Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Bēdu laiks

    Tanī laikā celsies Miķelis, tas lielais valdnieks, kas tavu ļaužu bērnus aizstāv, un tad būs tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis, kamēr ļaudis bijuši, līdz tam laikam. Un tanī laikā tavi ļaudis taps izpestīti, visi, kas rakstīti dzīvības grāmatā.1 LC 317.1

    Kad trešā eņģeļa vēsts būs pasludināta, tad žēlastība vairs neaizstāvēs grēcīgo zemes bērnu. Dieva ļaudis nobeiguši savu darbu; tie saņēmuši “vēlo lietu”, atspirgšanu “no Kunga vaiga”, un tie ir sagatavoti uz nākošo pārbaudīšanās stundu. Eņģeļi debesīs steidzas šurp un turp. Kāds no zemes atgriezies eņģelis pasludina, ka viņš savu darbu ir beidzis; pasaulei ir dots pēdējais pārbaudījums, un visiem, kas bijuši uzticīgi Dieva pavēlēm un priekšrakstiem, tika uzspiests “dzīvā Dieva zieģelis”. Tad Jēzus vidutājība tur augšā debesis beidzas. Viņš paceļ savas rokas un saka ar skaņu balsi: “Ir piepildīts!” un eņģeļu pulki nonem savus kroņus viņam tālāk svinīgi pasludinot: “Kas netaisnību dara, lai joprojām netaisnību dara, un kas apgānīts, lai joprojām ir apgānīts, un kas taisns, lai joprojām ir taisns, un kas svēts, lai joprojām ir svēts.” Par katru atsevišķu gadījumu tika spriests, vai nu uz dzīvību, vai uz nāvi. Kristus ir salīdzinājis savu tautu un viņas grēkus izdeldējis. Pavalstnieku skaits ir tapis pilns; “debesu valstība, spēks un vara” gaida savus atpestītos mantiniekus, pār kuriem Jēzus valdīs, visu ķēniņu ķēniņš un visu kungu Kungs.LC 317.2

    Kad Jēzus atstāj vissvētāko debess svētnīcā, tumsība apklāj zemes iedzīvotājus. Šinī briesmīgā laikā taisnajiem jādzīvo bez vidutāja svētā Dieva vaiga priekšā. Saites, ar kurām bezdievīgie bija saistīti, ir atraisītas, un sātanam ir dota pilna vara pār galīgi neatgriezīgiem. Dieva lēnprātība ir beigusies, tā ir atmetusi viņa mīlestību un viņa likumus kājām minusi. Bezdievīgiem žēlastības laiks ir beidzies; Dieva Gars, kuram viņi tik stūrgalvīgi bija pretojušies, beidzot tiem ticis atņemts. Tie atdoti ļaunā ienaidnieka varā, vairs nedus uz tiem Dieva žēlastība. Tad sātans liks nākt pār zemes iedzīvotājiem pēdīgām lielām piemeklēšanām. Tiklīdz Dieva eņģeļi būs mitējušies valdīt pār ļaunām cilvēku kaislībām, nemiers izlauzīsies ne no kā vairs neturēts. Visā pasaulē būs tāds šausmu juceklis, kāds netika pieredzēts pat Jeruzālemes izpostīšanas laikā.LC 318.1

    Viens vienīgs eņģelis nokāva visus Ēģiptes pirmdzimtos un piepildīja zemi ar vaimanām. Kad Dāvids tautu skaitot noziedzās pret Dievu, atkal viens pats eņģelis nesa lielu postu viņam par sodu. Tāda pat vara postīt, kāda ir svētiem eņģeļiem, kad Dievs tiem pavēl, tiks dota ļaunajiem eņģeļiem, kad viņš gribēs. Ir spēki, kas ir gatavi visu izpostīt, tiklīdz Dievs būs devis atļauju.LC 318.2

    Tie, kuri Dieva baušļus tur godā, ir tikuši apsūdzēti par lielā soda vaininiekiem un viņi tiks uzskatīti par iemeslu lielajiem satricinājumiem dabā, par iemeslu kariem un azins izliešanām cilvēku starpā un visam postam un nelaimei, kas piepilda zemi, Dieva pēdējais biedinājums ir bezdievīgos radījis dusmas; tās ir izgāztas pret visiem tiem, kas brīdinošo vēsti uzņēmuši, un sātana ienaids un vajāšanas taps vēl lielāki.LC 318.3

    Kad Dievs atstājās no jūdu tautas, to nezināja ne priesteri, ne pati tauta. Kaut gan sātans tos bija aizrāvis briesmīgo un nejauko kaislību varā, viņi tomēr vēl uzskatīja sevi par Dieva izredzēto tautu. Dievnamā dievkalpošanas notika pa vecam. Tika upurēts uz viņa apgānītiem altāriem, un katru dienu tika izlūgta svētība pār tautu, kura bija vainīga pie nenoziedzīgā Dieva Dēla asinīm un kura arī viņa kalpus un apustuļus bija mēģinājusi nokaut. Kad debesu svētās vietas neatsaucamais spriedums būs sacīts, un pasaules liktenis uz mūžu nolemts zemes iedzīvotāji to nezinās. Tauta kurai Dieva Gars galīgi ticis atņemts, vēl turpinās ievērot reliģijas normas; un sātaniskā dedzība, ar kuru ļaunais valdnieks iededzinās savos kalpos viņu ļauno nodomu izvešanai, līdzināsies patiesai dievbijībai. LC 318.4

    Sabats visai kristīgai pasaulei ir tapis par īpašu cīņas priekšmetu un tā kā valsts un baznīca ir apvienojušās, lai izvestu svētdienas svētīšanu, tad mazā mazākuma ciešā pretošanās vairākuma prasībai saceļ vispārībā zināmu nicināšanu. Tiek uzsvērts, ka tos nedaudzos, kas baznīcas iekārtai un valsts likumiem pretojas, nedrīkstētu nemaz ciest savā vidū; ka esot labāk, kad viņi cieš, nekā kad veselā tautā tiek radīts sajukums unnelikumība. Tā vairāk kā pirms astoņpadsmit gadusimteņiem sprieda “tautas vadonis” par Jēzu, Viltīgi gudrais Kajafa sacīja: “Ir labāk kad viens cilvēks mirst par tautu, nekā kad visa tauta aiziet bojā.” Šis pierādījums tiks beidzot vērsts pret tiem kas svētī sabatu, kā tas ceturtā bauslī ir pavēlēts; tiks izdota pavēle, kurā tie tiks nostādīti kā tādi, kas pelnījuši visbargāko sodu, un kurā tautai tiks dota brīvība viņus pēc kāda zināma laika nokaut. Katolicisms vecā un atkritušais protestantisms jaunā pasaulē rīkosies abi vienādi pret tiem, kas Dieva priekšrakstus tur cieņā un godā.LC 319.1

    Pār Dieva tautu tad nāks bēdas un vaimanas, kuras iztēlo pravietis, rādīdams Jēkaba bailes: “Jo tā saka tas Kungs: mēs dzirdam briesmu balsi, tur ir bailes un nemiers.” Kāpēc tad es redzu,... ka visi vaigi palikuši bāli? Jo tā diena ir tik liela, kā citas tādas nav, un tas 1r Jēkaba bēdu laiks; tomēr viņš no tā taps izpestīts.”1LC 319.2

    Jēkaba bēdu nakts, kad viņš Dievu lūgdams cīnījās un mēģināja atsvabināties no Ēsava rokas, attēlo Dieva tautas bēdn laika piedzīvojumus. Jēkabs, kurš ar viltību gribēja iegūt sava tēva svētību, kura pienācās viņa brālim Ēsavam, izbijies no pēdējā nāvīgiem draudiem, lūkoja glābties. Pēc tam, kad viņš daudzus gadus bija svešumā pavadījis, viņš saņēma no Dieva pavēli atgriezties dzimtenē un tamdēļ devās ceļā ar savām sievām un bērniem un ar saviem ganāmiem pulkiem.LC 319.3

    Kad viņš nonāca pie zemes robežām, to sagrāba bailes, kad viņš dzirdēja, ka Ēsavs tuvojas, vadīdams kādu kareivju pulku, un laikam gribēdams atriebties. Šķita ka Jēkaba neapbruņotam un aizsargāties nespējīgam pulciņam būs tapt par asiņainas kaušanas upuri. Un bēdu un rūpju smagumam un bailēm pievienojās vēl jo smagi pašpārmetumi; jo tas bija viņa paša grēks, kurš bija licis briesmām nākt pār viņu. Viņa vienīgā cerība bija Dieva žēlastība. Viņa vienīgā aizsargāšanās bija lūgšana. Un tomēr viņš no savas puses neatstāja neko nedarītu ko varēja, lai tikai izlīdzinātu brāļam nodarīto netaisnību un izbēgtu piedraudētām briesmām. Tāpat ir jādara arī Kristus pakaļstaigātājiem tuvojoties bēdu laikam, tiem ir jāpieliek visas pūles, lai nostātos pareizā gaismā tautas priekšā, lai lauztu aizspriedumu varu un lai novērstu katras briesmas, kas draud brīvībai un sirdsapziņai.LC 320.1

    Pēc tam kad Jēkabs savu saimi bija projām aizsūtījis, lai tā neredzētu viņa bēdas, viņš palika viens, cīnīties ar Dievu.LC 320.2

    Viņš atzīst savus grēkus, tāpat arī lielo Dieva žēlastību, kas bijusi ar viņu un ar dziļu pazemību piemin savu tēvu derību un apsolījumus, kurus dzirdēja naktī pie Bēteles un svešniecībā. Ir atnācis viņa dzīves izšķirošais brīdis; viss ir likts uz kauliņiem. Tumsā un vientulībā viņš turpina savu lūgšanu, dziļi zemodamies Dieva priekšā. Piepeši kāda roka aizskar viņa plecus. Viņam šķiet,LC 320.3

    ka kāds ienaidnieks pēc viņa dzīvības ir nācis, un ar visiem spēkiem un izmisumā tas cīnās ar iedomāto ienaidnieku. Dienai austot svešnieks parāda savu pārcilvēcisko varu; viņam pieskaroties stiprais vīrs saļimst un krīt kā bezspēcīgs raudošs lūdzējs savam paslēpumainam retiniekam uz kamiešiem. Jēkabs tagad zin, ka tas ir derības eņģelis, tas pats, ar kuru viņš agrāk bija cīnījies. Kaut gan nespējīgs, bez spēka, lielas sāpes ciezdams, viņš tomēr neatsakās no sava nodoma. Ilgi viņš atrodas grūtā uņ neveiklā stāvoklī un cieta sirdspārmetums un nemieru. Tagad viņš grib dabūt skaidrību, ka viņam ir piedots. Dievišķais viesis taisas aiziet; bet Jēkabs to turēdams lūdzas svētību. Eņģelis saka: “Ļauj man iet, jo rīts jau aust.” Bet vectēvs izsaucas: “Es tevi nelaidīšu, pirms tu mani nesvētīsi.” Kāda paļaušanās, kāda noteiktība, kāda izturība tiek še parādīti! Kad tā būtu bijusi lielīga un uzpūtīga prasība, tad Jēkabs ar to būtu guvis sev samaitāšanu; bet viņam tiek dots apsolījums kā tādam, kas atzīst savu vājību un nespēcību un necienību un tomēr paļaujas uz patiesā Dieva žēlastību.LC 320.4

    “Viņš cīnījās ar eņģeli un uzvarēja.”1 Savas pazemības, grēku nožēlošanas un nodošanās dēļ, viņš maldos klīstošs mirstīgs cilvēks uzvarēja Dievu. Viņa paļāvība balstījās uz Dieva apsolījumiem, un bezgalīgās mīlestības pārejošā sirds nevarēja nabaga grēcinieka lūgšanu nepaklausīt. Viņa uzvaru pieminēdams un citus drošinādams un uzmudinādams, sekot viņa piemēram,viņa vārds, kas agrāk atgādināja grēku, tagad tapa par uzvaras atgādinātāju. Un tas notikums, ka Jēkabs bija Dievu uzvarējis, bija par aizrādījumu tam, ka viņš, Jēkabs, cilvēkus uzvarēs. Vinš vairs nebijās sastapties ar sava brāļa dusmām, jo tas Kungs bija viņa stiprums un drošums.LC 321.1

    Sātans Jēkabu bija apsūdzējis Dieva eņģeļiem un prasīja sev tiesības viņu viņa grēku dēļ nomaitāt. Viņš bija Ēsavam devis tādu prātu, celties un iet pret savu brāli; un kamēr vectēvs visu garo nakti cīnījās, sātans viņam pastāvīgi uzmācās un lūkoja uzspiest grēka apziņu tik lielu, ka tā atņemtu viņam katru drošību un katru pieturu pie Dieva. Jēkabu iedzina gandrīz izmisumā; bet viņš zināja, ka bez debess palīga tam jāiet bojā. Vinš savu lielo grēku tomēr bija nožēlojis no visas sirds un atsaucās vienīgi uz Dieva žēlastību. Vinš neļāvās novirzīties no savu nodoma, bet turēja eņģeli cieti un cīnīdamies lūdza un piesauca Dievu, kamēr nsvarēja.LC 321.2

    Kā sātans Ēsavu bija pamudinājis celties un iet pret Jēkabu, tāpat viņš uzkūdīs arī bezdievīgos, lai tie bēdu laikā nomaitātu Dieva tautu. Un tāpat kā viņš Jēkabu bija apsūdzējis, tā viņš apsūdzējis arī Dieva tautu. Viņš skaita pasauli par saviem pavalstniekiem; bet mazais pulciņš, kas tur Dieva baušļus, pretojas viņa virsvaldībai. Kad viņš t. i. sātans to varētu iznīcināt zemes virsū, viņa uzvara būtu pilnīga. Viņš redz ka svētie Dieva eņģeļi tos apsarga un spriež no tam, ka viņu grēki ir piedoti; bet viņš nezin, ka par viņu grēkiem ikkatru atsevišķi tiek spriests debesīs.Viņš skaidri atmin visus grēkus, uz kuriem tas pavedinājis, un ceļ tos pārspīlētus Dievam priekšā; viņš prasa lai Dieva tautu tāpat ka viņu Dievs izslēdz no savas žēlastības. Viņš saka, ka Dievs nav taisns bijis tai grēkus piedodams, turpretī viņu un viņa eņģeļus iznīcinot. Viņš prasa Dieva tautu sev par laupījumu, lai to iznīcinātu. LC 322.1

