Briesmīga krīze
Reformācijai tā bija briesmīga krīze. Luters nebija akls, lai neredzētu vētru, kas grasījās izlauzties, bet viņš uzticējās Kristus atbalstam un aizsardzībai. „Es nezinu, kas notiks, ne arī es to gribu zināt. .. Pat lapa nenokrīt bez Tēva gribas. Cik daudz vairāk Viņš rūpēsies par mums! Mirt par Vārdu ir viegli, jo pats Vārds, kas bija nācis miesā, mira.” Lc 60.9
Kad pāvesta dekrēts nonāca līdz Luteram, viņš teica: „Es to nicinu un noliedzu kā bezdievīgu un nepareizu. .. Tajā ir nosodīts pats Kristus. Es jau jūtu lielāku brīvību savā sirdī, jo vismaz zinu, ka pāvests ir antikrists un ka viņa tronis ir paša sātana tronis.” Lc 61.1
Tomēr Romas prasības nepalika bez ietekmes. Vājie un māņticīgie trīcēja un drebēja pāvesta dekrēta priekšā, un daudzi dzīvību uzskatīja par pārāk dārgu, lai ar to riskētu. Vai reformatora darbs tuvojas noslēgumam?Lc 61.2
Luters vēl joprojām nebaidījās. Ar pārdabisku spēku viņš svieda nosodošo spriedumu atpakaļ uz Romu. Dažādu sabiedrības slāņu cilvēku pūļa priekšā Luters sadedzināja pāvesta ediktu. Viņš teica: „Nopietna cīņa ir tikai sākusies. Līdz šim es ar pāvestu esmu tikai spēlējies. Es sāku šo darbu Dieva vārdā; tas noslēgsies bez manis un Viņa spēkā. .. Kurš var pateikt, ka Dievs nav mani izredzējis un aicinājis, un vai viņiem nevajadzētu baidīties, ka, nicinot mani, viņi nicina pašu Dievu? ..Lc 61.3
Dievs nekad neizredzēja par pravieti augsto priesteri vai kādu citu augsta stāvokļa cilvēku, bet parasti Viņš izvēlējās zemus un nicinātus cilvēkus, pat ganu Amosu. Visos laikmetos Dieva ļaudīm ir bijis jānorāj dižciltīgie — ķēniņi, prinči, priesteri un gudrie —, riskējot ar savu dzīvību. .. Es nesaku, ka esmu pravietis, bet es saku, ka viņiem pienāktos baidīties tieši tāpēc, ka es esmu viens, bet viņu- daudz. Esmu drošs, ka Dieva Vārds ir ar mani un ka tas nav ar viņiem.” Lc 61.4
Tomēr Luters piedzīvoja lielu cīņu ar sevi, pirms viņš nolēma atdalīties no baznīcas. „Ak, cik daudz sāpju tas man radīja, lai gan Raksti bija manā pusē, pamatojot man pašam to, ka man vajadzētu uzdrīkstēties stāvēt vienam pret pāvestu un apliecināt, ka viņš ir antikrists! Cik daudz reižu neesmu sev ar rūgtumu uzdevis šo jautājumu, kas tik bieži ir bijis uz pāvesta piekritēju lūpām: ‘Vai tu viens esi gudrs? Vai tas ir iespējams, ka visi pārējie kļūdās? Un galu galā, ja tas esi tu, kas kļūdās un aizrauj savos maldos līdzi tik daudz dvēseļu, kurš tad saņems sodu uz mūžīgiem laikiem?’ Tā es cīnījos ar sevi un sātanu, kamēr Kristus ar savu nekļūdīgo vārdu nostiprināja manu sirdi pret šīm šaubām.” Lc 61.5
Tika izdots jauns edikts, paziņojot reformatora galīgo izslēgšanu no Romas baznīcas un nosaucot viņu par Dieva nolādētu. Šajā lāstā bija iekļauts ikviens, kurš pieņems viņa mācību.Lc 61.6
Ikviens, kuru Dievs izmanto, lai atklātu patiesības, kas domātas tieši viņu laikam, saskarsies ar pretestību. Lutera laikā bija patiesība, kas bija domāta viņa laikam, un arī mūsdienās draudzei ir patiesība mūsu laikam. Bet lielākā daļa cilvēku mūsdienās patiesību nevēlas pieņemt vairāk kā Lutera pretinieki. Tiem, kas nes patiesību šim laikam, nevajadzētu gaidīt, ka viņus uzņems labvēlīgāk par agrīnajiem reformatoriem. Lielā cīņa starp patiesību un maldiem, starp Kristu un sātanu šīs pasaules vēstures noslēgumā pieņemsies spēkā (sk. Jāņa 15:19, 20; Lūkas 6:26).Lc 62.1