Valdiešu misionāri piesardzīgi izplatīja rūpīgi pārrakstītās Svēto Rakstu daļas. Patiesības gaisma iekļuva daudzos tumsā esošos prātos, līdz Taisnības Saules dziedinošie stari iespīdēja sirdī. Bieži klausītāji lūdza atkārtot Bībeles pantus, lai pārliecinātos, ka ir dzirdējuši pareizi. Lc 33.4
Daudzi ieraudzīja, cik bezjēdzīga ir cilvēcīgu būtņu starpniecība grēcinieka labā. Viņi ar prieku izsaucās: „Kristus ir mans priesteris, Viņa asinis ir mans upuris, Viņa altāris ir mans biktskrēsls!” Viņus apņemošie gaismas plūdi bija tik brīnišķīgi, ka viņiem šķita- viņi atrodas Debesīs. Bailes no nāves bija pagaisušas. Tagad viņi pat bija gatavi doties cietumā, ja tikai tas pagodinātu viņu Pestītāju. Lc 33.5
Slepenās vietās valdieši izņēma Dieva Vārdu un lasīja to. Dažkārt vienai vienīgai dvēselei, citkārt nelielai grupai, kas ilgojās pēc gaismas. Bieži viņi pavadīja visu nakti, lasīdami citiem priekšā Dieva Vārdu. Cilvēki bieži uzdeva tādus jautājumus kā: Vai Dievs pieņems manu upuri? Vai Viņš man uzsmaidīs? Vai Viņš man piedos? Atbildi viņi dzirdēja, izlasītu Rakstos: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28) Lc 33.6
Šie laimīgie cilvēki atgriezās mājās, lai nestu gaismu tālāk un, cik vien labi varēja, pastāstītu citiem jaunumus, ko bija uzzinājuši. Viņi bija atraduši patiesības un dzīvības ceļu! Raksti uzrunāja sirdis, kas ilgojās pēc patiesības. Lc 33.7
Valdiešu patiesības vēstnesis turpināja savu ceļu. Daudzos gadījumos viņa klausītāji nejautāja, no kurienes viņš nāk un kurp dodas. Viņi bija tik pārņemti, ka neiedomājās viņam to pajautāt. Tagad viņi jautāja cits citam: Vai tas bija eņģelis no Debesīm? Lc 34.1
Daudzos gadījumos patiesības vēstnesis devās uz citām zemēm vai lēni mira kādā pazemes cietumā, vai arī viņa kauli baloja kaut kur, kur viņš bija liecinājis par patiesību. Bet vārdi, ko viņš atstāja aiz sevis, darīja savu darbu. Lc 34.2
Pāvestības vadītāji saskatīja briesmas šo pazemīgo ceļotāju darbā. Patiesības gaisma varēja aizslaucīt prom tumšos maldu mākoņus, kas apņēma ļaudis. Tā varēja pievērst prātus tikai Dievam un iznīcināt Romas virsvaldību. Lc 34.3
Šie ļaudis, turēdamies pie senās draudzes ticības, bija pastāvīga liecība Romas atkrišanai, tāpēc viņus ienīda un vajāja. Atteikšanās atmest Rakstus bija pārkāpums, ko Roma nespēja paciest. Lc 34.4