kad Kristu apņēma Dieva godība un no Debesīm atskanēja balss, Jānis pazina Dieva apsolīto zīmi. Viņš zināja, ka ir kristījis pasaules Pestītāju. Pār viņu nāca Svētais Gars, un, ar izstieptu roku norādīdams uz Jēzu, tas izsaucās: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.”LI 78.5

Neviens no klausītājiem un arī pats runātājs neaptvēra vārdu “Dieva Jērs” dziļo nozīmi. Morijas kalnā Ābrahāmam dēls jautāja: “Mans tēvs! (..) Kur tad ir upurējamais jērs?” Tēvs atbildēja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim.” (1. Moz. 22:7,8) Aunā, ko Dievs sagādāja Īzāka vietā, Ābrahāms saskatīja Tā simbolu, kam vajadzēs mirt par cilvēku grēkiem. Izmantodams šo ainojumu, Jesaja Svētā Gara iespaidā par Pestītāju pravietoja: “Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.” (Jes. 53:7,6) Tomēr Israēla tauta nesaprata šo mācību. Daudzi israēlieši uz svētajiem upuriem skatījās tāpat kā pagāni uz saviem — kā uz dāvanu, ar ko tie paši var iegūt labvēlību vai salīdzināties ar dievību. Dievs tiem vēlējās iemācīt, ka Viņš pats savā mīlestībā sniedz dāvanu, lai tos salīdzinātu ar sevi.LI 78.6

Pie Jordānas Jēzum teiktie vārdi: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man labs prāts” attiecas uz visu cilvēci. Dievs Jēzu uzrunāja kā mūsu pārstāvi. Neskatoties uz visiem grēkiem un vājībām, mēs neesam atmesti kā bezvērtīgi. Viņš mūs ir pieņēmis “savā mīļotajā Dēlā.” (Ef. 1:6) Godība, kas dusēja Kristū, ir galvojums Dieva mīlestībai pret mums. Tā stāsta par lūgšanas spēku, — kā cilvēka balss sasniedz Dievu un mūsu vārdi tiek uzklausīti Debesu pagalmos. Grēks šķīra zemi no Debesīm un pārrāva pastāvošos sakarus, bet Jēzus no jauna savienoja zemi ar šo godības mājokli. Viņa mīlestība ietvēra cilvēku un aizsniedza arī visaugstākās Debesis. Gaisma, kas caur atvērtajiem vārtiem apspīdēja mūsu Pestītāja seju, apspīdēs arī mūs, kad mēs lūgsim pēc palīdzības atvairīt kārdināšanas. Balss, kas uzrunāja Jēzu, katrai ticīgai dvēselei saka: “Šis ir Mans mīļais bērns, pie kā Man labs prāts.”LI 79.1

“Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, bet vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1. Jāņa 3:2) Mūsu Pestītājs ir pavēris ceļu, lai Tēvam varētu tuvoties pat visgrēcīgākais, visnabadzīgākais un visnicinātākais. Visiem var būt dzīvokļi namos, kurus Jēzus ir aizgājis sagatavot. “Tā saka Svētais, patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver (..). Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt.” (Atkl. 3:7,8)LI 79.2