Lutera šķiršanās no Romas baznīcas

Starp tiem, kas bija aicināti izvest tautu iz pāvestības tumsas skaidrākā ticības gaismā, vispirmā vietā stāvēja Mārtiņš Luters. Viņš bija īstais vīrs priekš sava laika: rosīgs, dedzīgs un uzupurīgs, nepazīdams citas bailes, kā vien bailes no grēka, neatzīdams reliģiozai ticībai. cita pamata, kā tikai svētos rakstus; caur viņu izveda Dievs lielo baznīcas reformācijas un pasaules apgaismošanas darbuLC 115.1

Tāpat kā pirmie evaņģēlija varoņi, Luters bija cēļies no nabadzīgas kārtas. Savu agro jaunību viņš pavadīja vienkāršā vācu vīra namā. Viņa tēvs bija kalnraktuvju strādnieks un grūti pūlēdamies sagādāja līdzekļus dēla audzināšanai. Viņš vēlējās, ka tas studētu tieslietu zinības, bet Dievs izraudzīja to par lielā jau vairākus gadusimteņus lēni paceldamās dievnama tālākizbūvētāju. Pūliņš, trūkums un stingrā vīra griba bija tā skola, kas Luteram iedeva gudrību priekš svarīgā dzīves darba.LC 115.2

Lutera tēvs bija vīrs ar noteiktu un dzīvu garu, lielu, spēcīgu raksturu, godīgs, nelokāms un taisns. Viņš palika uzticīgs pienākumam, lai kādas tam būtu sekas. Viņa īstais, veselais prāts skatījās uz visu mūku būš- anu ar lielu neuzticību. Viņš bija stipri neapmierināts, kad Luters bez viņa piekrišanas iestājās klosteri; pagāja divpadsmit gadi, kamēr viņš salīdzinājās ar dēlu, un arī tad viņa uzskati bija palikuši vēl tie paši. LC 115.3

Lutera vecāki ar lielu rūpību audzināja un skoloja savus bērnus. Viņi vadīja tos Dieva atzīšanā un labos kristīgos tikumos. Dēls bieži dzirdēja tēvu uz debesīm lūgšanas raidām, ka tās vienmēr turētu prātā Dievu un palīdzētu reiz patiesību vest pie gaismas. Šie vecāki izlietoja katru iespēju, kur varēja padziļināt savu tikumisko un garīgo izglītību, un taisni savai darbu pilnai dzīvei viņiem daudz par tādām iespējān jāpateicas. Viņi nopietni un neatlaidīgi centās sagatavot savus bērnus ticības pilnai un derīgai dzīvei. Viņu noteiktība un stingrais raksturs padarīja tos (t. i. vecākus) dažreiz pat pārāk cietus; bet reformators savu audzināšanu drīzāk atzina, nekā nosodīja, kaut arī redzēja, ka viņa vecāki dažā ziņā bija maldījušies.LC 116.1

Skolā Luteru sāka sūtīt jau ļoti agri, tur apgājās ar viņu stingri, pat cieti. Viņa vecāki bija tik nabagi, ka viņš, kad bija atstājis vecāku mājas un iestājās skolā citā vietā, kādu laiku bija spiests ar dziedāšanu, ejot no durvīm uz durvīm, nopelnīt dienišķu maizīti, un tad vēl bieži cieta badu. Toreiz valdošās drūmās reliģiskās iedomas piepildīja viņa dvēseli ar bailēm. Ar rūpju pilnu sirdi viņš vakaros gāja pie miera, drebēdams raudzījās tumšā nākotnē, mūžīgās bailēs domāja par Dievu, kuru viņš sev stādīja priekšā kā cietu, nepielūdzamu tiesnesi, nežēlīgu tirānu, un ne kā mīļlu debesstēvu. Un tomēr par spīti visām lielām, nospiedošām parādībām Luters neatlaidīgi centās pakaļdarīt augstiem tikuma un bagātiem gara piemēriem, turēdams tos vienmēr acu priekšā. LC 116.2

Viņš slāpa pēc atzīšanas, un viņa nopietnais un praktizkais prāts meklēja labāk paliekamo un derīgo, nekā tukši ārīgo un paviršo.Kad viņam bija astoņpadsmit gadi un viņš iestājās Erfurtes augstskolā, viņa izredzes un stāvoklis bija labāki nekā bērna dienās, jo viņa vecāki caur uzcītību un taupību savu dzīvi nodrošinājuši varēja tam palīdzēt ar visu vajadzīgo. Zem saprātīgu draugu iespaida nebija arī vairs tik sajūtamas agrākās audzināšanas drūmās sekas. Viņš rosīgi nodevās labāko rakstnieku studijām, apaugļodams savu prātu ar viņu svarīgākām domām, un darīja gudro gudrības par savām. Pat agrāk jau pie saviem skarbiem skolotājiem viņš agri deva cerības, ka iznāks no viņa kas sevišķs; zem labvēlīgiem apstākļiem viņa gars attīstījās ātri. Caur savu drošo atmiņu, dzīvo fantāziju, lielām domāšanas spējām un nepiekūstošo uzcītību pie studijām viņš drīz ieņēma pirmo vietu savu biedru vidū. Garīgā disciplīna briedināja viņa prātu, pamodināja gara darbību un skata asumu, kas viss viņu sagatavoja nākamām dzīves cīņām.LC 116.3

Dieva bijāšana mājoja Lutera sirdī; tā deva viņam spēku palikt stingri pie saviem dzīves pamatiem un veda dziļā pazemībā tuvāk Dievam. Viņš pastāvīgi juta sevi atkarīgu no Dieva palīdzības un nekad neaizmirsa uzsākt dienu ar lūgšanu — Dievs lai vada un stāv klāt. “Labi lūgt,” viņš bieži sacīja, “ir labāk, neķā līdz pusei izstudēt.” LC 117.1

Rokoties kādreiz augstskolas bibliotēkā pa grāmatam. Luters atrada latīņu bībeli. Tādu grāmatu viņš vēl nekad nebija redzējis. Viņš pat nezināja, ka tāda grāmata ir. Agrak dievkalpošanās viņš bija dzirdējis dažas vietas no atrastām evaņģēlija un vēstuļu dalām un domāja, ka tās ir visa bībele. Tagad viņš pirmo reizi skatījās uz viņu visu. Bijība un izbrīnīšanās mijās viena caur otru šķirstot svētās lapas; ar paātrinātu pulsu un pukstošu sirdi viņš lasīja apakš sevis dzīvības vārdus, šad tad apstādamies un izsaukdamies: ,.Ak, kaut Dievs man pašam dotu šādu grāmatu!” Eņģeļi no debesīm stāvēja viņam klāt, un gaismas stari no Dieva troņa palīdzēja viņam atklāt dārgās patiesības mantas. Viņš arvien bijās apvainot Dievu, un tagad tik gaiši, kā nekad agrāk, viņš pārliecinājās par savu grēku pilno stāvokli.LC 117.2

Karsta ilgošanās, atsvabināties no grēkiem un atrast mieru pie Dieva beidzot lika viņam iestāties klosterī un nodoties mūku dzīvei. Še no viņa prasīja, ka tas darītu zemākos kalpa darbus un ietu ubagodams no mājas uz māju.Viņš bija tajā vecumā, kad visvairāk kārojās cieņa un vērtības atziņa, un šie zemie darbi aizskāra jo dziļi viņa dabīgās jūtas; bet viņš pacietīgi panesa pazemojumus, jo ticēja, to prasot viņa grēki.LC 117.3

Katru acumirkli, kuru varēja atlicināt no saviem dienas darbiem, viņš izlietoja studijām, neņemdams sev pat vēl miegu un nenovēlēdams sev laika iebaudīt savu vienkāršo barību. Visvairāk viņš smēla prieku pie Dieva vārdu studijām. Viņš bija atradis bībeli, pieķēdētu pie klostera mūra, un uz turieni viņš tagad devās jo bieži. Arvien dziļāk pārliecinādamies par saviem grēkiem, viņš pats caur saviem darbiem gribēja iemantot piedošanu un mieru. Viņš veda visai stingru dzīves veidu ar gavēšanu, negulēšanu, pātagām krustā sitot savu ļauno dabu, no kuras mūku dzīve to nebija varējusi atsvabināt. Viņš nebijās ne no kādiem upuriem, ja vien caur tiem bija iegūstama sirdsskaidrība, un varēja būt Dievam patīkams. “Es patiesi biju krietns mūks,” viņš vēlāk sacīja, “un turējos stingrāk pie mana ordeņa nosacījumiem, nekā to varu pasacīt. Ja kāds mūks ar saviem mūka darbiem spētu iegūt debesis, tad man droši uz to būtu bijusi tiesība. Kad es tā tālāk būtu turpinājis, manas pašmocīšanas būtu mani novedušas nāvē.” Šo moku sekas bija tās, ka viņš pazaudēja spēkus. Bieži viņam uznāca krampji un ģībonis. No šīm sekām viņš nekad vairs pavisam neatpūtās. Tomēr, neskatoties uz visām pūlēm, viņa smagā dvēsele neatrada atvieglojumu. Beidzot viņš bija nonācis galējā izmisumā.LC 118.1

Kad Luteram šķita, ka viss jau ir pagalam, Dievs pamodināja priekš viņa draugu un palīgu. Dievbijīgais Staupics darīja Dieva vārdu saprotamu Lutera saprašanai un deva viņam padomu, nedomāt par bezgalīgo sodu par Dieva likumu pārkāpumiem, bet lūkoties uz Jēzu, kas pestī no visiem grēkiem. “Nenomocies savu grēku dēļ, bet dodies Glābēja rokās. Uzticies viņam, viņa dzīves taisnībai— salīdzināšanai caur viņa nāvi.Klausies uz Dieva Dēlu.Viņš ir cilvēks tapis, lai tu būtu pārliecināts par viņa dievišķo labvēlību.” “Mīli to, kas tevi papriekš ir mīlējis.” Tā runāja Dieva žēlastības sūtnis. Viņa vārdi atstāja dziļu iespaidu Lutera dvēselē. Pēc dažām cīņām ar ilgi glabātiem maldiem viņš vienreiz spēja aptvert patiesību, un viņa tirdītā dvēselē ieradās miers.LC 118.2

Luteru iesvētīja par priesteri un aizsauca no klostera uz Vitenbergas augstskolu par profesoru. Te viņš nodevās svēto rakstu studēšanai viņu pirmvalodās. Viņš sāka lasīt priekšlasījumus parbībeli, un par Dāvida dziesmām; evaņģēlijus un vēstules darīja pieietamus un saprotamus sajūsminātiem klausītāju pulkiem. Staupics, viņa draugs un priekšnieks, spieda to kāpt kancelē un sludināt Dieva vārdu. Luters vilcinājās, jo jutās necienīgs Kristus vietā runāt uz tautu. Tik pēc ilgām cīņām viņš paklausīja savu draugu lūgšanām. Viņš bija jau varens svētos rakstos un Dieva žēlastība dusēja uz viņu. Viņa runas dāvanas saistīja klausītājus, gaišums un spēks, ar kādu viņš rādīja patiesību, pārliecināja viņu saprašanu, un viņa dziļā sirsnība aizkustināja viņu sirdis. LC 119.1

Luters vēl vienmēr bija pāvestīgās baznīcas dēls un ne domāt nedomāja, ka viņš kādreiz būs kas cits. Kā Dievs to bija nolēmis, viņš nodomāja apmeklēt Romu. Viņš ceļoja kājām, pārgulēdams pa nakti klosteros, kas gadījās ceļā. Kādā klosterī Itālijā viņš izbrīnījās par bagātību, krāšņumu un izšķērdību, kuru viņš tur redzēja. Apdāvināti ar ķēnišķīgiem ienākumiem, mūki dzīvoja spīdošās istabās, ģērbās visbagātākās un skaistākās drēbēs un sēdēja pie bagātiem galdiem. Ar sāpīgu noskumšanu Luters salīdzināja visu to ar pašaizliegšanos un pūlēm savā dzīvē. Viņa domas tika sajauktas. Beidzot viņš ieraudzīja tālumā septiņu pakalnu pilsētu. Dziļi aizkustināts viņš krita pie zemes un izsaucās: “Svētā Roma, es sveicinu tevi!” Iegājis pilsētā viņš apmeklēja baznīcas, klausījās uz priesteru un mūku atkārtotiem brīnišķīgiem stāstījumiem un izpildīja priekšā rakstītās ceremonijas. Visur viņš atdūrās uz tādiem skatiem, kas viņu pildīja ar izbrīnīšanos un bailēm. Viņš redzēja, ka netaisnība valda visās garīdzniecības šķirās. No pre lātu lūpāmviņam bija jādzird nepieklājīgi joki, un viņu briesmīgā bezdievība, kura parādījās pat pa mises laiku, pildīja viņu ar šausmām. Kustoties starp mūkiem un pilsoņiem viņš redzēja, ka te visur valda izšķērdība un izvirtība. Kur vien tik viņš pagriezās, visur svētuma vietā svētuma sagānīšana. “Nevar ticēt,” viņš rakstīja, “kādi grēki un kauna darbi notiek Romā; vajaga redzēt un dzirdēt, lai ticētu parastam izteicienam: ja kautkur ir elle, tad tā ir vieta, uz kuras Roma celta. Viņa ir bezdibens, iz kura nāk visi grēki!” LC 119.2

Ar jaunu pāvesta dekrētu bija apsolīta grēku piedošana visiem tiem, kas uz ceļiem uzlīdīs pa pazīstamām “Pilāta trepēm”, par kurām tiek stāstīts, ka Pestītājs pa viņām nokāpis, atstādams romiešu tiesas namu, un kuras brīnišķīgā kārtā nokļuvušas no Jeruzālemes uz Romu. Kādu dienu Luters visā dievbijībā uzlīda pa šim trepēm, bet tad piepeši viņš izdzirda pērkonim līdzīgu balsi, kura, kā likās, saka: “Taisnais dzīvos caur ticību!”1 Aiz kauna un bailēs viņš uzlēca kājās un bēga no turienes. Minētā bībeles vieta nekad nezaudēja savu spēku, viņa dvēselē. No tā laika viņš redzēja skaidrāk kā jebkad agrāk, cik veltīgi ir palaisties uz cilvēku darbiem, meklējot pestīšanu, un cik nepieciešami ir vajadzīga ticība uz Kristus nopelniem. Viņa acis bija tapušas atvērtas un nekad vairs neaizvērās priekš pāvestības maldiem. Novērsis no Romas savas acis, viņš bija novērsies arī sirdī, un no tā laika plaisa tapa arvien lielāka, līdz beidzot viņš pārrāva visas saites ar pāvestīgo baznīcu.LC 120.1

Luteram atgriežoties no Romas, Vitenbergas augstskola pasniedza tam Dieva vārdu zinības doktora diplomu.Tagad viņš varēja, ka nekad agrāk, nodoties svētiem rakstiem, kurus viņš mīlēja.Viņš deva svinīgu apsolījumu, ikdienas un vienmēr rūpīgi studēt Dieva vārdus, uzticīgi un ar skaidru sirdsapziņu tos sludināt, bet nekad pāvestu pavēles un mācības.Tagad viņš vairs nebija vienkāršais mūks vai profesors, bet pilnvarots bībeles varonis; viņš bija aicināts par ganu, ganīt Dieva ganāmos pulkus kuriem vēl slāpa un salka pēc patiesības. Ar noteiktību viņš uzsvēra, ka kristīgiem nebūs pieņemt nekādas citas mācības, ka vienīgi tās, kuras pamatojas uz bībeli. Šie vārdi ķēra pāvestības virskundzības visdziļākos pamatus. Tie saturēja reformācijas dzīvos principus.LC 120.2

