Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Jaunlaiku pamošanās

    Visur, kur vien tik Dieva vārds tiek sludināts, parādās augļi, kas liecina par viņu dievišķo izcelšanos. Dieva gars pavadīja savu kalpu vēsti, vārds darbojās spēcīgi. Grēciniekos pamodās sirdsapziņa. “Gaisma, kas apgaismo visus cilvēkus, kas nāk pasaulē,” apgaismoja viņu dvēseļu iekšieni, un paslēptie tumsas darbi visi tapa redzami. Dziļa pārliecība sagrāba viņu domas un sirdi. Viņi redzēja savus grēkus, bija pārliecināti par to, ka ir viena taisnība un ka nāks reiz tiesas diena par visu. Viņiem tagad bija sajēgums par Jehovas taisnīgumu un viņi juta ar bailēm, ka nu viņiem netīriem un pilniem vainu būs jāstājas tā priekšā, kas pētī sirdis un domas. Savās dvēseles bailēs viņi izsaucās: “Kas mani atpestīs no manas grēcīgās miesas” Kad viņi ieraudzīja Golgatas krustu ar neizmērījami lielo upuri, kas tika nests par visas cilvēces grēkiem, tad viņi saprata, ka vienīgi Kristus var deldēt viņu pārkāpumus; Kristus nopelni vien varētu cilvēkus salīdzināt ar Dievu. Ticībā un pazemībā viņi uzņēma Dieva jēru, kas nes pasaules grēkus. Jēzus asinis nomazgāja visus līdz šim palikušos grēku traipus. LC 217.1

    Šīs dvēseles nožēloja īsteni savus grēkus. Viņas ticēja, likās kristīties, un uzmodās uz jaunu dzīvi, tapa par jaunām radībām iekš Jēzus Kristus— ne lai padotos savām agrākām kārībām, bet lai ticībā staigātu Dieva dēla pēdās, lai atstarotu sevī viņa raksturu un darītu sevi skaidru, tādu pašu, kāds viņš ir. Ko viņi reiz ienīda, to viņi tagad mīlēja, un ko viņi reiz mīlēja, to tie tagad ienīda.LC 217.2

    Augstprātīgie un pašpaļāvīgie tapa pazemīgi un ar padevīgām sirdīm. Iedomīgie un augstprātīgie tapa nopietni un labsirdīgi, zaimotāji godbijīgi, dzērēji par nedzērējiem, netikumīgie tikumīgi. Ārīgās pasaules modes tika atstātas pie malas. Kristus netika meklēts ārējā greznumā, “jūsu jaukums lai nav no ārienes matu pīšanā un zelta aplikšanā, vai greznās drebēs, bet apslēptais sirdscilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā,— tas ir dārgs Dieva priekšā.”1LC 218.1

    Pamošanās veda pie pamatīgas pašatziņas un pazemības. Viņus varēja pazīt no viņu svinīgiem, nopietniem uzsaukumiem grēciniekiem un no sirsnīgās līdzjūtības pret tiem, kas ir atpirkti caur Kristus asinīm. Vīri un sievas lūdzās un cīnījās ar Dievu par savu dvēseļu pestīšanu. Šādas pamošanās augļi bija redzami pie dvēselēm, kuras nebijās no pašaizliegšanās un upuriem, bet priecājās, ka ir atrastas cienīgas ciest kaunu un pārbaudījumus Kristus dēļ. To dzīvē, kuri Jēzu bija atzinuši, bija nomanāma viena pārmaiņa. Apkārtne pārvērtās zem viņu iespaida. Viņi palīdzēja Kristum pulcināt ļaudis un sēja garu, lai pļautu mūžīgu dzīvošanu.LC 218.2

    Par viņiem varēja sacīt: “Jūs noskumdināti uz atgriešanos.” “Jo dievišķa noskumšana padara atgriešanos uz svētību, kas nevienam nav žēl, bet pasaules noskumšana padara nāvi. Jo redzi, šī pati lieta, ka jūs dievišķi tāpat noskumdināti, kādu lielu čaklību tā pie jums padarījusi, kādu aizbildināšanos, kādu apskatīšanos, kāduLC 218.3

    bijāšanu, kādu ilgošanos, kādu dedzību, kādu sodīšanu! Vispār jūs esiet parādījušies šķīsti šai lietā.”2LC 218.4

    Tā strādā Dieva gars. Tikai īsta pārvēršanās liecina par patiesu nožēlošanu. Kad solījums tiek izpildīts, kad tiek atdots, kas ir nolaupīts, kad tiek atzīti grēki un Dievs tiek mīlēts un līdzcilvēki— tad grēcinieks var būt drošs, ka viņš atradis dievišķo mieru. Pēc viņu dar- biem spriežot bija redzams, ka tas Kungs viņus svētījis uz lielo darbu— glābt cilvēku dvēseles un pacelt cilvēci. Bet jaunlaiku pamošanās stipri atšķiras no dievišķās žēlastības atklājumiem, kas agrākos laikos pavadīja Dieva kalpu darbus. Ir taisnība, tiek sacelta plaša interese un daudzi sakās esam atgriezušies, baznīcu un baznīcas locekļu skaits stipri pieaug; tomēr rezultāti nav tādi, kas attaisnotu ticību, ka seko attiecīgs pieaugums garīgā dzīvē. Īsu brītiņu uzliesmojošs gaišums atkal izdziest, un iestājas vēl dziļāka tumsa nekā pirms tam.LC 218.5

