Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents

Lielā cerība

 - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "undefined".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Nodots cietumam un nāvei

    Atkal sacēlās dusmu vētra, un Hieronīms tika steigšus aizgādāts uz cietumu. Tomēr viņa vārdi uz dažiem bija atstājuši dziļu iespaidu, un viņi gribēja glābt viņa dzīvību. Šie ietekmīgie vīri apciemoja viņu cietumā un mudināja padoties koncilam. Kā atalgojumu viņi solīja viņam gaišas izredzes.Lc 50.2

    „Pierādiet man ar Svētajiem Rakstiem, ka es maldos,” viņš teica, „tad es piekāpšos.”Lc 50.3

    „Svētie Raksti!” izsaucās viens no viņa kārdinātājiem. „Vai tad par visu ir jāspriež pēc tiem? Kas tos var saprast, ja baznīca neizskaidro?”Lc 50.4

    „Vai cilvēku tradīcijas ir lielākas ticības vērtas nekā mūsu Glābēja evaņģēlijs?” Hieronīms atbildēja.Lc 50.5

    „Ķeceri!” viņš saņēma atpakaļ. „Es nožēloju, ka tik ilgi esmu tevi aizstāvējis. Es redzu, ka tevi vada velns.” 17Wylie, 3. gr., 10. nod. Drīz Hieronīms tika vests uz to pašu vietu, kur Huss bija atdevis savu dzīvību. Viņš gāja dziedādams, viņa seja bija gaiša prieka un miera pilna. Nāve viņa acīs bija zaudējusi savu briesmīgumu. Kad bende nostājās aiz viņa, lai aizdedzinātu malku, moceklis izsaucās: „Liec klāt uguni, man redzot. Ja man būtu bail, es šeit nestāvētu.”Lc 50.6

    Viņa pēdējie vārdi bija lūgšana: „Kungs, visvarenais Tēvs, apžēlojies par mani un piedod manus grēkus, jo tu zini, ka es vienmēr esmu mīlējis Tavu patiesību.” 18Bonnechose, 2. sēj., 168. 1pp. Mocekļa pelni tika savākti, un tos, tāpat kā Husa pelnus, iemeta Reinā. Tā gāja bojā Dievam uzticīgie gaismas nesēji.Lc 50.7

    Husa nāve Bohēmijā aizdedza sašutuma un šausmu uguni. Vesela tauta paziņoja, ka viņš ir bijis uzticams patiesības skolotājs. Ļaudis apsūdzēja koncilu slepkavībā. Husa doktrīnas piesaistīja lielāku uzmanību nekā jebkad agrāk, un daudzi pieņēma reformēto ticību. Pāvests un ķeizars apvienojās, lai satriektu šo kustību, un Sigismunda karaspēks uzbruka Bohēmijai.Lc 50.8

    Bet Dievs pamodināja atbrīvotāju. Bohēmiešu armiju vadīja Žižka, viens no spējīgākajiem tā laika ģenerāļiem. Uzticoties Dieva palīdzībai, Bohēmijas tauta stājās pretī spēcīgākajai armijai, kāda vien varēja tikt vesta pret viņiem. Atkal un atkal ķeizars uzbruka Bohēmijai, bet vienmēr viņa karaspēks tika atsists. Husīti cēlās pāri nāves bailēm, un nekas nevarēja stāties viņiem pretī. Drosmīgais Žižka nomira, bet viņa vietu ieņēma Prokops, kas dažos aspektos bija vēl spējīgāks vadītājs.Lc 50.9

    Pāvests izsludināja krusta karu pret husītiem. Milzīgs karaspēks uzbruka Bohēmijai, bet cieta šausmīgu sakāvi. Tika izsludināts vēl viens krusta karš. Visās pāvestam pakļautajās Eiropas valstīs tika iesaukti armijā vīrieši, vāca naudu un kara munīciju. Zem pāvesta karoga tika sapulcināts liels skaits cilvēku.Lc 50.10

    Bezgalīgi liels karaspēks iegāja Bohēmijā. Tauta pulcējās, lai atsistu to. Abas armijas gāja viena otrai pretī, kamēr tikai upe atradās tām pa vidu. „Krustnešiem bija daudz pārāka armija, bet tā vietā, lai mestos pāri upei un sāktu cīņu ar husītiem, kam viņi bija jau tik tālu aizgājuši pretī, viņi stāvēja un klusēdami raudzījās uz šiem karavīriem.” 19Wylie, 3. gr., 17. nod.Lc 50.11

    Pēkšņi vareno armiju pārņēma neizprotamas šausmas. Tā vietā, lai sāktu uzbrukumu, tā pajuka un izklīda, it kā kāds neredzams spēks to būtu izklīdinājis. Husītu karaspēks sekoja tiem, un uzvarētāju rokās nonāca milzīgs laupījums. Karš nevis izpostīja bohēmiešus, bet padarīja viņus bagātākus.Lc 51.1

    Dažus gadus vēlāk cits pāvests atkal sāka krusta karu. Milzīga armija iegāja Bohēmijā. Husīti atkāpās tās priekšā, ievedot uzbrucējus dziļāk valstī un likdami domāt, ka viņi jau ir guvuši uzvaru.Lc 51.2

    Beidzot Prokopa armija sāka cīņu. Kad iebrucēju spēki izdzirdēja tuvojošos karaspēka troksni, atkal viņus pārņēma panika, pat pirms tie bija husītus ieraudzījuši. Firsti, ģenerāļi un vienkāršie karavīri bēga uz visām pusēm, metot prom savus ieročus. Viņu sakāve bija pilnīga, un atkal milzīgs laupījums nonāca uzvarētāju rokās.Lc 51.3

    Jau otro reizi lielā, kareivīgā, cīņai apmācītā armija bez uzbrukuma bēga mazas un vājas tautas aizstāvju priekšā. Iebrucējus pārņēma pārdabiskas bailes. Tas pats Dievs, kurš izkaisīja midiāniešu karaspēku Gideona un viņa trīssimt vīru lielā karaspēka priekšā, atkal izstiepa Savu roku (sk. Soģu 7:1925, Psalmi 53:5).Lc 51.4

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents