Mācekļu vēsts salīdzinājumā ar 1844. gada vēsti
Mācekļu piedzīvojumi Kristus pirmās nākšanas laikā līdzinājās tam, ko piedzīvoja Viņa otrās nākšanas sludinātāji. Kā mācekļi sludināja, ka „laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi”, tā Millers un viņa biedri ziņoja, ka drīz noslēgsies pēdējais pravietiskais laika periods Bībelē, sāksies tiesa un tiks nodibināta mūžīgā valstība. Mācekļu vēsts par laiku pamatā bija Daniēla grāmatas 9. nodaļā minētās 70 nedēļas. Vēsts, ko sniedza Millers un viņa biedri, pasludināja Daniēla grāmatas 8. nodaļas 14. pantā minētā 2300 gadu perioda beigas. 70 nedēļas bija daļa no šī laika perioda. Abu sludināšanu pamatā bija viena un tā paša pravietojuma atšķirīgu daļu piepildīšanās.Lc 143.4
Līdzīgi pirmajiem mācekļiem, arī Viljams Millers un viņa biedri pilnībā neizprata pašu nestās vēsts nozīmi. Draudzē sen iesakņojušās kļūdas traucēja viņiem pareizi izskaidrot kādu svarīgu pravietojuma punktu. Tāpēc, lai gan viņi nesa vēsti, ko Dievs viņiem bija uzticējis, tās nozīmes nepareizās izpratnes dēļ viņi piedzīvoja vilšanos.Lc 143.5
Millers bija pieņēmis plaši atzītu uzskatu, ka zeme ir „svētnīca”, un viņš uzskatīja, ka „svētnīcas šķīstīšana” aino zemes šķīstīšanu ugunī, Jēzum atgriežoties. Tāpēc viņš bija secinājis, ka 2300 dienu noslēgums attiecas uz otrās nākšanas laiku.Lc 144.1
Svētnīcas šķīstīšana bija pēdējais augstā priestera darbs ikgadējā kalpošanas ciklā. Tas bija salīdzināšanas darba noslēgums- Israēla atbrīvošana no grēka jeb tā likvidēšana. Tas pirmām kārtām ilustrēja mūsu Augstā Priestera pēdējo darbu Debesīs, atbrīvojot Savu tautu no Debesu grāmatās ierakstītiem grēkiem vai izdzēšot tos. Šī kalpošana ietver izmeklēšanu, tiesu, un tā notiek tieši pirms Kristus nākšanas debesu padebešos, jo tad, kad Viņš nāks, lēmums par ikvienu būs jau pieņemts. Jēzus saka: „Redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” Šī ir tiesa, ko pasludina pirmais eņģelis Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas 7. pantā: „Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi tiesas stunda.”Lc 144.2
Tie, kuri pasludināja šo brīdinājumu, sniedza īsto vēsti īstajā laikā. Tieši tāpat, kā mācekļi kļūdījās jautājumā par valstības nodibināšanu „septiņdesmit nedēļu” beigās, tā arī adventisti kļūdījās attiecībā uz notikumiem, kas norisinājās pēc „2300 vakariem un rītiem”. Abos gadījumos prātus aklus pret patiesību bija padarījuši populāri maldi. Abas grupas piepildīja Dieva gribu, sniedzotLc 144.3
Viņa doto vēsti, un abas piedzīvoja vilšanos vēsts nepareizas izpratnes dēļ. Ļaujot brīdinājumu par tiesu pasniegt tādu, kāds tas bija, Dievs tomēr piepildīja Savu gribu. Pēc Viņa plāna vēstij bija jāpārbauda un jāattīra draudze. Vai viņu sirdis ir saistītas ar šo pasauli vai ar Kristu un Debesīm? Vai viņi ir gatavi atteikties no savas pasaulīgās godkāres un būt atvērti sava Kunga nākšanai?Lc 144.4
Šī vilšanās pārbaudīja ari to sirdis, kas teica, ka ir pieņēmuši brīdinājumu. Vai viņi ātri atteiksies no saviem piedzīvojumiem un atmetīs uzticību Dieva Vārdam, kad tiks aicināti paciest pasaules nicinājumu, kā ari kavēšanās un vilšanās pārbaudi? Vai tāpēc, ka viņi uzreiz nesaprata Dieva nodomus, tie atmetīs patiesības, ko skaidri atklāj Viņa Vārds?Lc 144.5
Šis pārbaudījums iemācīja viņiem, cik bīstami ir pieņemt cilvēcīgus skaidrojumus, nevis ļaut Bībelei pašai sevi izskaidrot. Tas lika Dieva bērniem dziļāk pētīt Vārdu, lai pārbaudītu daudz rūpīgāk savas ticības pamatus un atmestu visu, kas nav pamatots Rakstos, vienalga, cik plaši to pieņem kristīgā pasaule.Lc 144.6
Tas, kas pārbaudījumu stundā šķita tumšs, vēlāk kļuva skaidrs. Neraugoties uz smago pārbaudījumu, kas bija viņu kļūdu sekas, viņi svētīgos piedzīvojumos iemācījās, ka Kungs ir „žēlsirdīgs un apžēlotājs” un ka visi Viņa ceļi „ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības”. (Jēkaba 5:11; Psalmi 25:10) Lc 144.7