Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Sātana valgi

    Lielais strīdus starp Kristu un sātanu, kas ir turpinājies gandrīz seši tūkstoši gadus, drīz beigsies, un ļaunais pieliks divkārtīgas pūles, lai izpostītu Kristus darbu pie cilvēkiem un savaldzinātu savās cilpās viņu dvēseles. Viņa nolūks, pēc kura viņš dzenas, ir turēt tautu tik ilgi tumsā un grēkos, kamēr žēlastības laiks būs notecējis un nebūs vairs Kristus starpniecības nedz grēka upuru.LC 271.1

    Kad nemaz nemēģina viņa varai pretim stāties un baznīcā un pasaulē valda vienaldzība, tad sātans ir bez rūpju, jo viņam nav jābaidās tos pazaudēt, kurus viņš pēc sava prāta vada. Bet kad uzmanība tiek vērsta uz mūžīgām lietām un dvēseles prasa: “Kas man ir jādara, lai topu svēts?”, tad viņš ir tūliņ klāt un mēģina ar savu varu stāties Kristus varai pretim un strādāt pret Svētā Gara iespaidu. LC 271.2

    Svētie raksti paskaidro, ka zināmā gadījumā, kad Dieva bērni nāca stāties Kunga priekšā, arī sātans ieradās viņu vidū,1 bet ne priekš tam, lai zemotos mūžīgā Ķēniņa priekšā, bet lai uzstātos pret taisniem ar saviem ļauniem prasījumiem.Kad cilvēki sapulcējās Dievu godināt, arī tad viņš tai pašā nolūkā ir klāt. Kaut arī neredzams, viņš strādā ar visu uzcītību pie lūdzēju dvēselēm. Līdzīgi veiklam kara vadonim viņš izstrādā sa- vus plānus jau iepriekš. Kad viņš redz, ka Dieva sūtņi pēta svētos rakstos, viņš ievēro to vietu, kura ļaudīm tiks priekšā celta. Tad viņš pieliek visu savu viltību un gudrību, iekārtodams apstākļus tā, ka vēsts neaizsniedz tos, uz kuriem tā attiektos: Tiem, kam nopietni vajadzētu brīdinājuma, stājas ceļā kāda veikala lieta, kura prasa viņu klātbūtni un visu uzmanību, jeb kāds cits iemesls attur viņus no Dieva vārdu uzklausīšanas, kas viņus varētu vadīt uz mūžīgu dzīvību.LC 271.3

    Tālāk sātans redz, ka Dieva kalpi ir nospiesti garīgās tumsas dēļ, kura apņem tautu; viņš dzird viņu nopietnās lūgšanas dēļ dievišķās žēlastības un spēka, lūdz, ka taptu lauzta brīnišķā vienaldzība, bezrūpība un nejūtība, un ar atjaunotu dedzību ķeras pie savu nodomu izvešanas. Viņš kārdina cilvēkus, ka tie nodotos ēšanai vai citu kādu baudu apmierināšanai, tādā kārtā vājinādams viņu uzņemšanas spēju, un tie nevar uzklausīties tās lietas, kuras visvairāk tiem būtu vajadzīgas.LC 272.1

    Ļaunais ienaidnieks gan zin, ka visi, kurus viņš var pavedināt aizmirst lūgšanas un svēto rakstu pētīšanu, beidzot tiks no viņa pārvarēti. Viņš tāpēc izdomā visādas viltības, ar kurām tad nu nodarbina viņu prātus. Vienumēr ir bijusi īpaša cilvēku šķira, kura gan atzīst savu bezdievību, tomēr negrib pieņemties patiesības atzīšanā, un padara par savu reliģiju savu domu pretinieku rakstura trūkumu un ticības vainu meklēšanu. Tie ir sātana galvenie palīgi. Brāļu apsūdzētāju netrūkst; un kur Dievs strādā, un kur viņa pielūdzēji tam parāda pienācīgo godu, tur viņi ir pastāvīgi darbā. Patiesības mīlētāju vārdus un darbus tiem patīk nostādīt nepareizā gaismā. Viņu patiesais uzdevums ir aptumšot katra patiesa un cēla darba cēloņus un ar tikko nojaušamiem, veikliem aizrādījumiem pamodināt nepiedzīvojošās dvēselēs aizdomas. Visādi, kā vien tik var iedomāties, viņi mēģina nostādīt tīru un taisnu kā samaitātu un mānošu.LC 272.2

