Drosme mirt mocekļa nāvē
Reformatoram turpinot ceļu, ap viņu drūzmējās dedzīgu ļaužu pūlis, un draudzīgas balsis brīdināja viņu no katoļu varasvīriem. „Viņi tevi sadedzinās,” daži teica, „un tavu miesu pārvērtīs par pelniem, kā tas bija ar Janu Husu.” Luters atbildēja: „Pat ja viņi iedegtu ugunskurus visa ceļa garumā no Vormsas līdz Vitenbergai, .. es Kunga vārdā ietu pa to. Es stāšos viņu priekšā, .. apliecinādams Kungu Jēzu Kristu.” Lc 65.6
Lutera tuvošanās Vormsai radīja lielu kņadu. Draugi trīcēja un drebēja par viņa drošību, un ienaidnieki bažījās par savu nodomu izdošanos. Pāvesta sekotāji bija sarunājuši kādu, kurš mudinātu viņu doties uz kāda draudzīga bruņinieka pili, kur, kā viņi teica, visus sarežģījumus varētu atrisināt miera ceļā. Draugi raksturoja briesmas, kas viņam draudēja. Luters, vēl joprojām nelokāms, paziņoja: „Pat ja Vormsā būtu tik daudz velnu, cik dakstiņu uz māju jumtiem, es vēl joprojām dotos uz priekšu.” Lc 65.7
Ierodoties Vormsā, pie vārtiem bija sapulcējies milzīgs pūlis, lai viņu sagaidītu. Satraukums bija liels. „Dievs būs mans sargs,” Luters teica, izkāpdams no ratiem. Viņa ierašanās Romas atbalstītājos radīja bailes. Ķeizars sasauca savus padomdevējus. Kurā pusē lai viņi nostājas? Kāds nelokāms katolis paziņoja: „Mēs šo jautājumu esam jau ilgi apsprieduši. Ķeizariskā Augstība varētu atbrīvoties no šī cilvēka reizi par visām reizēm. Vai tad Sigismunds nelika sadedzināt Janu Husu? Arī mums nav pienākuma ne izdot, ne arī ņemt vērā ķecera aizsardzības rakstu.” „Nē,” ķeizars atbildēja, „mums ir jātur savi solījumi.” Viņi nolēma, ka reformators ir jāuzklausa.Lc 66.1
Ikviens, kas bija pilsētā, vēlējās redzēt šo ievērojamo cilvēku. Luters bija noguris no ceļa un viņam vajadzēja mieru un atpūtu. Bet viņš bija baudījis tikai dažas stundas atpūtas, kad ap viņu jau pulcējas muižnieki, bruņinieki, priesteri un citi pilsētas iedzīvotāji. Starp viņiem bija muižnieki, kuri drosmīgi pieprasīja, lai ķeizars ieviestu reformas baznīcas varas darbos. Lai redzētu bezbailīgo mūku, bija ieradušies gan draugi, gan ienaidnieki. Viņa izturēšanās bija drosmīga un nelokāma. Viņa smalkajai, bālajai sejai bija laipna un pat priecīga izteiksme. Viņa vārdu dziļā nopietnība saturēja tādu spēku, ka pat ienaidnieki nespēja pilnībā stāties tai pretī. Daži tika pārliecināti, ka viņu vada dievišķs spēks. Citi paziņoja to pašu, ko farizeji bija teikuši par Kristu: „Viņā ir velns.” (Jāņa 10:20)Lc 66.2
Nākamajā dienā ķeizara ierēdnis tika aizsūtīts atvest Luteru uz sanāksmes zāli. Visas ielas bija pilnas ar skatītājiem. Ikviens ļoti vēlējās redzēt mūku, kurš bija uzdrīkstējies stāties pretī pāvestam. Kāds vecs ģenerālis, daudzu kauju varonis, viņam laipni teica: „Nabaga mūk, tu tagad dodies, lai kāptu uz cēlākas platformas, nekā es vai jebkurš cits komandieris ir ieņēmis visasiņainākajās cīņās. Bet, ja tava lieta ir taisna, .. ej uz priekšu Dieva vārdā un nebaidies ne no kā. Dievs tevi neatstās.” Lc 66.3