18. Nodaļa—Laulības Dzīves Pienākumi Un Priekšrocības
Jēzus neieviesa celibātu. Tos, kuri uzskata laulības attiecības kā Die-va svētu kārtību, ko sargā Viņa svētie priekšraksti, pakļausies saprāta balsij. Am 99.1
Jēzus nenoteica celibātu nevienai cilvēku grupai. Viņš nenāca, lai iz-nīcinātu svētās laulības attiecības, bet lai tās paaugstinātu un atjaunotu sākotnējā svētumā. Viņš ar patiku raugās uz ģimenes attiecībām, kurās valda svēta un nesavtīga mīlestība. Am 99.2
Laulība ir likumīga un svēta. Ēšana un dzeršana vai precēšanās nav grēks. Precēties bija likumīgi Noas dienās, un tas ir likumīgi arī tagad, ja pret to, kas ir likumīgs, pareizi izturas un nenoved līdz grēcīgām pārmērībām. Bet Noas dienās vīrieši precējās, neprasīdami padomu Dievam un nemeklēdamit Viņa vadību un padomu. [..]Am 99.3
Faktam, ka visām dzīves attiecībām ir pārejošs raksturs, vajadzētu atstāt pārveidojošu ietekmi uz visu, ko mēs darām un sakām. Noas dienās laulību Dieva priekšā grēcīgu padarīja pārmērīgā mīlestība pret to, kas pats par sevi bija likumīgs. Šajā pasaules laikmetā ir daudzi, kuri pazaudē savas dvēseles, pilnīgi nododoties domām par laulību un aizraujoties pašās laulību attiecībās. Am 99.4
Laulību attiecības ir svētas, bet šajā samaitātajā laikmetā tās aizēno viss iespējamais zemiskums. Tās tiek ļaunprātīgi izmantotas un ir kļuvušas par noziegumu, [122] kas tagad veido vienu no pēdējo dienu zīmēm, tieši tāpat kā laikā pirms plūdiem. [..] Ja laulību svētais raksturs un prasības tiek pareizi izprastas, tad arī tagad Debesis tās atzīs un rezultātā tiks pagodināts Dievs un abas puses būs laimīgas. Am 100.1
Laulību attiecību priekštiesības . Tiem, kas sevi sauc par kristie-šiem, vajadzētu pienācīgi pārdomāt visas laulību attiecību priekštiesību sekas [Piezīme. Citos tekstos E. Vaitas kundze runā par “privātumu un laulības attiecību priekštiesībām”. Sk. Liecības draudzei 2. sēj. 90. lpp. - Sastādītāji] un svētam principam vajadzētu būt katras darbības pamatā. Am 100.2
Daudzos gadījumos vecāki .. ir ļaunprātīgi izmantojuši savas laulības dzīves priekštiesības un ar izdabāšanu ir stiprinājuši savas dzīvnieciskās kaislības. Am 100.3
Pienākums izvairīties no pārmērībām. Ja atļauto un likumīgo noved pārmērībās, tas padara to par skumju grēku. Am 100.4
Daudzi vecāki nav ieguvuši laulības dzīvei nepieciešamās zināšanas. Viņi nav pasargāti, lai sātans negūtu virsroku un nekontrolētu viņu prātus un dzīves. Viņi nesaprot, ka Dievs viņiem prasa kontrolēt savu laulības dzīvi un nepieļaut tajā nekādas pārmērības. Tikai nedaudzi apzinās, ka valdīt pār savām kaislībām ir viņu reliģisks pienākums. Viņi ir apvienojušies laulībā pēc savas izvēles un tāpēc spriež, ka laulība izda-bāšanu zemiskākajām kaislībām padara svētu. Pat vīrieši un sievietes, kas apliecina dievbijību, ļauj brīvu vaļu savām iekāres pilnajām kaislībām un nedomā, ka Dievs viņiem prasa atbildību par dzīvības enerģijas izšķiešanu, kas vājina viņu spēku un visu organismu. Am 100.5
[123] Lai moto ir pašaizliedzība un sātība. Ak, kaut es varētu likt visiem saprast viņu pienākumu pret Dievu saglabāt garu un miesu vislabākajā stāvoklī, lai kalpošana Radītājam būtu pilnīgi nevainojama! Lai kristīga sieva gan vārdos, gan darbos atturas satraukt vīra dzīvnieciskās kaislības! Daudziem vairs nemaz nav spēka, ko tam varētu izšķiest, jo no jaunības dienām, apmierinot dzīvnieciskās kaislības, viņi ir padarījuši vājas savas smadzenes un sagrāvuši organisma spēkus. Laulības dzīves moto vajadzētu būt pašaizliedzībai un sātībai. Am 100.6
Mums ir svinīgs pienākums pret Dievu turēt garu šķīstu un ķermeni veselu, lai mēs varētu būt par svētību cilvēcei un pilnīgi kalpot Dievam. Apustulis izsaka šos brīdinājuma vārdus: “Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek paklausīt tās iekārēm!” (Rom. 6:12) Viņš uzrunā mūs tālāk, sakot, ka “ikviens, kas piedalās sacīkstēs, atturas no visa cita” (1. Kor. 9:25). Viņš pārliecina visus, kas sauc sevi par kristiešiem, pienest savu miesu kā “dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri” (Rom. 12:1). Viņš saka: “Bet es šaustu un paverdzinu savu miesu, lai, sludinādams citiem, pats nekļūtu atmetams.” (1. Kor. 9:27) Am 101.1
Tā nav šķīsta mīlestība, kas pamudina vīru padarīt savu sievu par instrumentu kārību apmierināšanai. Tās ir dzīvnieciskās kaislības, kas alkst pēc apmierinājuma. Cik maz ir to vīru, kas savu mīlestību atklāj apustuļa norādītajā veidā: “Tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis, [nevis lai to piesārņotu, bet] lai to darītu svētu, šķīstot mazgāšanā ar ūdeni caur vārdu, .. [lai tā būtu] svēta un ne-vainojama.” (Ef. 5:25-27) Lūk, tādu mīlestību starp laulātajiem Dievs atzīst kā svētu! Mīlestība ir šķīsts un svēts princips, bet iekāres pilnas kaislības [124] neatzīs ierobežojumus un tās nepārvaldīs saprāts. Tās ir aklas, lai ieraudzītu sekas. Tās nevēlas procesam izsekot no cēloņa līdz sekām. Am 101.2
Kāpēc sātans cenšas vājināt paškontroli . Sātans cenšas mazināt šķīstuma standartu un vājināt to paškontroli, kuri dodas laulības attie-cībās, jo viņš zina, ka, kamēr virsroku gūst zemākās kaislības, morālie spēki pamazām kļūst vājāki, un viņam nav jāuztraucas par šo cilvēku garīgo augšanu. Viņš arī zina, ka nekādā citā veidā nevar uzspiest sava neciešamā tēla zīmogu uz viņu atvasēm un ka tādā veidā viņš var veidot viņu raksturus pat vēl vairāk nekā viņu vecāku raksturus. Am 101.3
Pārmērību sekas. Vīri un sievas, kādu dienu jūs uzzināsit, kas ir ie-kāre un kādas sekas ir tās apmierināšanai. Laulības attiecībās ir atrodamas tikpat zemiskas kaislības kā ārpus tām. Am 102.1
Kādas ir sekas, ja ļauj vaļu zemākām kaislībām? Guļamistaba, kur vajadzētu būt klātesošiem Dieva eņģeļiem, tiek padarīta nesvēta ar ne-svētu rīcību. Un tāpēc, ka valda apkaunojošs dzīvnieciskums, ķermeņi ir samaitāti. Pretīga rīcība vada pie pretīgām slimībām. Tas, ko Dievs ir devis kā svētību, tiek padarīts par lāstu. Am 102.2
Nododoties seksuālām pārmērībām, efektīvi tiek iznīcināta mīlestība pret svētbrīžiem, smadzenēm tiek atņemtas organismu uzturošās vielas un dzīvības spēki visietekmīgākajā veidā tiek izsmelti. Nevienai sievietei nevajadzētu palīdzēt savam vīram šajā pašiznīcības darbā. Viņa to nedarīs, ja būs zinoša un patiesi mīlēs savu vīru.Am 102.3
Jo vairāk izdabā dzīvnieciskām kaislībām, jo spēcīgākas tās [125] kļūst un alkst pēc jauna apmierinājuma. Lai dievbijīgi vīrieši un sievietes pamostas savam pienākumam! Daudzi, kas sauc sevi par kristiešiem, cieš no nervu un smadzeņu paralīzes, kam par iemeslu ir nesātība šajā ziņā. Am 102.4
Vīriem ir jābūt apdomīgiem. Vīriem vajadzētu būt uzmanīgiem, piesardzīgiem, pastāvīgiem, uzticīgiem un līdzjūtīgiem. Viņiem vajadzētu parādīt mīlestību un līdzjūtību. Ja viņi piepilda Kristus vārdus, viņu mīlestība nebūs zema, laicīga, jutekliska rakstura, kas vadīs viņu miesas iznīcībā un padarīs viņu sievas slimas un vājas. Viņi neizdabās zemiskām kaislībām, skandinot savām sievām, ka viņām ir jāpadodas vīram visās lietās. Ja vīram ir rakstura cēlums, šķīsta sirds un cēls prāts, kam ir jābūt katram kristietim, tas atklāsies laulības attiecībās. Ja viņam būs Kristus prāts, viņš neiznīcinās miesu, bet būs pilns maigas mīlestības, cenšoties aizsniegt visaugstāko standartu Kristū. Am 102.5
Kad iezogas šaubas. Neviens vīrs nespēs patiesi mīlēt savu sievu, ja viņa pacietīgi atļaus sevi padarīt par viņa verdzeni un kalponi viņa samaitātajām kaislībām, jo ar savu pasīvo pakļaušanos sieva zaudē vēr-tību, kas viņai reiz bija viņa acīs. Vīrs sievā vairs nesaskata nekā cēla, jo redz to zemajā līmenī, un drīz viņam rodas aizdomas, ka viņa tikpat pa-devīgi ļaus sevi pazemot kādam citam. Viņš šaubās par sievas uzticību un šķīstumu, nogurst no viņas un meklē jaunas sievietes, kuras pamodināt, pastiprinot savas ellišķīgās kaislības. Dieva likums netiek cienīts. Šie vīrieši ir sliktāki par lopiem. Viņi ir dēmoni cilvēku izskatā. Viņi nepazīst paceļošos un cēlinošos patiesas, svētas mīlestības principus.Am 103.1
[126] Arī sieva kļūst greizsirdīga uz savu vīru, un viņai ir aizdomas, ka viņš tikpat ātri būtu gatavs veltīt savu uzmanību citai, ja vien būtu iz-devība. Viņa redz, ka vīra rīcību vairs nekontrolē sirdsapziņa vai dievbi-jība. Iekāres pilnās kaislības ir nojaukušas visas šīs svētās barjeras. Viss, kas vīrā ir Dievam līdzīgs, ir padarīts par zemas, dzīvnieciskas iekāres kalpu. Am 103.2
Nesaprātīgu prasību problēma. Jautājums, kas tagad ir jāatrisina, ir: vai sievai ir jājūtas saistītai, lai bez ierunām pakļautos sava vīra prasībām, ja viņa saprot, ka vīru kontrolē nekas cits kā tikai zemiskas kaislības, un ja viņas saprāts un spriedums ir pārliecināts, ka viņa kaitē savai miesai, ko Dievs ir pavēlējis turēt svētu un godājamu un saglabāt kā dzīvu upuri Dievam?Am 103.3
Tā nav skaidra un svēta mīlestība, kas sievai liek apmierināt sava vīra dzīvnieciskās tieksmes uz savas veselības un dzīvības rēķina. Ja viņai ir patiesa mīlestība un gudrība, viņa centīsies novērst vīra domas no iekāres pilnu kaislību apmierināšanas un pievērst tās augstām un garīgām tēmām, pārdomājot interesantus garīgus jautājumus. Iespējams, ka ir jāpazemojas un, pat riskējot izsaukt viņa nepatiku, sirsnīgi jāpārliecina, ka viņa nedrīkst pazemot savu miesu, ļaujoties seksuālām pārmērībām. Sievai vajadzētu maigi un laipni atgādināt vīram, ka Dievam ir galvenās un augstākās prasības pret visu viņas būtni un ka viņa nevar tās ignorēt, jo lielajā Dieva dienā viņai par visu būs jāatbild. [..]Am 103.4
Ja viņa paaugstinās savas pieķeršanās jūtas un ar svētumu un godu saglabās savu šķīsto, sievišķīgo cieņu, sieviete var darīt daudz ar savu saprātīgo ietekmi, darot svētu savu vīru un tādējādi piepildot savu augsto misiju. Tā rīkojoties, viņa var izglābt gan sevi, gan savu vīru, tā [127] paveicot divkāršu darbu. Šajā jautājumā, kas ir tik delikāts un grūti vadāms, ir vajadzīga liela gudrība un pacietība, kā arī morāla drosme un spēks. Spēku un žēlastību var atrast lūgšanās. Sirsnīgai mīlestībai ir jābūt valdošajam principam sirdī. Tikai mīlestība uz Dievu un mīlestība uz vīru var būt īstais pamats rīcībai.Am 104.1
Pakļaudama savu miesu un prātu vīra pārvaldībai un visās lietās pasīvi padodamās viņa gribai, upurējot savu sirdsapziņu, cieņu un personību, sieva pazaudē iespēju atstāt spēcīgu ietekmi uz labu, kas viņai piemīt, lai padarītu cēlāku arī vīru. Viņai vajadzētu padarīt maigāku viņa bargo raksturu, un viņas svētu darošajai ietekmei vajadzētu atklāties tādā veidā, kas attīra un šķīsta, vadot vīru nopietni cīnīties, lai spētu valdīt pār savām kaislībām un kļūt daudz garīgākam, lai viņi abi varētu būt dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēguši no samaitātības, kas iekāres dēļ valda pasaulē. Ietekmes spēks var lielā mērā vadīt prātu uz augstām un cēlām tēmām, pacelt pāri zemajai, jutekliskajai izdabāšanai, pēc kā dabiski tiecas žēlastības neatjaunota sirds. Ja sieva jūt, ka, lai izpatiktu vīram, viņai ir jānolaižas līdz viņa standartam, ja dzīvnieciskās kaislības ir galvenais pamats viņa mīlestībai un tās kontrolē viņa rīcību, viņa izsauc Dieva nepatiku, jo neizplata svētdarošu ietekmi uz savu vīru. Ja sieva jūt, ka viņai ir jāpakļaujas vīra dzīvnieciskajām kaislībām bez iebildumiem, viņa nesaprot savu pienākumu ne pret Dievu, ne pret vīru. Am 104.2
Mūsu ķermeņi ir atpirkts īpašums. Zemākās kaislības mājo miesā un darbojas caur to. Vārdi “miesa” un “miesīgs” vai “miesas iekāres” ietver zemāko, samaitāto dabu; miesa pati nevar rīkoties pretī Dieva gribai. Mums ir pavēlēts sist krustā miesu ar visām tās kārībām. Kā mēs to darīsim? [128] Vai mēs radīsim sāpes savam ķermenim? Nē. Bet mēs nogalināsim kārdinājumu grēkot. Ir jāizslēdz samaitātās domas. Katrai domai ir jānonāk Jēzus Kristus gūstā. Visas dzīvnieciskās tieksmes ir jāpakļauj dvēseles augstākajiem spēkiem. Mīlestībai uz Dievu ir jābūt visaugstākajai varai. Kristum vienīgajam ir jāieņem tronis. Mūsu miesas ir jāuzskata par Viņa atpirktu īpašumu. Miesas locekļiem ir jākļūst par taisnības instrumentiem. Am 105.1