Parādās kēninu Kēninš

Ir dzirdama Dieva balss, kas pasludina Jēzus nākšanas dienu un stundu. Dieva ļaudis stāv un klausās, viņu sejas apgaismo Dieva godība. Drīz austrumos parādās mazs, melns mākonītis. Tas ir mākonis, kas apņem Glābēju. Tam tuvojoties, svinīgā klusumā Dieva ļaudis raugās uz to, kamēr tas kļuvis par lielu, baltu mākoni. Tā pamats ir godība, kas līdzinās rijošai ugunij. Pāri tam ir derības varavīksne. Tagad Jēzus ierodas kā varens uzvarētājs, nevis kā „ciešanu Vīrs”. Svētie eņģeļi nāk kopā ar Viņu. To ir tik daudz, ka nav iespējams saskaitīt, „desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši, un tūkstošu tūkstoši”. Katra acs redz dzīvības Valdnieku. Uz Viņa pieres ir godības kronis. Viņa seja- spožāka par pusdienlaika sauli. „Uz Viņa tērpa, proti, sānos, ir rakstīts vārds: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.” (Atklāsmes 19:16)Lc 250.1

Ķēniņu Ķēniņš ierodas uz mākoņa, liesmojošas uguns apņemts. Zeme dreb Viņa priekšā: „Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt. Viņš uzsauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu Savu tautu.” (Psalmi 50:3, 4)Lc 250.2

„Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, sacīdami kalniem un klintīm: ‘Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?’” (Atklāsmes 6:1517)Lc 250.3

Izsmejošie joki ir apklusuši, melīgās lūpas cieš klusu. Nav dzirdams nekas, izņemot lūgšanas un raudu skaņas. Ļaunie lūdz, lai tiktu aprakti drīzāk zem klintīm, nekā būtu jāsastopas vaigu vaigā ar To, ko nicinājuši. Viņi pazīst balsi, kas iespiežas mirušo ausīs. Cik bieži tās maigais tonis bija aicinājis viņus nožēlot! Cik bieži viņi bija dzirdējuši to drauga, brāļa un Pestītāja aicinājumos. Ak, ja tikai tā viņiem būtu sveša balss! Šī balss pamodina atmiņas par brīdinājumiem, ko viņi bija nicinājuši, un par aicinājumiem, ko noraidījuši.Lc 250.4

Šeit ir arī tie, kas izsmēja Kristu, kad Viņš bija pazemots. Viņš teica: „No šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” (Mateja 26:64) Tagad viņi noraugās Viņa godībā, tiem taču bija jāredz Viņš sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas. Tur ir augstprātīgais Hērods, kurš bija ņirgājies par Viņa ķēnišķīgo titulu. Tur ir arī cilvēki, kas bija likuši uz Viņa galvas ērkšķu kroni un neīstu scepteri Viņa rokā- tie, kas zemojās Viņa priekšā zaimojošā izsmieklā, kas spļāva virsū dzīvības Valdniekam. Viņi mēģina aizbēgt no Viņa klātbūtnes. Tie, kas dzina naglas Viņa rokās un kājās, ar šausmām un sirdsapziņas pārmetumiem skatās uz šīm rētām.Lc 250.5

Ar šausmīgu apskaidrību priesteri un valdnieki atceras Golgātas notikumus, kā viņi bija izsaukušies, šūpodami galvas sātaniskā priekā: „Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt.” (Mateja 27:42) Skaļāk nekā sauciens „Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!”, kas izskanēja cauri visai Jeruzālemei, atskan izmisīgās vaimanas: „Viņš ir Dieva Dēls!” Viņi cenšas aizbēgt no ķēniņu Ķēniņa klātbūtnes.Lc 250.6

Visu to dzīvēs, kas atmet patiesību, ir brīži, kad sirdsapziņa pamostas, kad prātu satrauc veltīga nožēla. Bet tas nav nekas, salīdzinot ar sirdsapziņas pārmetumiem tajā dienā! Šausmu pārņemti, viņi dzird atpestīto balsis izsaucamies: „Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs!” (Jesajas 25:9)Lc 251.1