Luters redzēja, cik briesmīgi ir celt cilvēku teorijas pār Dieva vārdiem. Bez bailēm viņš uzbruka neticīgo mācīto prātojumiem un pretojās filozofijai un teoloģijai, kurām tik ilgi bija bijis valdošs iespaids tautā. Viņš atmeta tamlīdzīgas studijas netikvien kā nederīgas un nenozīmīgas, bet vēl vairāk kā postošas, un lūkoja novērst klausītāju prātus no filozofu un teologu asprātīgās vārdu spēles uz mūžīgām patiesībām, kuras bija rādījuši pravieši un apustuļi, LC 121.1

Jauka bija vēsts. kuru viņš nesa iztvīkušam pūlim, tas katru vārdu nolasīja no viņa lūpām. Priecīgā vēsts par Pestītāja mīlestību,drošā apziņa, ka caur viņa asinīm nāk piedošana, miers, pilnīga salīdzināšana, pildīja visu sirdis ar prieku un atmodināja viņās nemirstīgu cerību. Vitenbergā tika iededzināta gaisma, kuras stari sniedzās pasaules visattālākos kaktos, un kuras spožumam bij jātop arvien lielākam, līdz pat laika beigām. LC 121.2

Bet gaisma nevar satikt ar tumsu. Starp patiesību un maldiem ir nesavienojama pretruna. Vienu uzturēt un aizstāvēt nozīmē otram uzbrukt un apgāzt. Mūzu Pestītājs pats sacīja: Es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu.”1 Luters sacīja dažus gadus pirms reformācijas sākuma: “Dievs mani neved, bet dzen uz priekšu. Es neesmu kungs pats par saviem darbiem. Es labprāt dzīvotu mierā, bet mani met kur lielākas cīņas un sacelšanās.” Tagad viņš bija nonācis tai punktā, kur vajadzēja sākties cīņām.LC 121.3

Katoļu baznīca bija tirgojusies ar Dieva žēlastību. Naudas mijēju galdus2 nostādīja altāriem blakus, un gaisā skanēja pircēju un pārdevēju balsis. Zem segas, vākt līdzekļus Sv. Pētera baznīcai Romā, pāvesta vārdā un spēkā piesolīja pirkšanai grēku piedošanas zīmes, jeb atlaižas. Uz nozieguma rēķina gribēja celt svētnīcu Dievam par godu — viņas pamatos gribēja likt netaisnību. Bet taisni tas, kmn bija Romu celt, deva viņas spēkam un varenumam visnāvīgāko sitienu. Taisni tas pamodināja pāvestības noteiktākos pretiniekus un ieveda tos cīņā, kas satricināja pāvesta troni pašos pamatos un sašķobīja trīskārtīgo kroni uz virspriestera galvas.LC 121.4

Ierēdnis, kurš bija nozīmēts vadīt atlaižu pārdošanu Vācījā — vārdā Tecels — bija sodīts par viszemākiem noziegumiem pret cilvēku sabiedrību un Dieva likumiem; pēc tam, kad viņš no pelnītā soda bija izbēdzis, viņu pieņēma lai tas sekmētu pāvesta noziedzīgos plānus. Ar lielu nekaunību viņš atkārtoja viskliedzošākās nepatiesības un brīnišķīgus stāstus, tā apmānīdams nezinošo lētticīgo un māņticīgo tautu. Ja tautai būtu bijis Dieva vārds, to nebūtu varējuši tik viegli apmānīt. Ļaudīm nedeva bībeli, lai turētu tos atkarībā no pāvestu kundzības, un lai tie palielinātu savu godkārīgo aizbildņu varu un mantu. Kad Tecels iegāja kādā pilsētā, viņam gāja sūtnis papriekšu un sauca: “Dieva un svētā tēva žēlastība ieiet pa jūsu vārtiem.” un tauta apsveica Dieva zaimotāju un krāpnieku, itkā pats Dievs būtu no debesīm pie viņiem zemē nonācis. Nekrietnā tirgošanās notika baznīcā, un Tecels kancelē kāpis slavēja atlaižas kā labākās Dieva dāvanas. Viņš paskaidroja, ka atlaižas izlīdzinot arī tādus grēkus, kurus pircējs vēl domā darīt, “pat nožēlošana neesot nepieciešami vajadzīga.” Vēl vairāk, viņš apgalvoja klausītājiem, ka atlaižām esot spēks ne tikai priekš dzīvajiem, bet ka viņas varot glābt arī mirušos; ka tanī brīdī, kad nauda noskanot lādes dibenā, dvēsele, kuras labā ir iemaksāts, izsprūkot no šķīstīšanās uguns un dodoties taisnā ceļā uz debesīm.LC 122.1

Kad Sīmanis, par kuru Samarījas iedzīvotāji sacīja, ka tas esot liels vīrs, piedāvājās apustuļiem, atpirkt viņu spēku brīnumus darīt,Pēteris atbildēja: “Kad tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt.”1 Bet Teceļa piedāvājumus tūkstoši ļaužu kāri izķēra. Zelts un sudrabs plūda viņa lādēs. Svētlaimība par naudu vieglāk bija pērkama, nekā ar nožēlošanu, ticību un stipru cenšanos pretojoties grēkam un to uzvarot.LC 122.2

Atlaižām bija pretojušies mācīti un dievbijīgi Romas baznīcas vīri, un bija daudzi, kas neticēja apgalvojumiem, kuri runā pretī kā prātam, tā ticībai par Dieva atklāšanos. Neviens bīskaps neuzdrošinājās pacelt savu balsi pret netaisno rīcību; bet cilvēku prāti tapa nemierīgi un bailīgi, un daudzi nopietni prasīja, vai neradīsies kāds, kas iztīrīs baznīcu.LC 123.1

Luteru, kurš gan vēl bija ļoti dedzīgs. pāvesta piekritējs, sagrāba šausmas, kad redzēja atlaižu tirgotāju Dieva zaimojošo lielību. Daudzi no viņa paša draudzes bija nopirkuši atlaižu zīmes un sāka nākt pie sava biktstēva, sagaidīdami grēku atlaišanu — ne tāpēc, ka viņi tos nožēlotu un gribētu laboties, bet uz atlaižu zīmju pamata. Luters liedzās tādiem atlaist grēkus nu biedināja viņus, ka ja tie neatgriezīsies un nelabos savu dzīvi, tad tiem būs jāiet bojā savos grēkos. Ar lielu sirds nemieru viņi uzmeklēja Teceli un sūdzēja, ka viņu biktstēvs viņa zīmes nav pieņēmis; citi pat tīri droši prasīja, lai atmaksā naudu atpakaļ. Mūku sagrāba dusmas. Viņš izteica briesmīgākos lāstus, lika uz publiska laukuma uzkurt uguni un paskaidroja, ka viņam esot no pāvesta pavēle “sadedzināt ķecerus, kas uzdrīkstētos neatzīt viņa visusvētās atlaižu zīmes.” LC 123.2

Luters tagad droši nostājās, lai cīnītos par patiesību. No kanceles atskanēja viņa balss, svinīgi, nopietni, brīdinoši. Viņš tēloja klausītājiem, cik nejauks ir grēks, un rādīja viņiem, ka cilvēks pats ar saviem spēkiem nespēj mazināt vainu un izbēgt sodam. Grēcinieks var tapt pestīts vienīgi tad, kad viņš nožēlo savus grēkus un ticībā nododas Kristum.Dieva žēlastību nevar pirkt, tā ir brīva dāvana. Viņš deva tautai padomu, nepirkt at- laižas, bet skatīties ticībā uz krustā sisto Pestītāju. Viņš stāstīja pats savus sāpīgos piedzīvojumus, ka viņš, pazemodamies un uzņemdamies visādus grēku nožēlošanas darbus, velti meklējis atrast pestīšanu, un apgalvoja saviem klausītājiem, ka viņš atradis mieru, kad vairs neskatījās uz sevi, bet ticēja Kristum.LC 123.3

