Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Rīta vēstneši

    Viena no visbriesmīgākām un tomēr visjaukākām bībelē atklātām patiesībām ir patiesība par Kristus otrreizēju atnākšanu — pabeigt lielo pestīšanas darbu. Ceļotājai Dieva tautai, kurai tik ilgi bija jāstaigā “nāves ēnas ielejā” apsolījums par tā atnākšanu, kas ir “augšāmcelšanās un dzīvība” un kas vedīs izdzītos atkal mājās, dod iepriecinošu, jauku cerību. Ka Pestītājs atkal atnāks, ir, tā sakot, svēto rakstu pamattonis. Sākot no tās dienas, kad pirmais cilvēku pāris Ēdenei rūpju pilns pagrieza muguru, ticības bērni ir gaidījuši Apsolītā atnākšana, kas lauzīs visu postītāju varu un vedis atpakaļ paradīzi.LC 209.1

    Svēti vīri jau senlaikus bija skatījušies uz priekšu un gaidījuši savas cerības piepildīšanos — mesijas atnākšanu godībā. Ēnohs, pēc Ādama tikai septītais, kas paradīzē bija dzīvojis, kas trīssimts gadus ar Dievu zemes virsū bija staigājis, tika izredzēts no tālienes skatīties uz atsvabinātāja nākšanu. Viņš saka: “Tas Kungs nāks ar saviem daudz tūkstošiem svētiem tiesu turēt par visiem.”1 Patriarhs Ījabs savā bēdu naktī izsaucās ar nesatricināmu uzticību un paļāvību: “Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, uņ pēcgalā viņš celsies pār pīšļiem... tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu. Tiešām, es viņu sevim skatīšu, un manas acis viņu redzēs, un nebūs svešs.”2 Kristus nākšana, nest taisnības valstību, apgarojusi svētos rakstītājus, dodama tiem cēlākos un kvēlojošākos vārdus. Bībeles dzejnieki un pravieši runā valodu, kas mirdz debešķīgā mirdzumā. Dziesminieks dziedāja par Israēla Ķēniņa varu un diženumu: “No Ciānas, kas pilnīgs skaistums, Dievs parādās ar spožumu. Mūsu Dievs nāk un necieš klusu... Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt savus ļaudis.”1 “Priecājies, debess, un līksmojies, zeme... priekš tā Kunga vaiga, jo viņš nāk, jo viņš nāk pasauli tiesāt. Zemes virsu viņš tiesās ar taisnību un tos ļaudis ar savu patiesību.”2LC 209.2

    Pravietis Jesaja sacīja: “Uzmostaties un gavilējiet, jūs, kas pīšļos. guliet; jo tava rasa ir kā rasa uz zāli un mirušos zeme izdos ārā.” “Tavi mirušie dzīvos, mani miroņi celsies augšām.”3 Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un tas Kungs Kungs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems savu ļaužu negodu no visas zemes virsus; jo tas Kungs to ir runājis. Un tai dienā sacīs: redzi, šis ir mūsu Dievs, uz viņu esam gaidījuši, ka viņš mūs izpestī. Šis ir tas Kungs, uz viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par viņa pestīšanu.”4 Tāpat Habakuks aizgrābts redzēja viņa nākšanu: “Dievs nāk no Temanas un tas Svētais no Paranas kalniem. Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna viņa slavas.” “Viņš stāvLC 210.1

    un satricina zemi, viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; viņš staigā mūžības ceļus.” “Tu brauci tur saviem zirgiem uz saviem glābšanas ratiem.” “Kalni tevi ierauga, un tiem paliek bail... dziļums kauc un augsti paceļ savas rokas. Saule un mēnesis paliek stāvot savā mājoklī, tavām bultām šaujoties un spīdot, taviem šķēpiem spīdot un zibot.” “Tu izej glābt savus ļaudis, glābt savu svaidīto.”5LC 210.2

    Kad Pestītājam bija jāšķiras no saviem mācekļiem, viņš tos mierināja un drošināja viņu bēdās, sacīdams, ka viņš nākšot atpakaļ. “Jūsu sirdis lai neiztrūcinājas.” “Mana tēva namā ir daudz dzīvokļu. Kad tas tā nebūtu, tad es jums to būtu sacījis. Es noeju jums vietu sataisīt. un kad es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie sevis.”1 “Bet kad tas Cilvēka dēls nāks savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs uz sava godības krēsla, un visi ļaudis taps sapulcināti viņa priekšā.”2LC 210.3

    Eņģeļi, kas pēc Kristus debessbrankšanas atradās uz Eļļas kalna, atkārtoja mācekļiem viņu atkalatnākšanas apsolījumu: “Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tā nāks, kā jūs viņu esiet redzējuši debesīs uzkāpjam.”3 . Un apustulis Pāvils svēta gara pārņemts apliecina: “Jo pats tas Kungs nāks zemē no debesīm ar kliegšanu, ar liela eņģeļa balsi un ar Dieva bazūni.”4 LC 213.1

    Pravietis no Patmas salas saka: “Redzi, viņš nāk ar padebešiem, un visas acis viņu redzēs.”5LC 213.2

    Viņa nākšana savienota ar tā laika godību, “kad būs viss atjaunots, par ko Dievs runājis caur visu savu svēto praviešu muti.”6 Tad būs lauzta ļaunā nepārtrauktā valdīšana; “pasaules valstis ir kļuvušas mūsu Kunga Kristus īpašums, un viņš valdīs mūžīgi mūžam.”7 Un tā Kunga godība taps parādīta un visa miesa kopā to redzēs, jo tā Kunga mute ir runājusi.” “Jo kā zeme izdod savus augļus... tā tas Kungs liks izplaukt taisnībai un slavai priekš visām tautām.” “Tai dienā tas Kungs Cebaots būs par skaistu kroni un par krāšņu vaiņagu savu ļaužu atlikumam.”8 LC 213.3

    Tad miera pilnā un ilgi kārotā mesijas valsts tiks uzcelta visā pasaulē. “Jo tas Kungs iepriecinās Ciānu, viņš iepriecinās visas viņas tuksneša vietas un darīs viņas tuksnesi kā Ēdeni un viņas lauku kā tā Kunga dārzu.”“Libāna godība tam ir dota, Karmela un Saronas glītums.” “uz tevi vairs nesacīs: atstātā, un uz tavu zemi vairs nesacīs: izpostītā. Bet tevi nosauks: pie kā man labs prāts,— un uz tavu zemi: tu laulātā.” “Kā brūtgāns priecājas par brūti, tā par tevi priecāsies tavs Dievs.”1LC 213.4

    Visos laikos tā Kunga nākšana bija viņa patieso mācekļu cerība. Pestītāja atvadīšanās solījums Eļļas kalnā, ka viņš nākšot atkal, pildīja viņu sirdis ar prieku un ar cerību, kuru nevarēja nekādas rūpes mazināt, nedz pārbaudīšanas vājināt. Vajāšanu ciešanās “lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atnākšana” bija “svētā cerība”. Kad tesaloniķieši bija bēdu pilni savus mīļos apglabājot, Pāvils, viņu skolotājs, aizrādīja uz augšāmcelšanos, kas notiks reizē ar Jēzus Kristus atnākšanu. Tad mirušie iekš Kristus celsies augšā un kopā ar dzīvajiem pacelsies gaisā tam Kungam pretim. “Un visi,” saka viņš, būs arvien pie tā Kunga. Tad nu iepriecinājaties savā starpā ar šiem vārdiem.”2LC 214.1

    Uz klinšainās Patmas salas mīļotais māceklis dzird apsolījumu: “Redzi, es nāku drīz” un šos vārdos: “Jā, nāci, Kungs Jēzu” izsaka draudzes lūgšanas visās viņas gaitās.”3LC 214.2

    Iz cietuma, no moku staba un no ešafotu, kur svētie un mocekļi apliecināja patiesību, visus gadusimteņus cauri līdz pat mūsu dienām izteicās viņu ticība un cerība. Viens no šiem kristīgiem saka: “Pārliecināti par Kristus personīgu augšāmcelšanos un aiz tā iemesla būdami droši arī par savu angšāmcelšanos tā Kunga atnākšanas dienā” “viņi nicināja nāvi un pacēlās pāri par to.” Viņi bija gatavi nokāpt kapā, “lai brīvi augšāmceltos.” Viņi gaidīja Kunga atnākšanu “padebešos, Tēva godībā”, “nest taisniem debesu valstību”. Valdiešiem bija šī ticība. Viklifs saprata Pestītāja atnākšanu, kā baznīcas cerību. Luters izskaidroja: “Es sev tiešām saku, tiesas diena nevar vairs vilcināties pilnus trīssimti gadus.” Dievs nevar un negrib vairs ilgāk paciest šo bezdievīgo pasauli.” “Lielā diena tuvojas, tad tiks sagāzta ļaunā valsts.”LC 214.3

    Melanhtons saka: “Šī novecojusies pasaule ir tuvu savam galam.” Kalvins uzaicina kristīgos “būt karstiem un darbīgiem savās ilgās pēc tā Kunga atnākšanas dienas, kura ir no visām dienām tā svētīgākā; viņš paskaidro, “ka visa uzticīgo saime paturēs acīs šo dienu.” Tālāk viņš saka: “Mums ir jāsalkst pēc Kristus, viņu jāmeklē, jāpēta, kamēr ausīs lielā diena, kad tas godības Kungs parādīs pilnīgi savas valstības godību.” Skotu reformators Nokss sacīja: “Vai mūsu Kungs Jēzus Kristus nav ar cilvēcīgu miesu uzbraucis debesīs, un vai viņš nenāks atkal? Mēs zinām, ka viņš nāks, un viņš to darīs drīz.” Ridlejs un Latimers, kas abi atdeva savas dzīvības par patiesību, ticības pilni skatījās uz tā Kunga atnākšanu. Ridlejs rakstīja: “Pasaule bez šaubām iet savam galam pretim— to ticu un tāpēc es to saku. Sauksim savās sirdīs pēc mūsu Pestītāja līdz ar Jāni, Dieva kalpu: “Nāci drīz, Kungs Jēzu!”LC 214.4

    Baksters saka: “domas par tā Kunga nākšanu” “ir visai jaukas un priecīgas”. “Ticībai un svētiem ir mīļa viņa atnākšana, ar saldām cerībām tie viņu gaida.” “Kad nāve ir beidzamais ienaidnieks, kurš pie augšāmcelšanās tiks iznīcināts, tad mēs varam mācīties, cik ticīgie nopietni prasa un lūdz pēc Kristus otrreizējas atnākšanas, kura nesīs pilnīgu un galīgu uzvaru.” “Tā ir tā diena, kas nāks ar pestīšanas, visu vēlēšanos un dvēseles cenšanos piepildījumu, uz kuru visiem ticīgiem ir jācer un jāgaida.” “Paātrini, kungs, šo svētīto dienu.” Tāda bija apustuliskās baznīcas, “draudzes tuksnesī” un reformatoru cerība.”LC 215.1

    Ņemot vērā šo lielo dienu, patiesības vārds uz vissvinīgāko un visnoteiktāko uzaicina Dieva tautu, nokratīt gara vienaldzību, un meklēt viņu pazemībā un ar nožēlošanā sagrauztu sirdi: “Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, un lai skan stipri manā svētā kalnā; lai visi zemes iedzīvotāji dreb, jo tā Kunga diena nāk, jo tā ir tuvu.” “Svētījiet gavēni, izsauciet sapulces dienu. Sapulcinājiet ļaudis, svētījiet draudzi, sapulcinājiet vecajus, sasauciet bērniņus un zīdāmos pie krūtīm... Lai brūtgāns iet no sava kambara un brūte no savas vietas. Starp priekšnamu un altāri lai raud priesteri, tā Kunga sulaiņi.” “Atgriežaties pie manis ar visu savu sirdi, un ar gavēšanu un ar raudāšanu un ar nožēlošanu. un saplēsiet sa- vas sirdis un ne sa vas drēbes, un atgriežaties pie tā Kunga, sava Dieva,jo viņš ir laipnīgs un sirdsžēlīgs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības.”1LC 215.2

    Bija darāms. liels reformācijas darbs— jāsagatavo tautu, kas varētu pastāvēt tai Kunga dienā. Dievs redzēja, ka daudzi, kas skaitījās pie viņa ļaudīm, nedzīvoja mūžībai, un savā žēlastībā viņš bija gatavs, sūtīt brīdinājumu, lai iztraucētu tos no gara truluma un lai pamudinātu tos sagatavoties uz tā Kunga atnākšanu. Šo brīdinājumu mēs lasām Jāna parād. gr. 14. nod. Tur tiek aprakstīts trīskārtīgs no debesīm nācis vēstījums, un tūliņ pēc tam seko Cilvēka dēla atnākšana, ievākt pasaules ražu. Pirmais brīdinājums pasludina tuvojošos tiesu. Pravietis redzēja eņģeli “debess vidū skrienam, tam bija mūžīgs evaņģēlijs tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm. Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet viņam godu, jo viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet to, kas ir radījis debesis un zemi un jūru un ūdeņu avotus.”2LC 216.1

    Šī vēsts tiek nosaukta par vienu daļu no mūžīgā evaņģēlija. Evaņģēlija pasludināšana nav uzdota eņģeļiem, bet uzticēta cilvēkiem. Svēti eņģeli palīdz šo darbu darīt, viņiem ir uzdots darboties cilvēku svētības labā, bet īstā evaņģēlija pasludināšana notiek caur Kristus kalpiem zemes virsā.LC 216.2

    Uzticīgi vīri, kuri ir paklausīgi Dieva garam un viņa vārdu mācībām, ir izraudzīti par brīdinājumiem pasaulei. Tie bija tie, kas ir skatījušies uz “stipro pravieša vārdu”, šo “sveci, kas spīd tumšā vietā, tiekams diena aust un rīta gaisma uzlec jūsu sirdīs.”3 Viņi Dieva atzīšanu bija vairāk meklējuši nekā apslēptas mantas un zināja, ka “viņu mantot ir labāki, nekā sudrabu mantot, un viņu krāt labāki, nekā spožu zeltu..”4 Un Dievs viņiem atklāja savas valstības lielos noslēpumus.” Tā Kunga noslēpums ir pie tiem, kas viņu bīstas un viņa derība tiem dod saprašanu.”5LC 216.3

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents