12 nodaļa. Kārdināšana
(Mat. 4:1-11; Marka 1:12,13; Lūk. 4:1-13)LI 80.1
“Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas. Un garā tapa pa tuksnesi vadīts (..). ” Evaņģēlista Marka vārdi ir vēl zīmīgāki. Tas saka: “Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem (..). Tanīs dienās Viņš nekā nebija ēdis (..).”LI 80.2
Kad Jēzus tika vests tuksnesī, lai sastaptu kārdināšanas, Viņu vadīja Dieva Gars. Jēzus pats neizaicināja kārdināšanu. Viņš devās tuksnesī, lai pabūtu vienatnē pārdomās par savu misiju un darbu. Gavējot un lūdzot Viņam bija jāsagatavojas priekšā stāvošajam, asinīm slacītajam ceļam. Sātans zināja, ka Pestītājs ir aizgājis tuksnesī, un nolēma, ka šis ir visizdevīgākais brīdis, lai Viņam tuvotos.LI 80.3
No cīņas iznākuma starp Gaismas Valdnieku un tumsības vadoni bija atkarīgs šīs pasaules liktenis. Ievedis cilvēku grēkā, sātans uzskatīja zemi par savu īpašumu un nosauca sevi par šīs pasaules valdnieku. Pakļaudams mūsu ciltstēvu un māti savai dabai, viņš cerēja šeit uzcelt savu valstību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki izvēlējušies viņu par savu valdnieku. Tā, pateicoties varai pār cilvēku, sātans pārvaldīja pasauli, bet Kristus nāca atspēkot šīs pretenzijas. Kā Cilvēka Dēls Kristus paliks uzticīgs Dievam, pierādīdams, ka sātans nav ieguvis pilnīgu varu pār cilvēci un ka viņa pretenzijām uz šo pasauli nav pamata. Visi, kas gribēs atbrīvoties no pakļautības viņam, tiks atbrīvoti. Vara, ko Ādams grēka dēļ zaudēja, tiks atgūta.LI 80.4
Kopš tā laika, kad Dievs čūskai Ēdenē pasludināja: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un viņas dzimumu”, sātans saprata, ka viņam nebūs absolūtas varas pār šo pasauli. Cilvēkos redzami darbojās kāds spēks, kas tam pretojās. Ar sevišķu interesi sātans vēroja upurus, ko pienesa Ādams un viņa dēli. Sajās ceremonijās viņš saskatīja simbolu saiknei starp zemi un Debesīm, tādēļ centās to izjaukt. Viņš nepareizi attēloja Dievu un nepareizi izskaidroja dievkalpojumu rituālus, kuri norādīja uz Pestītāju. Cilvēki sāka baidīties no Dieva un domāt, ka Dievs priecājas par viņu bojāeju. Upuri, kuriem vajadzēja atklāt Radītāja mīlestību, tika pienesti, lai nomierinātu Viņa dusmas. Velns pamodināja cilvēkos ļaunas kaislības, lai savu varu nostiprinātu. Kad tika dots rakstītais Dieva Vārds, sātans pētīja pravietojumus par Pestītāja nākšanu. No paaudzes uz paaudzi tas darbojās, lai cilvēkus padarītu aklus pret šiem apsolījumiem un lai tad, kad Kristus atnāks, tie Viņu atmestu.LI 80.5
Kad piedzima Jēzus, sātans saprata, ka nu ir ieradies kāds ar dievišķām pilnvarām, lai apstrīdētu viņa valdnieka tiesības. Viņš nodrebēja, dzirdot eņģeļu vēsti apliecinām jaunpiedzimušā Ķēniņa autoritāti. Sātans ļoti labi zināja, kādu stāvokli Kristus ieņēma Debesīs kā Tēva Mīļotais. Tas, ka Dieva Dēls uz šo pasauli atnāk kā cilvēks, viņā radīja izbrīnu un neizpratni. Viņš nespēja aptvert šī lielā upura noslēpumu. Viņa savtīgā dvēsele nespēja saprast tik lielu mīlestību pret pievilto cilvēci. Debesu godību, mieru un prieku, ko sniedz savienība ar Dievu, cilvēki spēj apjaust tikai neskaidri, bet Luciferam, sargājošajam ķerubam, tas viss bija labi pazīstams. No tā brīža, kad šis gaismas eņģelis pazaudēja Debesis, viņš nolēma atriebties un piespiest arī citus dalīties viņa liktenī. To viņš centās panākt, aicinot nevērtēt Debesu lietas, bet ar visu sirdi pieķerties šīs zemes lietām.LI 81.1