Kad Tecels turpināja tirgošanos, turpināja bezdievīgos apgalvojumus, Luters nolēma stāties, pretī kliedzošai rīcībai ar spēcīgākiem līdzekļiem. Drīz radās izdevība. Pils baznīcai Vitenbergā piederēja daudzas relikvijas, kuras zināmās svētku dienās tika izliktas tautai priekš apskatīšanas, pie kam visiem tika piedoti grēki, kas tai dienā apmeklēja baznīcu un gāja pie bikts. Tāpēc tajā dienā tauta lielā skaitā devās uz turieni. Tuvojās viena no vissvarīgākām tādām svētku dienām — “visu svēto diena”. Dienu iepriekš Luters pievienojās pūlim, kas bija ceļā uz baznīcu un piesita pie baznīcas durvīm rakstu ar deviņdesmit piecām tēzēm pret mācību par atlaižām. Viņš paziņoja, ka ir gatavs nākošā dienā augstskolā savas tēzes visu klātbūtnē aizstāvēt.LC 124.1

Viņa tēzes vērsa uz sevi vispārīgu uzmanību. Viņas tika lasītas un atkal lasītas un no visām pusēm pārspriestas. Augstskolā un visā pilsētā izcēlās liels uztraukums. Ar šīn tēzēm tika rādīts, ka ne pāvestam ne citam kādam cilvēkam kādreiz tikusi dota vara piedot grēkus un atlaist sodus. Viss plāns ir tikai krāpšana, mākslīgs ķēriens, ar ko izspiest naudu, izmantojot tautas māņticību — sātana viltība, lai pazudinātu visu to dvēseles, kas uzticas viņa melīgiem solījumiem un prasījumiem. Tika arī skaidri rādīts, ķa Kristus evaņģēlijs ir dārga draudzes manta, un Dieva žēlastība, kas viņā atklājas, tiek dota par brīvu visiem, kas šo žēlastību meklē ar nožēlošanas un ticības pilnām sirdīm.LC 124.2

Lutera tēzes izaicināja uz pārspriešanu, bet neviens neuzdrošinājās uzaicinājumu pieņemt. Jautājumi, kurus viņš bija uzstādījis, nedaudz dienās bija zināmi visā Vācijā, un dažas nedēļas vēlāk tie bija jau atskanējuši visā kristīgā pasaulē. Daudzi īsti Romas katoļi, kuri bija redzē- juši un sūdzējušies par briesmīgām netaisnībām, kas valda baznīcā, bet nezināja, kā viņas novērst, lasīja tēzes ar lielu prieku, dzirdot tajās Dieva balsi. Viņi juta, ka Dievs ir žēlīgi savas rokas izstiepis, lai aizturētu samaitāšanas plūdus, kas nāca no Romas krēsla un cēlās arvien augstāk. Valdnieki un maģistrāti ļoti priecājās, ka tika likta iemauktos tā augstprātīgā vara, kas nekad nevienam nebija ļāvusi celt kādus iebildumus par viņas nodomiem. Bet grēkus mīlējošais un māņticīgais pūlis sabijās, kad noslaucīja cilvēku prātojumus, kas viņu līdz tam laikam bija turējuši bailēs. Viltīgie garīdznieki, kuri atļāva grēkot, tagad tika pārtraukti savā darbā un redzēja, ka viņu pelņa tiek apdraudēta; viņus sagrāba dusmas un viņi pulcējās kopā, lai uzturētu savas prasības. Reformatoram vajadzēja stāties pretī sarūgtinātiem apsūdzētājiem. Daži lika uz viņu vainu, ka viņš esot pārāk pārsteidzies un aizrāvies. Citi viņu apsūdzēja, viņš esot pārāk droši un nekaunīgi rīkojies, ka viņu neesot vadījis Dievs, bet lepnums un pārsteidzība. Luters atbildēja: “Vai kāds kādreiz nesis jaunu patiesību, kuram nevarētu pārmest kaut ēnu no augstprātības, kuru nevarētu apvainot, ka tam tīk strīdi? Kāpēc nokāva Kristu, kāpēc mocekļiem bija jāmirst?... Tāpēc ka toreiz šķita, ka viņi nicina patiesību, un ka viņi izsacīja jaunus uzskatus, neiedami pie veco uzskatu aizstāvjiem pazemīgi prasīt padomu.”LC 124.3

Vēl viņš paskaidroja: “Ne cilvēku gudrība var darīt, bet Dieva padoms. Ja šis darbs ir Dieva, kas var to kavēt, kad viņš nav no Dieva, kas var viņu veicināt? Ne mana griba, ne jūsu, ne mūsu, bet tikai tavs prāts, mūsu Tēvs, kas esi debesīs!”LC 127.1

Lai gan Dieva Gars Luteru skubināja iesākt darbu, tomēr tas nebija veicams bez grūtām cīņām. Viņa ienaidnieku pārmetumi, viņa nodomu nepareizā iztulkošana, viņa rakstura un viņa darbības pirmcēloņu netaisnā un ļaunprātīgā nosodīšana, nāca pār viņu ka lieli plūdi un nepalika bez sava iespaida. Viņš bija stipri paļāvies uz tam, ka tautas priekšstāvji baznīcā un skolā sapratīs. viņa reformācijas centienus, piekritīs tiem un pievienosies viņam.Augsti stāvošu personu drošinājumi bija iedvesuši viņā prieku un cerības. Savās priekšsajūtās viņš redzēja, ka aust draudzei gaišāks rīts. Bet drošinājumi pārvērtās pārmetumos un nosodīšanā. Daudzi augstie baznīcas un valsts priekšstāvji bija dziļi pārliecināti par tēzēs izteikto patiesību; bet viņi drīzi redzēja, ka patiesību pieņemšana satur sevī daudz pārgrozījumus. Tautu apgaismot un viņu pārvērst nozīmētu patiesi satricināt Romas autoritāti un aizturēt tūkstošas straumes, kas tecēja uz viņu mantas kambariem, un tādā kārtā stipri ierobežot pāvesta un augstās garīdzniecības grezno un izšķērdīgo dzīvi. Vēl vairāk, tautu mācīt domāt un darboties kā atbildīgām būtnēm un tikai no Kristus vien pestīšanu gaidīt, nozīmētu gāzt augstā virspriestera krēslu un iznīcināt arī savu autoritāti. Šī iemesla dēļ viņi atraidīja Dieva dāvāto atzīšanu un pretodamies vīram, kas bija nācis viņus apgaismot, nostājās naidīgi pret Kristu un patiesību. Luters drebēja, kad viņš pats uz sevi skatījās. Viens pats vīrs — nostādīts varenākām pasaules varām pretim. Viņš dažreiz šaubījās, vai Dievs patiesi viņu vada un liek pretoties baznīcas autoritātei. “Kas es biju”, raksta viņš, “ka es gribēju pretoties pāvesta diženībai, no kuras bīstas ne tikai pasaules ķēniņi un visa pasaule, bet pat debess un elle (ka es tā runāju), un kuru mazākam mājienam visi un viss paklausa. Ko un kā mana sirds pirmā nn otrā gadā izturējusi, visādi pazemīga būdama, un tas patiesi ir tā un nav nekas izdomāts, esmu bijis pat līdz izmisumam— no tā drošie gari, kas vēlāk ar lielu lepnumu uzbruka pāvesta diženībai, nezin nenieka.”LC 127.2

Bet viņš nebija atstāts vienīgi savām šaubām. Kad trūka cilvēku atbalsts, viņš skatījās tikai uz Dievu un mācījās pilnā paļāvībā nodoties viņa visspēcīgās rokās.LC 128.1

Luters rakstīja vienam reformācijas draugam: “Vispirms ir skaidri, ka svētos rakstus nevar saprast caur studijām vai ar prātu, tāpēc vispirms ir jāiesāk ar lūgšanu. Lūdzi to Kungu, lai viņš savā lielā žēlastībā dod īsto savu vārdu izprašanu. Vārdu vienīgais izskaidrotājs ir tikai tas, no kā šie vārdi plūduši. Viņš saka: “Viņi visi būs no Dieva mācīti.” Neceri uz savām studijām un uz sava prāta spēku; uzticies vienīgi Dievam un viņa Gara iespaidam. Tici maniem piedzīvojumiem.” Še ir mācība, kura ir no visai liela svara un nozīmes priekš tiem, kuri jūtas no Dieva aicināti rādīt citiem lielās patiesības un vest sakarā ar tagadējiem laikiem. Šis patiesības sacels sātana un visu to cilvēku ienaidu, kas mīlē tās pasakas, kuras viņš sacerējis. Cīņā ar ļaunām varām nepietiek ar cilvēku prātu un gudrību.LC 128.2

