Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Laikmetu Ilgas

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    21 nodaļa. Betezdā un Sinedrijā

    (Jāņa 5. nod.)LI 152.1

    “Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betezda, ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu, kas gaidīja uz ūdens kustēšanos. ”LI 152.2

    Zināmos laikos šī dīķa ūdens bija sakustējies, tādēļ pastāvēja uzskats, ka tas ir pārdabisku spēku iespaidā un ka ikviens, kas, dīķim saviļņojoties, pirmais iekāps ūdenī, tiks dziedināts, lai arī kāda kaite tam nebūtu. Šo vietu apmeklēja simtiem slimnieku, bet, kad ūdens sakustējās, drūzma bija tik liela un visi tā traucās uz priekšu, ka vājākos vīriešus, sievietes un bērnus samina zem kājām. Daudzi pat nenonāca dīķa tuvumā. Citi, kam izdevās to sasniegt, nomira krastā. Šajā vietā bija uzceltas nojumes, lai slimie būtu pasargāti no dienas karstuma un nakts aukstuma, jo bija daži, kas šajās ailēs pavadīja arī naktis, dienu no dienas rāpdamies uz dīķa malu, veltīgi cerot saņemt palīdzību.LI 152.3

    Jēzus atkal bija Jeruzālemē. Ejot viens pats, pārdomās un lūgšanās nogrimis, Viņš nonāca pie dīķa. Viņš redzēja nelaimīgos cietējus gaidām uz to, kas tiem šķita vienīgā cerība iegūt veselību. Viņš ilgojās pielietot savu dziedināšanas spēku un atbrīvot katru cietēju. Bet bija sabata diena. Ļaudis pulkiem devās uz dievkalpojumu templī, un Jēzus saprata, ka šādos apstākļos dziedināšana varētu izraisīt jūdu aizspriedumus un saīsināt Viņa darbības laiku.LI 152.4

    Tad Pestītājs pamanīja kādu ļoti smagu slimnieku. Tur gulēja cilvēks, kas jau trīsdesmit astoņus gadus bija pavadījis kā bezpalīdzīgs kroplis. Slimība lielā mērā bija viņa paša grēku sekas un tika uzskatīta par Dieva sodu. Vientuļš un bez draugiem, sajuzdams, ka ir zaudējis Dieva žēlastību, cietējs bija pavadījis garus slimības un moku pilnus gadus. Laiku pa laikam, sagaidot ūdens kustēšanos, ļaudis, kas iežēlojās par viņa nevarību, aiznesa to uz stabu ailēm. Bet īstajā brīdī tomēr nebija neviena, kas palīdzētu nokļūt ūdenī. Viņš redzēja ūdens sakustēšanos, bet nekad nespēja tikt tālāk par dīķa malu. Citi, spēcīgākie, tur parasti ielēca pirmie. Viņš nespēja sekmīgi sacensties ar patmīlīgo, nevaldāmo pūli, bet pastāvīgā tiekšanās uz šo mērķi, rūpes, uztraukums un piedzīvotā vilšanās ātri iztērēja viņa spēku atliekas.LI 152.5

    Tā slimnieks gulēja uz sava paklāja, tikai šad un tad paceldams galvu, lai paskatītos uz dīķi, kad pār viņu noliecās kāda laipna, līdzcietīga seja un cietēja uzmanību saistīja vārdi: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Sirdī uzausa cerība. Viņš juta, ka kaut kādā veidā varētu nākt palīdzība. Bet prieka dzirkstelīte drīz atkal nodzisa, jo tas atcerējās, cik daudz reižu bija mēģinājis sasniegt dīķi, un tagad jau bija visai maz cerību vēl nodzīvot tik ilgi, kamēr ūdens atkal sakustēsies. Viņš gurdeni novērsās, sacīdams: “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens sāk kustēties, bet kamēr es pats noeju, cits jau aiziet man priekšā.”LI 153.1

    Jēzus no šī cietēja neprasa, lai tas parādītu ticību. Viņš vienkārši saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Cilvēks ticībā paļaujas uz šiem vārdiem. Katrā slimnieka nervā un muskulī ieplūst jauna dzīvība, un veselīgs vingrums pārņem viņa locekļus. Neko nejautādams, viņš savu gribu pakļauj Kristus pavēlei, un visi muskuļi tam paklausa. Kājās uzlēcis, viņš saprot, ka ir vesels.LI 153.2

    Jēzus šim cilvēkam neapgalvoja, ka tas saņems dievišķu palīdzību. Slimais varēja sākt šaubīties un tā pazaudēt savu vienīgo iespēju izveseļoties. Bet viņš ticēja Kristus vārdiem un, tiem paklausīdams, saņēma spēku.LI 153.3