Ne jau bez pretestības Debesu Valdnieks varēja cerēt atgūt savai valstij cilvēku dvēseles. No tās dienas, kad Viņš kā bērniņš piedzima Betlēmē, ļaunais Tam nemitīgi uzbruka. Kristū atklājās Dieva līdzība, un sātana apspriedēs tika nolemts Viņu sakaut. Vēl neviens cilvēks nebija nācis šajā pasaulē, kas būtu izbēdzis no lielā viltnieka varas. Tāpēc Jēzus dzīves ceļā tika izvietoti visi dēmoniskie spēki, lai karotu pret Viņu un, ja iespējams, uzvarētu.LI 81.2
Sātans bija Pestītāja kristību liecinieku vidū. Viņš redzēja Tēva godību atspīdam pār Dēlu. Viņš dzirdēja Visaugstākā balsi apliecinām, ka Jēzus ir Dievs. Kopš Ādama grēka cilvēce bija šķirta no tiešas saiknes ar Dievu. Sarunas starp Debesīm un zemi notika ar Kristus starpniecību, bet tagad, kad Jēzus nāca “grēcīgās miesas veidā” (Rom. 8:3), runāja pats Tēvs. Līdz šim Viņš attiecības ar cilvēci uzturēja caur Kristu, bet tagad Viņš ar cilvēci satikās Kristū. Sātans cerēja, ka Dieva ienaids pret ļaunumu zemi no Debesīm atšķirs uz mūžīgiem laikiem. Bet nu atklājās, ka attiecības starp Dievu un cilvēku ir atjaunotas.LI 81.3
Sātans saprata, ka viņam ir vai nu jāuzvar, vai jātiek uzvarētam. No cīņas iznākuma bija atkarīgs pārāk daudz, lai to uzticētu saviem sabiedrotajiem eņģeļiem. Uzbrukumi jāvada viņam pašam personīgi. Pret Dieva Dēlu tika sakopoti visi atkritēju spēki. Kristus kļuva par mērķi visiem elles ieročiem.LI 82.1
Daudzi noraugās uz cīņu starp Kristu un sātanu kā uz kaut ko tādu, kam nav tieša sakara ar viņu personisko dzīvi; viņi par to maz interesējas. Bet šī cīņa atkārtojas katra cilvēka sirdī. Nekad neviens neatstāj ļaunā rindas, lai kalpotu Dievam, nesadūries ar sātana uzbrukumiem. Kristus stājās pretī tieši tiem kārdinājumiem, kas mums šķiet sevišķi grūti. Tie Viņam uzbruka ar tik reizes lielāku spēku, cik Viņa raksturs ir pārāks par mūsu raksturu. Ar briesmīgo pasaules grēka nastu plecos Kristus pārbaudījumu izturēja — uzvarēja iekāri, mīlestību pret pasauli un tieksmi izrādīt sevi, kas noved pie iedomības. Tie bija kārdinājumi, kas pārspēja Ādamu un Ievu un kas tik viegli uzvar arī mūs.LI 82.2
Sātans Ādama grēku izvirzīja kā pierādījumu, ka Dieva likumi ir netaisni un tiem nav iespējams paklausīt. Mūsu cilvēka miesā tērptam, Kristum vajadzēja izpirkt Ādama kļūdu. Tomēr, kad kārdinātājs uzbruka Ādamam, viņu vēl nebija skārušas grēka sekas. Fiziskās un garīgās enerģijas pārpilns, Viņš stāvēja nevainojamā vīra briedumā un spēkā. Viņu apņēma Ēdenes godība, un tas ik dienas satikās ar Debesu būtnēm. Tā tas nebija ar Jēzu, kad Viņš gāja tuksnesī cīnīties ar sātanu. Četros gadu tūkstošos cilvēces fiziskie, garīgie un morāliskie spēki bija stipri samazinājušies, un Kristus uzņēmās deģenerētās cilvēces nespēku. Vienīgi tā Viņš varēja glābt cilvēku no viņa pagrimšanas dziļumiem.LI 82.3