Kad pretinieki atsaucas uz tradīcijām vai nostāstiem, vai uz pāvesta apgalvojumiem un autoritāti, Luters stājās pretīm ar bībeli un atkal tikai ar bībeli. Tur bija pierādījumi, uz kuriem viņi nevarēja atbildēt; tāpēc formālisma un māņticības vergi sauca pēc viņa asinīm, kā jūdi pēc Kristus asinīm bija saukuši. “Viņš ir ķecers”, sauca centīgie Romas piekritēji, “ir grēks, kad viņam atļauj dzīvot vēl kaut vienu stundu. Nost ar viņu, tūliņ prom uz ešafotu!” Bet Luters nekrita viņu dusmām par upuri. Viņam bija darāms Dieva darbs, un no debesīm tika izsūtīti eņģeļi, kas lai viņu sargā. Tomēr daudzi krita sātana dusmām par upuri, kas no Lutera bija saņēmuši jauko gaismu, un cieta patiesības dēļ bez bailēm mokas un nāvi.LC 129.1

Lutera mācības vērsa uz sevi visu Vācijas domājošu garu uzmanību. No viņu sprediķiem un rakstiem izgāja gaismas stari, kuri tūkstošus uzmudināja un apgaismoja. Uzvarēja dzīva ticība, tā nāca mirušā formālisma vietā, kurā tik ilgi bija tikusi turēta baznīca. Ikdienas vairāk tauta pazaudēja uzticību uz māņticīgām romiešu reliģijas mācībām. Aizspriedumu robežas tika lauztas. Dieva vārds, ar kuru Luters salīdzināja katru mācību un katru prasījumu, bija kā abās pusēs griezīgs zobens, kas lauza ceļu uz cilvēku sirdīm. Visur pamodās tieksmes iet uz priekšu, celties uz augšu. Visur slāpa un salka pēc taisnības, kā tas gadu simteņus vairs nebija bijis. Acis, kuras tik ilgi bija vērstas uz cilvēku ieradumiem un pasaules starpniekiem, tngad pilnas nožēlošanu un ticības pacēlās uz krustā sisto Kristu.LC 129.2

Šī vispārīgā un tāli izplātītā interese sabaidīja pāvestīgo autoritāti vēl vairāk. Luters saņēma uzaicinājumu ierasties Romā un atbildēt uz apvainojumiem par ķecerību. Pavēle iedvesa viņa draugos lielas bailes. Viņi labi pazina briesmas, kas draudēja viņam samaitātā un ar mocekļu asinīm piedzērušā pilsētā. Viņi tāpēc cēla ierunas pret aicināšanu uz Romu un prasīja, lai viņu nopratina Vācijā.LC 130.1

Beidzot panāca šādu rīkojumu, un tika nozīmēts pāvesta sūtnis Lutera lietas izmeklēšanai. Šim ierēdnim bija no pāvesta dotas instrukcijas, kurās bija sacīts, ka Luters ir jau atzīts par ķeceri. Sūtnim tāpēc bija uzdots viņu pārliecināt un piespiest padoties bez kādas vilcināšanās. Kad Luters paliktu pie sava un sūtnim neizdotos viņu saņemt, viņš bija pilnvarots, nolādēt to kaut kurā vietā Vācijā, nogādāt viņu pie malas, nolādēt visus viņa piekritējus un izslēgt no baznīcas. Un tālāk pāvests pavēlēja savam sūtnim, lai varētu pilnīgi iznīcināt mērim līdzīgo ķecerību, visus, izņemot ķeizaru, kas viņi arī nebūtu baznīcā un valstī, kuri būtu vilcinājušies saķert un izdot Lutera un viņa piekritējus, izsludināt ārpus baznīcas un likuma.LC 130.2

Te parādās īstais pāvestības gars. Ne mazākā zīmīte no kristīgiem likumiem vai arī tikai no parastās taisnības nav visā rakstā redzama. Luters bija tālu no Romas atsvešinājies; viņam nebija bijnsi izdevība savus uzskatus paskaidrot vai aizstāvēt, bet viņu jau pirms lietas caurskatīšanas izsludināja par ķeceri, vienā pašā dienā brīdināja, apsūdzēja, tiesāja nu notiesāja; un tas viss no tā, kas teicās esam svētais tēvs, vienīgā, augstā un nemaldīgā baznīcas un valsts autoritāte.LC 130.3

Un tanī laikā, kad Luteram tik ļoti vajadzēja uzticama drauga padoms un mīlestība, pēc Dieva lēmuma bija Melanhtonam nākt uz Vitenbergu. Jauns pēc gadiem, pazemīgs un atturīgs savā uzvešanās, Melanhtons ar savu veselo spriedumu, plašām zināšanām nn uzvarošām runas dāvanām, kopā ar viņa rakstura skaidrību un uzticību, ieguva vispārīgu apbrīnošanu un cieņu. Viņa spīdošās gara dāvanas nebija vairāk ievērojamas par viņa lēnprātību. Viņš tapa jo drīzi par evaņģēlija dedzīgu mācekli un Lutera uzticamāko draugu un palīgu; viņa lēnprātība, uzmanība un akurātība papildināja Lutera drosmi, darba aizrautību un spēku. Viņu savienošanās deva reformācijas darbam spēku un bija priekš Lutera avots, iz kura viņš smēla lielu pamudinājumu.LC 130.4

Augsburga tika nolikta par nopratināšanas vietu un reformators taisījās iet uz turieni kājām. Bija atskanējuši atklāti draudi, ka viņam ceļā uzglūnēšot un viņu nokaušot, kāpēc viņa draugi viņu lūdza neiet tīšā nāvē. Viņi pat spieda Luteru, atstāt Vitenbergu uz kādu laiciņu, un uzticēties to sargāšanai, kuri bija gatavi viņu aizsargāt. Bet viņš negribēja atstāt to vietu, kurā Dievs viņu bija nolicis. Neievērojot vētras, kas brāzās pār viņu, viņam bija jāturpina cīnīties par patiesību; bija jātur tā augstu. Viņš sacīja: “Es esmu itkā Jeremija, cilvēks, kuram visi dusmo, ar kuru visi strīdas, bet jo vairāk draudu atskan, jo vairāk vairojas mans prieks... Manu godu un manu labo vārdu viņi ir jau kaunā likuši. Man atliek vienīgi mana nabaga miesa; lai viņi to nem; tā viņi paīsinās manu dzīvību uz dažām stundām. Bet manu dvēseli viņiem nebūs dabūt. Kas izšķiras Kristus vārdu pasaulei nest, tam jābūt gatavam uz nāvi kurā katrā stundā.”LC 131.1

Ziņu par Lutera ierašanos Augsburgā pāvesta sūtnis saņēma ar lielu gandarījumu. Nemieru cēlējs ķeceris, kas izsauca visas pasaules uzmanību, tagad likās būt Romas varā, un sūtnis bija apņēmies, viņam nelaist izbēgt. Reformators nebija sevi nodrošinājis ar miesas sargiem. Viņa draugi uzstājās, lai viņš bez tādiem pie sūtņa nerādās un apņēmās paši tādus no ķeizara sagādāt. Sūtnim bija nodoms spiest Luteru, ja iespējams, lai viņš atsauc savas mācības, bet kad tas neizdotos, aizvest viņu uz Romu, lai viņš tur dalītos Husa un Jeronīma liktenī. Tāpēc viņš caur saviem padevīgiem kalpiem lūkoja panākt, ka Luters bez drošības pavadoņiem nāktu pie viņa un uzticētos viņa žēlastībai. Bet reformators no- teikti atteicās to darīt. Viņš neieradās ātrāk pie pāvesta sūtņa, iekams tam nebija rokā drošības raksts no ķeizara.LC 131.2

Ar valstsvīru gudrību romieši bija nolēmuši izrādīt itkā labvēlību un tā dabūt Luteru savā pusē. Sūtnis sarunās izlikās ļoti laipns; bet viņš prasīja, lai Luters bez noteikumiem padodas baznīcas autoritātei un lai bez prasīšanas un pierādījuma atsakās no visām savam tēzēm. Viņš pareizi nebija novērtējis tā vīra raksturu, ar kuru viņam tagad bija darīšanas. Luters viņam atbildot izteica savu lielo cieņu pret baznīcu, savas ilgas pēc patiesības, savu gatavību atbildēt uz visām ierunām, kuras celtas pret viņa mācībām un nodot tās uz izšķiršanu pazīstamākās augstskolās. Bet tai pašā laikā viņš protestēja arī pret kardināla rīcību, ka tas viņa alošanās nepierādījis, prasot mācības atsaukšanu.LC 132.1

Vienīgā atbilde bija: “Atsauc! Atsauc!” Reformators rādīja, ka viņš stāv uz svētu rakstu pamata un noteikti paskaidroja, ka viņš patiesību aizliegt nevarot. Sūtnis, kurš nevarēja apgāzt viņa pierādījumus, apkrāva viņu ar pārmetumiem, dzēlībām un laipnībām, pievezdams vietas no baznīcas tēvu nostāstiem un izteicieniem, nelaizdams reformatoram nemaz pie vārda nākt. Luters, redzēdams ka saruna tādā kārtā tālāk vesta ir gluži veltīga, dabūja beidzot ar lielām mokām atļauju, iesniegt savu atbildi rakstiski.LC 132.2

“To darīdams,” raksta viņš vienam savam draugam. “apspiestais iegūst divkārtējus labumus; pirmkārt, mācības uzrakstot, var tās labāk sagatavot citiem priekš pārspriešanas; otrkārt var labāk iedarboties ja ne uz iedomīgā un pļāpīgā tirāna sirdsapziņu, tad mazākais uz viņa bailēm, jo citādi viņa pavēlošā runa neļautu otram nākt pie vārda.” Kad viņi otreiz sanāca kopā, Luters deva skaidru, īsi savilktu un spēka pilnu savu uzskatu izskaidrojumu ar daudz pierādījumiem iz svētiem rakstiem. Šo savu rakstu viņš nodeva kardinālam, pēc tam kad bija to skaļi izlasījis priekšā, bet kardināls to nicinoši pasvieda pie malas, teikdams, ka esot pārāk daudz lieku vārdu un neko nepierād- ošu citātu. Tagad Luters skaidri atbildēja augstprātīgam prelātam par baznīcas tradīcijām un mācībām kuras tas vislabāk pārzināja un viņu pilnīgi apgāza.LC 132.3

Kad nu prelāts redzēja, ka Lutera domas nav atspēkojamas, viņš zaudēja pašsavaldīšanos un izsaucās: “Atsauc! Ja tu negribi, es tevi sūtīšu uz Romu, kur tev būs jāstājas tiesnešu priekšā, kas ir aicināti tevi tiesāt. Es tevi, tavus piekritējus, tavus tagadējos nn varbūt jaunos labvēļus — visus nolādēšu un izslēgšu no baznīcas.” Beidzot viņš vēl sacīja lepni un dusmīgi: “Atsauc, jeb manās acīs.vairs nerādies!” Reformators un viņa draugi vairs nerādījās. ar ko skaidri deva saprast, ka no viņu atsaukums nav gaidāms. Tas nekādā ziņā nesaskanēja ar kardināla nolūkiem. Viņš pats sev bija glaimojis, domādams ka ar varu viņš piespiedīšot Luteru padoties. Bet tagad, palicis viens ar saviem palīgiem, viņš skatījās gan uz vienu, gan uz otru un bija stipri saīdzis par negaidīto neizdošanos.LC 133.1

Lutera pūles šinī gadījumā nebija bez labām sekām. Lielai sapulcei bija dota izdevība abus vīrus salīdzināt un pašai izspriest, kāds gars katrā parādās, un kāds stiprums un kāda patiesība ir pamatā katram no viņiem. Cik zīmīga starpība! Reformators, vienkāršs, pazemīgs, noteikts, tur stāvēja Dieva spēkā un patiesība bija viņam blakus; pāvesta vietnieks, iedomīgs, augstprātīgs un nepraša, bija bez mazākā pierādījuma iz svētiem rakstiem, bet pastāvīgi sauca: “Atsauc, jeb esi gatavs braukt uz Romu un saņemt pelnīto sodu.”LC 133.2

Lai gan Luters bija sev sagādājis drošības pavadoņus, Romas kalpi taisīja plānus, viņu saķert un iemest cietumā. Viņa draugi pastāvēja uz to, ka esot gluži lieki, ka viņš vēl ilgāk paliekot; lai viņš bez kavēšanas griežoties atpakaļ uz Vitenbergu, ievērojot pie tam vislielāko uzmanību, lai viņu nodomi nenāktu zināmi. Tad nu viņš arī dienai austot atstāja Augsburgu, uz zirga pavadīts tikai no viena pavadoņa, ko tam maģistrāts bija sūtījis līdz. Ar vienu otru nojautu viņš slepeni jāja pa pilsētas tumšām un klusām ielām. Modrīgi un nežēlīgi ienaidnieki domāja, kā viņu nomaitāt. Vai viņam izdosies izbēgt no izliktām cilpām? Tie bija rūpju unnopietnas lūgšanas brīži. Viņš nāca pie kādiem maziem vārtiņiem pilsētas mūrī. Tie viņam tika atvērti un viņš ar savu pavadoni bez šķēršļiem izjāja laukā. Būdami drošībā, ārpus pilsētas robežām, bēgļi laidās ātrāk bēgt, un iekams sūtnis dabūja zināt par Lutera aizceļošanu, pēdējais saviem vajātājiem vairs nebija sasniedzams. Sātans un viņa spiegi bija piekrāpušies. Tas vīrs, kuru viņi domāja esam savā varā, bija tiem izsprucis ka putns putnu ķērāju valgiem.LC 133.3

Pārsteigums un dusmas gluži pievarēja sūtni, kad viņš dabūja zināt par Lutera izbēgšanu. Viņš sagaidīja, ka viņa gudrā un noteiktā rīcība pret šo baznīcas nemiera cēlēju sagādās viņam lielu godu; bet viņa cerības to bija vīlušas. Viņš savas dusmas izteica Saksijas kūrfirstam Fridriham rakstītā vēstulē, rūgti apvainodams Luteru, un prasīja lai Fridrihs sūtot reformatoru uz Romu, jeb lai izraidot no Saksijas.LC 134.1

Sevi attaisnodams Luters prasīja, lai sūtnis vai pāvests ar svētiem rakstiem pierādot viņa alošanos, un svinīgi apsolīja atsacīties no savām mācībām, kad tiks pierādīts, ka viņas runā pretim Dieva vārdiem. Un viņš pateicās Dievam, ka tas viņu atradis par cienīgu ciest tādā svētā lietā.LC 134.2

Kūrfirstam līdz tam laikam bija tikai nelielas zināšanas par reformēto mācībām, bet uzticības pilnie, skaidrie un spēcīgie vārdi atstāja uz viņu visai dziļu iespaidu; un iekams būtu varējuši sagudrot, kādus maldus Luteram pierādīt, Fridrihs jau bija nolēmis uzstāties par viņa aizstāvi. Atbildot uz sūtņa prasību viņš rakstīja:“Kopš Dr. Mārtiņš Luters bija pie Jums Augsburgā, Jums vajadzētu likties tīrā mierā. Mēs nesagaidījām ka jūs spiedīsiet viņu atsaukt, nepierādīdami ka viņš maldījies. Neviens no zinātniekiem mūsu valstī nav mums paziņojis, ka Lutera mācība būtu bezdievīga, pretkristīga vai ķecerīga. Šī iemesla dēļ mēs liedzamies Luteru uz Romu sūtīt, jeb viņu no mūsu zemes padzīt.”LC 134.3