    Lielas atmodināšanas tautā tiek izvestas, iespaidojot viņas iedomu spējas, pamodinot jūtas un apmierinot kāri pēc visa tā, kas ir jauns. Šādā kārtā atgrieztiem ir ne visai liela vēlēšanās dzirdēt bībeles patiesības un viņi atrod maz intereses pie praviešu un apustuļu liecībām. Dievkalpošanām ir jābūt uzbudinošām un raibām, citādi tām nav nekāda pievilkšanas spēka. Vēsts, kura griežas vienkārši pie skaidra prāta, atrod maz atsauksmes. Dieva vārdu skaidrie brīdinājumi, kas vērš uzmanību uz mūžīgām lietam, paliek neievēroti.LC 219.1

    Priekš katras patiesi atgriezušās dvēseles attiecības pret Dievu un pret mūžīgām lietām būs lieli dzīves jautājumi. Bet kur atradīs šolaiku lielās baznīcās to garu, kas nododas Dievam? Atgrieztie neatsakās ne no augstprātības, ne arī no mīlestības uz pasauli. Viņi nav labāki kļuvuši, sevi labprātīgi aizliegt, ņemt krustu uz sevi un iet pakaļ lēnam un pazemīgam Jēzum— viņi ir tādi paši, kādi bjja pirms atgriešanās. Reliģija ir tapusi neticīgiem un šaubīgiem par izsmieklu, jo tik daudzi, kas nes viņas vārdu, nezin viņas pamatmācības. Spēks, kuru dod laime iekš Dieva, ir baznīcā gandrīz pilnīgi izmiris. No baznīcas sarīkotie izbraukumi, teātra izrādes, koncerti, bazāri, lepni sapulču nami, personīgs greznums ir aizbaidījuši katru domu par Dievu. Nauda un manta un veikali aizņem visas domas, un lietām, kurām mūžīga vērtība, garāmejot tik tikko piegriež vērību. Bet lai cik ar ticība un dievbijība visur zustu, tomēr šinīs baznīcās ir arī vēl patiesi Kristus pakaļstaigātāji. Iekams Dievs pēdējo reizi piemeklēs pasauli ar savu tiesu, atmodīsies viņa tautā tāda pirmatnēja dievlaimība, kāda kopš apustuļa laikiem nekad vairs nav redzēta. Dieva gars un spēks tiks izliets pār viņa bērniem. Tanī laikā daudzi šķirsies no tām baznīcām, kurās Dieva mīlestības vietā un mīlestības vietā uz viņa vārdiem ir stājusies mīlestība uz pasauli. Daudzi, tāpat sludinātāji, kā visi citi draudzes locekļi, ar prieku uzņems lielās patiesības, kuras Dievs tanī laikā liks pasludināt, lai sagatavotu vienu tautu uz tā Kunga otro atnākšanu. Dvēseļu ienaidnieks labprāt gribētu šo darbu kavēt, un iekams nāks laiks priekš šādas kustības, viņš padarīs to nepatīkamu, tai pakaļdarīdams un to viltodams. Tanīs baznīcās, kuras viņš gribēs apmānīt um dabūt savā varā, viņš rādīs itkā īpašs Dieva gars būtu uz viņām izlējies; un te būs redzams, kāda ir viņu lielā reliģiskā interese. Pulku pulki gavilēs, ka Dievs tik brīnišķīgi priekš viņiem strādā, kur patiesībā darbs nāk no cita gara. Zem reliģiskas apsegas sātans mēģinās visu kristīgo pasauli padot saviem iespaidiem.LC 219.2

    Daudzās atmodās, kas bijušas pēdējos piecdesmit gados, lielākā vai mazākā mērā darbojas tie paši iespaidi, kuri parādīsies garākās kustībās nākotnē. Tiks saviļņotas jūtas, tiks jaukts īstais ar neīsto— tiks viss labi ierīkots, lai maldinātu. Tomēr nevienam nevajadzētu ļauties maldināties. Dieva vārdu gaismā nav grūti pazīt, kādas ir šis kustības. Visur, kur neklausās uz bībeles liecību, kur novēršas no skaidrām patiesībām, kuras pārbauda dvēseles un prasa pašaizliegšanos nn atsacīšanos no pasaules, tur varam būt pārliecināti, ka Dievs savu svētību nedos. Un pēc pazīšanas sīmes, kuru Kristus mums devis: “Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.”1 būs redzams, kā šīs kustības nav Dieva gara darbs. Savos patiesības vārdos Dievs pats cilvēkiem atklājies; visiem, kas viņus pieņem, tie ir kā vairogs pret sātana maldināšanām. Šīs patiesības novārtā atstājot, atver ļaunumiem vārtus, kas tagad tik izplatītiLC 220.1

    reliģiskā pasaulē. Lielā mērā izlaiž iz acīm Dieva likumu dabu un viņu svarīgumu.Un kad jau šo die- višķo likumu rakstus nu viņu nozīme ir pārprasti, tad ir jāmaldās arī uz atgriešanās un pestīšanas ceļa, un dievbijība baznīcās iet mazumā. Tas paskaidro, kāpēc mūslaiku atmodās trūkst Dieva gars un spēks. Visās reliģiskās kopībās ir vīri, kas izceļas caur savu dievbijību un kuri augšā minēto sektu atzīst un par to sūdzas. Prof. Eduards Parks savā apskatā par pazīstamām briesmām priekš reliģijas Amerikā zīmīgi saka: “Briesmu cēlonis ir kanceles novārtā atstāšana, tā pienācīgi neiekaļ dievišķos baušļus. Agrākos laikos kancele bija sirdsapziņas atbalss... Mūsu spožākie sprediķotāji iedeva saviem sprediķiem apbrīnojamu diženību caur to, ka sekoja sava meistara piemēram un izcēla viņa likumus, viņa baušļus un draudus. Viņi atkārtoja abus pirmos lielos pamatpunktus, ka baušļi ir attēls no dievišķās pilnības, un cilvēks, kas baušļus nemīlē, nemīlē arī evaņģēliju, jo tāpat likums kā evaņģēlijs ir spogulis, kurā atspoguļojas Dieva patiesais raksturs. Šis briesmas ved pie vienas citas, tas ir pie grēka — likumus neattiecināt uz sevi un tos par daudz zemu novērtēt. Cik lielā mērā likums ir taisns, tik lielā mērā nepaklausība ir netaisna.”LC 220.2

    “Sakarā ar šim briesmām stāv briesmas, Dieva taisnību nevērtēt pienācīgi augsti. Tā ir modernu kanceles runātāju tendence, ka Dieva taisnīgumu šķir no Dieva labuma, to t. i. taisnīgumu drīzāk nosauc vienkārši par jūtām, nekā paceļ augstāk — par likumu pamatu. Jaunā teoloģijas prizma dala to, ko pats Kungs ir salicis kopā. Vai dievišķais likums ir labums, vai ļaunums? Tas ir kaut kas labs. Tad arī taisnība ir laba, jo tā ir gribēšana izvest likumu. No ieraduma, novērtēt pārāk zemu dievišķo taisnību un piegriezt pārāk maz vērības sodam par cilvēku nepaklausību, viegli krīt citā ieradumā — novērtēt pārāk zemu to žēlastību, kas notikusi lai izlīdzinātu grēku.” Tādā kārtā evaņģēlijs cilvēku sirdīs pazaudē savu vērtību un svaru, un drīz viņi ir gatavi, patiesi atmest bībeli.LC 221.1

    Daudzi sprediķotāji apgalvo, ka Kristus ar savu nāvi baušļus esot atcēlis, un cilvēki ir brīvi no visām viņu prasībām. Ir tādi, kas baušļus uzskata kā smagu jūgu un tura pretī likumu nebrīvībai evaņģēlijā domāto un baudāmo brīvību.LC 221.2

    Bet pravieši un apustuļi pavisam citādi skatījās uz svēto Dieva likumu. Dāvids sacīja: “Es staigāšu bez bēdām, jo es meklēšu tavas pavēles.”1 Apustulis Jēkabs, kas rakstīja pēc Kristus nāves, atsaucās uz desmit baušļiem kā uz “ķēniņa bauslību” “pilnīgu svabadības bauslību”2 Un Jāna parādīšanās grāmatas sarakstītājs vairāk kā pusgadusimteni pēc Pestītāja krustā sišanas rādīja to svētību, kas nāks pār tiem, “kas viņa baušļus tur, lai viņiem svētība būtu pie dzīvības koka, un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem.”3LC 222.1

    Ka Kristus caur savu nāvi sava tēva baušļus būtu atcēlis, tam nav ne mazākā pamata. Kad likumu varētu pārgrozīt, vai atcelt, tad Kristum nebūtu bijis jāmirst, lai glābtu cilvēkus no grēku soda. Kristus nāve neatceļ vis likumus, turpretim pierāda, ka tie ir negrozāmi. Dieva dēls ir nācis “dot lielu un augstu bauslību.”4 Viņš sacīja: “Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: Tiekams debesis un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte jeb rakstu galiņš no bauslības, līdz viss notiek.”5 Un no sevis paša viņš sacīja: “Man ir prieks darīt tavu prātu, mans Dievs, un tava bauslība ir manā sirds dibenā.”6LC 222.2

    Dieva likums jau pēc savas dabas ir negrozāms. Tas atklāj paša pirmcēloņa sava Radītāja gribu un viņa raksturu. Dievs ir mīlestība un viņa likums ir mīlestība. Viņa divi lielie pamatprincipi ir mīlestība uz Dievu un uz cilvēkiem. “Mīlestība ir bauslības piepildīšana.”7 Dieva raksturs ir taisnība un patiesība; tādi ir viņa likumi. Dziesminieks Dāvids saka: “Tava bauslība ir patiesība;” “visi tavi baušļi ir taisnība.”8 Tādam likumam, kas atspoguļo Dieva garu un izteic viņa gribu, jābūt tikpat mūžīgam, kāds ir viņa devējs.LC 222.3

    Atgriešanas un svētu darīšanas darbs ir cilvēkus salīdzināt ar Dievu, saskaņojot tos ar viņa baušļiem. Sākumā cilvēks tika radīts pēc Dieva ģīmja. Viņš bija pilnā saskaņā ar dabu un ar Dieva likumiem, taisnības pamatprincipi bija rakstīti viņa sirdī. Caur grēku viņš atsvešinājās no savu Radītāja. Dieva tēls vairs neatspoguļojās viņā. Viņa sirds stāvēja ienaidā ar Dieva likumiem. “Tāpēc ka miesas prāts ir ienaidība pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj.”1 Bet “Dievs pasauli tā mīlējis, kā savu vienpiedzimušo Dēlu devis”, lai cilvēks varētu salīdzināties ar Dievu. Caur Kristus nopelniem var viņš atkal nākt saskaņā ar savu Radītāju. Viņa sirdij jātop atjaunotai caur dievišķo žēlastību un viņam jāsaņem jaunu dzīvību no augšienes. Šī pārvēršanās ir otrreizēja piedzimšana, bez kuras, ka Jēzus saka, neviens nevar ieiet debessvalstībā.LC 223.1