Daudzi apgalvo, ka kārdināšanām nebija iespējams Kristu uzvarēt. Bet tad Viņš nevarēja tikt nostādīts Ādama stāvoklī; tad Viņš arī nevarētu iegūt uzvaru, kas Ādamam neizdevās. Ja mums kaut kādā veidā būtu jāiztur grūtāka cīņa kā Kristum, tad Viņš nespētu mums palīdzēt. Bet mūsu Pestītājs uzņēmās cilvēka dabu ar visām tās saistībām. Viņš pieņēma cilvēciskumu līdz ar iespēju padoties kārdināšanām. Mums nav jāpanes nekas tāds, ko Viņš jau nebūtu panesis un izturējis.LI 82.4
Kristum, tāpat kā svētajam pārim Ēdenē, pirmajai lielajai kār- dināšanai pamatā bija mudinājums padoties iekārei. Tieši tur, kur sākās krišana, vajadzēja iesākties mūsu atpestīšanas darbam. Kā Ādams, padodoties šai iekārei, krita, tā Kristum atsakoties vajadzēja uzvarēt. “Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” ”LI 82.5
Sākot no Ādama līdz pat Kristus dienām savu iegribu apmierināšana bija pastiprinājusi tieksmju un kaislību spēku, līdz tās sasniedza gandrīz neierobežotu varu. Cilvēki arvien vairāk tika pakļauti slimībām, viņu raksturs tika sabojāts, un pašiem no sevis tiem nebija spēka uzvarēt. Cilvēka labā uzvarēja Kristus, izturēdams visgrūtāko pārbaudījumu. Mūsu dēļ Viņš parādīja pašsavaldīšanos, kas bija stiprāka par izsalkumu vai nāvi. No šīs pirmās uzvaras bija atkarīgs tālākais iznākums, kas ievijās visās mūsu cīņās ar tumsības spēkiem.LI 83.1
Aizejot tuksnesī, Jēzu apņēma Tēva godība. Pilnīgi nodevies sarunām ar Dievu, Viņš pacēlās pāri cilvēka vājībām. Bet godība pazuda, un Viņš bija atstāts cīņai ar kārdināšanām. Tās Viņam uzmācās ik brīdi. Viņa cilvēciskā daba vairījās no gaidāmās sadursmes. Četrdesmit dienas Viņš gavēja un lūdza. No nespēka un bada novājējušam, nogurušam un dvēseles cīņu nomocītam, “vairs ne cilvēkam līdzīgs bija iztēlots Viņa izskats un Viņa stāvs nebūt ne vairs kā līdzīgs cilvēka bērna stāvam”. (Jes. 52:14) Tagad sātanam bija iespējas rīkoties. Tagad tas iedomājās, ka varēs Kristu uzvarēt.LI 83.2
Tad, it kā atbildot uz Pestītāja lūgšanu, pie Viņa kāds ieradās Debesu eņģeļa izskatā. Tas apgalvoja, ka Dievs viņam uzdevis paziņot, lai Kristus savu gavēni vairs ilgāk neturpina. Kā Dievs reiz sūtījis eņģeli atturēt Ābrahāma roku no Īzāka upurēšanas, tā tagad Tēvs, apmierināts ar Kristus labprātību uzsākt asinīm slacīto taku, esot sūtījis eņģeli, lai Viņu atbrīvotu. Tāda bija Jēzum atnestā vēsts. Pestītājs bija bada nomocīts. Viņš gribēja ēst, kad piepeši ieradās sātans un, rādīdams uz maizes klaipiem līdzīgajiem akmeņiem, kas pārklāja tuksnesi, sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.”LI 83.3