Kūrfirsts redzēja, ka sabiedrībā tikumības robežu sagāšana gāja pilnā spēkā. Liels reformācijas darbs bija nepieciešams. Sarežģītie un dārgie noziegumu aizkavēšanas un nosodīšanas iestādījumi būtu lieki, ja cilvēki atzītu tikai Dieva baušļus un apgaismotas sirdsapziņas priekšrakstus un tiem paklausītu. Viņš redzēja, ka Luters strādāja, lai panāktu šo mērķi un priecājās ļoti, ka baznīcā bija jūtams jau labāks iespaids.LC 135.1

Viņš redzēja arī, ka Luteram ka profesoram pie augstskolas bija milzīgi panākumi. Tikai viens gads bija pagājis no tā laika, kamēr reformators pie pils baznīcas durvīm bija piesitis savos tēzes; bet svētceļotāju skaits, kas baznīcu visusvēto dienā apmeklēja, bija stipri sašaurinājies. Romai bija atņemti viņas dievinātāji un naudas ziedotāji, bet viņas vietā stājās cita šķira, kas tagad plūda uz Vitenbergu — ne svētceļotāji, kas nāk relikvijas pielūgt, bet studenti, kas tagad pildīja augstskolas klausītavas. Lutera raksti bija pamodinājuši visur jaunu interesi priekš svētiem rakstiem, un ne tikai no visām Vācijas malām, bet arī no citām zemēm plūda studenti augstskolā. Kad jaunekļi pirmo reizi ieraudzīja pilsētu, viņi “cēla rokas pret debesīm un pateicās Dievam, ka viņš ir Vitenbergai licis izstarot patiesības gaismu, ka senos laikos no Jeruzālemes, un licis šai gaismai apspīdēt zemju zemes.”LC 135.2

Luters vēl vienumēr tikai pa daļai bija atgriezies no romānisma maldiem. Bet kad viņš salīdzināja Dieva vārdus ar pāvesta pavēlēm un mācībām, tad viņš nezināja, kā izbrīnīties. “Es lasu,” viņš rakstīja, “pāvestu dekrētus un... nezinu, vai pāvests pats ir antikrists, jeb tikai viņa apustulis; viņos Kristus parādās pavisam sagrozīts un no viņiem pašiem krustā sists.” Bet tanī laikā Luters vēl vienmēr bija Romas baznīcas piekritējs, un nekad viņam vēl nebija prātā nācis no tās šķirties. Reformatora raksti un viņa mācības bija pazīstamas visām nācijām kristīgā pasaulē. Tās izplatījās Šveicē un Holandē. Viņa darbu noraksti atrada ceļu uz Franciju un Spāniju. Anglijā viņa mācības uzņēma kā dzīvības vārdu. Arī Beļģijā un Itālijā bija iespiedusies patiesības gaisma. Tūkstošiem ļaužu pamodās no nāvei līdzīgā reiboņa uz priecīgu un cerības pilnu ticības dzīvi.LC 135.3

Roma uztraucās arvien vairāk par Lutera uzbrukumiem, un daži no viņa fanātiskiem ienaidniekiem slepeni pateica katoļu augstskolu doktoriem, ka tie, kas trakam mūkam atņemšot dzīvību, būšot bez grēka. Kādu dienu tuvojās kāds svešinieks ar zem mēteļa paslēptu pistoli un jautāja reformatoram, kāpēc viņš tā gluži viens pats ejot. “Es esmu Dieva rokās,” atbildēja Luters. “Viņš ir mans palīgs un manas priekšturamās bruņas.Ko var man cilvēki darīt?” Kad svešais šos vārdus dzirdēja, viņš nobāla un bēga no Lutera kā no kādas noslēpumainas būtnes.LC 136.1

Roma bija iedegusies un gribēja visādā ziņā Luteru nomaitāt; bet Dievs bija viņa aizstāvis. Viņa mācības tika visur uzklausītas — klosteros, būdiņās, muižnieku pilīs, augstskolās un pie ķēniņu galmiem; cēli vīri pieteicās no visām malām, kas gribēja viņu pabalstīt.LC 136.2

Ap šo laiku lasīdams Husa darbus, Luters atrada, ka šis bohēmiešu reformators bija turējies p(e lielās patiesības, ka taisnošana nāk caur ticību, ko arī Luters centās apgalvot un mācīt. “Mēs visi,” sacīja Luters, “Pāvils, Augustīns un es, esam bijuši husīti, bez kā mēs paši to zinātu.” “Dievs patiesi piemeklēs pasauli,” Luters turpināja, “tāpēc ka viņai jau pirms gadu simteņa patiesība sludināta, bet viņa to sadedzinājusi.”LC 136.3

Kādā uzsaukumā, kurš adresēts ķeizaram un Vācījas muižniecībai, rakstīdams par reformām kristīgā dzīvē, Luters izsakās par pāvestu: “Vispirms ir briesmīgi un atbaidoši skatīties, ka kristīgās pasaules galva, kas sevi dēvē par Kristus vietnieku un Sv. Pētera pēcteci, dzīvo tik pasaulīgi un krāšņi, ak pat ķēniņi nevar ar viņu līdzināties, un, saukdams sevi par vissvētāko un visgarīgāko, ir pasaulīgāks par pašu pasauli. Viņš valkā trīskārtīgu kroni, kad augstākie ķēniņi tikai vienu nes uz galvas, Kad tas ir līdzīgs nabaga Kristum un Sv. Pēterim, tad tā ir jauna līdzība.” “Pāvests, viņi saka, ir pasaules kungs!Bet Kristus, kura vietnieks viņš sakās esam, teica: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Vai vietnieka robežas var sniegties tālāk par ķēniņa robežām, kas viņu iecēlis?”LC 136.4

Viņš rakstīja augstskolām sekošo: “Man ir lielas rūpes, augstās skolas esot vārti uz elli, un tas ir tā, ja janie ļaudis čakli nenodarbojas ar svētiem rakstiem. Kur svētie raksti nav par dzīves mērauklu, tur nevienam es neieteicu būt, vai nodot savu bērnu. Katra iestāde, kur svētie raksti netiek ar uzcītību studēti, ir samaitājoša.”LC 137.1

Šis uzsaukums vēja ātrumā izplatījās pa visu Vāciju un atstāja uz tautu varenu iespaidu. Visa Vācija bija uztraukta, un sajūsminājās ļoti daudzi un pulcējās zem reformācijas karoga. Lutera pretinieki, degdami pēc atriebības, spiedās pāvestam virsū, lai viņš beidzot spertu izšķirošus soļus. Tika nolemts, ka viņa mācības tūliņ ir nolādamas. Reformatoram un viņa piekritējiem atvēlēja sešdesmit dienas, un ja līdz tam laikam mācības nebūs atsauktas, viņus visus izslēgs iz baznīcas.LC 137.2

Tagad priekš reformācijas bija liels izšķiršanās brīdis. Gadusimteņiem Romas tiesneša spriedums un lāsti vareniem monarhiem iedvesa bailes; bēdas un posts nāca pār viņu stiprām valstīm. Tos, uz kuriem bija krituši lāsti, vispār uzskatīja ar bailēm un šausmām; viņus izslēdza no cilvēku sabiedrības un uzlūkoja ar nicināšanu, kā arī visādi vajāja, kamēr nebija izdeldēti. Luters redzēja gan vētru, kura taisījās nākt pār viņu, bet viņš stāvēja stingri, cerēdams uz Kristus palīdzību un sargāšanu. Ar mocekļa ticību un drosmi viņš rakstīja: “Kā gan tas notiks? Es to nezinu un negribu zināt. Kur nāks sitiens, būšu mierīgs. Neviena lapa nekrīt bez tēva ziņas, un vēl mazāk mēs. Tas nav daudz, kad mēs mirstam par Vārdu, kas agrāk miesā tapis par mums mira. Mēs celsimies augšā līdz ar viņu, kad mēs par viņu mirstam, iesim tur cauri, kur viņš ir cauri gājis, nonāksim tur, kur viņš ir nonācis un paliksim pie viņa mūžīgi.”LC 137.3

Kad Luters dabūja pāvesta bullu, kurā viņš bija nolādēts, viņš sacīja: “Te ir Romas bulla, kuru es nicinu un turu par bezdievīgu, melīgu un pasaules necienīgu. Viņā tiek Kristus notiesāts... Es priecājos, ka varu priekš labākās lietas drusku ciest. Es tagad jūtos jau brīvāks, jo zinu, ka pāvests ir antikrists un viņa krēsls sātana krēsls.”LC 137.4

Bet Romas mandāts nepalika bez iespaida. Cietums, moku sols un zobens bija spēcīgi ieroči, kuri varēja spiest padoties. Vājie un māņticīgie trīcēja priekš pāvesta dekrēta, un kaut daudzi parādīja Luteram līdzjūtību, tomēr juta, ka dzīvība ir par dārgu. lai to ziedotu reformācijas labā. Viss likās norādām uz to, ka drīzi būs pienācis reformācijai gals.LC 138.1

Bet Luters vēl vienumēr bija bezbailīgs. Roma bija uz viņu metusi savus lāstus, un pasaule noskatījās, nemaz nešaubīdamās par viņa bojā iešanu, jeb bija pārliecināta, ka viņu piespiedis padoties. Bet ar mūžīgu spēku viņš meta lāstus atpakaļ uz pašiem nolādētājiem un atklāti paziņoja savu lēmumu, ka viņš tos pavisam atstājot. Neliela studentu, doktoru un pilsoņu pulciņa klātbūtnē Luters sadedzināja pāvesta bullu, kopā ar kanoniskiem likumiem, dekrētiem un zināmiem pāvesta varu atbalstošiem rakstiem. “Mani ienaidnieki,” sacīja viņš, “ir bijuši spējīgi manas grāmatas sadedzināt, un tā kaitējuši patiesībai un cilvēku dvēselēm; aiz tā iemesla es tagad izpostu viņu grāmatas. Pirmā cīņa ir patlaban sākusies. Līdzšim es ar pāvestu tikai rotaļājos; tagad es vedu atklātu karu. Es iesāku savu darbu Dieva vārdā; tas tiks padarīts bez manis, tikai caur viņa spēku.”LC 138.2

Uz savu ienaidnieku pārmetumiem un nicinājumiem, ka ar viņa lietu stāvot vāji, Luters atbildēja: “Kas zin, vai Dievs mani nav izredzējis un aicinājis par vajadzīgā darba darītāju un vai pļāpām nebūtu jābīstas, ka viņi mani nonicinādami, nonicina pašu Dievu? Viņi saka, es esot viens pats; nē, Jehova ir ar mani. Pēc viņu sajēguma Mozus viens atstāja Ēģipti; Elija bija viens ķēniņa Ahaba valdīšanās laikā; Jesaja bija viens Jeruzālemē; Ecēhiēls bija viens Bābelē. Klausies, Roma: Vēl nekad Dievs nav izredzējis augsto priesteri vai citu kādu augstu personu par pravieti; turpretim viņš izraudzījis zemus un nicinātus vīrus, vienreiz pat ganu Āmosu. Visos laikos svētie bija spiesti rādīt ķēniņiem, viņu vasaļiem, neuzticamiem priesteriem, viņu dzīvi, riskējot pie tam savas dzīvības.” “Es nesaku, ka es arī esmu praviets; bet to gan es saku, ka viņiem būs bīties taisni tāpēc, ka es esmu viens, kamēr apspiedēja pusē ir lieli skaitļi, šķiras, bagātības un zaimu vēstules. Jā, es esmu viens; bet es stāvu augstu, jo man blakus ir Dieva vārds; un tomēr no visiem daudzinātiem lieliem skaitļiem vislielākā spēka nav viņu vidū.”LC 138.3

Bet tomēr nebija bez briesmīgas iekšķīgas cīņas, kamēr Luters beidzot nolēma šķirties no baznīcas. Tas bija ap to laiku, kad viņš rakstīja: “Es jūtu ar katru dienu vairāk, cik grūti ir atteikties no tā ļaunuma, kurš jau no bērnu dienām piesavināts. Ak, cik daudz sāpes man tas maksāja, kaut gan raksti stāvēja par mani, kamēr pats sevi pārliecināja, ka man jāsaņem drosme, vienam pašam nostāties pret pāvestu un parādīt viņu ka antikristu! Cik daudz gan manai sirdij nebij rūpju! Cik daudzreiz, kad biju sarūgtināts, neesmu sev vaicājis to, kas pāvesta draugiem tik bieži bija uz lūpām: “Vai tu viens esi gudrs? Vai tas var būt, ka citi visi maldās? Kā tad būs, ja tu pats maldies un tik daudzas dvēseles savos maldos sapini, tās uz mūžu pazudinādams?” Tā cīnījos es pats ar sevi un ar sātanu, kamēr beidzot Kristus ar savu nemaldīgo vārdu bija padarījis manu sirdi stipru kā tēraudu pret visām šaubām.”LC 139.1

Pāvests bija Luteram piedraudējis uzlikt baznīcas lāstus, kad viņš savas mācības neatsauks, un tagad draudi bija izvesti. Iznāca jauna bulla, kura paziņoja galīgu Lutera šķiršanos no baznīcas un ka debesis viņu nolādējušas, ieslēdzot lāstā arī visus tos, kas viņa mācības pieņems. Lielā cīņa bija pilnīgi sākusies.LC 139.2

Pretošanās sagaida visus tos, kurus Dievs izraudzījis par saviem ieročiem, kuriem jāpasludina sava laika īpašas patiesības. Bija kāda sevišķa patiesība Lutera dienās— viena patiesība, kurai tajā laikā bija īpašs svars; ir sevišķa patiesība arī priekš mūslaiku baznīcas. Viņš, kas pēc sava padoma un prāta ir visu ierīkojis, ir atradis par labu, nolikt cilvēkus dažādos apstākļos un uzlikt viņiem viņu laikam piemērotus pienākumus, skatoties pēc apstākļiem, kādos viņi atrodas. Kad viņi tiem dāvāto gaismu prastu cienīt, viņi nāktu arī pie dziļākas Dieva patiesības atzīšanas. Bet pēc patiesības vairuma mūsu dienās tikpat maz prasa, kā toreiz pāvesta ļaudis, kuri Luteru apkaroja. Tagad pastāv tādas pat tieksmes, pieņemt cilvēku teorijas un teikas Dieva vārdu vietā, kā toreiz agrākos laikos. Tie, kas jauno patiesību nesa, nedrīkstēja cerēt uz labvēlīgāku uzņemšanu par to, kāda bija bijusi agrākiem reformatoriem. Lielā cīņa starp patiesību un maldiem, starp Kristu un sātanu pieņemsies arvien stiprāka līdz pasaules galam. “Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlētu, kas viņai pieder; bet kad jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst. Pieminat manu vārdu, ko es jums esmu sacījis: kalps nav lielāks. nekā viņu kungs. Ja tie mani vajājuši, kad tie arī jūs vajās. Ja tie manu vārdu turējuši, tad tie arī jūsu vārdu turēs.”1 No otras puses Pestītājs skaidri paskaidroja: “Vai jums, kad visi cilvēki labu no jums runā, jo tāpat tēvi darījuši viltīgiem praviešiem.”2 Šis pasaules gars vairs nesaskan ar Kristus garu, kā agrākos laikos; un tie, kuri sludina Dieva vārdus visā viņu skaidrībā, tiek saņemti ar tikpat lielu nelabvēlību kā agrāk. Formas, ar kādām pretojas patiesībai, var mainīties, ienaids var tikt vairāk apslēpts, jo viltība aug lielāka, bet tas pats ienaids pastāv vēl šodien un būs līdz pasaules galam.LC 139.3