    Pirmais solis pie salīdzināšanās ar Dievu ir pārliecība par saviem grēkiem. “Ikviens kas grēku dara, dara arī netaisnību.” “Caur bauslību nāk grēku atzīšana.”2 Lai savu vainu varētu ieraudzīt, grēciniekam jāsalīdzina sevi ar Dieva taisnības rādītājiem— viņa vārdiem. Tie ir kā spogulis, kas rāda taisna rakstura pilnību un skatītāja paša vainas. Vienīgi Kristus evaņģēlijs var viņu glābt no pazušanas, nomazgāt visus viņa grēku traipus. Viņam jānāk ar savu nožēlošanu pie Dieva, kura likumus viņš pārkāpis, un jānes Kristum grēku salīdzināšanas upuris— savu ticību. “To Dievs nolicis par salīdzināšanu, caur ticību viņa asinīs, ka tas savu taisnību parādītu pamezdams priekšlaikā darītus grēkus.”3 Dabūdams piedošanu par agrākiem pārkāpumiem. cilvēks top par dievišķās dabas līdzdalībnieku. Viņš ir Dieva bērns, jo ir saņēmis bērnības garu, kas viņam liek izsaukties: “Aba, tētīt!” Vai viņam tagad ir brīv pārkāpt Dieva baušļus? Pāvils prasa: “Vai tad mēs bauslību iznīcinājām caur ticību? Nemaz! Bet mēs bauslību apstiprinājam.” “Kā mēs, kas grēkam esam miruši, tajā vēl gribētum dzīvot?” un Jānis izsakās: “Jo šī ir Dieva mīlestība, ka mēs turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti.”1 Atdzimstot sirds top vesta saskaņā ar Dievu un viņa likumiem. Kad šī lielā pārvēršanās grēciniekā ir notikusi, tad viņš ir pārgājis no grēka uz svētumu, no pārkāpšanas un sacelšanās uz paklausību un uzticību. Vecā dzīve, kur tas atsvešinājās no Dieva, ir mitējusies; ir iesākusies jauna dzīve— ar piedošanu, ticību un mīlestību. Tad “bauslības taisnība taps piepildīta iekš mums, kas nestaigājam pēc miesas, bet pēc gara.”2 Tad dvēseles valoda būs: “Cik ļoti es mīlu tavu bauslību! To es pārdomāju ikdienas.”3 “Jo caur bauslību nāk grēku atzīšana.”4 Bez likuma cilvēkam nav pareizs jēdziens par Dieva skaidrību un svētumu un par sava paša vainā un neskaidrību. Viņam nava īstā pārliecība par savu grēku, viņš nejūt vajadzību pēc grēku nožēlošanas, Tā kā viņš savā pazušanas stāvoklī sevi par Dieva baušļu pārkāpēju neatzīst, tad viņš arī neapzinās, ka viņam vajadzīgas Kristus izlīdzināšanās asinis. Pestīšanas cerība tiek pieņemta, nepārvēršot sirdi un nepārgrozot dzīves ceļus. Tādā kārtā notiek paviršas atgriešanās, un veseli pulki tiek pieskaitīti draudzei, kuri nekad nav bijuši savienoti ar Kristu. Maldīgas pestīšanas teorijas, kuras arī ceļas caur Dieva likumu pienācīgas neievērošanas, vai viņu pilnīgas atmešanas, mūslaiku reliģiskās kustībās ieņem redzamu vietu. Šis teorijas ir netikvien nepareizas mācības ziņā, bet arī praktiski postošas; un tas fakts, ka viņas visur tiek uzņemtas, dara par otrtik vajadzīgu, vest cilvēkus pie skaidra ieskata, kas ir pestīšana.LC 223.2

    Patiesa svēttapšana ir bībeles mācība. Apustulis Pāvils paskaidro savā vēstulē Tesalonikas draudzei: “Jo šis ir Dieva prāts, ka jūs topat svēti.” un viņš lūdz: “Bet pats miera Dievs lai jūs svētī LC 224.1

    caur caurim.”5 Bībele skaidri māca, kas ir svēttapšana un kā to var panākt. Pestītājs lūdza par saviem mācekļiem: “Svēti tos tavā patiesībā, tavs vārds ir patiesība.”1 un Pāvils māca, ka ticīgie tikai caur svēto Garu var kļūt svēti.2 Kas tad ir svētā Gara darbs? Jēzus to pasacīja saviem mācekļiem: “Bet kad viņš, tas patiesības gars, nāks, tas jūs vadīs uz visu patiesību.”3 Arī dziesminieks Dāvids saka: “Tavi baušļi ir tīra patiesība.” Dieva vārds un gars rāda cilvēkam lielos taisnības pamatus, kas ir iemiesots Dieva likumos. Un tā kā Dieva bauslis. “svēts, taisns un labs” ir noraksts no dievišķās pilnības, tad iz tā seko, ka raksturs, kurš viņā ir uzaudzis, arī ir svēts. Kristus ir šāda rakstura pilnīgs piemērs. Viņš saka, viņš turot sava tēva baušļus: “Jo kas viņam patīk, to es allažiņ daru.”4 Kristus pakaļ staigātājiem ir jātop viņam līdzīgiem, caur Dieva žēlastību jāattīsta raksturs, kas saskan ar viņa svēto likumu galveniem pamatiem. Tā ir svēttapšana, kādu bībele māca.LC 224.2