Kaut gan Lucifers izliekas par gaismas eņģeli, šie pirmie vārdi nodod viņa raksturu. “Ja Tu esi Dieva Dēls.” Tie bija pamudinājums neuzticībai. Ja Jēzus darītu to, ko sātans ieteica, tā būtu šaubu pieņemšana. Kārdinātājs mēģināja Kristu uzvarēt ar tiem pašiem līdzekļiem, kas izrādījās tik iedarbīgi cilvēku cilts pašā sākumā. Cik viltīgi sātans tuvojās Ievai Ēdenē! “Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” (1. Moz. 3:1) Tik tālu kārdinātāja vārdi bija patiesi, bet izteiksmes veidā slēpās Dieva vārdu nicināšana. Tur bija ietverts noliegums, dievišķās patiesības apšaubīšana. Sātans centās Ievai iedvest domu, ka Dievs nedarīs tā, kā Viņš ir sacījis: ka atturēšanās no tik skaista augļa baudīšanas būtu pretrunā ar Dieva mīlestību un līdzjūtību pret cilvēku. Arī tagad kārdinātājs mēģina Kristu ietekmēt ar savu attieksmi. “Ja Tu esi Dieva Dēls.” Šie vārdi sevī ietvēra dzēlīgu rūgtumu. Viņa balss tonis izteica ārkārtēju neuzticību. Vai Dievs tā izturēsies pret savu Dēlu? Vai Viņš To atstās tuksnesī pie plēsīgiem zvēriem bez pārtikas, bez biedriem, bez atbalsta? Tas it kā netieši norādīja, ka Dievs nekad nav vēlējies, lai Viņa Dēls nonāktu tādā stāvoklī. “Ja Tu esi Dieva Dēls”, tad parādi savu spēku un atbrīvo sevi no šī mokošā izsalkuma! Pavēli, lai šis akmens top par maizi!LI 83.4
Sātana ausīs vēl arvien skanēja no Debesīm dzirdētie vārdi: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts” (Mat. 3:17) Bet viņš nolēma panākt, lai Kristus šai liecībai neticētu. Dieva teiktais bija Jēzus dievišķās misijas apliecinājums. Viņš nāca kā cilvēks dzīvot cilvēku vidū, un šie vārdi pasludināja Viņa savienību ar Debesīm, bet sātans centās, lai Jēzus tos apšaubītu. Velns zināja, ka, iedragājot Kristus uzticību Dievam, viņš gūtu virsroku visā cīņā. Viņš būtu uzvarējis Jēzu. Tādēļ viņš cerēja, ka izmisuma un ārkārtēja izsalkuma nomākts, Kristus zaudēs uzticību Tēvam un izdarīs kādu brīnumu savā labā. Ja Jēzus to atļautos, atpestīšanas plāns būtu izjaukts.LI 84.1
Kad Lucifers ar Dieva Dēlu pirmo reizi sastapās kā pretinieki, Kristus bija Debesu pulku pavēlnieks. Tad sātans, sacelšanās vadonis, no Debesīm tika izraidīts. Tagad, šķiet, viņu stāvoklis ir mainījies, un velns dara visu, lai izmantotu savas šķietamās priekšrocības. Lucifers stāsta, ka no Debesīm esot izmests viens no visvarenākajiem eņģeļiem un Jēzus izskats rādot, ka tas varētu būt Viņš — Dieva atstāts un cilvēku pamests. Dievišķa Būtne spētu apmierināt prasību: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Šāda radošā spēka darbība, mudina kārdinātājs, būtu neapgāžams Dievības pierādījums. Tas visai cīņai darītu galu.LI 84.2
Lai klusējot klausītos lielajā krāpniekā, Jēzum bija jāizcīna iekšēja cīņa. Dieva Dēlam sava dievišķība nebija jāpierāda sātanam, nedz jāizskaidro tam savas pazemošanās iemesli. Padodoties dumpinieka prasībām, nekas netiktu iegūts ne cilvēku labā, ne Dievam par godu. Ja Kristus būtu pieņēmis ienaidnieka priekšlikumu, sātans tomēr sacītu: “Rādi man vēl kādu zīmi, lai es varu ticēt, ka Tu esi Dieva Dēls.” Jebkurš pierādījums būtu veltīgs, lai lauztu sacelšanās garu viņa sirdī. Kristus savu dievišķo spēku nedrīkstēja izmantot savā labā. Viņš bija nācis, lai izturētu pārbaudījumus, kā tas jādara mums, tā atstājot cilvēkiem ticības un paklausības piemēru. Ne šoreiz, nedz arī vēlāk savas zemes dzīves laikā Viņš savā labā nedarīja nevienu brīnumu. Visi Viņa brīnumdarbi bija darīti citu labā. Kaut gan Jēzus sātanu pazina jau no paša sākuma, Viņš neielaidās ar to strīdā. Stiprināts, atceroties dzirdēto balsi no Debesīm, Viņš dusēja sava Tēva mīlestībā. Viņš neielaidās sarunās ar kārdinātāju.LI 85.1
Jēzus sātanam stājās pretī ar Svēto Rakstu vārdiem. “Stāv rakstīts”, Viņš sacīja. Ikkatrā kārdināšanā Viņa cīņas ierocis bija Dieva Vārds. Sātans kā Kristus dievības pierādījuma zīmi prasīja brīnumu, bet lielāka par visiem brīnumiem bija stiprā paļaušanās uz “Tā saka tas Kungs.” Tā bija zīme, ko nevarēja apstrīdēt. Tik ilgi, kamēr Kristus ieņēma tādu nostāju, kārdinātājs neko nespēja.LI 85.2
Visspēcīgākās kārdināšanas Kristum uzbruka tieši vislielākā nespēka brīdī. Tā sātans cerēja uzvarēt. Ar tādiem paņēmieniem viņš jau bija guvis uzvaru pār cilvēkiem. Kad spēki izzuda, griba kļuva vājāka, un ticība mitējās paļauties uz Dievu, tad tie, kas ilgi un drosmīgi bija stāvējuši par taisnību, beidzot tika pārvarēti. Mozus pagura četrdesmit gadus ilgajā Israēla ceļojumā, un viņa ticība uz mirkli atrāvās no bezgalīgā spēka Avota. Viņš cieta neveiksmi tieši pie apsolītās zemes robežas. Tāpat bija arī ar Eliju, kurš bezbailīgi bija stāvējis ķēniņa Ahaba priekšā, vēršoties pret visu Israēla tautu ar četrsimt piecdesmit Baāla praviešiem priekšgalā. Pēc drausmīgās dienas Karmela kalnā, kad tika nonāvēti viltus pravieši un ļaudis atjaunoja derību ar Dievu, Elija, izbijies no elku pielūdzējas Izebeles draudiem, bēga, lai glābtu savu dzīvību. Tā sātans bija izmantojis cilvēciskās vājības, un tā viņš arī turpinās darboties. Ja kādam dzīvē neveicas un viņš nonāk grūtos apstākļos, nabadzībā vai bēdās, sātans ir klāt, lai kārdinātu un traucētu. Viņš uzbrūk mūsu rakstura vājākajām vietām. Viņš cenšas iedragāt paļāvību uz Dievu, kas pieļauj šādus apstākļus. Mēs tiekam kārdināti neuzticēties Radītājam un apšaubīt Viņa mīlestību. Bieži kārdinātājs nāk pie mums tieši tā, kā viņš nāca pie Kristus, atgādinādams par mūsu nespēku un vājībām. Viņš cer dvēseli padarīt mazdūšīgu un salauzt tās paļāvību uz Dievu, jo tad viņš var būt pilnīgi drošs, ka ir sagūstījis savu upuri. Ja mēs viņam pretī stātos tā, kā to darīja Jēzus, tad daudzas sakāves nebūtu jāpiedzīvo. Ielaižoties sarunās ar ienaidnieku, mēs paveram viņam iespēju rīkoties.LI 85.3
Kad Kristus sacīja kārdinātājam: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”, Viņš atkārtoja vārdus, kurus pirms vairāk nekā tūkstoš četrsimt gadiem bija teicis Israēlam. “Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus (..). Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes.” (5. Moz. 8:2,3) Tuksnesī, kad visi pārtikas līdzekļi izsīka, Dievs savai tautai regulāri un pietiekamā daudzumā deva mannu no debesīm. Tādai apgādei vajadzēja tiem mācīt, ka tik ilgi, kamēr tie uzticas Dievam un staigā Viņa ceļus, Viņš tos nekad neatstās. Šai Israēlam sniegtajai mācībai Pestītājs tagad sekoja savā dzīvē. Pēc Dieva rīkojuma nāca palīdzība ebreju pulkiem, un tieši tāpat tai jātiek sniegtai arī Jēzum. Pestītājs gaidīja, kad Dievs palīdzēs. Paklausīdams Dievam, Viņš atradās tuksnesī un negribēja iegūt ēdienu, atsaucoties uz sātana priekšlikumu. Ar to Viņš Visuma priekšā apliecināja, ka mazāka nelaime ir paciest to, kas var notikt, nekā kaut kādā veidā atkāpties no Dieva gribas.LI 86.1
“Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Kristus sekotāji bieži nonāk tādos apstākļos, kad nav iespējams reizē kalpot Dievam un turpināt savu laicīgo nodar-bošanos. Var pat likties, ka paklausība kādai noteiktai Dieva prasībai atņems iztikas līdzekļus. Tad sātans cenšas iestāstīt, ka tādos gadījumos jāupurē sava sirdsapziņas pārliecība. Tomēr vienīgais, uz ko pasaulē var paļauties, ir Dieva Vārds. “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mat. 6:33) Atkāpšanās no Debesu Tēva prāta mums nevar nākt par labu pat šajā dzīvē. Iepazīstoties ar Viņa Vārda spēku, mēs noteikti nesekosim sātana ierosinājumiem, lai iegūtu pārtiku vai glābtu sev dzīvību. Mūsu vienīgais jautājums būs: kāda ir Dieva pavēle un kāds ir Viņa apsolījums? To zinādami, mēs gan paklausīsim pavēlei, gan uzticēsimies apsolījumam.LI 86.2
Pēdējā lielajā cīņā ar sātanu tie, kas paliks uzticīgi Dieva gribai, piedzīvos to, ka viņiem tiks atņemts katrs laicīgās zemes dzīves atbalsts. Tāpēc, ka tie atteiksies pārkāpt Dieva likumu un nepakļausies šīs zemes varām, viņiem būs liegts pirkt un pārdot. Beidzot tiks izdota pavēle tos nogalināt (sk. Atkl. 13:11-17). Bet paklausīgajiem pieder apsolījums: “Tas dzīvos augstībā, kalnu stiprumi viņam būs par patvērumu: viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks.” (Jes. 33:16*) Ar šo apsolījumu Dieva bērni dzīvos. Kad zemi piemeklēs bads, viņi tiks paēdināti. “Tie neiekļūs kaunā ļaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši.” (Ps. 37:19) Šo bēdu laiku nākotnē skatīja pravietis Habakuks, un viņa vārdi izsaka draudzes ticību: “Ja arī vīģes koks neziedēs un vīna kokam nebūs ogu, un ja arī nepiepildās cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem, un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!” (Hab. 3:17,18)LI 87.1
No visām atziņām, kuras varētu apgūt no mūsu Kunga pirmās lielās kārdināšanas, neviena nav tik svarīga kā mācība savaldīt savas tieksmes un kaislības. Lai sabojātu un degradētu cilvēci, visos laikos visspēcīgāk ir iedarbojušās tieši tās kārdināšanas, kas skar fiziskās vajadzības. Ar nesātības netikumu sātans cenšas izpostīt garīgos un tikumiskos spēkus, ko Dievs cilvēkam devis kā visdārgāko dāvanu. Tā cilvēks zaudē spēju novērtēt mūžības lietas. Ar jutekliskām baudām sātans pūlas izdzēst dvēselē katru Dieva līdzības pazīmi.LI 87.2