    Tādā pašā ticībā mēs varam saņemt garīgu dziedināšanu. Grēks mūs ir šķīris no Dieva dotās dzīvības. Mūsu dvēseles ir paralizētas. Paši mēs svētu dzīvi spējam dzīvot tikpat maz, cik tizlais cilvēks spēja staigāt. Ir daudzi, kas apzinās savu nespēku un ilgojas pēc garīgas dzīves, kas viņus saskaņotu ar Dievu, bet tie veltīgi pūlas to sasniegt. Izmisumā tie izsaucas: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24) Lai šie izmisušie cīnītāji paceļ skatu uz augšu! Pestītājs noliecas pār saviem asinīm atpirktajiem un ar neizsakāmu laipnību un žēlsirdību saka: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Viņš tev liek celties veselībā un mierā. Negaidi, kamēr Tu sajutīsi, ka esi dziedināts! Tici Viņa vārdiem, un tie piepildīsies! Pakļauj savu gribu Kristum! Izvēlies kalpot Viņam, un, to darīdams, tu saņemsi spēku! Lai kādi arī nebūtu ļaunie ieradumi vai tevi pārvaldošās kaislības, kas, tik ilgi padodoties, saistījušas dvēseli un miesu — Kristus spēj un ilgojas tevi atbrīvot. Viņš grib dāvināt dzīvību dvēselei, kas “mirusi pārkāpumos un grēkos”. (Ef. 2:1) Viņš grib atbrīvot nespēkā un nelaimē nonākušo, grēka važām saistīto gūstekni.LI 153.4

    Dziedinātais noliecās, lai paņemtu savu gultu, kas sastāvēja vienīgi no paklāja un segas, un, kad atkal pacēla galvu, prieka un laimes izjūtā ar skatienu meklēdams savu Glābēju, Jēzus jau bija nozudis ļaužu pūlī. Cilvēks baidījās, ka, atkal satiekoties ar Pestītāju vai ieraugot Viņu, varētu Kungu arī nepazīt. Kad dziedinātais ar stingru un brīvu soli steidzās prom, slavēdams Dievu un priecādamies par saviem atgūtajiem spēkiem, viņš satika dažus farizejus un tūlīt tiem pastāstīja par savu dziedināšanu, bet bija pārsteigts par vēsumu, ar kādu tie viņu uzklausīja.LI 154.1

    Ar dusmās sarauktu pieri tie viņu tūlīt pārtrauca, jautājot, kāpēc tas sabata dienā nes savu gultu. Tie bargi atgādināja, ka Kunga dienā nav atļauts nest nastas. Savā priekā cilvēks tiešām bija aizmirsis, ka ir sabats. Bet viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus, ka paklausījis Tā pavēlei, kam bija Dieva spēks, tādēļ droši atbildēja: “Kas mani darīja veselu, Tas man sacīja: “Ņem savu gultu un staigā.” ” Tālāk tie viņam jautāja, kurš to darījis, bet tas nevarēja pateikt. Rakstu mācītāji gan labi zināja, ka tikai Viens vienīgs bija spējīgs veikt tādus brīnumus, bet tie gribēja iegūt tiešus pierādījumus, ka tas ir Jēzus, lai varētu Viņu notiesāt kā sabata pārkāpēju. Pēc farizeju sprieduma Jēzus bija nevien pārkāpis bauslību, sabatā dziedinot slimnieku, bet arī apgānījis sabata svētumu, liekot viņam nest savu gultu.LI 154.2

    Jūdi bauslību bija tā sagrozījuši, ka to padarīja par smagu verdzības jūgu. Viņu bezjēdzīgās prasības kļuva par parunu citām tautām. Sevišķi daudz nevajadzīgu ierobežojumu attiecās uz sabatu. Tā vairs nebija līksmības diena, Kunga svētā un godājamā diena. Rakstu mācītāji un farizeji sabata svētīšanu padarīja par nepanesamu nastu. Jūdiem sabatā nebija atļauts iekurt uguni vai pat aizdedzināt sveci. Sekas bija tādas, ka ļaudis daudzus darbus lika darīt pagāniem, tāpēc ka šie noteikumi tos aizliedza darīt viņiem pašiem. Tie neiedomājās, ka, ja tādi darbi ir grēks, tad, liekot tos darīt citiem, tie bija tikpat vainīgi, kā, ja paši tos būtu darījuši. Viņi domāja, ka pestīšana tiek piešķirta tikai jūdiem un citu tautu stāvoklis tik un tā ir bezcerīgs, tādēļ tām nav, ko zaudēt. Bet Dievs nav devis tādus likumus, kuriem nevarētu paklausīt visi. Viņa bauslība neatzīst nekādus nepamatotus vai egoistiskus ierobežojumus.LI 154.3