    To darbu var izdarīt pie sevis tikai caur ticību uz Kristu, caur Dieva Gara spēku, kas iekš mums mīt. Pāvils saka uz ticīgiem: “Dzenaties ar bijāšanu un drebēšanu uz to, ka topiet svēti. Jo Dievs ir ras, kas iekš jums rada ir gribēšanu, ir padarīšanu pēc sava laba prāta.”5 Kristīgais sajutīs grēka kārdinājumus, bet viņš pastāvīgi cīnīsies tiem pretī. Te ir vajadzīga Kristus palīdzība. Cilvēka vājums tiek savienots ar dievišķo spēku un ticība izsaucas: “Bet paldies Dievam, kas mums uzvaru devis caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”6LC 225.1

    Svētie raksti skaidri rāda, ka svēttapšanas darbs no mazuma iet uz lielumu. Kad grēcinieks atgriežoties caur Kristus izlīdzinošām asinīm atrod mieru iekš Dieva, tad kristīgā dzīve nupat tik ir sākusies. Tagad viņam “ir jāiet pie pilnības,” jātop par pilnīgu cilvēku, “kas pēc sava mēra ir pilnīgi līdzīgs Kristum. Apustulis Pāvils raksta: “Brāļi, man nešķiet, ka to jau esmu satvēris; bet to vien daru: aizmirsdams to, kas aiz manis, es stiepjos uz to, kas priekšā, es dzenos pēc mērķa, pēc goda maksas, uz ko Dievs debesis ai - cina iekš Kristus Jēzus.”1 Un Pēteris mums rāda, kas 1r jādara, lai taptu svēts, kādu bībele grib: “Tad nu visā spēkā uz to dzīdamies pasniedzat savā ticībā tikumu un tikumā atzīšanu, un atzīšanā sātību, un sātībā pacietību, un pacietībā dievbijāšanu, un dievbijāšanā brāļu mīlestību, un brāļu mīlestībā mīlestību uz visiem... Jo to darīdami jūs nekad nepaklupsiet.”2LC 225.2

    Tie, kuri biblisko svēttapšanu ir piedzīvojuši, būs pazemīgi garā. Tāpat kā Mozus viņi ieraudzīja svētuma svinīgo diženumu un redzēja savu pašu necienību, bet tam pretī stāvēja Dieva skaidrība un viņa cēlā pilnība. Pravietis Daniēls bija patiesas svēttapšanas piemērs. Viņa garā dzīve bija pilna caur cēlo kalpošanu savam Meistaram. Viņš bija viens tāds vīrs, kuru debesis mīlēja.3 Šis godātais pravietis tomēr neapgalvoja vis, ka ir tīrs un svēts, bet skaitīja sevi par patiesi grēcīgu Israēla bērnu, kad viņš pie Dieva aizlūdza par savu tautu: “Jo mēs nometamies ar savām lūgšanām tavā priekšā ne uz savu taisnību, bet uz tavu lielo žēlastību.” “Mēs esam grēkojuši, mēs esam bijuši bezdievīgi.” Viņš izsakās: “Kamēr es vēl runāju un lūdzos un savus grēkus un savu Israēla ļaužu grēkus sūdzēju” u. t. t. Un par kādu citu vēlāku notikumu, kur viņam Dieva Dēls parādījās, viņš saka: “Mans vaigs nejauki nobāla, un man spēka vairs neatlika.”4LC 226.1

    Kad Ījabs vētras troksnī izdzirda tā Kunga balsi, viņš izsaucās: “Tāpēc man ir žēl un sirds man sāp par to pīšļos un pelnos.”5 Tas bija tajā laikā, kad Jesaja redzēja Dieva godību un dzirdēja ķerubus saucam: “Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots!”, — kad izsaucās Jesaja: “Vai man, man ir jāiet bojā!”6 Pāvils, pēc tam, kad bija aizrauts trešās debesīs un dzirdēja neizteicamus vārdus, kurus neviens cilvēks nevar izrunāt, sprieda pats par sevi kā par “vismazāko no visiem svētiem”.7 Tas bija mīļais Jānis, kas dusējis pie Jēzus krūtīm, un kas redzējis viņa godību, tomēr metās eņģelim pie kājām.8LC 226.2

    Tie, kas staigā Golgatas krusta ēnā, nevar būt augstprātīgi, tie arī nelielīsies un nesacīs, ka viņiem nav grēku. Viņi apzināsies, ka tie bija viņu grēki, kuru dēļ Dieva Dēls cieta nāves bailes.— un šī pārdoma vedis viņus pie pašpazemošanās. Tie, kas dzīvo ciešā sakarā ar Pestītāju, vislabāk zinās cilvēku vājības un grēcību un liks savu vienīgo cerību uz krustā sistā un augšāmcēlnšos Pestītāja nopelniem. LC 227.1

    Svēttapšana, kura tagad redzama kristīgā pasaulē, izsauc pašlepnuma garu un vienaldzību pret Dieva baušļiem, kas pierāda, ka bībeles reliģija viņiem sveša. Viņu piekritēji māca, ka cilvēks topot svēts vienā pašā acumirklī un ka caur ticību vien tūliņ varot panākt šo stāvokli. Viņi saka: “Tici tikai, tad tu saņemsi svētību.” Tālākas pūles no saņēmēja puses tiek ieskatītas par nevajadzīgām. Tanī pašā laikā viņi arī noliedz, ka Dieva likumiem tagad vairs būtu kāds spēks un apgalvo, viņi esot brīvi no pienākumiem pret baušļiem. Vai tas var būt, ka cilvēki var tapt svēti, nesaskaņojot sevi ar Dieva raksturu un gribu, nesaskaņojoties ar tiem pamatiem, kas izteic viņa dabu un gribu, un darot kas pašiem tīk? LC 227.2

    Prasība pēc kādas vieglas reliģijas, kurai nevajaga ne cenšanos, ne pašaizliegšanos, ne atsacīšanos no pasaules trakulībām, ir padarījusi mācību par ticību un ticību vienu pašu par visai mīļu mācību; bet ko saka Dieva vārds? Apustulis Jēkabs saka: “Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kas saka, ka viņam ir ticība, bet darbu nav? Vai ticība viņu var izglābt?... Ticība, ja tai darbu nav, ir nedzīva. Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzāku par upuri atnesdams uz altāri? Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem... Tad nu jūs redziet, ka cilvēks top taisnots no darbiem un ne no ticības vien.”1 Dieva vārds liecina pret šo pavedinošo mācību par ticību bez darbiem. Tā nav ticība, prasīt debess labvēlību, neizpildot noteikumus, zem kuriem vien žēlastība ir iemantojama. Tā ir iedomība, jo īstai ticībai ir pamats svēto rakstu apsolījumos un pavēlēs.LC 227.3

    Neviens, kas tīšā prātā pārkāpj Dieva baušļus, lai nemāna sevi ar ticību, ka taps svēts. Katrs grēks piespiež klusēt gara balsi, kas aizliedz grēkot, un atšķir dvēseli no Dieva. “Grēks ir baušļa pārkāpšana.” “Ikviens, kas grēko, viņu nav redzējis, nedz viņu atzinis.”1 Lai gan Jānis savās vēstulēs tik sīki raksta par mīlestību,viņš tomēr nekavējas atklāt to cilvēku patieso dabu, kuri grib gan kļūt svēti, bet pārkāpj Dieva baušļus. “Kas saka: es viņu pazīstu, un netur viņa baušļus, ir melkulis un patiesība viņā nav. Bet kas viņa vārdu tur, iekš tā patiesi Dieva mīlestība ir pilnīga.”2 Te ir katras atzīšanas pārbaudījuma akmenis. Par nevienu cilvēku mēs nevaram sacīt: “viņš ir svēts”, neliekot pie viņa vienīgo dievišķo, debess un zemes mērauklu. Kad cilvēki nesajūt tikumības likumu lielo nozīmi, kad nevērtē Dieva baušļus un skatās vieglprātīgi uz tiem, kad pārkāpj pat niecīgāko no viņiem un cilvēkus māca darīt tāpat, tad debesīs viņi tiks atzīti par necienīgiem un viņu prasības netiks ievērotas. Un apgalvojums, ka esot bez grēkiem, jau pats par sevi pierāda, ka tas, kurš tādas prasības ceļ, ir tāļu no svētuma. Jo viņam nav īstās sajēgas par Dieva bezgalīgo skaidrību un svētumu, jeb no tā, ko tiem vajaga darīt, lai saskaņotu sevi ar viņu; viņam nav arī patiesas sajēgas par Jēzus skaidrību un viņa cēlo mīlīgumu, jeb par to, cik ļauns un samaitājošs ir grēks; tikai tāpēc cilvēks var pats sevi uzskatīt par svētu. Jo tālāk viņš ir aizgājis no Kristus, un jo trūcīgāks ir viņa sajēgums par Dieva prasību īsto raksturu, jo taisnāks viņš sev izliksies savās paša acīs.LC 228.1

    Svēttapšana, kādu māca svētie raksti, ieslēdz sevi visu cilvēka būti— garu, dvēseli un miesu. Pāvils lūdza par tesaloniķiešiem, ka viss viņu “gars, dvēsele un miesa bezvainīgi taptu pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu.”3 Atkal viņš raksta ticīgiem: “Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri.”1 Vecā Israēla laikā rūpīgi izmeklēja katru upuri, kuru nesa tam Kungam. Ja atrada kādu vainu pie upurējamā lopa, viņu neņēma pretim; jo Dievs bija pavēlējis, ka pie upura nedrīkst būt “nekāda vaina”. Tā arī kristīgiem tiek pavēlēts, ka viņi nodotu savas miesas “par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri.” Lai to varētu, visus spēkus ir jāuzglabā vislabākā stāvoklī. Katra rīcība, katrs darbs, kas vājina miesīgos vai garīgos spēkus, padara cilvēku arvien nederīgāku kalpot savam Radītājam. Un vai Dievs atradīs patikšanu pie tā, kas nav mūsu tas vislabākais? Kristus sacīja: “Tev būs mīlēt Dievu, savu Kungu. no visas sirds.” Tie, kas mīlē Dievu no visas sirds, gribēs tam kalpot ar visu savu dzīvi un pastāvīgi mēģinās katru savu spēju pieskaņot viņa likumiem, kuri prasa krietnumu un gribu, darīt viņa prātu. Dēļ baudu kāres vai kaislību apmierināšanas viņi nevājinās vis nedz aptraipīs to upuri, kuru tie nes savam debesu Tēvam.LC 228.2

    Pēteris saka: “Noturaties no miesīgām kārībām, kas pret dvēseli karo.”2 Katra grēcīgu kārību apmierināšana notrulina gara spējas un nonāvē garīgo skata asumu, kāpēc Dieva vārds vai gars var atstāt uz sirdīm tikai vāju iespaidu. Pāvils raksta Korintiešiem: “Lai paši šķīstāmies no visas apgānīšanas pie miesas un pie gara un lai topam pilnīgi svēti Dieva bijāšanā.”3 un pie gara augļiem “mīlestību, līksmību, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, ticību, lēnprātību, sātību” viņš pievieno “atturību”.4LC 229.1

    Cik daudzi tomēr, kuri par kristīgiem saucas, neskatoties uz šiem no Dieva iedvesmes nākošiem izteicieniem, vājina savus spēkus, dzenoties pēc peļņas, vai pielūdzot modi; cik daudzi pazemo savu Dieva dāvāto vīrišķību caur uzdzīvi, dzeršanu un aizliegtām baudām. un baznīca, kurai būtu ļaunumu jānovērš, jo bieži uz to vēl pamudina,LC 229.2

    izlietodama baudu kāri, peļņas kāri, vai slāpes pēc izpriecām par līdzekli, kas pilda viņu kases, kuru pildīšanai Kristus mīlestība ir par vāju. Kad Jēzus ieietu kādā šīlaiku baznīcā un redzētu nesvēto būšanu un rīšanu — kā tas 1r Amerikā —, kas tiek sarīkota reliģijas vārdā, vai viņš neizdzītu šos dievnama sagānītājus ārā, kā kādreiz naudas mijējus? LC 230.1

    Apustulis Jēkabs mums saka, ka gudrība, kas no augšienes nāk, “papriekš ir šķīsta”.1 Bet vai tie ir šķīsti, kas ņem jauko Jēzus vārdu savā ar tabaku sagānītā mutē, kuru dvaša un kuri paši viscaur ir piezīdušies ar riebīgo smaku un kuri piespiež visus ieelpot šoLC 230.2

    ģifti? Vai tāds ieradums nav taisni pretējs evaņģēlija skaidrībai? Tabakas vergi, kuri sakās esam pilnīgi dziedināti, runā par debess cerībām; bet Dieva vārdi saka skaidri: “un tur neies neviens, kas ir apgānīts.”2 “Jeb vai jūs neziniet, ka jūsu miesa ir svēta gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esiet dabūjuši, un jūs nepiederiet sev pašiem? Jo jūs esiet dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā (un savā garā, kas pieder Dievam).”3 Tas, kura miesa ir svēta gara dzīvoklis, sevi nepadarīs par postošu ieradumu vergu. Viņa spēki pieder Kristum, tas viņu atpircis par savu asiņu dārgo maksu. Viņa īpašnieks, pieder tam Kungam. Vai viņš varētu palikt nesodīts, ja izšķiestu šo uzticēto mantu? Kristīgie, kuri ir tādi tikai vārda pēc, ikgadus izdod milzīgas summas priekš lieku un postošu vajadzību un kārību apmierināšanas, kamēr neskaitāmi cilvēki cieš badu. Dievam nolaupa dāvanas un upurus un ziedo tos uz ļaunu kārību altāra, izdodot priekš viņām vairāk, nekā priekš nabagu un trūkumcietēju pabalstīšanas un evaņģēlija izplatīšanas. Kad visi, kas sakās esam Kristus pakaļstaigātāji, patiesi taptu svēti, tad viņu līdzekļi plūstu Kristus rīcībā un netiktu vis izšķiesti priekš lieku un pat kaitīgu iegribu apmierināšanas, un kristīgie būtu par piemēru mērenībā, pašaizliedzībā un pašuzupurēšanā. Tad viņi būtu pasaules gaišums.LC 230.3

    Pasaule ir padevusies kārībām. “Miesas kārība, acu kārība, dzīves lepnība” valda pār tautas masām. Bet Kristus pakaļstaigātājiem ir svēts uzdevums: “Tāpēc izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztieciet nekā, kas nešķīsts.”LC 231.1

    Mums ir Dieva vārdu gaisma, kad mēs sakām, ka svēttapšana nav pilnīga, kad tai neseko pilnīga atsacīšanās no grēcīgām tieksmēm un pasaules kārībām. Tiem, kuri klausa pavēli “izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztieciet nekā, kas nešķīsts”, Dievs dod apsolījumu: “Un es būšu jums par tēvu, un jūs būsiet man par dēliem un meitām, to tas Kungs saka, tas Visvaldītājs.”1 Katra kristīgā pienākums un tiesība ir iedziļināties Dieva lietās. “Es esmu pasaules gaišums”, saka Pestītājs, “kas man iet pakaļ, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs mūžīgās dzīvības gaisma.”2 “Bet taisno ceļš ir kā spožs gaišums, kas spīd un spīd, līdz diena aust.” Katrs ticības un paklausības solis ved dvēseli tuvāk pasaules gaišumam, kur nav “tumsības”. Gaišie taisnības saules stari apgaismo Dieva kalpus, un tiem ir jāatstaro viņa gaismu. Itkā zvaigznes mums māca, ka pie debesīm ir viens gaišs spīdeklis, kas viņām dod gaismu, tā arī kristīgiem vajaga rādīt, ka ir viens Dievs, kas sēd uz troņa pasaules visumā, kuram pieder slava un teikšana un kurš ir vērts, lai tam pakaļdarītu. Viņa gara augļi, viņa rakstura skaidrība un svētums būs redzami pie viņa lieciniekiem. Pāvils savā vēstulē kolosiešiem apraksta Dieva bērniem dāvātās, bagātīgās svētības. Viņš saka: “Tāpēc... nemitējamies. par jums Dievu lūgt un piesaukt, lai jūs topiet piepildīti ar viņa prāta atzīšanu visā gudrībā un garīgā saprašanā, lai jūs cienīgi staigājiet, tam Kungam par visu patikšanu, visā labā darbā augļus nesdami un pieaugdami Dieva atzīšanā, ar visādu spēku spēcīgi būdami pēc viņa godības varas visā pacietībā un lēnprātībā ar līksmību.”3 LC 231.2

    Atkal viņš raksta par savu vēlēšanos, ka brāļi un māsas Kristū atzītu pilnīgi kristīgo tiesību cēlumu. Viņš rāda tiem uz visskaidrāko brīnišķīgo spēku un atzīšanu, kuru tie kā Visaugstākā dēli un meitas var saņemt. Viņiem bija daļa pie tā Kunga, ka viņš tiem “dotu pēc savas bagātās godības, tapt stiprinātiem ar spēku caur viņa garu pie iekšķīgā cilvēka,” “ka jūs mīlestībā iesakņojaties un pamatojaties,” “lai spējiet saprast līdz ar visiem svētiem, kāds tas platums un dziļums un garums un augstums; un atzīt Kristus mīlestību, kas augstāka nekā visa saprašana.” Bet apustuļa lūgšana prasa visaugstāko daļu, kad viņš lūdz: “Ka topat piepildīti ar visu Dieva pilnību.”1LC 231.3

    Te mums tiek rādīti izcīnītie, cēlie augstumi, kurus arī mēs varam sasniegt caur ticību uz mūsu debesstēva apsolījumiem un izpildot viņa prasības. Caur Kristus nopelnu mēs varam nākt pie bezgalīgās varas valdības krēsla. “Jo viņš arī savu paša Dēlu nav taupījis, bet to par mums visiem nodevis; kā viņš mums ar to nedāvinās visu?”2 Tēvs deva Dēlam savu garu ne pēc mēra, un arī mēs drīkstam dalīties viņa pilnībā. Jēzus saka: “Ja kad jūs, kas esiet ļauni, mākiet dot saviem bērniem labas dāvanas, cik vairāk jūsu debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz?”3 “Kad jūs ko lūgsiet manā vārdā, to es darīšu.” “Lūdziet, tad jūs ņemsiet, lai jūsu līksmība ir pilnīga.”4LC 232.1

    Lai gan kristīgā cilvēka dzīve ir pazemīga, kad tomēr tai nevajaga būt grūtsirdīgai un bez pašcieņas. Katram ir tiesība tā staigāt, ka tas Kungs šo staigāšanu varētu par labu atzīt un to svētīt. Mūsu debesu tēvs negrib, ka mēs pastāvīgi staigātu krēslā vai kā ar kādu nastu uz pleciem. Nokārta galva nav patiesas pazemības pierādījums, tāpat ne, kad sirdi pildām ar domām par sevi vien. Mēs varam pie Jēzus nākt un likties šķīstīties un pastāvēt bez kauna un sirdsapziņas pārmetumiem likumu priekšā. “Tad nu nav nekādas pazudināšanas tiem, kas ir iekš Jēzus Kristus, kas nestaigā pēc miesas, bet pēc gara.”5LC 232.2

    Caur Jēzu kritušie Ādama dēli top par “Dieva bērniem”. “Jo tāpat tas, kas svētī, kā tie, kas top svētīti, visi lr no viena; tādēļ viņš nekaunas tos saukt par brāļiem.”1 Kristīgā cilvēka dzīvei būtu jābūt ticības, uzvaras un prieka dzīvei iekš tā Kunga. “Jo ikviens, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli; un šī ir uzvara, kas pasauli uzvar: mūsu ticība.”2 Patiesība ir Dieva kalpam Nehemijam: “Prieks pie tā Kunga ir jūsu stiprums.”3 Un Pāvils raksta: “Priecājaties iekš tā Kunga vienmēr; es saku atkal: Priecājaties!” “Priecājaties vienmēr. Pateicaties Dievam visās lietās: jo tas ir Dieva prāts iekš Kristus Jēzus pie jums.”4LC 233.1

    Tādi ir bibliskas atgriešanās un svēttapšanas augli; un tāpēc ka uz taisnības lielajiem likumiem, kādi Dieva vārdos atrodami, skatās ar tādu vienaldzību, augļi redzami tik visai maz. Aiz tā iemesla tik maz ir redzams no dziļās, paliekošās Dieva gara darbības, kura iezīmēja agrāko gadu pamošanās. Caur tā Kunga uzskatīšanu mēs topam pārvērsti. Un tā kā tiek atstāti novārtā tie svētie priekšraksti, kuros cilvēkam atklājas Dieva pilnība un svētums, un ļaužu prāti tiek aizrauti no cilvēku mācībām un teorijām, tad nemaz nav jābrīnās, ka dzīvā dievbijība baznīcās iet mazumā. Tas Kungs sacīja; “Jo manis ļaudis dara divkārtīgu ļaunumu: tie mani atstāj, to dzīvo ūdens avotu, un izcērt sev akas, cauras akas, kas ūdeni netur.”5 “Svētīgs tas cilvēks, kas nestaigā bezdievīgo runās... bet kam labs prāts pie tā Kunga bauslības,un kas viņa bauslību pārdomā dienās, naktīs. Jo tas ir kā koks stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes savā laikā, un viņa lapas nesavīst, un viss, ko viņš dara, labi izdodas.”6 Tikai caur to var atmodināt pie tiem, kas sauc sevi par viņa tautu, pirmo ticību un pirmo svētlaimību, kad Dieva baušļi tiek atkal pienācīgi atzīti.” Tā saka tas Kungs: stājaties uz ceļiem un raugiet un vaicājiet pēc tiem senejiem ceļiem, kurš tas labais ceļš, un staigājiet pa to, tad jūs atradīsiet dusu savai dvēselei.”7LC 233.2

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents