Tagad sākās visšausmīgākās kampaņas pret Dieva ļaudīm viņu kalnu mājās. Viņu gaitas izsekoja bargi spiegi. Atkal un atkal Romas spēki izpostīja viņu auglīgos laukus un aizslaucīja viņu mājas un dievnamus. Pret šo par likuma pārkāpējiem atzīto ļaužu morālo raksturu nebija iespējams izteikt nevienu apsūdzību. Viņu vienīgais pārkāpums bija tas, ka tie nepielūdza Dievu saskaņā ar pāvesta gribu. Tāpēc, ka viņi tika uzskatīti par vainīgiem šajā „noziegumā”, pret viņiem tika vērsti visi apvainojumi un mokas, ko vien cilvēki un velni varēja izgudrot. Lc 34.5
Kad Roma nolēma iznīcināt šo ienīsto grupu, pāvests izdeva bullu [ediktu], kas viņus nosodīja kā ķecerus un pavēlēja nogalināt (sk. pielikumu). Viņi netika apsūdzēti kā slinki vai negodīgi, vai kā nekārtību cēlāji, bet tika paziņots, ka viņiem ir dievbijīgs un svēts izskats, kas pavedina „patiesā ganāmpulka avis”. Lc 34.6
Šis edikts aicināja visus draudzes locekļus pievienoties cīņai pret ķeceriem. Lai motivētu, tas „atbrīvoja visus, kas pievienojas krusta kariem, no visiem zvērestiem, ko viņi ir devuši. Tas atzina par likumīgu jebkuru viņu īpašumu, kas bija iegūts nelegāli, un apsolīja piedot visus grēkus tam, kas nogalinās kādu ķeceri. Tas atcēla jebkuru līgumu, kas bija noslēgts par labu valdiešiem, aizliedza sniegt tiem jebkādu palīdzību un ikvienam deva tiesības atņemt viņu īpašumu.” 3Turpat, 16. gr., 1. nod Šis dokuments skaidri atklāj pūķa rēcienus, nevis Kristus balsi. Tas pats gars, kas piesita Kristu krustā un nogalināja apustuļus, kas savā laikā pamudināja asinskāro Nēronu celties pret uzticīgajiem kristiešiem, strādāja, lai atbrīvotu zemi no Dieva mīļotajiem. Lc 34.7
Lai gan pret dievbijīgajiem ļaudīm tika vērsti krusta kari un necilvēcīgi slaktiņi, ko valdieši pārcieta, viņi turpināja sūtīt ceļā misionārus, lai kaisītu dārgo patiesību. Viņi tika dzenāti līdz nāvei, tomēr viņu asinis laistīja sēto sēklu, un tā nesa augļus. Lc 34.8
Šādā veidā valdieši liecināja par Dievu vairākus gadsimtus pirms Lutera. Tā bija sēkla reformācijai, kas sākās Viklifa laikā, auga plašumā un dziļumā Lutera dienās un ir jānes uz priekšu līdz laika beigām. Lc 35.1