    Dievs sātanam atļauj uz visbriesmīgāko kārdināt savu tautu, kad viņš ceļ Dievam viņas grēkus priekšā. Viņas palaušanās uz Dievu, viņas ticība un izšķiršanās uz vienu vai otru pusi tiek uz visstingrāko pārbaudīti.LC 322.2

    Ieraugot pagātni zūd viņai cerība; jo visā savā dzīvē viņa var maz laba ieraudzīt. Viņa apzinās savu vājību, savu pilnīgu necienību. Sātans cenšas iebaidīt viņu ar tām domām, ka viņas grēki tik lieli, ka nekad nevar tikt nomazgāti. Viņš grib ar to iznīcināt viņus cerību un ticību, kā tā beidzot padodas viņa kārdināšanām un lauž savu uzticību Dievam.LC 322.3

    Kaut gan Dieva tauta būs ielenkta no ienaidniekiem, kuri gaida viņas bojā iešanu, bailes, kuras viņa cieš, nebūs bailes no vajāšanas patiesības dēļ, par kuru tā stāv; viņa bīstas, ka būs piemirsusi kādu grēku nenožēlotu, un ka kādas nebūt savas vainās dēļ nebūs piedzīvojusi pie sevis Pestītāja vārdu piepildīšanos, kur viņš saka,ka viņš gribot to pasargāt “no kārdināšanas, kas nāks pār visu pasauli.”1 Kad viņa būtu droša, ka viņas grēki var tikt piedoti, viņa neļautos atbaidīties no mokām un nāves; bet viņai ir jāpierādās par necienīgu un jāzaudē dzīvību savas rakstura vājības dēļ, lai tā apsmietu Dieva svēto vārdu.LC 322.4

    Visur Dieva ļaudis dzird nodevību un redz rosīgu gatavošanos uz sacelšanos; un viņos mostas stipra vēlēšanās, nopietnas dvēseles ilgas, kaut tak reiz atkrišanai tiktu darīts gals un kaut tak reiz bezdievīgo ļaunums būtu sasniedzis savu pilnību un izbeigtos. Bet kamēr viņi pie Dieva griežas, lai tas apturētu ļauno sazvērestību, viņi pārmet arī sev pašiem, ka viņiem nav vairāk spēka, lai ka dambis varētu iestāties spēcīgajā ļaunuma straumē un tai pretoties. Viņi sajūt, kad viņi visas savas spējas būtu izlietojuši kalpojot Kristum, sātana vara būtu daudz vājāka. Viņu spēki būtu auguši augumā un sātans velti cīnītos par virsroku.LC 323.1

    Viņi nomoka savas dvēseles, aizrādīdami Dievam uz saviem bijušiem daudziem grēkiem un uz grēku nožēlošanu un piemin Pestītāja doto apsolījumu: “... Meklē manu palīgu, der mieru ar mani, mieru der ar mani.”2 Viņu ticība nešaubās, kad viņu lūgšanas acumirklī netop paklausītas. Kaut gan viņi cieš stipras bailes un lielas briesmas un bēdas, viņi tomēr nemitas Dievu lūgt. Viņi pieķeras Dieva spēkam, kā Jēkabs pie eņģeļa reiz turējās; un viņu dvēseles runa: “Es tevi nelaidīšu pirms tu mani nesvēti!”LC 323.2

    Nebūtu Jēkabs iepriekš nožēlojis savu grēku, ka viņš ar viltu bija gribējis iegūt brāļa pirmdzimtību, Dievs nebūtu viņu lūgšanu paklausījis un nebūtu viņu dzīvu pasargājis. Tāpat arī Dieva tautai, Dieva ļaudīm bēdu laikā, kad viņiem vēl būtu kādi neatzīti un nenožēloti grēki, kuri nostātos viņiem priekšā, kad viņi no bailēm top mocīti, nebūtu glābšanas pie Dieva; izmisums nomāktu viņu dvēseles, tiem nebūtu paļāvības cīnī- ties ar Dievu par savu pestīšanu. Bet kamēr viņos mājo dziļa savas necienības sajūta, viņiem nav jābīstas ka varētu tikt pārsteigti no jaunām, savām apslēptām vainām. Viņu grēki jau ir nodoti Dieva tiesā un ir iztiesāti un izdeldēti un nevar vairs uzpeldēt atmiņā.LC 323.3

    Sātans daudzus pavedina uz domām, ka Dievs viņu neuzticību mazās dzīves lietiņās nemaz neievēros; bet tā Kunga izturēšanās pret Jēkabu rāda, ka viņš nekādā ziņā neaizbildina un necieš ļaunumu. Visi kas cenšas savus grēkus aizbildināt, jeb apslēpt, un atstāj tos debesu grāmatās bez atzīn1es par atzīšanu un piedošanu, tiks no sātana uzvarēti. Jo dievbijīgākus tie sevi iedomājas, un jo cienijamāks viņu stāvoklis, kuru tie ieņem, jo ļaunāka būs Dieva acīs viņu izturēšanās un jo drošāka būs viņu lielā pretinieka uzvara. Tie, kas vilcinājas ar sagatavošanos uz lielo Kunga dienu, to neredzēs ne pieminētā bēdu nedz kādā vēlākā laikā. Viņu lieta ir bez cerības.LC 324.1

    Tie kristīgie, kas saucas par tādiem tikai vārda pēc un kuriem nesagatavotiem uzbruks bēdu laiks, degošās bailēs un izmisumā atzīs savus grēkus, kamēr bezdievīgie par viņu vaimanām gavilēs.Viņu grēku atzīšana būs tāda pat, kāda bija Ēsavam, jeb Jūdam. Viņu grēku atzīšana nav tāda, kas nožēlo grēka vainu, bet tāda kas brēc tik par grēku sekām. Viņi nesajūt nožēlošanu, nedz riebumu pret ļaunumu.LC 324.2

    Tikai bīdamies no soda viņi atzīstas savos grēkos; viņi tāpat kā faraons atgrieztos pie savas debesis izaicinošās rīcības, kad mitētos Dieva sodības.LC 324.3

    Jēkaba stāsts der arī visiem tiem, kas ir tikuši pievilti un pavedināti uz grēku, bet kas patiesi nožēlodami ir pie Dieva griezušies, par liecību, ka Dievs viņus neatmetīs. Kamēr sātans cenšas šo cilvēku šķiru nomaitāt, Dievs sūtīs savus eņģeļus, lai tie viņus, šos savus ļaudis, briesmu laikā mierinātu, stiprinātu un pasargātu. Sātana uzbrukumi būs nikni un noteikti; bet Dieva acs stāv nomodā pār savu tautu un viņa auss klausās uz viņas saucieniem. Bēdas ir lielas; ugunskrāsns liesmas taisās to aprīt; bet tas no grēkiem mazgātais savējos iznesīs laukā kā ugunī šķīstītu zeltu. Dieva mīlestība uz saviem bērniem šai lielā bēdu un piemeklēšanas laikā ir tikpat stipra un maiga, ka labajās saules dienās, bet ir vajadzīgs, ka viņi nāk ugunsliesmās, jo visam, kas no zemes ir pielipis, jāatdalās nost, lai tie Kristus līdzību pilnīgi varētu atstarot.LC 324.4

    Bēdu un baiļu laiks prasīs no mums ticību, kas var panest grūtumu, trūkumu un badu, ticību, kas nezūd, kad arī jo stipri viņa tiek pārbaudīta. Lai uz šo pārbaudīšanu varētu sagatavoties, tad visiem tiks dāvināts žēlastības laiks. Jēkabs uzvarēja, jo viņš bija izturīgs un noteikts. Viņa uzvara ir nenogurstošas lūgšanas spēka pierādījums. Visiem, kas tāpat kā viņš turēsies pie Dieva apsolījumiem, un kas būs tikpat nopietni un izturīgi, kāds viņš bija, visiem tiem panākums ir drošs. Bet tie, kas negrib sevi aizliegt, negrib ar Dievu cīnīties, negrib ilgi un nopietni lūgties viņa svētības, neredzēs panākumus. Ar Dievu cīnīties — cik maz ir tādu, kas zin, ko tas nozīmē! Cik ir tādu, kas tuvojušies Dievam ar dedzīgu, sirsnīgu ilgošanos tik izturīgi, kamēr katra iespēja sasniedza visaugstāko pakāpi? Cik maz ir tādu, kas ar nesatricināmu ticību turas pie Dieva apsolījumiem, kad neaprakstāms izmisums kā vilni gāžas pār lūdzēju. Tiem, kas tagad tik maz piekopj ticību, visvairāk draud briesmas, krist par upuri sātana viltībām un sirdsapziņas spaidiem. Un kaut arī viņi izturēs pārbaudījumu, bēdu laikā tomēr viņi grims dziļā izmisumā un bailēs, jo viņi paļaušanos uz Dievu nekad nav mēģinājuši padarīt par savu ieradumu. Novārtā atstātās mācības, kuas ticība tiem bija gribējusi dot, tie tad būs spiesti mācīties, sava briesmīgā sirds nemiera dzīti.LC 325.1

    Mums ir jāmācās Dievu pazīt caur to, ka mēs viņa apsolījumus pie sevis piedzīvojam. Eņģeļi pieraksta katru lūgšanu, kas ir nopietna un patiesa. Labāk būtu, ja mēs atsacītos no savu patmīlīgo iegribu apmierināšanas, nekā no Dieva tuvuma. Dziļākā nabadzība, lielākā pašaizliedzība, kad Dievs to uzlicis un prasa, ir labāki nekā bagātība, slava, gods, ērtības, jeb draugi bez Dieva. Mums jāņem laiks priekš lūgšanas. Kad mēs pielaižam, ka pasaulīgās in- terses aizņem mūsu prātus, tad mums arī jāļauj, ka Dievs paņem mūsu zelta elkus, mūsu mājas un auglīgos laukus.LC 325.2

    Jaunība nekristu grēkā, ja viņa atteiktos iet pa citu ceļu, kā vienīgi pa to, priekš kura tā varētu izlūgties Dieva svētību. Kad pēdējie vēstneši, kas nes pasaulei svinīgo brīdinājumu, izlūgtos Dieva svētību— ne auksti un vienaldzīgi, bet no visas sirds, ar pilnu ticības spēku, kā kādreiz Jēkabs,— viņi atrastu daudzas vietas, par kurām tie varētu sacīt: “Es esmu Dievu vaigā redzējis, un mana dvēsele ir vesela kļuvusi (izglābta).”1 Debesīs uz viņiem skatītos kā uz valdniekiem un viņiem būtu spēks uzvarēt Dievu un cilvēkus.LC 326.1

    Arī pār mums drīz nāks tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis, un mums būs vajadzīgi piedzīvojumi, kuru mums vēl nav un kuru iegūšanai daudzi ir par kūtriem un nolaidīgiem. Patiesība ir, ka bēdas gaidās ir lielākas, nekā īstenībā, bet to nevar sacīt par gaidāmo lielo krīzi. Grūti priekšā stādīties, cik smags būs pārbaudījums. Un pa to laiku, kamēr mūsu uzticīgais Pestītājs izdara priekš mums salīdzināšanu, mums ir jāmēģina tapt pilnīgiem iekš viņa. Pārbaudīšanas laikā katrai dvēselei pašai par sevi ir jāpastāv Dieva priekšā. “Jebšu Noa, Daniēls un Ījabs būtu viņu vidū, tik tiešām kā es dzīvoju, saka tas Kungs, tie neizglābtu nedz dēlus, nedz meitas, bet caur savu taisnību tie izglābtu tikai savu dvēseli.”2LC 326.2

    Patlaban, kad mūsu augstais priesteris izdara par mums salīdzināšanu, mums ir jārauga tikt pilnīgākiem iekš Kristus. Pestītājs nepadevās pat ne ar vienu vienīgu domu ienaidnieka kārdināšanai. Sātans atrod cilvēku sirdīs vienu vai otru vietiņu, kur viņš var pieturēties; viņš kopj vienu vai otru grēcīgu tieksmi, kurai pateicoties viņa kārdināšanas var panākt, ko tās grib. Bet Kristus sacīja par sevi: “Šis pasaules virsnieks nāk un nenieka nespēj pār mani.”3 Sātans Pestītājā neko neatrada, kas būtu viņam devis iespēju panākt uzvaru. Viņš sava Tēva baušļus bija tu- rējis, pie viņa nebija nekāda grēka, kuru sātans būtu varējis izlietot sev par labu. Tādā stāvoklī tiem ir jātiek atrastiem, kas bēdu laikā grib pastāvēt.LC 326.3

    Mūsu tagadējā dzīvē mums ar Kristus salīdzinošām asinīm ir jānomazgā visus savus grēkus. Mūsu jaukais Pestītājs mūs uzaicina viņam piedalīties un savienot mūsu nespēku ar viņa spēku, mūsu necienību ar viņa nopelnu. Dieva nolēmums ir skola, kurā mums jāmācās Jēzus lēnprātību un viņa pazemošanu. Tas Kungs nestāda vis mums priekšā ceļu, kuru mēs kā vieglāku un ērtāku gribētu izvēlēties, bet nopietnu dzīves mērķi. Ir atstāts mūsu zinā, izveidot savus raksturus pēc dievišķā piemēra, ņemot palīgā debess dotos ieročus. Neviens šo darbu nevar palaist, nedz atstāt uz vēlāku laiku, bez kā uz briesmīgāko nekaitētu savai dvēselei.LC 327.1