    Bet nevienam nevajaga ļaut sevi piemānīt. Ir viegli pazīt, kā bērni viņi ir, kā piemēram viņi seko un kā darbus dara. “Pēc viņu augļiem jums tos būs pa-LC 272.3

    zīt.”1 Viņu izturēšanās līdzinās ļaunā apmelotāja, sātana izturēšanai, “brāļu apsūdzētāja” izturēšanai.1 LC 273.1

    Lielam krāpniekam stāv gatavi ļoti daudz rīku un visādi maldi dvēseļu gūstīšanai — ķecerības, kuras ir piemērotas katra uzņemšanas spējai un garšai, kurus viņš grib samaitāt. Viņa plāns ir ievest draudzē visādus neatdzimušus un neuzticamus elementus, kuri pamudina uz šaubām un neticību, un kuri visiem, kas grib tikt uz priekšu, liek ceļā kavēkļus. Daudzi, kam nav īstas ticības uz Dievu un viņa vārdu, tomēr piekrīt zināmām patiesības pamatmācībām un skaitās par kristīgiem, un caur tiem jo viegli iezogas maldi zem bībeles mācību nosaukuma. LC 273.2

    Apgalvojums, ka tas neko nenozīmējot, kam cilvēks ticot, ir sātana viszemākā mānīšana. Viņš zin, ka patiesība, kad tā tiek uzņemta mīlestībā, dara svētu saņēmēja dvēseli, tāpēc viņš pastāvīgi mēģina iegrūst zem evaņģēlija dažādas teorijas un pasakās. No pašiem pirmiem sākumiem Dieva kalpi ir cīnījušies pret maldu mācībām, ir cīnījušies ne tikai pret grēkos nogrimušiem cilvēkiem, bet arī pret maldu izplatīšanu, kas ved dvēseles pazušanā. Elija, Jeremija, Pāvils noteikti un bez bailēm stājās tiem pretī, kas gribēja cilvēkus novērst no Dieva. Brīvdomāšana, kura patiesu bībeles ticību uzskata kā nesvarīgu, toreizējos patiesības aizstāvjos neatrada piekrišanuLC 273.3

    Tukšie un pārspīlētie svēto rakstu izskaidrojumi un daudzās viena otrai pretimrunājošās teorijas attiecībā uz kritīgās pasaules bībeles mācībām ir mūsu lielā ienaidnieka darbs, kurš grib sajaukt prātus, lai nevarētu izšķirt patiesību. Un par daudzām nevienprātībām un šķelšanām, kristīgām baznīcām lielā mērā ir jāpateicas svēto rakstu sagrozīšanai, kad tiek aizstāvētas iemīļotas teorijas. Kur rūpīgi un ar pazemīgu sirdi būtu jāpētī svētos rakstus un jāmācās pazīt viņa prātu, tur tiek meklēts tikai kautkas brīnišķīgs un oriģināls.LC 273.4

    Priekš maldu mācību un rakstos nepamatotu paradumu pabalstīšanas daži izķer iz svētiem rakstiem tikai zināmas vietas un pieved kā savu apgalvojumu pierādījumus, izķer varbūt tikai kādu pusi no pantiņa, kamēr pārējā daļa varbūt rādītu, ka zināmā vieta izprotama pavisam pretēji. Ar čūskas viltību viņi nostiprinājas aiz nesakarīgiem izteicieniem, un izliek tos tā, ka tie saskan ar viņu miesas prātu. Viņi ar nodomu sagroza Dieva vārdus. Daži, kuriem ir darbīga fantāzija, lielas uz svēto rakstu simbolisku tulkošanu un izskaidro viņus tā, kā tas viņu fantāzijai patīkas, ne tik daudz piegriežot vērības Dieva vārdiem, kā savām iedomām.LC 274.1

    Kad svētos rakstus studē ne ar pazemīgu un lūdzošu sirdi, bet tikai ar augstu gudrību, tad tiek sagrozītas kā vienkāršākās un skaidrākās, tā arī grūtākās vietas. Pāvesta varas un godības priekšstāvji izmeklējas tādas svēto rakstu vietas, kuras vislabāk var piemērot viņu nolūkiem un izliek tās pēc savas patikšanas, tāpat mācīdami arī tautu un aizliegdami viņai pašai bībeles studēšanu un svēto rakstu īsto saprašanu. Tautai vajadzētu dot visu bībeli, taisni tādu, kāda bībele ir. Būtu labāk, ja nebūtu nekādas bībeles zināšanas, nekā kad svēto rakstu mācības rupjā kārtā tiek sagrozītas.LC 274.2

    Bībele bija nolemta būt visiem par vadoni, kas gri. l.eja iepazīties ar radītāja prātu. Dievs deva cilvēkiem drošo pravietojuma vārdu, nāca eņģeļi un pat Kristus un pasludināja Daniēlam un Jānim lietas, kurām visā drīzumā bija notikt. Lielie, svarīgie notikumi, kuriem tik liela nozīme priekš mūsu pestīšanas, nekādā ziņā nepalika noslēpumā tīti. Viņi nebija tā zināmi darīti, kā tie patiesu patiesības meklētāju varētu apmulsināt un novadīt uz maldu ceļiem. Kungs sacīja caur pravieti Habakuku: “Raksti parādīšanu un uzraksti to uz galdiem, ka to var viegli lasīt.”1 Dieva vārds ir priekš visiem skaidrs, kas to pētī lūdzošām sirdīm.Katra patiesi uzt1cīga dvēsele tiks pie patiesības gaismas. “Taisnam aust gaišums un prieks sirdsskaidriem.”1 Neviena draudze nevar tapt svēta, kad viņus locekļi nemeklē patiesību kā kādu apslēptu mantu.LC 274.3

    Ar saucienu: “Brīvdomība!” cilvēki tiek maldināti un tiek apstulboti no pretinieka viltības, kas pastāvīgi domā par savu nolūka sasniegšanu. Kad viņam izdodas ar spekulācijas palīdzību izspiest bībeli, Dieva likumi tiek nostumti pie malas un baznīcas paliek par grēku kalpiem, kautgan sakās esam brīvas. Daudziem zinātniska pētīšana 1r tapusi par lāstu. Caur zinātnes un mākslas atradumiem Dievs lika itkā gaismas straumei izlieties pār pasauli; bet pat lielākie gari, kad viņi netiek vadīti no Dieva gara, savos pētījumos apmulst un nevar atrast īstos sakarus, kādos stāv zinātne pret dievišķo atklāšanos.LC 275.1

    Cilvēku atzīšana kā laicīgās, tā arī garīgās lietās ir tikai nepilnīgs prāta darinājums; daudzi tāpēc nespēj savus zinātniskos uzskatus savienot ar svēto rakstu izskaidrojumiem. Daži pieņem teorijas un spekulācijas kā zinātnisku faktu un domā, ka Dieva vārdu vajagot pārbaudīt pie “zinātnes, ko nepareizi tā sauc”.2 Radītājs un viņa darbi iet pāri viņu saprašanai, un tāpēc ka viņi tos nevar izskaidrot ar dabīgiem likumiem, viņi uzskata bībeles stāstus par tādiem, uz kuriem paļauties nevar. Vecās un Jaunās Derības apšaubītāji bieži sper arī lielāku soli, apšauba Dieva esamību un arī piešķir dabai nebeidzamus spēkus. Tāpēc ka viņi palaiduši vaļā savu enkuru, viņi ir atstāti sev pašiem un tiek nesti pa straumi uz priekšu, kamēr tiek sasisti pie neticības klints.LC 275.2

    Tādā kārtā daudzi atstājas no ticības un tiek no velna pavesti. Cilvēki ir centušies būt gudrāki par savu Radītāju; cilvēku gudrība ir mēģinājusi izpētīt un izskaidrot noslēpumus, kuri nemūžam nebūs atrisināmi. Ja cilvēki gribētu pētīt un atzīt to, ko Dievs pats no saviem nodomiem ir zināmu darījis, tad viņiem būtu tāds ieskats no Jehovas godības, diženuma un varas, ka viņi paši redzētu sevi, cik viņi mazi, un būtu mierā ar to, ko viņš priekš saviem bērniem ir zināmu darījis.LC 275.3

    Viens no sātana mānīšanas meistara gabaliem ir uzturēt cilvēkos meklēšanu un aizdomas tādās lietās, kuras Dievs nav gribējis darīt zināmas un pieietamas mūsu saprašanai. Tā notikās, ka Lucifers pazaudēja savu vietu debesīs. Viņā sacēlās nemiera gars, tāpēc ka viņam netika uzticēti visi Dieva padomi, nn viņš pavisam neievēroja to, kas viņam viņu augstā stāvoklī tika atklāts attiecībā uz viņa paša darbu. Celdams nemieru savu pavalstnieku sirdīs viņš panāca viņu krišanu. Tad viņš centās iedot cilvēkiem to pašu garu un viņus pavedināt uz tiešu Dieva baušļu neievērošanu.LC 276.1

    Tie, kas negrib pieņemt skaidrās un asās bībeles patiesības, pastāvīgi meklē pēc patīkamām pasakām, kas apmierina viņu sirdsapziņu. Jo mazāk priekšā nestās mācības ir garīgas, pašaizliedzīgas un pazemīgas, jo ar lielāku labpatiku viņas tiek uzņemtas. Šie ļaudis pazemo savus prāta spēkus un nododas savāmmiesas kārībām. Viņi ir pārāk gudri savā paša prātā, lai ar sagrauztu sirdi un nopietnā lūgšanā pētītu Kunga ceļus, un tāpēc viņu acis ir kā aptumšotus. Sātans ir gatavs klusināt sirds vēlēšanos un patiesības vietā dod māņus. Tādā kārtā arī notikās, ka pāvestība ieguva varu pār cilvēku prātiem un atmetot patiesību, kuru uzņemot jānes krusts, protestanti gāja pa to pašu ceļu. Visi, kas atstāj novārtā Dieva vārdus, lai nodotos ērtībai un gudrošanai kā lai neatšķirtos no pasaules — tiek atstāti savā pašu zināšanā, lai pieņemtu nosodāmas ķecerības par reliģiskām patiesībām. Maldi tiek pieņemti visādos veidos, kādi tik vien ir izdomājami un patiesība tiek ar nolūku atmesta. Tas, kas uz vienu maldīšanos skatās ar lielām bailēm, otru labprāt pieņems. Apustulis Pāvils runā par kādu cilvēku šķiru, “kas patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti,” un saka par tiem: “Un tāpēc Dievs tiem sūtīs stipru maldīšanās garu, ka tie tic meliem; lai top sodīti visi, kas patiesībai nav ticējuši, bet kam bijusi patikšana pie netaisnības.”1 Kad mums ir tāds brīdinājums priekš acīm, tad piederas, ka esam nomodā par tām mācībām, kuras pieņemam.LC 276.2

    Viens no visvairāk panākuma pilniem lielā krāpnieka ieročiem ir spiritisma melu mācības un izdomātie brīnumi. Pārģērbies par gaismas eņģeli viņš izmet savus tīklus tur, kur tas vismazāk būtu domājams. Kad cilvēki nopietnā lūgšanā studētu Dieva grāmatu un gribētu saprast viņa mācības, tad viņi netiktu atstāti tumsā un viņiem nebūtu jāpieņem neīstās mācības. Bet atmezdami patiesību viņi krīt māņiem par upuri.LC 277.1

    Otrs briesmīgs malds ir mācība, kura noliedz Kristus dievišķo izcelšanos un apgalvo, ka pirms savas nākšanas pasaulē viņš neesot eksistejis. Šī teorija tiek pieņemta ļoti labvēlīgi no daudziem, kuri sakās esam kristīgi; bet viņa runā pretim Pestītāja skaidriem paskaidrojumiem attiecībā uz viņa stāvokli pret Tēvu, viņa dievišķo dabu un preeksistenci (ka viņš dzīvojis jau pirms nākšanas pasaulē). Bet šo teoriju nevar uzturēt, nesagrozot visneatbildīgakā kārtā svētos rakstus. Viņa ne tikai pazemo cilvēku sajēgu par pestīšanas darbu, bet apgāž arī ticību uz bībeli kā dievišķu atklājumu. Tas padara teoriju vēl bīstamāku un ar vēl jo lielākām grūtībām nākas tai stāties pretim. Ja cilvēki noliedz Svēta Gara doto rakstu liecību par Kristus dievību, tad par velti būs mēģināt viņus šinī lietā pārliecināt, jo vispilnīgākais pierādījums nenieka neiespēs. “Bet miesīgs cilvēks nesaņem, kas ir no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība un viņš to nevar saprast, tādēļ ka tas garīgi apspriežams.”1 Nevienam, kas šim maldam tic, nevar būt īsts jēdziens par Kristus dabu un misiju, nedz no Dieva lielā cilvēku pestīšanas plāna.LC 277.2

    Vēl ir pieņemts viens cits nelaimi nesošs malds, un tas ir ātri izplatījusies ticība, ka sātans kā personīga būtne nemaz neeksistē;ka nosaukums svētos rakstos tiekot lietots tikai priekš cilvēku ļauno domu un kārību apzīmēšanas.LC 277.3

    Tāli un plaši pazīstamā kanceles mācība, ka Kristus otrā atnākšana pastāvot iekš tam, ka Kungs nākot pie ikviena mirēja, ir izdomājums, kas novērš cilvēku domas no Kristus personīgas atnākšanas debess padebešos. Gadiem jau sātans tā ir sacījis: “Redzi, viņš ir kambaros”;1 un daudzas dvēseles ir gājušas pazušanā, tāpēc ka ir pieņēmušas šos māņus. LC 278.1

    Vēl pasaules gudrība māca ka lūgšanām neesot nozīmes. Zinātņu vīri apgalvo, ka uz lūgšanām nevarot būt patiesas atbildes, ka tas būtu dabas likumu apgāšana, ka tas būtu brīnums un ka brīnumu nepavisam neesot. Viņi saka, pasauli pārvaldot noteikti likumi, un Dievs nedarot nekā, kas ir pret šiem likumiem. Tādā kārtā viņi attēlo Dievu atkarīgu no viņa paša likumiem, itkā dievišķo likumu darbība izslēgtu dievišķo brīvību. Tādas mācības runā pretim svēto rakstu liecībai. Vai nenotika brīnumi caur Kristu un viņa apustuļiem? Tas pats žēlastības pilnais Pestītājs vēl šodien dzīvo un viņš ar tādu pat gatavību klausās uz ticīgo lūgšanām, kā tad, kad vēl redzams staigāja zemes virsū. Dabiskais darbojas reizā ar pārdabisko. Viena daļa no dievišķā plāna ir tas, ka viņš mums dod atbildi uz mūsu ticīgām lūgšanām, ko viņš citādi mums nedotu, ja mēs tā nelūgtos.LC 278.2

    Neskaitāmas ir maldīgās mācības un pārspīlētas iedomas, kas baznīcā un visā kristīgā pasaulē ņem virsroku. Nav iespējams novērtēt visas ļaunās sekas, kas ceļas kaut tik no viena Dieva likumu robežakmeņa pārbīdīšanas. Tikai nedaudzi no tiem, kas uzdrošinās to darīt, paliek stāvot pie vienas vien atmestas patiesības. Vairākums turpina atmest vienu patiesību pēc otras, kamēr viņi beidzot kļūst pavisam neticīgi. LC 278.3

    Parastās teoloģijas maldi ir iedzinuši ne vienu vien dvēseli skepticismā, kuras citādi būtu kļuvušas bībeles ticīgas. Viņām nav iespējams pieņemt mācības, kuras runā pretim viņu jēdzieniem par taisnību, žēlastību un labumu; un tā ka viņas tiek nostādītas kā bībeles mācības, tad šis dvēseles liedzās pieņemt viņas kā Dieva vārdus.LC 278.4

    Un tas ir tas mērķis, kuru sātans mēģina sasniegt. Nav nekas ko viņš vairāk vēlētos, ka izpostīt uzticību uz Dievu, un viņa vārdiem. Sātans stāv liela šaubītāju pulka priekšgalā un strādā ar visiem spēkiem, ka varētu dabūt dvēseles uz savu pusi. Šaubīšanās sāk nākt modē. Aiz tā paša iemesla ka sātans, liela ļaužu šķira uzskata Dieva vārdu ar šaubām, īpaši tāpēc, ka tas grēku tiesā un soda. Tie, kas negrib paklausīt viņa prasībām, cenšas apgāzt viņa autoritāti. Viņi lasa bībeli un klausās uz tās mācībām, sludinātām no kanceles tikai tāpēc, lai atrastu svētos rakstos, vai pie sprediķa kaut ko peļamu. Ne mazums top neticīgi, lai aizbildinātu savu nolaidību pienākumu izpildīšanā, vai lai pavisam attaisnotos. Citi aiz lepnuma un vienaldzības pieņem skeptiskus principus (kas par visu ko šaubās). Pardaudz mīlēdami ērtu dzīvi, lai varētu kautko izvest, kas būtu goda vērts, kas prasa piespiešanos un pašaizliegšanos, viņi ir uzsākuši bībeli kritizēt, lai caur to sev iegūtu lielāku gudrības slavu. Ir ļoti daudz, ko prāts bez dievišķas apgaismošanas nevar saprast; un tādā kārtā ir dots iemesls priekš kritizēšanas un dažādam asprātībām. Daudzi domā, ka šaubīties un neticēt ir tikumīgi. Tomēr būs redzams, ka šie ļaudis izlikdamies patiesīgi un uzticīgi tiek dzīti no pašpaļaušanās un lepnuma. Daudziem ir liela patika kautko atrast svētos rakstos, kas citus apmulsina. Daži kritizē un disputē aiz tīra strīdīšanās prieka, stāvēdami netaisnības pusē. Viņi nesajēdz, ka tādā pat kārtā viņi paši nāk putnu ķēraju cilpā. Tā kā viņi ir atklāti izteikuši savu neticību, tad viņi domā, ka viņiem ir jāpiepatur savs stāvoklis. Tādā kārtā viņi savienojas ar bezdievīgiem un aizslēdz sev paradīzes vārtus. LC 279.1

    Dievs caur saviem vārdiem ir devis pietiekošus piemērus par savu dievišķo dabu. Lielās patiesības, kuras rāda mums mūsu pestīšanu, ir skaidri izliktas. Ar Svētā Gara palīdzību, ķas visiem patiesiem meklētājiem ir apsolīts, katrs pats priekš sevis var patiesības saprast. Pats Dievs cilvēkiem ir devis stipru pamatu, uz kura tie var balstīt savu ticību.LC 279.2

    Bet aprobežotais cilvēku prāts ir nepietiekošs priekš mūžīgā Dieva plāna un nolūku pilnīgas saprašanas. Mēs nevaram nekad tikdaudz zināt, cikdaudz zin Dievs. Mums nav brīv ar augstprātīgu roku pacelt aizkaru, aiz kura ir aizslēpusies dievišķā majestāte. Apustulis izsaucās: “Cik neizmanāmas viņa tiesas un neizdibināmi viņa ceļi!”1 Viņa izturēšanos pret mums un viņa dzinekļus, kas viņu vada, mēs varam tiktāl saprast, cikdaudz mēs atzīstam viņa neaprobežoto mīlestību un žēlastību. Mūsu debesu tēvs kārto visu ar gudrību un taisnību, un mēs nedrīkstam būt nemierā un izturēties ar aizdomām pret viņu, bet mums būs godbijīgā pazemībā zemoties viņa priekšā. Viņš atklās mums tikdaudz no saviem nodomiem, cik mūsu labā ir vajadzīgs, un visu tālāko mums būs nodot viņa visvarenā rokā un viņa mīlestības pilnai sirdij.LC 280.1

    Kaut gan Dievs dod jo daudz pamatus, uz kuriem cilvēks varētu balstīt savu ticību, viņš tomēr nekad neatņems visus neticības cēloņus. Kas meklā atbalstu savām šaubām, to arī atradīs un tie, kas liedzas pieņemt Dieva vārdu un viņam paklausīt, iekams visas ierunas un visi šaubu iemesli nav atņemti, nekad nenāks pie gaismas. LC 280.2

    Aizdomas pret Dievu ir neatjaunotas sirds dabīgs asns, sirds, kura ir ienaidā pret Dievu. Bet ticība ir iedota no Svēta Gara un viņa uzplauks tikai tikdaudz, cikdaudz tā tiek kopta. Neviens bez nopietnas cenšanās nevar stiprāks palikt savā ticībā. Neticība pieņemas līdz ar dvēseles spēku mazināšanos; un kad cilvēki nenodarbojas vis ar to, kas viņu ticību pierāda, bet šaubās un kritizē, viņu šaubas tiek jo vairāk apstiprinātas.LC 280.3

    Un tie, kas šaubās Dieva apsolījumiem un netic viņa žēlastības apgalvojumiem, atņem Dievam godu, un viņi Kristum vis netuvinājas, bet pastāvīgi attālinājas no viņa. Viņi ir neauglīgi koki, kas savus sausos zarus izplēš jo plaši, tā ka aizsedz saules gaismu citiem stādiem, un tie nīkst un mirst viņu stindzinošā ēnā. Viņu dzīves darbs uzstāsies pret tiem, kā nekad neapklusināms liecinieks. Viņi sēj šaubu un neticības sēklu, kas nesīs savus augļus.LC 280.4

    Tiem, kas grib vaļā tikt no savām šaubām, ir tikai viens celš: nekritizēt un neapšaubīt to, ko viņi nevar saprast, bet lūkoties uz to gaismu, kas patlaban uz viņiem spīd, lai saņemtu vēl jo lielāku gaismu. Viņiem būtu jāseko katram pienākumam, kuru apgaismotais prāts tiem licis saprast un viņi sapratīs arī to, par ko viņi tagad vēl šaubās.LC 281.1

    Sātans nāk klajā ar tādiem viltojumiem, kuri patiesībai tik līdzīgi, ka tie viegli var pievilties, kas ļaujas to darīt un kuri labprāt apietu patiesības prasījumus — pašaizliedzību un upurus; sātans tomēr nespēj paturēt savā varā nevienu dvēseli, kas meklē patiesības atzīšanu. Kristus ir patiesība, un “patiesais gaišums, kas apgaismo visus cilvēkus, kas nāk šai pasaulē.”1 Patiesības gars ir nācis, lai vestu visus cilvēkus pie patiesības. Un zem Dieva dēla pilnvaras ir rakstīts: “Meklējiet, tad jūs atradīsiet.” “Ja kas grib viņa (Tēva) prātu darīt, tas sapratīs, vai šī mācība ir no Dieva.”2 LC 281.2

    Kristus pakaļstaigātāji maz zin no tiem nodomiem, kurus sātans un viņa pulki pret tiem kaļ. Bet viņš, kas debesīs sēd, ievadīs ka šie plāni piepilda viņa dziļākos nodomus. Kungs pieļauj, ka viņa ļaudis tiek likti pārbaudīšanās ugunīs, bet ne tāpēc ka viņam patiktu viņu ciešanas un noskumšana, bet tāpēc ka šis paņēmiens vedīs pie galīgas uzvaras. Saskaņā ar savu paša pilnību viņš tos nevar sargāt no kārdināšanām, jo pārbaudīšanas nodoms ir viņus sagatavot, ka tie varētu pretoties visiem ļauniem vilinājumiem.LC 281.3

    Dieva darbu nevar kavēt ne velns, nedz bezdievīgi cilvēki, tie viņu arī nevar atšķirt no viņa tautas, kas ar satriektām un pazemīgām sirdīm atzīst savus grēkus un no tiem atstājas, un ticībā paļaujas uz viņa apsolījumiem. Katrai kārdināšanai, katram iespaidam, lai viņi būtu atklāti vai slepeni, var jo sekmīgi pretimstāties. “Ne caur spēku, nedz caur varu, bet caur manu Garu tas notiks, saka Kungs Cebaots.”1 “Jo Kunga acis ir pār taisniem un viņu ausis uz viņu lūgšanu;... Un kas jums ļaunu darīs, ja jūs labam dzenaties pakaļ”2 Kad Bileāms, vilināts no jaukas algas apsolījuma, izlietoja pret Israēlu burvības vārdus un Kungam upurēdams gribēja ka lāsts nāktu pār viņa tautu, Dieva Gars aizliedza ļaunumu, kuru viņš ilgojās izsacīt, un Bileāms bija piespiests izsaukties: “Kā lai es nolādu, ko Kungs nelād, un kā lai es nosodu, ke Kungs nesoda?” “Lai mana dvēsele mirst šo taisno nāvē, un lai mans pastara gals ir tāds kā viņiem.” Kad atkal tika upurēts, bezdievīgais pravietis sacīja: “Redzi, man ir pavēlēts svētīt; viņš ir svētījis un es nedarīšu citādi. Noziegumu viņš neredz iekš Jēkaba un ļaunumu neatrod iekš Israēla; Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņa prieki pie viņa.” “Jo zīlēšana neder pret Jēkabu nu buršana neder pret Israēlu. Savā laikā Jēkabam top sacīts un Israēlam, ko Dievs dara.”3 Tika tomēr vēl uzcelts trešais altāris un Bileāms atkal mēģināja panākt lāstu. Bet Dieva Gars tomēr pasludināja ar pravieša nelabprātīgām lūpām, ka viņa izredzētie dzīvos, un sodīja ienaidnieku ģeķību un ļaunprātību: “Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts, un kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts.”4LC 281.4

    Tanī laikā Israēla tauta bija Dievam uzticīga un kamēr tā bija paklausīga viņa bauslībai, nekāda zemes vai elles vara to nespēja uzvarēt. Bet sātanam beidzot tomēr izdevās savilkt lāstu pār Dieva tautu, lāstu, kuru Bileāms nebija uzdrošinājies izrunāt — pavedināt tautu uz grēku. Pārkāpusi baušļus viņa atšķīrās no Dieva un tika atstāta pate savā zināšanā, ka lai sajustu samaitātāja varu.LC 282.1

    Sātans zin it labi, ka pati vājākā dvēsele, kas iekš Kristus paliek, var droši cīnīties ar tumsības spēkiem, varētu pat viņam pašam pretimstāties un uzvarēt kad viņš atklāti nāktu. Tāpēc viņš mēģina krusta cīn- ītājus izdabūt iz viņu drošiem cietokšņiem, pats ar saviem karotājiem turēdamies paslēptuvē un gatavs visus samaitāt, kas uzdrošinātos rādīties viņu robežās. Tikai pazemīgi paļaujoties uz Dievu un paklausot visus viņa baušļus, mēs varam būt droši. Neviens bez lūgšanas nevar būt drošs kaut vienu dienu vai stundu. Īpaši mums jālūdz Kungu pēc gudrības, ka varam viņa vārdu saprast. Tad sapratīsim kārdinātāja nodomus un redzēsim līdzekļus, kā sekmīgi varam atsist viņu uzbrukumus. Sātans ir labs bībeles pazinējs, viņš pieved vietas un dod tām savu iztulkojumu, lai tik panāktu mūsu krišanu. Bībeli mums būtu jāstudē ar pazemīgu sirdi un nekad nebūtu jāizlaiž iz acīm mūsu atkarību no Dieva. Mums allaž būtu jābūt gataviem pret sātana uzbrukumiem un bez mitēšanās būtu jālūdz ticīgām sirdīm: “Neieved mūs kārdināšanā.”1LC 282.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents