Pārdošanā indulgences

Romas baznīca tirgojās ar Dieva žēlastību. Tā kā bija vajadzība pēc papildu līdzekļiem, lai uzceltu Sv. Pētera katedrāli Romā, baznīca pārdeva indulgences grēku atlaišanai pāvesta vārdā. Dieva pielūgsmei gatavojās celt templi, kuram līdzekļi bija iegūti negodīgā ceļā. Tas sakustināja pāvestības visietekmīgākos ienaidniekus un noveda pie cīņas, kas satricināja pāvesta troni un trīskāršo kroni uz viņa galvas.Lc 55.5

Tecels bija oficiāli norīkots pārdot indulgences Vācijā. Viņš bija notiesāts par kaunpilniem uzbrukumiem sabiedrībai un Dieva likumam, bet bija nolīgts pāvesta līdzekļu vākšanas projektu īstenošanai Vācijā. Tecels stāstīja žilbinošus melus un brīnumainas pasakas, lai pieviltu nezinošos un māņticīgos ļaudis. Ja cilvēkiem būtu bijis īpašumā Dieva Vārds, viņus nevarētu pievilt. Bet baznīca nedeva viņiem Bībeli. ^{8Sk. John C. L. Giesler, A Compendium o f Ecclesiastical History, 4. daļa, 1. iedaļa, 5. par.}Lc 55.6

Kad Tecels ieradās kādā pilsētā, viņam pa priekšu gāja vēstnesis, ziņodams: „Svētais tēvs un Dieva žēlastība ir pie jūsu pilsētas vārtiem.” ^{9D’Aubigné, 3. gr., 1. nod.} Ļaudis uzņēma zaimojošo krāpnieku tā, it kā viņš būtu pats Dievs. No baznīcas kanceles Tecels slavināja indulgences kā visdārgāko Dieva dāvanu. Viņš paziņoja, ka ar viņa piedošanas rakstu palīdzību pircējam tiks piedoti visi grēki, ko viņš vēlēsies izdarīt pēc tam, un „nebūs vajadzīga pat nožēla”. ^10Turpat. Viņš apliecināja saviem klausītājiem, ka viņa indulgencēm ir spēks glābt mirušos. Tajā pašā brīdī, kad monētas noskan viņa naudas kastes dibenā, dvēsele, par ko ir samaksāts, izkļūst no šķīstītavas un dodas uz Debesīm. ^{11Sk. K. R. Hagenbach, History o f the Reformation, l . sēj., 96. 1pp..}Lc 56.1

Zelts un sudrabs plūda Teceļa mantnīcā. Par naudu nopirkt glābšanu bija vieglāk, nekā nožēlojot, ticot un cītīgi pūloties stāvēt pretī grēkam un uzvarēt to (sk. pielikumu).Lc 56.2

Luters šausminājās. Daudzi viņa draudzes locekļi bija nopirkuši piedošanas rakstus. Viņi drīz nāca pie mācītāja, atzīstot grēkus un gaidot piedošanu nevis tāpēc, ka viņi tos nožēloja un gribēja mainīties, bet uz indulgenču pamata. Luters atteicās tās pieņemt un brīdināja, ka tad, ja viņi nenožēlos un nemainīs savu dzīvi, viņiem būs jāmirst par saviem grēkiem. Ļaudis devās atpakaļ pie Teceļa un sūdzējās, ka viņu biktstēvs atteicies pieņemt grēku atlaišanas rakstus, un daži drosmīgi prasīja atpakaļ savu naudu. Dusmās mūks izteica briesmīgus lāstus, lika publiskos laukumos sakurt ugunskurus un paziņoja, ka „ir saņēmis no pāvesta pavēli sadedzināt visus ķecerus, kas uzdrošinās stāties pretī viņa vissvētākajām indulgencēm.” ^{12 D’Aubigné, 3. gr., 4. nod.}Lc 56.3