    Dziedināto cilvēku Jēzus vēlreiz sastapa dievnamā. Tas bija atnācis pienest grēka un pateicības upuri par saņemto lielo žēlastību. Atrazdams viņu pielūdzēju vidū, Jēzus pieteica savu klātbūtni, izsakot brīdinājumu: “Redzi, tu esi kļuvis vesels, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.”LI 155.1

    Saticis savu Glābēju, dziedinātais cilvēks bija ārkārtīgi priecīgs. Neko nezinādams par naidu pret Jēzu, viņš farizejiem, kas to bija izjautājuši, pastāstīja, ka tas ir Jēzus, kas viņu dziedinājis. “Un jūdi tāpēc sāka Jēzu vajāt, ka Viņš to bija darījis sabatā.”LI 155.2

    Jēzu aizveda Sinedrija priekšā, lai Viņš atbildētu uz apsūdzību par sabata pārkāpšanu. Ja jūdi tajā laikā vēl būtu neatkarīga tauta, tad šāda apsūdzība būtu pietiekams iegansts, lai sodītu Jēzu ar nāvi. Bet pakļautība Romai to tagad aizkavēja. Jūdiem nebija tiesību piespriest un izpildīt nāves sodu, un tāda veida apsūdzībām pret Jēzu romiešu tiesā nebija nekādas nozīmes. Tomēr pastāvēja vēl arī citi mērķi, ko tie cerēja sasniegt. Neskatoties uz visām pūlēm izjaukt Viņa darbu, Kristum pat Jeruzālemē tautas vidū bija lielāks iespaids nekā rakstu mācītājiem. Ļaužu pulkus neinteresēja rabīnu skanīgās runas, bet piesaistīja Kristus mācības. Tie saprata Viņa vārdus, un to sirdis tika sasildītas un iepriecinātas. Viņš par Dievu runāja nevis kā par atriebīgu soģi, bet kā par mīļu Tēvu. Jēzus sevī atklāja Dieva attēlu. Viņa vārdi bija kā balzams ievainotām dvēselēm. Tā ar vārdiem un žēlastības darbiem Viņš lauza veco tradīciju un cilvēku iecelto likumu nospiedošo varu, sniedzot Dieva mīlestības neizsmeļamās bagātības.LI 155.3

    Vienā no vissenākajiem pravietojumiem par Kristu ir rakstīts: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šilo (Miers) nāks. Viņam tautas klausīs.” (1. Moz. 49:10) Ļaudis pulcējās pie Jēzus, un viņu jūtīgās sirdis mīlestības un labvēlības pilnās atziņas uzņēma ar lielāku prieku nekā priesteru noteiktās stingrās ceremonijas. Ja priesteri un rabīni nebūtu iejaukušies, Viņa mācība veiktu tādu reformāciju, kādu šī pasaule vēl nekad nav piedzīvojusi. Bet, lai saglabātu savu varu, tautas vadoņi nolēma iznīcināt Jēzus ietekmi. Šo mērķi tie cerēja sasniegt, aicinot Viņu Sinedrija priekšā un atklāti nosodot Viņa mācību, jo ļaudis pret saviem reliģiskajiem vadoņiem aizvien izjuta lielu bijību. Ikvienu, kas uzdrošinājās nosodīt rabīnu prasības vai mēģināja atvieglot sev uzlikto nastu, uzskatīja ne tikai par vainīgu Dieva zaimošanā, bet arī nodevībā. Uz šī pamata rabīni cerēja radīt aizdomas pret Kristu. Tie centās radīt iespaidu, ka Viņš mēģinot atmest vispāratzītās paražas, tā radīdams tautā šķelšanos un sagatavodams ceļu pilnīgai pakļautībai Romas varai.LI 155.4

    Tomēr plāni, ko šie rabīni tik dedzīgi centās īstenot, nebija radušies Sinedrijā, bet pavisam citā apspriedē. Kad sātanam neizdevās Kristu uzvarēt tuksnesī, tas sakopoja visus spēkus, lai radītu pretestību Viņa darbam un, ja iespējams, to pilnīgi izjauktu. Ko tas nevarēja panākt ar tiešām personiskām pūlēm, to tagad centās sasniegt ar viltu. Tikko viņš bija atkāpies pēc cīņas tuksnesī, tas tūlīt apspriedē ar saviem sabiedrotajiem eņģeļiem sāka kalt plānus, kā tālāk aptumšot jūdu tautas prātu, lai tā neatzītu savu Pestītāju. Viņš ierosināja darboties reliģiskajā pasaulē ar cilvēku starpniecību, iedvesdams tiem naidu pret patiesības cīnītāju. Sātans pamudināja tos atteikties no Kristus un padarīt Viņa dzīvi, cik vien iespējams rūgtāku, cerēdams laupīt Jēzum drosmi Viņa misijas darbā. Tā Israēla vadoņi kļuva par sātana ieročiem cīņā pret Pestītāju.LI 156.1