Neapvaldīta baudkāre un tai sekojošās slimības un pagrimšana, kas valdīja Kristus pirmās nākšanas laikā, ar vēl lielāku ļaunuma intensitāti parādīsies pirms Viņa otrās atnākšanas. Kristus saka, ka pasaules stāvoklis būs tāds, kāds tas bija pirmsplūdu dienās un kāds tas bija Sodomā un Gomorā. Katra sirds un prāta tieksme nocietināsies ļaunumā. Mēs tagad dzīvojam uz šo briesmīgo laiku robežas, tāpēc mums jāapgūst mācība, ko sniedza Pestītāja gavēšana. Vienīgi Kristus izciestās neizsakāmās mokas liek mums saprast, cik liels ļaunums slēpjas neapvaldītā iegribu apmierināšanā. Viņa priekšzīme norāda, ka mūsu mūžīgās dzīvības cerība ir atkarīga no iekāru un kaislību pakļaušanas Dieva gribai.LI 87.3
Ar saviem spēkiem mēs nespējam pretoties kritušās dabas dziņām. Šo kanālu izmantodams, sātans mums sūta kārdināšanas. Kristus zināja, ka ienaidnieks nāks pie katra cilvēka, lai savā labā izmantotu viņa iedzimtās vājības un ar viltīgiem priekšlikumiem savaldzinātu ikvienu, kas neuzticas Dievam. Iedams pa ceļu, kas jāstaigā katram cilvēkam, Kungs mums ir sagādājis iespēju uzvarēt. Viņš nevēlas, lai cīņā ar sātanu mēs nokļūtu neizdevīgās pozīcijās. Viņš negrib, lai mēs nobītos un zaudētu drosmi čūskas uzbrukumu dēļ. Viņš saka:LI 88.1
“Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33)LI 88.2
Lai tas, kas cīnās ar iekāres varu, raugās uz Pestītāja kārdināšanām tuksnesī! Uzlūkojiet Viņu nāves agonijā pie krusta, kad Viņš izsaucās: “Man slāpst!” Kristus ir panesis visu, kas mums jāpanes, Viņa uzvara ir arī mūsu uzvara.LI 88.3
Jēzus paļāvās uz sava Debesu Tēva gudrību un spēku. Viņš saka: “Tas Kungs Man palīdz, tādēļ Es nenokļuvu kaunā (..), jo Es zināju, ka nepalikšu kaunā (..). Redzi, Dievs, tas Kungs, Man palīdz.” Norādīdams uz savu personīgo piemēru, Viņš saka: “Kas jūsu starpā bīstas to Kungu? (..) Kas tumsībā staigā, kur gaismas nav, tas lai paļaujas uz tā Kunga vārdu un cer uz savu Dievu.” (Jes. 50:7-9; 50:10*)LI 88.4
“Nāk šīs pasaules valdnieks,” sacīja Kristus, “pār Mani gan viņš nenieka nespēj.” (Jāņa 14:30) Sātana sofistika Kristū neatrada atbalsi. Viņš nepadevās grēkam. Pat domās Viņš neļāvās kārdinājumam. Arī mums tas ir iespējams. Kristus cilvēciskums bija vienots ar Viņa dievišķo dabu. Kungā esošais Svētais Gars Viņu sagatavoja cīņai. Viņš nāca, lai darītu mūs par dievišķās dabas saņēmējiem. Tik ilgi, kamēr mēs ticībā paliekam vienoti ar Kristu, grēkam nav varas pār mums. Dievs sniedzas pēc mūsu ticības rokas, lai palīdzētu tai stipri pieķerties Kristus dievībai, tā ka mēs varētu iegūt rakstura pilnību.LI 88.5
Kā tas izdarāms, to Kristus mums ir parādījis. Ar kādiem līdzekļiem Viņš uzvarēja cīņā pret sātanu? Ar Dieva Vārdu. Vienīgi ar Vārda palīdzību Jēzus spēja pretoties kārdinājumam. “Stāv rakstīts,“ Viņš sacīja. Līdz ar to “Viņš mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē”. (2. Pēt. 1:4) Mums pieder katrs Dieva Vārda apsolījums. Mums jādzīvo “no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. Uzbrūkot kārdināšanām, neskatieties uz apstākļiem, nedz uz savām vājībām, bet uz Vārda spēku! Jums pieder viss Viņa stiprums. Psalmu sarakstītājs saka: “Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” “(..) es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku tekām.” (Ps. 119:11; 17:4)LI 88.6