Zemestrīce, kas satricināja pasauli
Šis pravietojums piepildījās 1755. gadā, kad tika piedzīvota visbriesmīgākā zemestrīce, par ko jebkad ir ziņots (sk. pielikumu). Lai gan tā tiek saukta par Lisabonas zemestrīci, tā skāra Eiropu, Āfriku un Ameriku. Tā bija jūtama Grenlandē, Rietumindijā, Madeiras salā, Norvēģijā un Zviedrijā, Lielbritānijā un Īrijā. Tā skāra vismaz desmit miljonus kvadrātkilometru lielu platību. Āfrikā trieciens bija gandrīz tikpat stiprs kā Eiropā. Tika iznīcināta lielākā daļa Alžīrijas. Milzīgs vilnis gāzās pāri Spānijas un Āfrikas piekrastei, aprijot pilsētas.Lc 124.6
Pēkšņi sakustējās daži no vislielākajiem kalniem Portugālē, kā šķita- pašos pamatos. Daži no tiem virsotnē atvērās, tās sašķēlās un tika pārplēstas pārsteidzošā veidā. Milzīgas to daļas tika nomestas lejā blakus esošajās ielejās. Daži cilvēki saka, ka redzējuši liesmas nākam no šiem kalniem.”Lc 125.1
Lisabonā bija dzirdams „pērkons zem zemes, un tūlīt pēc tam spēcīga zemestrīce sagrāva lielāko daļu pilsētas. Tikai sešās minūtēs mira sešdesmit tūkstoši cilvēku. Jūra vispirms atkāpās, atstādama smilšu sēkli sausu. Tad tā vēlās atpakaļ, un tās līmenis pacēlās 15 metrus un vairāk virs sava parastā līmeņa.” Lc 125.2
„Zemestrīce notika svētajā dienā, kad baznīcas un klosteri bija ļaužu pārpildīti. Tikai daži no viņiem izglābās.” „Cilvēku šausmas bija neaprakstāmas. Neviens neraudāja- notikušais bija pārāk briesmīgs, lai raudātu. Viņi skrēja šurpu un turpu, šausmās un izmisumā zaudējuši prātu, un sita sev pa krūtīm un seju, saukdami: „Ak, žēlīgs! Pasaule iet bojā!” Mātes aizmirsa par saviem bērniem un skraidīja apkārt gruvešos apraktajām svētbildēm. Nelaimīgā kārtā daudzi skrēja uz baznīcām, lai meklētu patvērumu. Veltīgi viņi centās nokļūt tuvāk maizei un vīnam, veltīgi nabaga radījumi apkampa altārus. Svētbildes, priesteri un tauta tika aprakti visi vienā kopējā drupu kaudzē.”Lc 125.3