    Apustulis Jānis debess parādīšanā dzirdēja skaņu balsi, kas sauca: “Vai tiem, kas zemes un jūras virsū dzīvo; jo velns pie jums nonācis ar lielām dusmām, zinādams, ka tam maz laika.”1 Briesmīgi ir skati, par kuriem debesis tā izsaucas. Jo īsāks paliek sātana laiks, jo niknāks viņš top, bet bēdu laikā viņa posta un mānīšanas darbi sasniegs savus augstumus. LC 327.2

    Briesmīgas pārdabīgas zīmes drīz parādīsies pie debesīm, liecinādamas par brīnumus darošo dēmonu varu. Velnu gari ies pa visu zemi pie visiem pasaules valdniekiem, turēdami tos savas viltības valgos un piespiezdami savienoties ar sātanu un iet pēdējā kara gājienā pret debesu valdnieku. Šie velna spēki pievils tiklab valdniekus, kā viņu pavalstniekus. Radīsies cilvēki, kas apgalvos sevi Kristu esam un prasīs sev nosaukumu un godināšanu, kādi piekrīt vienīgi Pestītājam. Viņi rādīs varenus dziedināšanas brīnumus un stāstīs, ka viņiem esot atklājumi no augšienes. kas runājot pretim svēto rakstu liecībai. Kā vaiņags sātana darbam būs tas, ka savā viltus dravā viņš uzstāsies kā Kristus pats. Baznīca ilgi ir izlikusies, itkā viņa gaidītu uz Pestītāja atnākšanu un savas cerības piepildī- šanos. Tad nu lielais viltnieks rādīs, itkā Kristus būtu atnācis. Dažādās zemes daļās sātans parādīsies cilvēkiem kā majestātiska būtne apžilbinošā spožumā, kas līdzinās tam spožumam, kādā Jānis apraksta Dieva Dēlu savā parādīšanās grāmatā.1 Godība, kas viņu apņem, nevar tikt pārspēta ne no kā, ko jel kad mirstīgas acis redzējušas. Gaisā atskan gaviļu sauciens: “Kristus ir atnācis! Kristus ir atnācis!” Tauta metas viņa priekšā, to pielūgdama, viņš paceļ savas rokas un runā svētīšanas vārdus, itkā Kristus, kas savus mācekļus svētīja, kad viņš atradās vēl pie cilvēkiem zemes virsū. Viņa balss ir maiga un aizturēta, pilna melodijas. Ar vārdiem, kas pilni lēnprātības un līdzcietības, viņš ceļ priekšā dažas žēlastības pilnas debess patiesības, kuras arī kādreiz Kristus bija priekšā cēlis; viņš dziedina tautas vājniekus un tad, piesavinādamies vēl vairāk Kristus varenību un godību, pasludina, ka viņš sabatu pārcēlis uz svētdienu, un pavēl visiem svētīt to dienu, kuru viņš iecēlis. Vinš paskaidro, ka tie, kas joprojām ievēro un svētī septīto dienu, zaimojot viņa vārdu un liedzoties klausīt viņa eņģeļiem, kurus viņš ar gaismu un patiesību pie tiem sūtījis. Tas ir viņa stiprākais, gandrīz visulielākais un apžilbinošākais mānīšanas darbs. Līdzīgi samariešiem, kurus Sīmanis Mags pievīla, lielais ļaužu vairums, skaitot no tā visulielākā līdz tam visumazākam, liek vērā šīs burvības un saka: “Tas ir Dieva lielais spēks.”2LC 327.3

    Bet Dieva tautu tas nenovedīs uz maldu ceļiem. Šī viltus Kristus mācības nesaskan ar svētajiem rakstiem. Viņš izsaka savusvētību par zvēra bildes pielūdzējiem— taisni par šo šķiru, par kuru bībele saka, ka Dieva nedalīta dusmība pār viņu tiks izgāzta. Un vēl vairāk; sātanam netiks atļauts attēlot Kristus atnākšanu. Šinī ziņā Kristus savus ļaudis no piemānīšanas ir brīdinājis un skaidri parādījis, kādā veidā viņš nāks: “Jo viltīgi Kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, kā arī izredzētie, ja tas varētu būt, uz alošanu taptu pie- vilti... Tāpēc, kad tie uz jums sacīs: Redzi, viņš ir tuksnesī,— tad neejta ārā; redzi, viņš ir kambaros,— tad neticiet. Jo itkā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī cilvēku Dēla atnākšana.”1 Šo atnākšanu pakaļdarīt nav iespējams. Viņš tiks vienā laikā no visiem atzīts un visa pasaule viņu redzēs.LC 328.1

    Tikai tie, kas bija cītīgi svēto rakstu pētītāji un ir guvuši mīlestību priekš patiesības, tikai tie būs pasargāti no briesmīgās viltības, kas pārņems visu pasauli, Ņemdami palīgā bībeli, viņi atklās pārģērbušos viltnieku. Pie visiem nāks piemeklēšanas laiks. Caur kārdināšanas šķīstīšanu atklāsies īstais kristīgais. Vai Dieva ļaudis tagad ir uz Dieva vārdiem tik stipri dibināti, ka tie nepadosies ar acīm redzamiem brīnumiem? Vai tie izšķirošā brīdi turēsies tikai pie bībeles un vienīgi pie tās? Ja būtu iespējams, sātans mēģinās tos aizkavēt no sagatavošanās, lai būtu spējīgi pastāvēt lielā piemeklēšanas dienā. Vinš lietas iekārtos tā, ka Dieva bērniem tiks aizsprostots ceļš, viņš tos apžilbinās ar pasaules mantām, liks nest smagas, grūtas rūpju nastas, tā kā viņu sirdis pagurs un pārbaudīšanas diena nāks pār tiem kā zaglis naktī. LC 329.1

    Kristīgās pasaules dažādo valdnieku dekrēts pret Dieva baušļu godātājiem atņems pēdējiem valsts aizsardzību un atdos viņus to spēku ziņā, kas prasa viņu, šo Dieva bērnu, pazudināšanu; tad Dieva ļaudis bēgs ārā no pilsētām un miestiem, sapulcēsies pulciņos un dzīvos zemes tuksnešainās un vientuļās vietās. Daudzi atradīs patvērumu nepieejamos kalnu augstumos. Līdzīgi kristīgiem Pjemontas ielejās, tie zemes augstākās vietas padarīs par savām svētnīcām un pateiksies Dievam par savām klinšu pilīm. Bet tomēr daudzi, no visām tautām un kārtām, augsti un zemi, bagāti un nabagi, melni un balti, nokļūs visai netaisnā un nežēlīgā gūstniecībā. No Dieva mīlētie, ķēdēs saistīti, aiz atslēgām un bultām, uz nāvi notiesāti un tumšos un riebīgos kambaros itkā būdami pamesti pavadīs jo grūtas dienas. Neviena cilvēka auss nedzirdēs viņu sāpju saucienus un vaidus; neviena cilvēka roka nesniegsies pretim ar savu palīdzību.LC 329.2

    Vai Kungs šinī pārbaudīšanās stundā aizmirsīs savu tautu? Vai viņš aizmirsa uzticīgo Nou, kad pasaule tika no grēku plūdiem piemeklēta? Vai viņš aizmirsa Latu, kad uguns no debesīm lija un pilsētu par līdzenumu padarīja? Vai viņš aizmirsa Jāzepu Ēģiptes zemē, kurš bija apņemts no elku dieviem? Vai Eliju aizmirsa, kad Izebeles zvērests draudēja viņam tādu pat likteni, kāds bija Baala praviešiem? Vai viņš Jeremiju aizmirsa tumšajā, briesmīgajā cietuma bedrē? Vai viņš aizmirsa trīs jaunekļus— varoņus uguns ceplī? Vai Daniēlu lauvu bedrē?LC 330.1

    “Bet Ciāna saka: tas Kungs mani atstājis, un tas Kungs mani aizmirsis. Vai sieva var aizmirst savu zīdāmo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgu dēlu? Un jebšu viņa to aizmirstu, tomēr es tevi neaizmirsīšu. Redzi, savās rokās es tevi esmu rakstījis.”1 Tas Kungs pār visiem debesu pulkiem saka: “Kas jūs aizskar, tas aizskar viņa acuraugu.”2LC 330.2

    Kaut gan viņu ienaidnieki tos cietumos metīs, tomēr biezie mūri nespēj pārtraukt sakaru, kas pastāv viņu dvēselēm ar Kristu. Viens, kas redz visas viņu vājības, un pazīst katru viņiem uzliktu pārbaudījumu, valda tur augšā, pāri visām zemes varām; tas sūtīs savus eņģeļus tur lejā, vientuļos cietuma kambaros, lai tie nonestu tur debess mieru un gaismu. Cietums tur būs kā pils; jo tur dzīvos tādi, kas ticībā bagāti, un drūmie mūri tiks apgaismoti no debess gaismas kā tajā laikā, kad Pāvils un Sīls cietumā Filipos Dievu lūdza un ap pusnakti slavas dziesmas dziedāja.LC 330.3

    Dieva sodība piemeklēs tos, kas apspiež Dieva tautu un lūko to samaitāt.Viņa lielā saudzība iedrošina bezdievīgos viņu pārkāpumos,bet viņa sodība tamdēļnav mazāk droša un briesmīga, kaut arī viņa vienmēr tiek atlikta. “Jo tas Kungs tāpat celsies, kā pie Peracima kalna, viņš tāpat dusmosies, kā Gibeonas lejā, savu darbu padarīt,— viņa darbs būs dīvains,— un savu strādāšanu pastrādāt, viņa strādāšana būs dīvaina.”1 Mūsu žēlsirdīgam Dievam sodīšana ir kautkas svešs. “Tik tiešām, kā es dzīvoju, saka tas Kungs, man netīk bezdievīgā nāve.”2 “Tas Kungs ir lēnprātīgs un liels spēkā, bet nepamet nesodītu,” “tas Kungs ir žēlīgs un laipnīgs, pilns lielas žēlastības un uzticības,“3 un nepamet neko nesodītu. Ar savas taisnības briesmīgiem brīnumiem viņš pacels savu zem kājām mīto baušļu autoritāti. Briesmīgā atmaksa, kas pārkāpējus gaida, liek noskārst savu briesmīgumu no tā, cik nelabprāt tas Kungs ķeras pie soda izvešanas. Beidzot tauta, pret kuru viņš tik ilgi pacietīgs bijis un kuru viņš nav gribējis sist, būs piepildījusi savu netaisnības mēru uz Dieva rēķina, un beidzot viņai būs jāizdzer viņa dusmības kauss līdz dibenam, tīra dusmība, bez mazākās žēlastības.LC 330.4

    Kad Kristus sava vidutāja amatu debesīs noliks, tiks izlieta tīrā nemaisītā Dieva dusmība pār visiem tiem, kas pielūdz zvēra bildi un pieņem viņa zīmi. Ēģiptes mocības, kas pār Israēla bērniem nāca, kad viņš tos gribēja atsvabināt, būs līdzīgas tām briesmīgām un vēl lielākām sodībām, kas nāks pār pasauli pirms galīgās Dieva tautas atsvabināšanas. Šis briesmīgās mocības aprakstīdams Jāņa parādīšanās grāmatas sarakstītājs saka: “...un tur ļauns un nikns augons piemetas cilvēkiem, kam zvēra zīme bij un kas viņa bildi pielūdza.” Un jūra “palika par asinīm, kā no miruša, un visa dzīvā dvaša jūrā nomira... un upes un ūdeņu avoti palika par asinīm.”4 Lai šie notikumi arī būtu diezcik briesmīgi, Dieva taisnība caur tiem tomēr netiek aizskārta. Dieva eņģelis saka: “Tu esi taisns,... ka tu tā esi tiesājis. Jo tie svēto un praviešu asinis ir izlējuši, tāpēc tu tiem asinis esi devis dzert, jo tie to pelnījuši.”4 Notiesādami Dieva tautu uz nāvi, vaina par viņas iz- lietām asinīm tāpat krīt uz viņiem, itkā tie pašu rokām tās būtu izlējuši. Tādā pat kārtā Jēzus savā laikā pasludināja jūdus par vainīgiem pie visām svēto izlietām asinīm, sākot no Ābela laikiem; jo viņiem bija tas pats gars un gribēja darīt to pašu darbu, kādu bija darījuši praviešu slepkavas.LC 331.1

    Pēc tam sekojošā mocībā saulei tiek vara dota “cilvēkus dedzināt ar uguni. Un cilvēki tapa dedzināti ar lielu karstumu.”1 Pravieši zemes stāvokli šinī briesmīgā laikā apraksta tā: “Tīrums ir postīts... labība ir postīta.” “Visi koki laukā ir nokaltuši un līksmība ir nonīkusi pie cilvēku bērniem.”2 “Graudi apakš zemes satrūdējuši, klētis ir tukšas.” “Ak, kā vaid lopi! Vēršu ganāmie pulki apstulbuši, jo tiem nav barības... ūdens upes ir izsīkušas, un uguns ir aprijis tuksneša ganības.”1 “Un Dieva nama dziesmas tanī dienā taps par kaukšanu, saka tas Kungs; tur būs daudz nomirušas miesas, ikkatrā vietā tās klusi taps nonestas.”3 LC 332.1

    Šīs mocības nav vispārīgas, jo citādi viņas zemes iedzīvotājus pilnīgi iznīcinātu. Bet viņas tomēr būs briesmīgākais piemeklējums, kādu jel kad mirstīgs cilvēks redzējis. Visām agrākām sodībām bija žēlastība klāt, kad tās pārbaudīšanas laika beigās pār cilvēkiem nāca. Jēzus salīdzinošās asinis grēcinieku taupīja un negribēja, ka viņu grēku mērs būtu pilns; bet sodības beigās Dieva dusmība izliesies tīra, vairs nebūs tur žēlastības klāt.LC 332.2

    Tanī dienā veseli pulki brēks pēc Dieva žēlastības, lai tā viņus sargātu, pēc žēlastības, kuru viņi tik ilgi bija nicinājuši. “Redzi, diena nāks, saka tas Kungs, kad es badu sūtīšu tai zemē; ne badu pēc maizes un tvīkšanu pēc ūdens, bet klausīt tā Kunga vārdus; un tie skraidīs no vienas jūras līdz otrai un tecēs apkārt no siemeļa puses līdz rīta pusei, meklēt tā Kunga vārdu, bet neatradīs.”4 LC 332.3

    Dieva tauta nebūs atsvabināta no ciešanām; bet, kautgan to vajās un spaidīs, kaut gan tā cietīs dažādu trūkumu un badu, viņa tomēr nebūs atstāta samaitāšanai. Tas pats Dievs, kas par Eliju gādāja, tas nepaies garām nevienam sevi uzupurējošam bērnam. Viņš, kas galvas matus ir skaitījis, gādās par viņiem, un dārdzības laikā tiem nepietrūks. Tanī laikā, kad bezdievīgie mirs no bada un sērgām,Dieva eņģeļi būs taisno sargi un apmierinās viņu vajadzības. Tam, “kas taisnībā staigā”, ir dots apsolījums: “Viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks.” “Tie bēdīgie un nabagi meklē ūdeni, un nav, viņu mēle kalst no tvīkšanas. Es, tas Kungs, tos paklausīšu, es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.”1 “Jo vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīnakokam; eļļaskoka augums nesekas, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganības un lopu nav laidaros.” “Bet tomēr es priecāšos iekš tā Kunga, es līgsmošos iekš Dieva, savu pestītāja.”2LC 332.4

    “Tas Kungs tevi pasargā; tas Kungs ir tava ēna pār tavu labo roku, ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēnesis naktī. Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, lai viņš sargā tavu dvēseli.” “Viņš tevi glābj no medinieka valgiem, no kaitīga mēra. Viņš tevi sedz saviem spārniem, un apakš viņa spārniem tu esi glābts; viņa patiesība ir par apsegu un priekšturamām bruņām, ka tev nav ko bīties no nakts baidēkļiem un bultām, kas dienā zkraida; no mēra, kas tumsā lien; no sērgas, kas dienas vidū samaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev sānis un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems. Tu, Kungs, esi mans patvērums. Visaugstāko tu esi licis par stiprumu. Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies.”3LC 333.1

    Pēc cilvēku saprašanas un domām izliekas, ka Dieva tautai savu liecību drīz būs jāapstiprina ar asinīm, kā to mocekļi pirms viņiem ir darījuši.Viņi sāk baiļoties, ka tas Kungs viņus ir atstājis un neliek krist no ienaidnieka rokas.Tas ir briesmīgs dvēseles baiļu laiks.Dienu un nakti tie sauc uz Dievu pēc pestīšanas. Bezdievīgie gavilē LC 333.2

    un ir dzirdams viņu zaimojošais sauciens: “Kur ir jūsu ticība? Kāpēc Dievs jūs neatsvabina no mūsu rokām, kad jūs patiesi esiet viņa ļaudis?” Bet gaidošie piemin pie Golgatas krusta mirstošo Jēzu un atceras augstos priesterus un virsniekus, kuri zaimodami sacīja: “Citus viņš pestījis, bet sevi pašu viņš nevar pestīt. Ja viņš tas Israēla ķēniņš, tad lai viņš nu nokāpj no krusta, tad mēs viņam ticēsim.”1 Visi līdzīgi Jēkabam, cīnās ar Dievu. Viņu sejas izteiksme rāda iekšējo cīņu. Bālums apklāj viņu sejas. Un tomēr viņi nerimstas un turpina savu nopietno aizlūgšanu. LC 334.1

    Kad cilvēki spētu redzēt ar apskaidrotām acīm, tad viņi ieraudzītu eņģeļu pulkus, lielus savā spēkā, kas aizsargā tos, kas pacietīgi un izturīgi ir nesuši Kristus vārdu. Ar maigu līdzcietību eņģeļi skatījās uz viņu postu un dzirdēja viņu lūgšanas. Viņi gaida uz sava pavēlnieka mājienu, lai izrautu viņus no briesmām. Viņiem tomēr ir jāgaida vēl drusku ilgāk. Dieva ļaudīm ir jādzer no biķera un jātop kristītiem ar kristību. Taisni vilcināšanās, cik moku pilna viņa arī nav, ir labākā atbilde uz viņu lūgšanām. Cenzdamies uzticības pilni gaidīt uz Kunga palīdzību, tiem ir izdevība stiprināt ticību, cerību un pacietību, ko tie savos agrākos ticības piedzīvojumos bija par maz piekopuši. Bet izredzēto dēļ bēdu laiks tiks paīsināts. “Vai tad Dievs neizdos tiesu saviem izredzētiem, kas dienām naktīm uz viņu brēc? Es jums saku: viņš tiem izdos tiesu īsā laikā.”2 Gals nāks ātrāk, nekā cilvēki to sagaida. Kvieši tiek priekš Dieva klētīm kopā vākti un kūlīšos sieti; bet nezāles tiks kopā sietas priekš iemešanas iznīcības ugunī.LC 334.2

    Debesu sargi turpina joprojām būt uzticīgi savam sarga uzdevumam. Lai gan kāda vispārīga pavēle ir noteikusi laiku, kad Dieva baušļu turētājus var nomaitāt, tomēr viņu ienaidnieki dažos gadījumos steigsies šai pavēlei priekšā un mēģinās pirms noteiktā laika tos nokaut. Bet neviens nevar paiet garam vareniem sar- giem, kas ir nolikti pie katras uzticīgas dvēseles. Citus noķers bēgot no pilsētām un sādžām; bet pret viņiem paceltie šķēpi lūzt un krīt kā salmu stiebri. Citus aizstāv eņģeļi kareivju izskatā.LC 334.3

    Dievs ar saviem svētiem eņģeļiem visos laikos ir pabalstījis un atsvabinājis savus ļaudis. Debesu būtnes ir ņēmušas dzīvu dalību cilvēku vajadzībās. Tie parādījušies apģērbā, kas laistījās kā zibens; tie nākuši kā ceļinieki cilvēku izskatā. Eņģeļi ir parādījušies Dieva vīriem kā draugi. Tie pusdienas laikā atdusējās zem ozoliem, it kā tie būtu noguruši. Tie pieņēmuši cilvēku viesmīlību. Nomaldījušamies ceļniekiem tie naktī kalpojuši, kā vadoņi. Tie ar savām rokām aizdedzinājuši uguni uz altāra. Tie atvēruši cietuma durvis un atsvabinājuši Dieva kalpus. Apbruņoti ar debess bruņām, tie nāca novelt akmeni no Pestītāja kapa.LC 335.1

    Daudzreiz eņģeļi cilvēku izskatā ierodas, kur taisnie sapulcējušies, viņi apmeklē arī bezdievīgo saiešanos, tāpat kā viņi uz Sodomu nāca saņemt ziņojumu par viņu darbiem un noskaidrot, vai Dieva lēnprātības un pacietības mērs nav jau pilns. Dievam patīk žēlsirdība; un dažu nedaudzu dēļ, kas viņam patiesi kalpo, viņš novērš nelaimi un pagarina lielā cilvēku vairuma mieru. Cik maz gan ir grēcinieku, kas Dieva priekšā atzīst to, ka viņiem par savu dzīvību ir jāpateicas vienīgi mazai dievbijīgo ļaužu saujiņai, kurus tie, paši priecādamies, izsmej un apspiež.LC 335.2

    Kautgan šīs pasaules valdnieki to nezin, tad tomēr eņģeļi bija tie, kas tik bieži viņu sapulces vadīja. Cilvēku acis uz viņiem skatījās; cilvēku ausis dzirdēja viņu uzsaukumus; cilvēku lūpas viņu priekšlikumiem pretojās un viņu padomus izsmēja; cilvēku rokas tos zaimodamas aizskāra un vajāja. Sapulču un tiesas zālēs debess sūtņi ir pierādījuši smalku cilvēces vēstures pazīšanu. Viņi apspiestiem un spaidītiem viņu lietās ir pierādījušies par labākiem aizstāvjiem, nekā tie visuspējīgākie un apķērīgākie apsargātāji. Viņi izjauca ļaunos nodomus un aizturēja pašu lēmumu, kas Dieva darbu ļoti būtu kavējis un viņa ļaudīm atnesis lielas ciešanas. Briesmu un bēdu stundā piepildās vārds: “Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas viņu bīstas, un tos izglābj.”1LC 335.3

    Ar lielu ilgošanos Dieva ļaudis gaida sava Ķēniņa nākšanas zīmes. Kad sargiem jautās: “Sargs, cik gara vēl nakts?”, tad atskanēs atbilde: “Rīts nāk un atkal nakts.”1 Mākoņos pār kalnu galiem atspīd gaisma. Drīz atklāsies viņa godība. Taisnības saule taisās lēkt. Rīts un nakts nebeidzamās taisnības dienas iesākums, mūžīgās nakts krēslojums pār bezdievīgiem — abi ir klāt.LC 336.1

    Kad tie, kas ar Dievu cīnās, raida savas lūgšanas augšup pie viņu, izskatās it kā priekškars, kas tos šķir no neredzamās pasaules, gandrīz jau būtu pacelts. Debesis sārtojas no mūžīgās dienas ausmas, un līdzīgi jaukai eņģeļu balss skaņai, viņu ausis sasniedz vārdi: “Palieciet stipri savā uzticībā. Palīdzība nāk.” Kristus, visvarenais uzvarētājs, sniedz pretim saviem nogurušiem cīnītājiem neiznīcīgo godības kroni, un caur vaļējiem vārtiem dzirdama viņa balss: “Redzi, es esmu ar jums. Nebīstaties. Es pazīstu visas jūsu bēdas, es nesu jūsu rūpes. Jūs necīnāties pret neizmēģinātiem ienaidniekiem. Es esmu jūsu dēļ cīņu izcīnījis, un manā vārdā jūs esiet vairāk kā uzvarētāji.”LC 336.2

    Jaukais Pestītājs sūtīs mums palīdzību taisni tad, kad mums tā būs vajadzīga. Viņa kājas ir svētījušas ceļu uz debesīm. Katrs ērkšķa dzelons, kas ievaino mūsu kāju, ir arī viņam to pašu darījis. Katrs krusts, kas mums ir uzlikts, un kuru mums jānes, jau papriekš ir gulējis uz viņa pleciem. Bēdu laiks priekš Dieva tautas ir briesmīgs uguns pārbaudījums, bet tas arī ir laiks priekš katra ticīga, pacelt savas acis uz augšu, kur ticībā viņš redzēs pār sevi izplēstu apsolīšanas zaigojošo varavīksnu.LC 336.3

    “Un tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām.Prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām. Es, es esmu jūsu iepriecinātājs: kas tu esi, kas tu bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, un aizmirsti to Kungu, savu Radītāju? Un tu bīsties bez mitēšanās cauru dienu no spaidītāja bardzības, kad tas taisās maitāt. Bet kur ir tā spaidītāja bardzība? Steigšus saslēgtais tiek svabads un nenomirs bedrē, un maizes viņam netrūks. Jo es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas kustina jūru, ka viņas viļņi kauc: Kungs Cebaots ir viņa vārds. Un es lieku savus vārdus tavā mutē un tevi apklāju ar savas rokas ēnu.”LC 336.4

    “Tāpēc klausies jele šo, tu apreibinātā un apreibusī, bet ne no vīna. Tā saka tas Kungs, tavs Dievs, kas saviem ļaudīm tiesu nesis: redzi, es ņemu no tavas rokas to reibuma biķeri, savas bardzības biķeri, tev vairs nebūs to dzert. Bet es to došu rokā taviem spaidītājiem, kas uz tavu dvēseli saka: “Lokies, ka mēs. ejam pāri, un noliec savu muguru par zemi un par ielu tiem, kas staigā pāri.”1LC 337.1

    Visus laikmetus pārskatīdama Dieva acs bija vērsta uz izšķirošo brīdi, kurā nonāks viņa tauta, kad laicīgās varas nostāsies pret tiem kaujas kārtībā. Līdzīgi sagūstītiem izsūtītiem tie baiļosies no bada jeb varmāku nāves. Bet Svētais, kas Israēla bērnu priekšā pāršķīra Sarkano jūru, parādīs savu vareno roku un atsvabinās tos no viņu gūstniecības. “Un tanī dienā, ko es darīšu, saka tas Kungs Cebaots, tie man būs par īpašumu, un es to žēlošu, kā vīrs savu dēlu žēlo, kas viņam kalpo.”2 Ja tanī laikā taptu izlietas Kristus uzticamo liecinieku asinis, viņas nevarētu būt, kā tas bija ar mācekļu asinīm, par sēklu, kurai vajadzēja nest kūlīšus Kunga pļaujas dienā. Viņu uzticība nevarētu būt citiem par liecību, lai tos pārliecinātu par patiesību; jo apcietinātā sirds ilgi turējusies pretim žēlastības viļņiem, kamēr tie vairs neatgriezās. Kad taisnos tagad atstātu viņu ienaidniekiem par upuri, tad tumsības lielskungs gavilētu. Dziesminieks saka: “Jo tanī ļaunā dienā viņš mani paslēpj savā dzīvokli, viņš mani sargā savā telts ēnā, viņš mani paaugstina uz akmeņa kalna.”2 Kristus sacījis: “Ejta. mani ļaudis, ejta savas kambaros, un aizslēdziet savas durvis aiz sevis, apslēpjaties kādu mazu brīdi, kamēr tā dusmība pāriet. Jo redzi, tas Kungs izies no savas vietas, piemeklēt netaisnību pie zemes iedzīvotājiem, un zeme atsegs savas asinis un neapklās vairs savus nokautos. Jauka būs to atsvabināšana, kas pacietīgi gaidījuši uz viņa atnākšanu un kuru vārdi ir rakstīti dzīvības grāmatā.”LC 337.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents