Pretestība vēstij

Vēsts par konkrētu Kristus nākšanas laiku izraisīja lielu pretestību daudzos cilvēkos visos sabiedrības slāņos, sākot ar mācītājiem aiz kanceles līdz pat vispārdrošākajiem grēciniekiem. Daudzi paziņoja, ka viņiem nav iebildumu pret mācību par otro nākšanu, bet iebilst tikai pret konkrētu laiku. Tomēr Dieva visu redzošā acs lasīja viņu sirdīs. Viņi negribēja dzirdēt, ka Kristus nāks, lai taisnībā tiesātu pasauli. Viņu darbs nebūtu izturējis sirdis pārmeklējošā Dieva pārbaudi, un viņi baidījās sastapt savu Kungu. Līdzīgi jūdiem Kristus pirmās adventes laikā, viņi nebija sagatavoti uzņemt Jēzu. Šie cilvēki ne tikai atteicās uzklausīt Bībeles skaidros argumentus, bet arī izsmēja tos, kas meklēja Kungu. Sātans meta Kristum sejā dzēlīgas piezīmes, ka tie, kas saucas Viņa ļaudis, tik maz mīl Viņu, ka nevēlas, lai Viņš atgrieztos.Lc 150.4

Tie, kuri atmeta adventes ticību, visbiežāk izmantoja argumentu, ka „neviens nezina dienu un stundu”. Rakstos ir pants: „Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Mateja 24:36) Tie, kuri meklēja Kungu, izskaidroja šo pantu un skaidri parādīja, ka viņu pretinieki to izmanto nepareizi.Lc 151.1

Neviens Glābēja izteiciens nebija domāts, lai iznīcinātu citu. Lai gan neviens nezina ne Viņa nākšanas dienu, ne stundu, no mums tiek prasīts, lai mēs zinātu, ka tā ir tuvu. Neņemt vērā vai atteikties uzzināt, kad tuvojas Viņa nākšana, mums ir tikpat fatāli kā cilvēkiem Noa dienās nezināt, ka tuvojas plūdi. Kristus saka: „Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi.” (Atklāsmes 3:3)Lc 151.2

Par tiem, kuri ir pieņēmuši Glābēja brīdinājumu, Pāvils saka: „Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai.” (1. Tesaloniķiešiem 5:4, 5)Lc 151.3

Bet tie, kuri vēlējās attaisnojumu, lai varētu atmest patiesību, atteicās uzklausīt šo paskaidrojumu, un vārdi „neviens nezina ne dienu, ne stundu” turpināja atbalsoties no zobgaļu un pat tādu cilvēku mutēm, kas apliecināja, ka kalpo Kristum. Kad ļaudis sāka jautāt par glābšanas ceļu, reliģiskie skolotāji nostājās starp viņiem un patiesību, nepareizi izskaidrojot Dieva Vārdu.Lc 151.4

Baznīcas visuzticīgākie locekļi parasti pirmie pieņēma vēsti. Kur vien ļaudis nepārvaldīja garīdzniecība, kur vien viņi varēja pētīt paši Dieva Vārdu, viņiem bija tikai jāsalīdzina adventes mācība ar Rakstiem, lai pārliecinātos par to dievišķo autoritāti.Lc 151.5

Daudzus nomaldināja vīri, sievas, vecāki vai bērni, un viņi uzskatīja, ka ir grēks pat klausīties „ķecerībās”, ko mācīja adventisti. Dievs sūtīja Savus eņģeļus, lai modri sargātu šos cilvēkus, jo no Viņa troņa drīz atspīdēs vēl kāda gaisma.Lc 151.6

Tie, kuri bija pieņēmuši vēsti, modri gaidīja Glābēja nākšanu. Laiks, kad viņi cerēja Viņu ieraudzīt, bija jau gandrīz pienācis. Viņi sagaidīja šo stundu mierīgi un svinīgi. Neviens, kas to piedzīvoja, nevar aizmirst dārgās gaidīšanas stundas. Jo dažas nedēļas pirms laika viņi pa lielākai daļai nolika malā laicīgās nodarbošanās. Nopietni ticīgie rūpīgi pārbaudīja savas sirdis ar domu, ka pēc dažām stundām viņu laicīgā dzīve noslēgsies. Viņi nešuva sev „debesbraukšanas tērpus” (sk. pielikumu), bet visi izjuta vajadzību pēc iekšējas pārliecības, ka ir gatavi sastapt Glābēju. Viņu baltās drēbes bija sirds šķīstība- raksturi, kas šķīstīti Kristus salīdzinošajās asinīs. Ak, ja tikai Dieva ļaudīm vēl joprojām būtu tādas pašas meklējošas sirdis, tikpat nopietna ticība!Lc 151.7

Dievs bija nolēmis pārbaudīt Savus ļaudis. Viņa roka bija aizklājusi kļūdu, rēķinot pravietiskos periodus.Lc 151.8

Gaidītais laiks [tas ir, Kristus nākšana 1844. gada pavasarī] pagāja, un Kristus neatnāca. Tie, kuri meklēja savu Glābēju, piedzīvoja rūgtu vilšanos. Tomēr Dievs pārbaudīja ļaužu sirdis, kas apgalvoja, ka gaida Viņa nākšanu. Daudzi rīkojās, baiļu vadīti. Šie ļaudis paziņoja, ka nekad nav ticējuši tam, ka Kristus nāks. Viņi bija pirmie, kas izsmēja patieso ticīgo ciešanas.Lc 152.1

Bet Jēzus un visas Debesis ar mīlestību un līdzjūtību noraudzījās uz vilšanās nomāktajiem uzticīgajiem. Ja priekškars, kas atdala redzamo pasauli no neredzamās, varētu tikt atvilkts, šie uzticīgie ieraudzītu eņģeļus sev blakus sargājam viņus no sātana bultām.Lc 152.2