    Jēzus bija nācis “bauslību paaugstināt un darīt to cienījamu”. Viņš nedomāja samazināt, bet gan vēl vairāk uzsvērt tās nozīmi. Svētie Raksti saka: “Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes.” (Jes. 42:21 — KJV; 42:4) Tāpēc Viņš sabatu vēlējās atbrīvot no tām apgrūtinošajām prasībām, kas svētības vietā to padarīja par lāstu.LI 156.2

    Tieši šī iemesla dēļ Viņš bija izvēlējies sabatu, lai veiktu dziedināšanu Betezdā. Tikpat labi Kristus būtu varējis dāvināt slimniekam veselību jebkurā citā nedēļas dienā vai arī viņu tikai dziedināt, neliekot tam nest savu gultu. Bet tas nedotu cerēto izdevību. Cik gudrs nodoms bija katras Viņa rīcības pamatā! Viss, ko Kristus darīja, bija svarīgs gan pats par sevi, gan ietvertās mācības dēļ. Lai parādītu savu dziedinošo spēku, no daudzajiem cietējiem pie dīķa Jēzus izraudzījās vissmagāko gadījumu, un lika cilvēkam nest gultu cauri pilsētai, lai darītu zināmu lielo dziedināšanas brīnumdarbu. Tas izraisīs jautājumu par to, ko pēc bauslības sabatā atļauts darīt un ko nē. Jēzum radīsies iespēja noraidīt jūdu ierobežojumus Kunga dienai un paziņot, ka šīs tradīcijas ir spēkā neesošas.LI 156.3

    Ar to Jēzus darīja zināmu, ka cietēja dziedināšana ir saskaņā ar sabata bausli. Tāds darbs ir saskaņā ar Dieva eņģeļu darbu, kas vienmēr nokāpj un uzkāpj starp Debesīm un zemi, lai kalpotu ciešanu nomāktajai cilvēcei. Jēzus sacīja: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos.” Dievam pieder visas dienas, un Viņš tajās īsteno savus plānus par labu cilvēcei. Ja jūdu bauslības izskaidrojums būtu pareizs, tad arī Jehova būtu vainīgs, jo kopš tās dienas, kad zemei tika likti pamati, Viņš vēl arvien darbojas, lai visu uzturētu un dotu dzīvību saviem radījumiem; tad Viņam, kas savu darbu atzina par labu un tā piemiņai iecēla sabatu, arī vajadzēja savas pūles ierobežot ar zināmiem pārtraukuma periodiem, apturot Visuma nebeidzamo rinkošanu.LI 157.1

    Vai tad Dievam vajadzētu aizliegt saulei pildīt savu uzdevumu sabatā, lai tā aizturētu savus dzīvinošos starus un nesildītu zemi un nebarotu augu valsti? Vai svētajā dienā vajadzētu apstāties visu pasauli uzturošajai sistēmai? Vai Kungam jāaizliedz strautiem apūdeņot laukus un mežus un jāpavēl jūras viļņiem apturēt savu nerimtīgo plūdumu? Vai lai kvieši un pārējā labība mitējas augt un briestošie vīnogu ķekari pārstāj gatavoties? Vai lai koki un puķes sabatā neraisa ziedus un pumpurus?LI 157.2

    Tad cilvēkiem pietrūktu zemes augļu un svētību, kas dzīvi dara patīkamu. Dabai jāturpina sava nemainīgā gaita. Dievs ne mirkli nevar atraut savu roku, lai cilvēkiem nebūtu jāiet bojā. Arī cilvēkam šajā dienā kaut kas ir jādara. Ikdienas darbi ir jāveic, slimnieks jāapkopj, trūcīgo vajadzības jāapmierina. Grēko tas, kurš cietējam sabatā nesniedz palīdzību. Dieva svētā dusas diena ir iecelta cilvēka dēļ, un žēlsirdības darbi ir pilnīgā saskaņā ar tās mērķi. Dievs negrib, ka Viņa radījumi ciestu kaut vienu stundu ilgāk, ja to var atvieglot sabatā vai kādā citā dienā.LI 157.3

    Dievam sabatā ir pat vairāk rūpju nekā jebkurā citā laikā. Viņa ļaudis tad atstāj savu parasto darbu un daudz stundu pavada pārdomās un pielūgsmē. Sabatā tie no Dieva lūdz vairāk žēlastības nekā citās dienās. Tie izlūdzas sevišķu Viņa ievērību un visdārgākās svētības, un Dievs negaida, kamēr paiet sabats, lai izpildītu šos lūgumus. Darbs Debesīs nekad neapstājas, un arī cilvēkiem nekad nevajadzētu mitēties darīt labu. Sabats nav domāts bezdarbībai. Bauslis Kunga dusas dienā aizliedz laicīgu darbu, ar ko pelna uzturu, — tas tiešām jāpārtrauc. Nekāda tiekšanās pēc peļņas vai izpriecām šajā dienā nav atļauta. Kā Dievs, nobeidzis radīšanas darbu, sabatā dusēja un to svētīja, tā arī cilvēkam ir jāpārtrauc savas ikdienas gaitas un šīs svētās stundas jāveltī veselīgai atpūtai, pielūgsmei un svētiem mērķiem. Kristus dziedināšanas darbs bija pilnīgā saskaņā ar bauslību. Tas pagodināja sabatu.LI 157.4

    Kristum bija vienādas tiesības ar Tēvu darīt tikpat svētu un tāda paša rakstura darbu, kādu Viņš veic Debesīs. Bet farizeji noskaitās vēl vairāk. Pēc viņu izpratnes Jēzus tagad bija nevien pārkāpis bauslību, bet, Dievu nosaukdams par savu Tēvu, pielīdzinājis sevi Viņam (sk. Jāņa 5:18).LI 158.1

    Visa jūdu tauta Dievu sauca par Tēvu, un tiem nebūtu ko dusmoties, ja Kristus par savām attiecībām ar Dievu runātu tieši tādā pašā nozīmē. Bet tie apsūdzēja Viņu Dieva zaimošanā, ar to rādīdami, cik labi saprot, ka Kristus šo apgalvojumu izsaka visaugstākajā nozīmē.LI 158.2

    Kristus pretiniekiem nebija neviena argumenta pret patiesību, kuru Viņš atklāja šo laužu sirdsapziņai. Tie varēja atsaukties vienīgi uz pašu ieceltajām tradīcijām, bet tās šķita vājas un nedzīvas, salīdzinot ar pierādījumiem, ko Jēzus ņēma no Dieva Vārda un dabas nebeidzamā rituma. Ja rabīni justu vēlēšanos saņemt gaismu, tie pārliecinātos, ka Viņš runā patiesību. Bet tie vairījās no pamācībām, kur Jēzus norādīja uz sabatu, un centās izraisīt naidu pret Viņu tāpēc, ka Viņš sevi pielīdzināja Dievam. Rakstu mācītāju niknumam nebija robežu. Ja priesteri un rabīni nebaidītos no tautas, tie Jēzu būtu uz vietas nonāvējuši. Bet tautas noskaņojums bija Viņa pusē. Daudzi Jēzū saskatīja draugu, kas bija dziedinājis viņu kaites un iepriecinājis tos bēdās, tādēļ attaisnoja slimā dziedināšanu Betezdā. Tā vadoņi uz laiku bija spiesti savu naidu savaldīt.LI 158.3

    Jēzus noraidīja apsūdzību Dieva zaimošanā. Ar autoritāti Viņš apliecināja, ka ir Dieva Dēls, vienots ar Viņu raksturā, gribā un mērķos; ka Tēvs Viņu ir pilnvarojis darīt darbu, par ko Viņš tagad tiek apsūdzēts, ka Viņš ar Dievu sadarbojas visā radīšanas darbā un rūpēs par cilvēci. “Dēls no sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām.” Priesteri un rabīni Dieva Dēlu sauca pie atbildības tieši par to darbu, kura dēļ Viņš tika sūtīts pasaulē. Ar grēkiem tie bija atšķīrušies no Dieva un savā augstprātībā rīkojās neatkarīgi no Viņa. Tie sevi uzskatīja par pietiekami gudriem visās lietās un neizjuta vajadzību pēc augstākas gudrības, kas vadītu viņu rīcību. Bet Dieva Dēls pakļāvās Tēva gribai un bija atkarīgs no Viņa spēka. Kristus tik pilnīgi iztukšoja sevi no sava es, ka pats neplānoja savu darbu. Viņš pieņēma Dieva plānus, un Tēvs Tam tos atklāja dienu no dienas. Arī mums ir jāpaļaujas uz Dievu, lai mūsu dzīve varētu kļūt par Viņa gribas izpausmi.LI 158.4

    Kad Mozus gatavojās celt svētnīcu par mājokli Dievam, viņam bija pavēlēts visas lietas izgatavot saskaņā ar kalnā rādīto paraugu. Mozus karsti ilgojās darīt Dieva darbu, un visapdāvinātākie un izveicīgākie vīri bija gatavi izpildīt viņa norādījumus. Bet viņam nebija atļauts nevienu zvaniņu, nevienu granātābolu, nevienu pušķi, nevienu bārksti, nevienu aizkaru vai svētnīcas trauku veidot savādāk, kā tas bija iepriekš atklāts paraugā. Dievs Mozu aicināja kalnā un rādīja Viņam Debesu svētnīcu. Dievs viņu apņēma ar savu godību, lai tas varētu uzlūkot paraugu un pēc tā gatavot līdzību virs zemes. Tieši tāpat arī Israēla tautai, kuru Dievs vēlējās izveidot par savu mājokli, Kungs atklāja savu godības pilno raksturu. Dievišķais paraugs viņiem tika parādīts tad, kad Sinaja kalnā tika dota bauslība un Kungs, Mozum garām iedams, izsaucās: “Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus (2. Moz. 34:6,7)LI 159.1

    Israēls bija izvēlējies pats savus ceļus. Tie nebija cēluši saskaņā ar paraugu, bet Kristus, patiesais Templis, kurā mājo Dievs, katru savas zemes dzīves detaļu veidoja saskaņā ar norādīto ideālu. Viņš sacīja: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) Tā arī mūsu raksturiem jātiek izveidotiem “par Dieva mājokli garā”, un mums viss jādara “pēc tā parauga”, proti, pēc Viņa, kas cietis mūsu labā, “atstādams priekšzīmi”, lai mēs sekotu Viņa pēdās. (Ef. 2:22; Ebr. 8:5; 1. Pēt. 2:21)LI 159.2

    Kristus vārdi māca, ka mums sevi vajadzētu uzskatīt par nešķirami saistītiem ar savu Tēvu Debesīs. Lai kāds arī nebūtu cilvēka stāvoklis, mēs ikviens esam atkarīgi no Dieva, kas savās rokās tur visu tautu likteņus. Viņš mums ir devis darbu un piešķīris spējas un līdzekļus tā veikšanai. Kamēr savu gribu pakļaujam Dievam un uzticamies Viņa visspēcībai un gudrībai, mēs tiksim vadīti pa drošu ceļu, lai izpildītu mums norādīto pienākuma daļu Viņa lielajā plānā. Bet, kas paļaujas uz savu gudrību un spēku, tas šķiras no Dieva. Šāds cilvēks nesadarbojas ar Kristu, bet piepilda Dieva un cilvēku ienaidnieka nodomu.LI 159.3

    Pestītājs turpināja: “Jo, ko Tas (Tēvs) dara, to arī Dēls dara tāpat (..). Jo itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib.” Saduķeji uzskatīja, ka nebūs mirušo augšāmcelšanās, bet Jēzus tiem apliecināja, ka viens no Viņa Tēva lielākajiem darbiem ir mirušo uzmodināšana un ka arī Viņam ir dota vara to darīt. “Nāk stunda, un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un, kas būs dzirdējuši, dzīvos.” Farizeji ticēja mirušo augšāmcelšanai, bet Kristus apgalvoja, ka jau tagad viņu vidū ir spēks, kas atdzīvina mirušos, un ka tie ir šī spēka atklāsmes liecinieki. Tieši šis augšāmcelšanās spēks dod dzīvību dvēselei, kas “mirusi savos pārkāpumos un grēkos”. (Ef. 2:1) Dzīvības Gars Jēzū Kristū, Viņa “augšāmcelšanās spēks” atbrīvo cilvēkus “no grēka un nāves likuma”. (Filip. 3:10; Rom. 8:2) Ļaunā vara ir lauzta, un ticībā dvēsele tiek pasargāta no grēka. Kas savu sirdi atver Kristus Garam, tas jau tagad saņem daļu no tā varenā spēka, kas reiz viņu izvedīs ārā no kapa.LI 160.1

    Pazemīgais Nācarietis pasludina savu ķēnišķo izcelsmi. Nometot grēka un kauna apsegu, Viņš paceļas pāri cilvēcei un parādās kā eņģeļu pagodinātais Dieva Dēls, vienots ar Visuma Radītāju. Klausītāji ir savaldzināti. Vēl nekad neviens cilvēks nav runājis tādus vārdus kā Viņš, nedz arī izturējies ar tādu ķēnišķīgu majestāti. Viņa izteicieni ir skaidri un nepārprotami, tie pilnībā atklāj Viņa misiju un cilvēces pienākumus. “Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas Viņu sūtījis (..). Jo itin kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam sevī. Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls.”LI 160.2

    Priesteri un rakstu mācītāji uzņēmās tiesnešu lomu, nosodīdami Kristus darbu, bet Jēzus tiem paziņoja, ka ir gan viņu, gan visas pasaules Tiesnesis. Pasaule ir nodota Kristum, un visas Dieva svētības kritušajai cilvēcei nāk vienīgi, pateicoties Viņam. Viņš bija Pestītājs vēl pirms kļuva cilvēks. Tikko izcēlās grēks, bija arī Pestītājs. Viņš visiem ir devis gaismu un dzīvību, un ikviens tiks tiesāts pēc piešķirtās gaismas mēra. Tas, kurš to ir devis, kas katrai dvēselei sekojis ar smalkjūtīgu lūgumu, meklēdams to, lai atgrieztu no grēka svētumā, reizē ir tās Aizstāvis un Tiesnesis. Kopš lielās cīņas sākuma Debesīs sātans savu lietu ir centies nostiprināt ar viltību. Kristus darbojas, lai atmaskotu šo viltu un salauztu velna varu. Viņš, kurš stājās pretī krāpniekam, kurš visos laikos ir meklējis izraut gūstekņus no viņa varas, reiz izsacīs spriedumu par katru dvēseli.LI 160.3

    Dievs “Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls”. Tāpēc, ka Kristus ir cietis vislielākās mokas un pazīst cilvēku vājības un grēkus, tāpēc, ka Viņš mūsu dēļ ir uzvarējis sātana kārdināšanas, tāpēc, ka Viņš taisnīgi un saudzīgi izturēsies pret dvēselēm, kuru glābšanai izlietas Viņa asinis, — tāpēc Cilvēka Dēlam ir uzticēts turēt tiesu.LI 161.1

    Taču Kristus uzdevums nebija sodīt, bet glābt. “Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:17) Sinedrija priekšā Jēzus paziņoja: “Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē.” (Jāņa 5:24)LI 161.2

    Aicinādams klausītājus nebrīnīties, Viņš to skatam pavēra nākotnes noslēpumus, sacīdams: “Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšā dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšā sodam.” (Jāņa 5:28,29)LI 161.3

    Šī drošība par nākamo dzīvi bija tieši tas, ko Israēls tik ilgi gaidīja un cerēja saņemt, atnākot Mesijam. Pār viņiem spīdēja vienīgā gaisma, kas spēj izkliedēt kapa tumsu. Bet stūrgalvība ir akla. Jēzus bija pārkāpis rabīnu tradīcijas un neievēroja šo vīru autoritāti, tāpēc tie Viņam neticēja.LI 161.4

    Laiks, vieta, ar tiem saistītais notikums, spēcīgais saviļņojums, kas pārņēma klātesošos — tas viss Jēzus vārdus Sinedrija priekšā padarīja vēl iespaidīgākus. Tautas augstākās reliģiskās autoritātes tīkoja pēc Tā dzīvības, kas sevi pasludināja par Israēla atjaunotāju. Sabata Kungs tika saukts laicīgas tiesas priekšā, lai atbildētu uz apsūdzību par sabata baušļa pārkāpšanu. Kad Jēzus tik bezbailīgi paziņoja, kāda ir Viņa misija, tiesneši Pestītāju uzlūkoja ar izbrīnu un niknumu, bet izteiktie vārdi bija neatspēkojami. Tie nevarēja Viņu notiesāt. Kristus noliedza priesteru un rabīnu tiesības Viņu nopratināt vai traucēt darbā. Tāda vara tiem nebija dota. Viņu prasības balstījās uz pašu lepnumu un augstprātību. Jēzus neatzina savu vainu izvirzītajās apsūdzībās un atteicās no pratināšanas.LI 161.5

    Kristus neatvainojās par apsūdzībā minēto pārkāpumu un neizskaidroja arī nolūku, kāpēc Viņš to darīja, bet vērsās pret rakstu mācītājiem, un apsūdzētais kļuva par apsūdzētāju. Viņš tiem pārmeta cietsirdību un Svēto Rakstu nezināšanu. Viņš paziņoja, ka tie ir atmetuši Dieva Vārdu, tāpat kā tie atmetuši Viņu, Dieva sūtīto. “Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani.” (Jāņa 5:39*)LI 162.1

    Vecās Derības rakstos katra lappuse — vai tā būtu vēsture, priekšraksti vai pravietojumi — ir Dieva Dēla godības apmirdzēta. Visa jūdaisma sistēma, cik tālu tā pastāvēja kā dievišķs iekārtojums, bija koncentrēts pravietojums par Evaņģēliju. Par Kristu “liecina visi pravieši”. (Ap. d. 10:43) Sākot ar Ādamam doto apsolījumu un turpinot pa sentēvu līniju un visu dievišķās vadības sistēmu, Debesu godības gaisma ir darījusi skaidru Glābējam ejamo ceļu. Kad nākotnes notikumi noslēpumainā virknē slīdēja gar redzētāju gara acīm, tie skatīja Betlēmes zvaigzni un uz zemi nākošo Šilo. Katrs upuris atklāja Kristus nāvi. Katrā vīraka mākonī augšup pacēlās Viņa taisnība. Katra gaviļu gada bazūne skandēja Viņa vārdu. Vissvētākās vietas bijības pilnajā klusumā mita Viņa godība.LI 162.2

    Jūdu rokās bija Svētie Raksti, un tiem šķita, ka mūžīgu dzīvību nodrošina Vārda formāla zināšana. Bet Jēzus brīdināja: “Dieva Vārds nemīt jūsos.” Atteikdamies no Kristus rakstītajā vārdā, tie no Viņa atteicās arī kā no personas. Viņš sacīja: “Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.”LI 162.3

    Jūdu vadoņi pētīja praviešu mācības par Mesijas valstību. Tomēr tie to nedarīja ar sirsnīgu vēlēšanos atzīt patiesību, bet ar nolūku atrast pierādījumus, kas apstiprinātu viņu godkārīgās cerības. Kad Kristus atnāca citādā veidā nekā bija gaidīts, jūdu vadītāji Viņu negribēja pieņemt. Lai sevi attaisnotu, tie centās pierādīt, ka Viņš ir krāpnieks. Kad tie bija uzsākuši šādu ceļu, sātanam jau bija viegli nostiprināt viņu opozīciju pret Kristu. Tieši tos vārdus, ko vajadzēja pieņemt kā pierādījumu, ka Viņš ir Dievs, tie vērsa pret Viņu. Tā tie Dieva patiesību pārvērta par meliem, un, jo tiešāk Pestītājs uz tiem runāja ar saviem žēlastības darbiem, jo noteiktāk tie pretojās gaismai.LI 162.4

    Jēzus sacīja: “No cilvēkiem Es godu nepieņemu.” Tas nebija Sinedrija iespaids, tā nebija viņu atzinība, pēc kā ilgojās Kristus. Viņu piekrišanu un viņu pagodinājumu Jēzus nevarēja pieņemt. Kristum bija Debesu gods un autoritāte. Ja Viņš būtu gribējis, tad eņģeļi nāktu Viņu pielūgt un pagodināt. Tēvs atkārtoti būtu apliecinājis, ka Jēzus ir Dievs. Bet pašu jūdu vadītāju un visas tautas dēļ, kuras vadoņi tie bija, Jēzus vēlējās, lai tie iepazītos ar Viņa raksturu un saņemtu tās svētības, kādas Viņš tiem bija nācis nest.LI 162.5

    “Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit.” Jēzus nāca Dieva spēkā, nesdams Viņa līdzību, izpildīdams Viņa norādījumus un meklēdams Viņa godu. Tomēr Israēla vadītāji Viņu nepieņēma. Bet, ja nāktu citi, kas būtu piesavinājušies Kristus lomu, tikai savas gribas vadīti un meklēdami savu godu, tādus tie atzītu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, kas meklē savu godu, atbilst paaugstināšanās kārei citos. Uz tādiem aicinājumiem jūdi varēja atsaukties. Viņi bija gatavi uzņemt viltus mācītājus, tāpēc ka tas glaimotu viņu lepnībai un saskanētu ar viņu iemīļotajiem uzskatiem un tradīcijām. Bet Kristus mācība nesakrita ar viņu idejām. Tā bija garīga un prasīja atteikšanos no sevis, tāpēc arī tie negribēja Viņu pieņemt. Tie nepazina Dievu, un Dieva balss Kristū tiem bija svešinieka balss.LI 163.1

    Vai tas pats neatkārtojas arī mūsdienās? Vai nav daudz reliģisku vadoņu, kas apcietina savas sirdis pret Svēto Garu, tā laupot sev spēju izprast Dieva balsi? Vai tie neatmet Dieva Vārdu, lai varētu ievērot savas tradīcijas?LI 163.2

    “Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?” Tas bija Kristus, kas ar Mozus starpniecību runāja uz Israēlu. Ja viņi būtu ieklausījušies šajā dievišķajā balsī, tad to būtu sadzirdējuši arī Jēzus mācībās. Ja tie būtu ticējuši Mozum, tie būtu ticējuši Tam, par kuru Mozus rakstīja.LI 163.3

    Jēzus zināja, ka priesteri un rabīni bija nolēmuši Viņam atņemt dzīvību, tomēr Viņš tiem ļoti saprotami izskaidroja savu vienotību ar Tēvu un attieksmi pret pasauli. Tie saprata, ka opozīcija pret Jēzu nav attaisnojama, tomēr no saviem ļaunajiem nodomiem neatteicās. Kad viņi ar savām acīm redzēja pārliecinošo spēku, kas pavadīja Kristus darbību, tos pārņēma bailes, bet tie turējās pretī visiem labajiem aicinājumiem un ieslēdzās tumsā.LI 163.4

    Tie bija cietuši galīgu neveiksmi, mēģinot sagraut Jēzus autoritāti vai arī atņemt Viņam tautas cieņu un ievērību, jo Viņa vārdi pārliecināja daudzus. Kad Kristus tiem pierādīja vainu, tie visai dziļi izjuta šo nosodījumu, tomēr rūgtums un naids pret Viņu tikai vēl vairāk pieauga. Tie apņēmās Viņu nonāvēt. Pa visu zemi tika izsūtīti vēstneši, lai tautu brīdinātu no krāpnieka Jēzus. Tika nozīmēti spiegi, lai tie novērotu un paziņotu par visu, ko Viņš runā vai dara. Dārgais Pestītājs jau stāvēja krusta ēnā.LI 163.5

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents